Solījumi vilina, neziņa baida. Latvijas lauksaimniecība ES gaidās

Ir sācies 2004.gads. Pēc nepilniem četriem mēnešiem Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Kāda situācija pašlaik valda valsts lauksaimniecībā, kādas pārmaiņas jau notikušas un vēl veicamas, lai Latvija droši pārkāptu ES slieksni?
Nemaz nerunājot par ES direktīvu un regulu pieņemšanu, aktīvi notiek arī reālas saimnieciskas izmaiņas, kuras veic paši zemnieki, lauksaimnieki un lauku uzņēmēji. Kā zināms, ES atbalsts paredz ne tikai vienoto platībmaksājumu augkopībai un lopkopībai, bet arī iespēju izmantot struktūrfondu, agrovides pasākumu un dažādu mazāku ES fondu naudu.
Pēc Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) jaunākās informācijas, pērn lauksaimnieku organizācijas pārliecinājušās, ka vietējā pārvalde ražotājiem nereti mēdz noteikt augstākas prasības, nekā tās ir ES ražotājiem. LOSP priekšsēdētājs Valdis Dzenis komentē: “Šogad jāseko līdzi, lai vietējiem ražotājiem tiktu noteikti ES prasībām atbilstoši darbības noteikumi. Papildus jāpievērš uzmanība importa preču kvalitātei, lai mēs būtu droši, ka ievestā produkcija atbilst mūsu ražotājiem noteiktajām prasībām.”

Jampadracis
ap nacionālajām
subsīdijām

Lai mūsu lauksaimnieki saņemtu ES tiešmaksājumus, Latvijas augkopības un lopkopības produktu ražotājiem jāpārveido un jāuzlabo savas nozares tā, lai viņi būtu konkurētspējīgi Eiropas tirgū. Tas nozīmē, ka, izpaliekot nacionālajām subsīdijām, šie ES līdzekļi līdz mūsu laukiem var arī nenonākt.

Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavotā Lauksaimniecības subsīdiju valsts programma 2004.gadam, ko otrdien apstiprināja valdība, tika apspriesta kopš pērnā septembra. Programmā ietvertas nacionālās subsīdijas (11 miljoni latu), tai skaitā 2003.gada pārejošie maksājumi (2,8 miljoni latu, kuru pērn pietrūka), pagaidu valsts atbalsts (3,7 miljoni latu) un SAPARD programmu līdzfinansējums (8,8 miljoni latu). LOSP priekšsēdētājs V.Dzenis šos skaitļus raksturojis tā — netiek ievērots Lauksaimniecības likuma 16.pants, kurā noteikts, ka subsīdiju apjoms nedrīkst būt mazāks par 3% no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem. Programmā šī norma nav ievērota. “Saskaņā ar likumā noteiktajiem 3% nacionālo subsīdiju kopapjomam būtu jābūt 29,8 miljoniem latu, nevis 27,5 miljoniem, kā tas ir tagad.”
Visnepatīkamākā lieta ir tā, ka pēc ES maksājumu kārtības dalībvalstis tiešmaksājumus saņem reizi gadā, pašās gada beigās. Ja nacionālo subsīdiju būs par maz, lai zemnieki spētu vienmērīgi strādāt visu gadu, 2004.gads Latvijas lauksaimniekiem var izvērsties visai bēdīgs.
ZM Integrācijas ES un ārējo sakaru departamenta direktors Jānis Briedis informē, ka ES struktūrās Briselē pastāvīgi strādā vairāki atašeji, kas atbild par kardināliem ar lauksaimniecību saistītiem jautājumiem: Dace Ozola (lauksaimniecība un lauku attīstība), Gunta Mičule (veterinārija un fitosanitārija) un Māris Bērziņš (zivsaimniecība). Bet šo amatpersonu pūliņi bieži var izrādīties veltīgi, ja tepat Latvijā lauksaimniekiem netiks sniegts pienācīgs atbalsts. Turklāt jānovērtē fakts, ka iestāšanās procesa laikā aktivizējusies sadarbība starp visām Baltijas valstīm. Ja Lietuva un Igaunija plānojusi pietiekamus nacionālos atbalsta maksājumus, bet Latvija ne, tad iznāk, ka tas ir pirmais solis uz latviešu zemnieka konkurētspējas mazināšanu.

