Kā no skaidrām debesim – klēpjdators

Vecgada pēdējā laikrakstā jau ziņojām, ka uz 1.decembrī izdotā “LV” projektizlaiduma aptaujas anketu atbildēja 1039 lasītāji. Visas iesūtītās anketas Ziemsvētku priekšvakarā piedalījās izlozē. Par galvenās balvas – klēpjdatora P4 – īpašnieku kļuva transportnozares uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Vilnis Urbanovičs. Vakar “LV” aptaujas galvenā balva nonāca īpašnieka rokās. Pēc svinīgā mirkļa iemūžināšanas fotofilmā lūdzām jaunā klēpjdatora laimētāju atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Klēpjdators tā vien prasās klēpī. No kreisās – “LV” galvenais redaktors Oskars Gerts un datora īpašnieks Vilnis Urbanovičs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Vispirms mazliet iepazīstiniet ar sevi: kādā transporta nozarē jūs darbojaties?
– Strādāju valsts akciju sabiedrībā “Centrālā reģiona ceļi”, kas nodarbojas ar autoceļu uzturēšanu un būvniecību. Strādājošo skaits nepārsniedz četrus simtus, gada apgrozījums atkarībā no pasūtījumu lieluma, ko varam iegūt izsolēs, svārstās no četriem līdz sešiem miljoniem latu. Būtībā mēs esam sevi atpelnoša organizācija, kas neizmanto valsts budžeta līdzekļus, bet turpina attīstīties, liekot lietā iekšējās rezerves un pašu peļņu.
Man ir 50 gadi. Savulaik studēju Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē, esmu sertificēts būvinženieris. Bet aizvadītajā gadā pabeidzu arī maģistrantūras studijas ekonomikā Eiropas integrācijas institūtā Rīgas Stradiņa universitātē. Mācoties un strādājot pie diplomdarba, man lieti noderēja “Latvijas Vēstneša” publikācijas. Bet tā “Latvijas Vēstnesi” pārskatu ik reizi, kad iznāk jauna avīze. Patiesībā ik laikrakstā ir daudz kas aktuāls, par ko var izlasīt no pirmavotiem un tūdaļ pēc lēmumu pieņemšanas. Daļa likumprojektu, kuru izstrādāšanā esam iesaistīti, ir zināmi iepriekš, bet ir arī lēmumi, kas pārsteidz kā zibens no skaidrām debesīm. Tādi, piemēram, bija Ministru kabineta noteikumi Nr.412. Šis dokuments par atalgojuma sistēmu pamatā ir domāts budžeta iestādēm, bet nezin kāpēc tika attiecināts arī uz mums. Manuprāt, valsts iestādēm, kas strādā tirgus apstākļos, šīs prasības ir mazliet šķērsām. Bet tāda ir dzīve.
– Vai cerējāt gūt balvu šajā aptaujā?
– Pat nepamanīju, ka tiek solītas balvas. Neesmu azartisks cilvēks. Šī ir pirmā reize, kad ko laimēju.
– Jūs minējāt, ka braucēji ceļu uzturētājus un būvētājus biežāk atceras līdz ar sniegu ziemas sākumā un pavasarī, kad jālabo ceļa bedrītes. Kādas problēmas vēl jums neliek mieru?
– Problēmas tās pašas, kas nodarbināja jau Seno Romu un antīko pasauli, – ceļu stāvoklis. Latvijā tas šobrīd ir diezgan bēdīgs. Vienīgā cerība paliek Eiropas Savienības atbalsts, jo valstī mēs neatradīsim pietiekami naudas, lai savestu ceļus pienācīgā kārtībā. Ar ceļu lietotāju nodokļiem, nodevām un nomaksām vien tas nebūs pa spēkam, lai būtu normāla ceļu uzturēšanas sistēma un darbotos mūsdienīgs ceļu uzturēšanas dienests.
