Elektronisko parakstu ieviesīs pakāpeniski

Elektronisko dokumentu likums, ko pieņēma iepriekšējā gadā, joprojām pilnībā nevar darboties, jo nav pieņemti Ministru kabineta noteikumi par elektronisko dokumentu izstrādāšanu, noformēšanu, glabāšanu un apriti. Pagājušo otrdien, 6. janvārī, valdības sēdē apsprieda Tieslietu ministrijas izstrādāto noteikumu projektu “Elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites kārtība valsts un pašvaldību iestādēs un kārtība, kādā notiek elektronisko dokumentu aprite starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām”. Elektronisko dokumentu likums paredzēja, ka jau no šā gada 1. janvāra pašvaldību un valsts iestādēm jābūt gatavām pieņemt dokumentus no uzņēmējiem un iedzīvotājiem arī elektroniskā veidā. Taču tas nav iespējams, jo līdz šim nav pieteicies neviens sertificēto pakalpojumu sniedzējs jeb institūcija, kas izsniegtu iedzīvotājiem drošus elektroniskos parakstus, – tādu domu valdības sēdē pauda tieslietu ministrs Aivars Aksenoks.

Ko paredz noteikumu projekts

Izstrādātais noteikumu projekts paredz, ka fiziskai personai, izstrādājot un noformējot elektronisko dokumentu, jānodrošina tas ar informāciju par dokumenta parakstītāju – viņa vārdu, uzvārdu, e-pasta vai citu adresi, uz kuru vēlams saņemt atbildi; informāciju par elektroniskā dokumenta adresātu – iestādes pilnu nosaukumu un elektroniskā dokumenta izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas vai parakstīšanas vietas nosaukumu. Turklāt katram e-dokumentam jābūt ar drošu elektronisko parakstu un laika zīmogu.
Privāto tiesību juridiskai personai, izstrādājot un noformējot elektronisko dokumentu, jānodrošina tas ar informāciju par dokumenta autoru – nosaukumu, reģistrācijas numuru vai nodokļu maksātāja reģistrācijas kodu, juridisko vai e-pasta adresi, uz kuru vēlas saņemt atbildi; informāciju par elektroniskā dokumenta adresātu – iestādes pilnu nosaukumu; dokumenta veida nosaukumu, izņemot vēstulēm; dokumenta izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas vai parakstīšanas vietas nosaukumu; dokumenta parakstītāja vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu, kā arī drošu elektronisko parakstu un laika zīmogu.
Valsts un pašvaldību iestādēm, izstrādājot un noformējot elektronisko dokumentu, jānodrošina tas ar informāciju par dokumenta autoru – pilnu iestādes nosaukumu, juridisko adresi, tālruņa numuru un oficiālo e-pasta adresi, kas norādīta iestādes veidlapā vai mājaslapā; informāciju par elektroniskā dokumenta adresātu – pilnu adresāta nosaukumu, vārdu un uzvārdu, e-pasta adresi; dokumenta veida nosaukumu, izņemot vēstulēm; dokumenta izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas vai parakstīšanas vietas nosaukumu; dokumenta parakstītāja vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu, kā arī dokumenta sastādītāja vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu, tālruņa numuru un e-pasta adresi. Turklāt vajadzīgs arī drošs elektroniskais paraksts un laika zīmogs.
Ministru kabineta sēdē tieslietu ministrs A. Aksenoks norādīja, ka likuma prasības ir pārāk stingras gan attiecībā uz sertificēto pakalpojumu sniedzēju, gan arī uz e-dokumentu ieviešanu, jo to apriti paredzēts ieviest uzreiz visās iestādēs un visās jomās. Izskanēja doma, ka šis darbs varētu notikt pakāpeniski, uz e-parakstiem atsevišķās nozarēs nevajadzētu attiecināt tik stingras drošības prasības, kā to paredz likums. Kā piemēri tika minēti dzīvesvietas deklarēšana, ikgada ienākumu deklarācijas iesniegšana, arī pabalstu jautājumu risināšana ar valsts un pašvaldību iestādēm. Informācijas sabiedrības biroja (ISB) direktore Ina Gudele valdībai piedāvāja apspriest pakāpenisku elektroniskā paraksta ieviešanas koncepciju, tāpēc jau izveidota darba grupa, kas veiks pārrunas ar mūsu valsts un ārzemju uzņēmējiem – bankām un telekomunikāciju firmām – par sertifikācijas pakalpojumu sniegšanu. Elektroniskā paraksta ieviešana saistīta ar personu identifikācijas karšu vienlaicīgu ieviešanu, kas var radīt dažas problēmas. I. Gudele uzskata, ka komercuzņēmumi ne visai uzticas valsts izsniegtajiem elektroniskajiem parakstiem.
Valdības sēdē Ministru prezidents Einars Repše uzsvēra, ka ar e-parakstu ieviešanu nevajadzētu kavēties. Jau pašlaik elektronisko dokumentu aprite sekmīgi darbojas privātajās struktūrās, piemēram, iedzīvotājiem sadarbojoties ar bankām. Premjerministrs izteica vēlmi, lai ministri iepriekšējā gada ienākumu deklarācijas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā šogad varētu iesniegt elektroniskā veidā.

