Barikāžu dienas – ģimeņu hronikās, tautas atmiņā

Smagā tehnika nosprosto visefektīvāk

Svarīgi ir saglabāt dzīvas atmiņas par šo tautas varoņlaiku, lai tās varētu nodot no paaudzes paaudzē.
Kaut ar nelielu nokavēšanos, savas barikāžu dienu atmiņas pierakstījusi Lauma Ērgle, triju dēlu māte, skaitļošanas tehnikas inženiere, arī kalnos kāpēja un ceļotāja. Viena no tiem, kas vāca parakstus pret Daugavpils hidrostacijas celtniecību, protestēja pret metro būvēšanu Rīgā un aktīvi darbojās Tautas frontē. Uz rakstīšanu Laumu pamudinājis vīratēva Ērika Ērgļa atstātais albums ar 1991.gada janvāra dienu fotoattēliem: “Vīratēvs nebija profesionāls fotogrāfs, bet fotografēja ar lielu aizrautību. Bildes vienmēr kārtīgi salīmēja albumā, katru attēlu mazliet komentēja savā ļoti glītajā rokrakstā, lappuses numurēja un beigās pievienoja satura rādītāju. Viņš dzīvoja Ķesterciemā, bet barikāžu dienās bija atbraucis uz Rīgu. Protams, līdzi bija arī viņa pastāvīgais pavadonis – fotoaparāts. Albumā ielīmēti 48 fotoattēli. Paraksti ir gan lakoniski informatīvi, kā “Ministru padome aiz baļķu un betona kravām”, “Doma laukums rīta agrumā”, “Sargposteņi pie barikādēm”, “Malkas grēdas bulvārī”, “Lauka virtuve”, “Smagā tehnika nosprosto visefektīvāk”, “Jaunākās avīzes par brīvu” un tamlīdzīgi, gan ar humora piedevu – “Satiksmes regulētājam vairs neklausa” – bildei, kur apkārt kāpurķēžu traktori, smagās mašīnas un cita tehnika, bet vidū Ļeņins uz sava pjedestāla ar paceltu roku. Tā Ēriks Ērglis atstājis saviem bērnu bērniem dārgu mantojumu. Un tad man likās, ka mans pienākums ir uzrakstīt par to, ko tajās dienās darījām un ko izjutām mēs, mana ģimene – vīrs Andris, vecākie dēli Pēteris un Ingus, kuri bija studenti, un jaunākais Valdis, kurš mācījās vidusskolā. Un mani darbabiedri – toreizējā Veselības aizsardzības ministrijas Informatīvā skaitļošanas centra inženieri.”

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv