Daļa sirds paliks Daugavas krastos

Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Petrs Vaitiekūns (Petras Vaitiekūnas), Lietuvas vēstnieks,
— “Latvijas Vēstnesim”

Šodien, 7.janvārī, Lietuvas vēstniekam Latvijā Petram Vaitiekūnam ir pēdējā darba diena mūsu valstī. Viņam jādodas pildīt jaunus darba uzdevumus nu jau Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Divas dienas pirms aizbraukšanas vēstnieks rīkoja pieņemšanu, lai atvadītos no saviem kolēģiem diplomātiem, Latvijas politiķiem, kultūras darbiniekiem un daudziem citiem, ar ko krustojušies ceļi darba gaitās Daugavas krastos. Uzrunājot sanākušos vispirms latviešu valodā, Petrs Vaitiekūns ne bez saviļņojuma balsī atzina, ka daļa no viņa sirds turpmāk mūžam paliks Latvijā.

Bet pirms atvadām vēstnieks laipni piekrita atbildēt uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem.

— Gadu mijā mēdz atskatīties un izvērtēt paveikto. Jums šis atskaites punkts ietver gandrīz piecus gadus — no 1999.gada 2.februāra. Vai varat atklāt noslēpumu — ko, stājoties vēstnieka amatā, uzskatījāt par pašu būtiskāko? Kas no izdarītā sagādājis vislielāko gandarījumu?

— Kad ierados Latvijā, es domāju par savas valsts galvenajiem uzdevumiem gan ārpolitikas un kultūras laukā, gan divpusējās attiecībās. Mums priekšā bija garš ceļš uz integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Vēstniecībai visās šajās lietās katrā darbības jomā jāiegulda sava daļa, veicot mazus, bet konkrētus uzdevumus. Centos orientēt vēstniecību mazāk spēku veltīt reprezentācijas un protokola pasākumiem, bet vairāk uzmanības pievērst pragmatiskākiem risinājumiem, sniedzot atbalstu tiem, kas to meklē. Dažos virzienos, atsevišķās lietās tas izdevās, to tad arī var uzskatīt par vislielāko gandarījumu.

— Un ko no iecerētā tomēr nav izdevies īstenot līdz galam?

— Droši vien ir arī nepaveikti darbi. Jo runa jau nav par vēstnieku un vēstniecību, bet gan par valsti. Tā arvien attīstās. Nekas nebeidzas. Un nekāda gala nav. Sadarbība turpinās. Mainās tikai mūsu esamības, mūsu sadarbības formas. Mēs vēstniecībā centāmies neizgudrot sev kādas jaunas darbības sfēras, bet gan vienkārši atsaukties tām konkrētajām vajadzībām, kuru risināšanu no mums prasa cilvēki.

— Pirms pāris gadiem kādā intervijā jūs minējāt, ka Lietuvu, Latviju un Igauniju citur pasaulē sāk dēvēt par Baltijas tīģeriem, tādējādi uzsverot mūsu valstu straujo attīstību. Kas jādara, lai šī skaistā metafora pēc iespējas drīz kļūtu par pašsaprotamu īstenību?

— Būtībā mūsu valstis tik tiešām ir Baltijas tīģeri. Iespējams, tas ir mūsu raksturs, kas mums liedz ar to lepoties un tā domāt.

— Tomēr mūsu tautsaimnieciskie rādītāji daudzās pozīcijās ievērojami atpaliek ne tikai no Eiropas Savienības dalībvalstu, bet arī no daudzu kandidātvalstu sasniegtā.

— Bet mēs savā attīstībā ļoti ievērojami apsteidzam valstis, kas pagaidām nav pat kandidātes uzņemšanai Eiropas Savienībā, taču ietilpst mūsu reģionā. Tāpēc es uzskatu, ka mums arī turpmāk jātic pašu mērķiem un jāuzticas pašiem sev, turpinot to, ko esam sākuši. Un jābūt pārliecinātiem, ka mēs esam uz pareizā ceļa un pietiekami strauji virzāmies pa to uz priekšu. Tas, manuprāt, nozīmē turpināt sākto, strādājot vēl labāk un vairāk.

— Vēl nepilni pieci mēneši, un mūsu valstis būs pilntiesīgas Eiropas Savienības locekles. Kā šis notikums ietekmēs Lietuvas un Latvijas attīstību un savstarpējās attiecības? Kas kļūs vienkāršāk un kas, iespējams, sarežģītāk?