Ko iesaka pagaidu risinājums

Piektdien, 9.janvārī, Informācijas sabiedrības biroja vadītāja Ina Gudele preses konferencē plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem skaidroja pašreizējo situāciju saistībā ar elektroniskā paraksta ieviešanu Latvijā. Nesen izveidotajā darba grupā, kuru vada I. Gudele un kurā ir pārstāvji no Tieslietu un Iekšlietu ministrijas, Datu bāzes inspekcijas, Valsts ieņēmumu dienesta (VID), kā arī no citām ministrijām, meklēs risinājumus e-paraksta izmantošanai, kamēr pieteiksies sertificēts pakalpojumu sniedzējs, kas nodrošinās likumdošanas prasībām atbilstoša elektroniskā paraksta izsniegšanu. “Mēs runāsim par e-paraksta ieviešanu ar uzņēmumiem, kas jau izrādījuši zināmu interesi par e-paraksta izsniegšanu, un informēsim sabiedrību par rezultātiem,” teica I. Gudele. Pašlaik pieņemts pagaidu lēmums par nosacīti drošu e-parakstu izsniegšanu, pakalpojumu sniedzējam nepiešķirot sertifikātu. Cik ilgs būs šis pārejas periods, to darba grupas vadītāja atturējās prognozēt.
Pašlaik četri sertifikācijas uzņēmumi ir gatavi sertificēt pakalpojumu sniedzējus. No ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem aptuveni 40 procenti ir interneta lietotāji, visos lielajos uzņēmumos ir datori, bet vidējos un mazos uzņēmumos to ir 60 procenti, tāpēc ir iespējas plašāk sākt izmantot nosacīti drošos e-parakstus saziņā ne vien starp valsts iestādēm, pašvaldībām un iedzīvotājiem, bet arī starp uzņēmumiem. I. Gudele atzina, ka līdz šim nepietiekama uzmanība pievērsta sabiedrības informēšanai un izglītošanai informācijas tehnoloģijas jomā, kur daudz var palīdzēt masu saziņas līdzekļi. Īpaši svarīgi tas ir tādēļ, ka Latvija šā gada maijā tiks uzņemta Eiropas Savienībā (ES), un tad būs jāsāk personas identifikācijas karšu izsniegšana. Ja tiks paredzēts, ka minētās kartes jāapvieno ar e-parakstu, šis jautājums jāatrisina, vēlākais, līdz nākamajam gadam. ISB vadītāja minēja piemērus no Igaunijas, ko uzskatām par zināmu paraugu šajā jomā, bet arī tur nemaz tik bieži neizmanto e-paraksta iespējas. Mūsu uzņēmumi nav ieinteresēti ieguldīt investīcijas tehnoloģijās e-paraksta pakalpojumiem, jo nav droši, ka tās atmaksāsies, turklāt zināms, ka e-paraksta izsniegšana nebūs monopols. Tāpēc ir radies priekšlikums apvienot identifikācijas karšu un e-paraksta projektus. Tas palielinātu potenciālo lietotāju skaitu. Iedzīvotāju interese par e-paraksta izmantošanu varētu pieaugt, ja palielinātos iespējas to lietot. Pagaidām ar e-parakstu apstiprinātus dokumentus ir gatavs pieņemt Uzņēmumu reģistrs, Valsts ieņēmumu dienests, Ceļu satiksmes drošības direkcija un Latvijas Banka.
Uz žurnālistu jautājumiem par citu valstu pieredzi elektroniskā paraksta ieviešanā I. Gudele atbildēja, ka sevišķi spilgtu paraugu nav. Piemēram, Vācijā ir 22 pakalpojumu sniedzēji, kas kopumā izsnieguši 25 000 parakstu, Nīderlandē – tikai viens, Austrijā – divi, Itālijā to ir 14. Uz izskanējušo ieteikumu, vai valsts nevarētu nodrošināt elektroniskā paraksta izsniegšanu, ISB vadītāja atbildēja, ka tas nebūtu valsts uzdevums. Taču tāda iespēja pieļaujama, ja tomēr nebūs pieteicies neviens privātais pakalpojumu sniedzējs. Viņa uzsvēra, ka pārejas periods nebūs mūžīgs, taču jārod iespēja izmantot e-parakstu, jo šis pakalpojums ir svarīgs iedzīvotājiem un valstij, kā arī pašvaldībām un citām institūcijām – savstarpēji operatīvi sazināties, apmainīties dokumentiem. Tieši tāpēc gan jaunizveidotajai darba grupai, gan citām ar informācijas tehnoloģijas attīstību saistītajām institūcijām, gan arī plašsaziņas līdzekļiem aktīvāk jāiesaistās informēšanā par šiem jautājumiem un skaidrošanā sabiedrībai.

Rita Belousova, “LV”

rita.belousova@vestnesis.lv

Mūsu uzņēmumi nav ieinteresēti ieguldīt investīcijas tehnoloģijās e-paraksta pakalpojumiem, jo nav droši, ka tās atmaksāsies, turklāt zināms, ka e-paraksta izsniegšana nebūs monopols. Tāpēc ir radies priekšlikums apvienot identifikācijas karšu un e-paraksta projektus.

Sertifikācijas pakalpojumu shēma

E-paraksta lietošanas shēma