Labāk vienoties,
nevis ķīvēties

Kā liecina fakti, ražotāji šo veco patiesību izprot labāk nekā amatpersonas dažādās valsts iestādēs. Piemēram, negaidot uz valsts atbalsta labvēlību, jau vairākus gadus apņēmīgi strādā kooperatīvā sabiedrība “Latraps”, slēdzot eksporta līgumus un izdevīgi pārdodot rapšu sēklu un labību ārpus valsts. Pērn ražīgs gads bija arī SIA “Iecavnieks”, ko vada Dainis Lagzdiņš, viņa firma atzīta par vienu no darbīgākajām valstī. Daudzi rapšu un labības audzētāji par izdevīgu sadarbības partneri atzīst firmu “Kesko Agro”. Kā paskaidro tās komercdirektors Olavs Legzdiņš, uzņēmuma graudu iepirkums sasniedz aptuveni 30% no Latvijas graudu koptirgus. Tātad klienti ir apmierināti ar sadarbības nosacījumiem.

Pēc gadiem ilgas vilcināšanās un neizlēmības pašās 2003. gada beigās Ministru kabinets apstiprināja programmu “Biodegvielas ražošana un lietošana Latvijā”. Kā apgalvo viens no programmas līdzautoriem Udo Pērsis, beidzot mūsu rapšu audzētājiem būs atvērts drošs ceļš uz rapšu audzēšanu. Vajadzēs pildīt valsts pasūtījumu enerģētikas vajadzībām, proti, biodīzeļdegvielas ražošanai. Bet tas vēl priekšā – vispirms Zemkopības, Ekonomikas, Finanšu, Satiksmes un Vides ministrijai jāsakārto daudzi praktiski jautājumi. Nepieciešams, lai valsts skaidri definētu savu attieksmi biodegvielas importa un eksporta lietā. Proti, tagad zemniekiem visizdevīgāk ir slēgt līgumus ar ārvalstu firmām par eksportu. Lai situācija mainītos, jāgarantē cits peļņas avots. “Ja laikus sakārtotu juridisko vidi, ES ekonomiskajā telpā Latvija pat varētu kļūt par biodegvielas eksportētāju,” U. Pērsis iezīmē nākotnes izredzes.

Kas notiks
ar Latvijas cukuru?

Visai pretrunīga ikdiena pašlaik ir arī cukurbiešu audzētājiem. Kaut gan 2002. gadā tika nodibināta Latvijas Cukurbiešu audzētāju asociācija (LCAA), kas tagad uztur Cukurbiešu audzētāju reģistru, tai tomēr neizdodas rast kopīgu valodu ar cukurfabrikām. Biešu audzētāji sadalījušies it kā divās “frontēs” – asociācija, kas visumā pārstāv jelgavnieku klientus, un Latvijas Cukurbiešu audzētāju apvienība, kas turas pie Liepājas cukurfabrikas. ES kārtība prasa, lai tiktu slēgts nozaru nolīgums starp LCAA un katru cukurfabriku atsevišķi — tā sauktais lielais līgums, kur fiksēti visi nosacījumi, tai skaitā par biešu cenu, kvalitātes piemaksām u.c. Tā dēvētais mazais līgums, ko pēc lielā līguma slēgs katrs audzētājs ar cukurfabriku, noteiks tikai piegādes termiņus un dažas citas tehniskas lietas. Visu nesaskaņu sakne, pēc LCAA vadītāju un cukurfabriku vadītāju domām, ir biešu cena. Pērn ES dalībvalstīs tā bija aptuveni par 10 latiem lielāka nekā Latvijā. Kā stāsta LCAA vadītājs Uldis Caune, arī Lietuvā par cukurbietēm maksājot tāpat kā Eiropā, jo kaimiņvalsts cukurfabrikas piederot dāņiem. Latvijas cukurfabrikas atrunājas galvenokārt ar cukura nozares liberalizāciju 2006.gadā un nespēju maksāt tik lielu cenu par izejvielu. Tādējādi šis jautājums, kā mēdz teikt, joprojām karājas gaisā.

Piena izmaksas kāpj,
iepirkuma cena nemainās

Piena ražotājiem, iespējams, modernizācijas izmaksas liek visvairāk lauzīt galvas. Jauno tehnoloģiju ieviešana spiež ņemt aizdevumus, piemēram, ES prasībām atbilstoša mēslu krātuve izmaksā dārgi. Liela daļa ganāmpulku īpašnieku spēkbarībai labību audzē paši vai sadarbojas ar kaimiņu. Bez kultivētā zālāja arī nevar iztikt. Un kur vēl veterinārās izmaksas, sēklošana un daudz kas cits. Kaut arī ražošanas resursu izmaksas sāka augt jau pērn, piena cena palikusi tā pati. Kā savilkt kopā galus?