— Uzskatu, ka mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā ir viens no vislielākajiem Lietuvas un Latvijas sasniegumiem. Domāju, ka tas ir ļoti nopietns mūsu valstu drošības un uzplaukuma pamats. Protams, Eiropas Savienība ir izaicinājums. Izaicinājums mums visiem, lai dzīvi darītu labāku un drošāku. Un vienlaikus Eiropas Savienība ir instruments, paņēmiens, kā sasniegt šos mērķus. Jo globālā mērogā Lietuvai un Latvijai ārpus Eiropas civilizācijas, ārpus Rietumu civilizācijas nebūtu nākotnes.
Turpmāk katrā nozarē un darbības laukā daudz ko risināt būs vieglāk, bet šis un tas kļūs sarežģītāks. Nāksies pielāgoties Eiropas Savienības prasībām un noteikumiem, kas tagad darbosies nesalīdzināmi plašākā mērogā. Un mums tas būs izdevīgi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

— Ko darba gados Latvijā jaunu esat apguvis, iepazinis, atklājis sev un varbūt arī Lietuvai? Vai Latvijā ir kas tāds, kā jums varbūt pat pietrūks, strādājot Viļņā?

— Pats galvenais, ko esmu sapratis, apguvis un centies uzsvērt savās runās un tikšanās reizēs: mēs neesam parasti kaimiņi — mēs esam balti. Tas ir pats svarīgākais. Mūsu ceļš uz Eiropu bija sakņots baltu vienotībā. Un domāju, ka arī Eiropas Savienībā tas iezīmēsies kā lepno un pārējai Eiropai mazliet noslēpumaino baltu ceļš.

— Šis ir laiks, kad mēs saviem tuvākajiem un mīļajiem vēlam laimi. Ko jūs gribētu novēlēt Latvijai un tās ļaudīm, kuru vidū ir arī vairāk nekā 33 tūkstoši lietuviešu?

— Es Eiropā nešķiru Lietuvu no Latvijas un lietuviešus no latviešiem. Man patīk domāt, ka lietuviešu un latviešu vēsturei ir tūkstoš gadu, turklāt šo gadu tūkstoti vainago panākumi un uzvaras. Novēlu lietuviešiem un latviešiem Lietuvā un Latvijā vēl tūkstoš gadus zelt un attīstīties vienotajā Eiropā un vienotajā Rietumu civilizācijā!

Pēc tam Lietuvas vēstnieks sameklē melnu lodīšu pildāmspalvu. Un skaidri salasāmiem burtiem raksta, atliek vien tulkot: “Novēlu Lietuvai un Latvijai vēl tūkstoš gadu vēsturi vienotajā Eiropā, vienotajā Rietumu civilizācijā. Lietuviešiem un latviešiem novēlu biežāk atcerēties, ka mēs esam Balti, novēlu pašpaļāvību, veiksmi un labklājību.”
Turpinājumā — datums un vēstnieka paraksts.
Jau rīt viņu gaida Lietuvas prezidenta padomnieka ārpolitikas jautājumos pienākumi.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv

“Ceru jūs redzēt Lietuvā”

Esmu patiešām pateicīgs liktenim, ka Latvijā man nācās strādāt laikā, kad mūsu zemes piepildīja savas lielākās cerības, izpildīja lielākos uzdevumus ārpolitikā un iekšpolitikā.
Pirms desmit gadiem Lietuva un Latvija pieņēma vēstures izaicinājumu. Mēs veiksmīgi atjaunojām savas valstis, sākām iedzīvināt mūsdienu Eiropas civilizācijas normas un izlēmām pievienoties vienotajai un drošajai Eiropai. Mēs, Lietuva, Latvija un arī Igaunija, tagad šajā Baltijas jūras piekrastē simbolizējam neapšaubāmu sabiedrisku, politisku un ekonomisku reformu veiksmi. Mūsu valstis ir kļuvušas par nobriedušas demokrātijas valstīm ar attīstītu tirgus ekonomiku.
Pašlaik trīs Baltijas valstis kļūst par Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm. Tieši Baltijas solidaritāte — šis drošais un efektīvais ceļš — mūsu valstis šodien ir atvedis līdz Eiropas Savienības un NATO slieksnim. Bargā vēstures mācība ir palīdzējusi saprast, ka mūsu panākumi Eiropā un pasaulē balstās solidaritātē un sadarbībā, tāpēc esmu pārliecināts, ka šis solidaritātes ceļš nebeigsies, bet turpināsies arī nākotnē.
Šodien, beigdams savu darbu Latvijā, gribu visiem pateikties par labvēlīgo sadarbību, par siltajām un lietišķajām attiecībām, kas veidojās patiešām veiksmīgi.
Latvijā vienmēr paliks daļa no manas dzīves un daļiņa no manas sirds.
Visiem novēlu veiksmi, veselību un ceru jūs redzēt Lietuvā.

No Petra Vaitiekūna uzrunas pieņemšanā Lietuvas vēstniecībā 5.janvārī