Latvijas vēsture Eiropas kontekstā

Talantīgais romāņu filologs un vēsturnieks Arnolds Spekke (1887–1972) bija vienīgais profesors Latvijas brīvvalsts diplomātiskajā korpusā. Viņš septiņus gadus (1933–1940) pildīja sūtņa pienākumus vienlaikus četrās valstīs – Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā un Albānijā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā un pārstāvniecības likvidēšanas eksdiplomāts, protams, nedomāja atgriezties sovetizētajā dzimtenē, bet, lai arī bija neapskaužami kara laika apstākļi turpināja dzīvot Romā, strādājot maizes darbu kā valodu skolotājs, žurnālists un bibliotekārs. Trimdinieks, būdams īstens latviešu patriots, līdztekus tam uzrakstīja Latvijas vēsturi itāļu valodā (cerot to izdot Romā), kuru, pārtulkotu dzimtajā mēlē, M. Gopera apgāds 1948. gadā laida klajā Stokholmā. 1951. un 1957. gadā grāmata iznāca arī angļu valodā, bet nesen Rīgā atkal latviski. Var tikai uzteikt izdevniecību “Jumava”, kas sadarbībā ar šī spožā latviešu intelektuāļa meitu Viju Spekki atkal apgādājusi interesentus ar vērtīgu lektīru.
Ievērojamais zviedru arheologs un vēsturnieks, Baltijas komitejas priekšsēdētājs Birgers Nerans (1888–1971) A.Spekkes grāmatas priekšvārdu sāk ar pamatotu konstatējumu: “Šis darbs ir pirmais Latvijas vēstures plaša vēriena publicējums zinātniskā uztverē. Turklāt trimdā, Zviedrijā.” Patiešām tā bija pirmā bezdelīga latviešu trimdas vēstures literatūrā, kurai sekoja citi paša A.Spekkes, A.Švābes, E.Dunsdorfa, Ā.Šildes un citu autoru darbi.
Pats par sevi saprotams, ka A.Spekkes grāmatas ievads ir veltīts Latvijas vēstures historiogrāfijai. A. Spekke visnotaļ kritiski vērtē vācbaltiešu vēsturnieku pētījumus, norādot, ka tie, atskaitot dažas G.Merķeļa publikācijas, attaisno viņu tautas brāļu koloniālo politiku Latvijā. Daudzi monogrāfiskie pētījumi ir ideoloģizēti un dogmatizēti.
Latviešu historiogrāfija sāka veidoties tautas atmodas laikā, bet pirmos sistemātiskos pasākumus šajā laukā veica tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā (J. Krodznieks, F. Roziņš, J. Asars, J. Jansons-Brauns u.c.). 1908.–1909. gadā iznāca pirmā pilnīgā K. Landera “Latvijas vēsture” trijos sējumos. Neatkarīgās Latvijas gados latviešu zinātniekiem vajadzēja zināmā mērā apgriezt otrādi vācbaltiešu rakstīto Livonijas vēsturi. Jaunā vēstures skola izpaudās to problēmu “nacionālā iztulkošanā un izvērtēšanā, kas attiecas uz mūsu pašu tautu”. To īpaši sekmēja Latvijas Vēstures institūta nodibināšana 1936. gadā.
A. Spekke tajā pašā laikā bija spiests konstatēt, ka, viņam dzīvojot tālu no dzimtenes, grāmatā bez pienācīgas dokumentācijas palikuši tādi jautājumi kā hercoga Jēkaba agrārā politika, 1905. gada revolūcija, Latvija 1939.–1941. gadā (“nodaļa, kas ir viena no dramatiskākām mūsu zemes vēsturē”) un daži citi. To savos komentāru rakstos, kopumā A. Spekkes grāmatu augstu vērtējot, atzīmējuši arī izdevuma zinātniskie konsultanti prof. Dr. A. Stranga un mag.hist. A. Šnē. Profesors arī pārmet autoram, ka viņš nav apskatījis latviešu kolaboracionismu vācu okupācijas laikā. Ļoti īsi, pat apoloģētiski, aplūkots 15. maija režīms. A. Stranga vienlaikus uzsver, ka A. Spekkes grāmata ir “viena no retajām visā Latvijas vēstures zinātnē, kurā naratīvi, vienā sējumā ir apkopota Latvijas vēsture kopš vissenākajiem laikiem līdz 1950. gadam”.
A. Spekkes pētījuma pamatā ir plaša vēstures avotu bāze, kuru profesors radis ne tikai Latvijas, bet arī Itālijas, Vatikāna, Polijas un citu valstu arhīvos. Viņš rūpīgi analizē, komentē un vērtē dokumentus. Ja vajadzīgs, salīdzina un konfrontē tos. Daudz jaunu arhivāliju ir ieviests zinātniskajā apritē.
Izdevuma autors Latvijas pagātnes izpēti cieši saista ar teritorijas ģeopolitisko situāciju, uzsverot, ka “tāda ir dzīve tautu un impēriju krustceļos”. Viņa vēstures procesu izpratnē un skaidrojumā nenoliedzami dominē ģeopolitiskais faktors. Līdz ar to liela uzmanība pievērsta notikumiem attiecīgajā laikā kaimiņvalstīs, paralēli ieskicējot arī Eiropas vēstures norises. Zinātnieks konsekventi apskata Latvijas vēsturi Vecās pasaaules kontekstā. Par to jau liecina nodaļu (pavisam 18) nosaukumi, piemēram, “Austrumu un Rietumu cīņa”, “Marseljēzas ieskaņa”, “Latvijas brīvvalsts starptautiskā aspektā” u. tml. Grāmatas noslēgums (pielikums) arī saucas “Eiropas kontinenta mazās tautas kā seno civilizāciju pārstāves”.
Būdams pasaules pilsonis šā vārda labākajā nozīmē, A. Spekke izdevuma nobeigumā raksta gluži mūsdienīgi un savā ziņā pat pravietiski: “Pasaule attīstītās strauji, iet uz priekšu neredzētā tempā; tehnika sāk pārspēt ģeogrāfiju, bet dzīves un tās cīņu motorizēšana, kas ir viens no spilgtākiem cilvēka gara atradumiem, sāk pieņemties tādā spēkā, kas draud jau ielauzties pašā abstraktajā gara pasaulē, pakļaut to sev un materializēt. Mēs dzīvojam galu galā visradikālāko cilvēces kultūras pārmaiņu laikmetā. Daudz goda, maz prieka.”
A. Spekke ar savu pētījumu apliecināja pasaulei, ka Latvija, tāpat kā jebkura cita zeme un tauta, ir pelnījusi brīvību, nevis iznīcību un aizmirstību. Labi, ka viņa grāmatu tagad var izlasīt katrs mūsu dzimtenes vēstures cienītājs.

Prof., Dr.habil.hist.
Rihards Treijs

Spekke A. Latvijas
vēsture: Latvju tautas likteņcīņas Eiropas krustceļos. — Rīga:
Jumava, 2003. —
382 lpp.: il.