Tajā pašā laikā var tikai apbrīnot zemnieku izturību un tālredzību. Vecā gada priekšpēdējā dienā Holšteinas lopu šķirnes audzētāju asociācijas priekšsēdētājs Andrejs Kārklis no Valmieras rajona Bērzaines informēja: “Diviem mūsu asociācijas saimniekiem 2003.gadā vidēji no govs izdevies izslaukt jau pāri 10 tūkstošiem kilogramu piena – Jānim Ločmelim Kocēnos un arī manā ganāmpulkā.” Tā ir ziņa, kas apliecina — ja pretī zemnieku pašu pūliņiem liktu attiecīgu valsts atbalstu, Latvijas lauksaimnieki būtu stiprāki par dažu labu eiropieti.

Apvienojas
liellopu audzētāji

Arī liellopu audzētāji, kuriem pērn klājies vissmagāk — gada otrajā pusē liellopu gaļas iepirkuma cena noslīdēja līdz 0,18 latiem par kilogramu —, pašās gada beigās, 16. decembrī, nodibināja savu kooperatīvo sabiedrību “Laidars G”. Tajā iestājās 56 saimnieki. Šīs sabiedrības idejas autore ir Zemnieku saeima (ZSA), kuru atbalstīja Piena ražotāju asociācija, Šķirnes liellopu audzētāju savienība, kā arī Latvijas bioloģisko lauksaimnieku organizāciju apvienība. Tās dibināšanā piedalījās visu Latvijas novadu saimnieki. “Laidara G” nolūks ir slēgt līgumus ar piegādātājiem, varbūt ierīkot savu kautuvi un piedāvāt pārstrādes uzņēmumiem liellopu gaļu lielos apjomos.

Konkurētspējai
nepieciešams atbalsts

LOSP apvienojušās vairāk par 40 ražotāju sabiedriskajām organizācijām. ZSA, Zemnieku federācijai un to ietekmīgākajiem biedriem radusies doma — spēcīgākajām organizācijām būtu lietderīgi apvienoties, lai lauksaimniekus, zemniekus un lauku uzņēmējus visās valsts institūcijās pārstāvētu savi biedri vienlīdzīgā līmenī. Proti, lai lauksaimniekiem gan Ministru kabinetā, gan Zemkopības ministrijā, gan citur būtu savs pārstāvis un objektīva informācija. Šis gads pierādījis, ka uz “otrajām” personām ne vienmēr var paļauties.

Svarīgi zināt, ka jau šobrīd Latvijā ir daudz dažādu nozaru zemnieku, kas, jācer, spēs pretendēt gan uz ES strukturālo fondu līdzekļiem, gan agrovides atbalsta naudu. Ilustrācijai tikai dažas nozares. Ar Latvijas lauksaimniecības universitātes zinātnieku palīdzību izveidota Latvijā vienīgā šķirnes saglabāšanas apvienība “Zilā govs”. Ar milzu pacietību, neatlaidīgi attīstās bioloģiskās lauksaimniecības saimniecības. Jādomā jau janvārī visdažādākie bioloģiski ražotie produkti būs nopērkami īpašā Rīgas Centrāltirgus stendā. Enerģiski strādā Kazu audzētāju asociācija. Pēc nesenās krīzes atguvušās Latvijas zvērkopības saimniecības, un Latvijas kažokādu kvalitāte Helsinku un Kopenhāgenas izsolēs novērtēta tikpat augstu kā citu valstu prece.
Pats galvenais – daudzas Latvijas spēcīgākās lauksaimnieku asociācijas jau kļuvušas par Eiropas sabiedrisko organizāciju loceklēm vai gatavojas to darīt. Tas ļauj secināt — ja jau mūsu lauksaimnieks atbilst šo pārstāvniecību prasībām, nav iemesla sevi noniecināt. Gluži otrādi. Un vēl kāda būtiska iezīme: latviešu zemnieki izglītojušies gan pašu valsts kursos, gan ārzemēs, visi lielražotāji izmanto zinātnieku palīdzību. Viņu atzinums – pienācīgi jānovērtē zinātnes devums, proti, gan praktiskie ieteikumi, padomi, gan ziņas par dzīvnieku ģenētiskajiem resursiem, gan daudz kas cits, lai Eiropas konkurenti redzētu, ka ar latviešu lauksaimnieku nevar nerēķināties.

Ilze Būmane,
Agropols”, – speciāli “LV”