No Laumas Ērgles barikāžu dienu pierakstu burtnīcas

Sargpostenī Foto no Ērika Ērgļa fotoalbuma

13.janvāris bija svētdiena. Septiņos no rīta man zvanīja māsa Māra un pavēstīja satraucošas ziņas par padomju armijas sarīkoto slaktiņu Lietuvā. Steidzīgi saģērbušies, mēs ar dēliem braucām uz Doma laukumu, lai piedalītos Tautas frontes mītiņā Daugavmalā. Atceros neredzēti lielo ļaužu un sarkanbaltsarkano karogu jūru, kas piepildīja visu krastmalu no Rīgas pils līdz dzelzceļa tiltam. Cilvēku sejās dažbrīd varēja manīt arī neziņu un bažas, bet visus vienoja apņēmība un stiprināja pleca sajūta.
Pēc mītiņa mēs ar jaunāko dēlu aizgājām līdz manai darbavietai Baznīcas (toreiz Veidenbauma) ielā 4. Vecākos dēlus aizsūtīju ārpus Rīgas pie draudzenes, baidoties no jauniesaucamo tvarstītājiem – padomju armijas desantniekiem, kas tieši ar šādu uzdevumu bija iesūtīti Latvijā. Karstu kafiju padzēruši un mazliet apsildījušies, kopā ar prāvu bariņu manu darbabiedru devāmies atpakaļ uz Vecrīgu. Sajūta bija ne pārāk omulīga. Visvairāk biedēja, neziņa. Likās, ka kuru katru brīdi būs klāt krievu tanki, bet tajā pirmajā vakarā Vecrīga bija tukša un neaizsargāta. Cilvēki te bija, bet nevarētu teikt, ka ļoti daudz. Tajā naktī mēs darījām daudz ko: skvēriņā pie Mazās ģildes ieraudzījām savus trīs metrus garu ietaisi uz riteņiem, to aizvilkām šķērsām priekšā Amatu ielai, un automašīnām iela bija nosprostota. Cauri palaidām tikai taksi, kurā brauca kāda māmiņa ar mazu bērnu. Pie mūsu “aizsprosta” palika stāvam melna “Volga”. Redzēdami, ka te cauri netiks, iekšā sēdošie sāka krievu valodā rupji lamāties, bet grieza savu mašīnu apkārt. Vēlāk piedalījāmies bruģakmeņu barikādes būvēšanā pie toreizējās Ārlietu ministrijas Pils ielā. Kāds lauza ārā bruģa akmeņus, bet mēs, no rokas rokā padodami, tos transportējām uz ielas galu, kur tika uzbūvēta īsta barikāde. Kāds zināja teikt: ja aiz barikādes izraktu pietiekami dziļu bedri, neviens tanks tai pāri netiktu. Jau uz rīta pusi no Centrālā universālveikala pagalma sākām stiept visādus dzelžus, sliežu gabalus – visu, ko vien varējām panest, uz Zirgu ielu pie radiomājas. Tur tapa uzbūvēta liela barikāde. Visu nakti centāmies kaut ko darīt Vecrīgas aizsardzības labā.
No rīta aizgāju uz darbu. Skaitļošanas centra direktors Andris Krēķis atļāva visiem inženieriem iet uz barikādēm, liekot palikt tikai dažiem cilvēkiem, lai darbs neapstātos. Būdams pēc izglītības dakteris, viņš mūs instruēja, kā jāuzvedas, lai, ilgstoši aukstumā uzturoties, nesaslimtu. Turpmākajās dienās mūsu nodaļas vīrieši sargāja Telefona centrāli Dzirnavu ielā.
14. janvārī pa dienu jau bija sabraukusi smagā tehnika, visas ieejas Vecrīgā bija aizbarikādētas, ļaužu bija daudz. Tajā vakarā pie ugunskura toreizējās Augstākās Padomes nama priekšā daudz dziedājām.
15. janvāris bija Interfrontes mītiņa diena. No laukuma pie Augstākās padomes sievietes tika aizraidītas projām. Mani dēli palika tur, es aizgāju uz Doma laukumu. Ap divpadsmitiem

Augstākā Padome aiz barikāžu mūra

sievietes tika aizraidītas arī no Doma laukuma. Gāju iekšā Doma baznīcā, kur dežurēja arī mana māsa ārste Māra Bērziņa. