"Drošība Eiropā paliek nedrošāka"

ES tieslietu un iekšlietu ministriem ir grūti vienoties par kopēju noziedzības apkarošanas ceļu.

To, cik sarežģīti ir Eiropā veidot kopēju politiku, visizteiktāk izjuta iekšlietu un tieslietu ministri. 1999. gada 1. maijā viņi no savu valdību vadītājiem līdz ar Amsterdamas līgumu saņēma uzdevumu Eiropā izveidot "kopēju brīvības, drošības un tiesību telpu". Uzdevums skan kā fanfaras, tomēr attiecīgie ministri nejūtas kā lepni virsotņu iekarotāji. Viņi mēģinājumos padarīt Eiropu drošāku pilsoņiem, gatavāku uzņemt postā nonākušos, bet mazāk atraktīvu noziedzniekiem, izjūt vienīgi līdzenuma grūtības.

Nesenā ministru sanāksmē Briselē bija viens no šādiem piemēriem. Tajā iekšlietu un tieslietu ministri vienlaikus iepazīstināja ar diviem līgumiem, kuriem beidzot ir jāstājas spēkā: par šķiršanās un bērnu audzināšanas tiesību piešķiršanas kārtību un par tiesisko palīdzību krimināllietās. Apmierinājumu par panākumiem aptumšoja pārējās nenokārtotās lietas. Eksistē apmēram ducis neatrisinātu problēmu: patvēruma piešķiršana, izturēšanās pret bēgļiem un savstarpējā spriedumu atzīšana, kā arī kopējas Eiropas juridiskās koordinācijas vietas un Eiropas policijas izveidošana un vēl daudzas citas lietas. Taču tad, kad tiek jautāts, kā darbs virzās uz priekšu, atbilde ir viena un tā pati: "Joprojām pastāv lielas viedokļu atšķirības ...", "mēs vēl atrodamies sākumā", "domas joprojām ir atšķirīgas".

Tāpēc ES dalībvalstīm ir grūti izveidot kopēju bēgļu fondu, ar kura palīdzību varētu atbalstīt bēgļu iekārtošanu un integrēšanu Eiropā, kā arī viņu atgriešanos dzimtenē. Sarunās noteicošās ir nacionālās intereses. Pēc dažu ES dalībvalstu domām, Vācijai, kas līdz šim ir uzņēmusi visvairāk bēgļu, tas ir jādara arī turpmāk, bet par to tā tiktu atalgota ar zināmu finansiālo izlīdzinājumu. Turpretī Vācijas valdība ir vairāk ieinteresēta taisnīgākā "fiziskās slodzes sadalījumā", kā nesen neveiksmīgi izteicās ministrs Oto Šilijs.

"Sūddeutsche Zeitung"