Protams, mēs to visi lēnām varam sakārtot un kārtojam, te es domāju nodokļu iekasēšanas politiku un ievākto līdzekļu izlietojumu ceļiem, bet jau šobrīd ceļu uzturēšanai pietrūkst vismaz divu trešdaļu no nepieciešamā finansējuma. Un arī pašā nozarē kopumā ceļu būvniecības un remonta deficīts, manuprāt, šobrīd jau ir 400 miljoni latu vai pat vēl vairāk. Latvijā tādas naudas nav, lai šo deficītu segtu. Jo nodokļos mēs acīmredzot vairāk par 90 līdz 100 miljoniem nespējam savākt.
Turklāt relatīvi progresīva metode bija tā, ka pats lietotājs maksāja par ceļu uzturēšanu, to nodrošināja Valsts autoceļu fonds. Jaunā valdība tā darbību uzskatīja par nelietderīgu vai neveiksmīgu. Šķiet, daļēji šādu lēmumu ietekmēja arī dažu Eiropas Savienības ierēdņu norādes. Kaut gan iznāk diezgan īpatnēji: kad 1996. gadā šis fonds tika izveidots, Ziemeļvalstīs un arī Rietumeiropā šādu metodi uzskatīja par vienu no progresīvākajām Austrumeiropā. Diemžēl šis fonds ir likvidēts. Acīmredzot nauda ceļu uzturēšanai un būvēšanai nāks pa tiešo no valsts budžeta. Atceros arī tādu laiku iepriekšējo valdību laikā, kad reizēm pat nebija naudas degvielai, lai ceļu kaisāmās mašīnas varētu doties darbā. Es ļoti ceru, ka tas neatkārtosies.
– Jūsu vadītais uzņēmums būvē arī meža ceļus. Nācies dzirdēt mežinieku spriedumus, ka Latvijā tas nenotiekot saprātīgi. Tā vietā, lai novadītu sānis kādu avotu, izdrenētu caurteku, visur tiek izrakta dziļa nākamā ceļa pamatgultne, ko pilda ar šķembām, smiltīm un citu materiālu. Skandināvijā ceļu būvē esot cita filozofija. Kā domājat jūs?
– Mēs nedrīkstam rīkoties citādi, nekā to ir iecerējis darbu pasūtītājs, kas vēlas, lai galaiznākums atbilstu noteiktiem tehniskiem normatīviem. Pirmais nopietnais kritērijs ir slodze, kāda ceļam jāiztur. Un slodzes izturību nekādi nevar nodrošināt, ja ceļa klātnei tiek lietoti neatbilstoši materiāli. Pārmērīgas slodzes ietekmi mēs redzam gan uz asfaltētajiem, gan grants ceļiem, kur parādās gareniska un šķērsvirziena horizontālas risas. Otra lieta – var jau būt, ka šīs atvieglotās konstrukcijas īstermiņā sevi attaisno, tomēr ceļinieki vadās no pasūtītāja prasībām un autoceļa tīkla būvnoteikumiem. Te vēl varētu runāt par daudzām fizikālām lietām – sasaltspēju, ūdensuzsūcamību, porainību, putekļainību, māla daļu klātbūtni un daudz ko citu. Doma, ka jābūvē lēti, ātri un daudz savulaik bija aizgūta no Krievijas, iznākums ir redzams uz Latvijas ceļiem. Lietuvieši darīja citādi – būvēja lēnām un dārgi. Un tāpēc viņi mums šodien ar savu ceļu stāvokli ir priekšā.
– Ko jūsu vadītais uzņēmums iecerējis paveikt šogad?
– Ir paredzēta saprātīga attīstība, nostiprinot un papildinot ražošanas spēkus. Domājam par aizņēmumu, jo mums nav tik lielas naudas, lai iegādātos septiņas jaunas ziemas dienesta automašīnas. Ceram, ka šis solis mums atmaksāsies. Izsolē iegūtās mūsu tiesības autoceļu uzturēšanā centrālajā reģionā ir spēkā līdz 2007. gada 1. septembrim. Gribam piedalīties līdzīgā konkursā arī pēc tam vai nu centrālajā reģionā, vai kur citur, te mūs mazliet kavē pašreizējās neskaidrības administratīvajā reformā. Nu bet līdz 2007. gadam centīsimies uzaudzēt muskuļus.

Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv