"Eiro–amerikāņu paradoksi aizsardzības jomā"

Laikā, kad Bils Klintons ir ieradies Eiropā pēdējo reizi kā Savienoto Valstu prezidents, Vašingtona turpina ar interesi un skepsi cieši vērot eiropiešu centienus radīt kopēju aizsardzības politiku. Šī skepse balstās uz diviem pretrunīgiem elementiem. Amerikāņi šaubās par eiropiešu spēju veiksmīgi vadīt tos pasākumus, kuros viņi ir iesaistījušies; bet viņi baidās no transatlantisko saišu vājināšanās, ja eiropieši gūtu panākumus. Citiem vārdiem sakot, viņi atbalsta panākumus tādā jomā, kur tiek veicinātas viņu sabiedroto militārās spējas, taču šiem panākumiem nevajadzētu būt ES (kā tādas) panākumiem.

Tas ir viens no paradoksiem Savienoto Valstu un Eiropas attiecībās aizsardzības jomā. Kopš nesen Parīzē notikušā transatlantiskā foruma, ko organizēja Rietumeiropas Savienības institūts, atklātībā ir parādījušies citi paradoksi attiecībās starp abu Atlantijas krastu pārstāvjiem.

Pirmais attiecas uz Kosovu: NATO sabiedrotās apgūst pirmajā karā gūtās mācības kopš alianses izveides 1949.gadā. Nākotnē amerikāņi vilcināsies iesaistīties tādā operācijā, kurā militārie lēmumi tiks pieņemti politiskajās komitejās, ievērojot konsensu. Eiropieši vilcināsies piedalīties tādās devīgo amerikāņu operācijās, kurās tiks izmantota tāda stratēģija, kas vairāk saskan ar iekšpolitiskiem apsvērumiem, nevis teritoriālajām vajadzībām.

Šādi pretrunīgi apstākļi ir nozīmīgs faktors, kas liek Eiropai paātrināt kopējās aizsardzības veidošanu. Amerikāņi samērā vēsi izturas pret "Eiropas pīlāru NATO".

Lai izvairītos no šķelšanās, būtu izdevīgi veidot oficiālas saites starp NATO un ES. Amerikāņu pārstāvis NATO skaidro, ka visa šī vilcināšanās nevar būt tā, kas veicina Vašingtonas aizdomīgumu. Francūži un briti ir izteikuši savus priekšlikumus, kurus ir akceptējuši viņu partneri un kuri būtu noteikti jāapstiprina Nicas sanāksmē gada beigās. Ar to vien nepietiek. Vašingtona atbalstītu kopīgas NATO un ES padomes izveidi, līdzīgu tai, kāda kopš 1997.gada ir kopīgā NATO–Krievijas padome. Amerikāņi jautā: kādēļ gan tas, kas ir bijis iespējams ar Maskavu, nebūtu iespējams ar ES?

Te nu parādās vēl viens paradokss, ko īpaši uzsver francūži. Kopš ilgāka laika Vašingtona ir pārmetusi eiropiešiem neinteresēšanos par konkrētu lēmumu īstenošanas izmaksām. Lai īstenotu kopējo aizsardzības politiku, ES piešķir prioritāti konkrētiem, pragmatiskiem, progresīviem mērķiem. Tādēļ amerikāņi uzsver institucionālos aspektus un vēlas noteikt sabiedroto savstarpējās attiecības oficiālos ietvaros. Parīze aicina uz pragmatismu, amerikāņu administrācija — uz formālismu. Vēl viens paradokss.

Lai pamatotu jaunas NATO-ES saites veidošanu, Savienotās Valstis vispirmām kārtām uzsver to NATO sabiedroto situāciju, kuras nav ES dalībvalstis. Ja saskaita 15 ES dalībvalstis un ārpus ES esošās NATO dalībvalstis, jānonāk pie 23 valstīm. Vašingtona ir pieņēmusi britu priekšlikumu no jauna apvienot 29 NATO dalībvalstis ar četrām ES "neitrālajām."

Savienotajām Valstīm bažas rada tas, vai Eiropas aizsardzības politikas izveide nenovirzīs to sabiedrotās no tiem kopīgajiem mērķiem, kas tika noteikti Atlantijas sanāksmē Vašingtonā 1999.gada aprīlī, izmantojot Kopējās aizsardzības iniciatīvas nosaukumu. Ja resursu, ierīču, bruņojuma izmantošanas ziņā Kopējās aizsardzības iniciatīvas un Eiropas aizsardzības mērķi sakristu, amerikāņi to neuzlūkotu par apgrūtinājumu.

11 valstis, kas vienlaikus ir gan NATO, gan ES dalībvalstis, apgalvo, ka būtu divkāršas ieguvējas: tās varētu īstenot Eiropas aizsardzības mērķus un dot arī savu ieguldījumu Kopējā aizsardzības iniciatīvā. Olbraita nesen izteicās, ka nevajadzētu notikt līdzekļu "dublēšanai".

Galvenais ir saprast, kādēļ eiropieši pašlaik dara to, no kā bija atteikušies gadu desmitiem. Varbūt tas ir tādēļ, ka pirmo reizi kopš ilgāka laika viņi cenšas kopīgi rīkoties ES ietvaros? Tas būtu vislielākais paradokss: eiropieši beidzot Atlantijas alianses ietvaros praktizētu amerikāņu izslavēto "burden sharing", vienojoties par kopīgu aizsardzības politiku. Tāda ir Savienoto Valstu vēlme. Taču ES aizsardzībai ir divas funkcijas: padziļināt Eiropas integrāciju un nostiprināt kopējo aizsardzību. Amerikāņiem interesē tikai otrais faktors.

"Le Monde"

Daniels Vernē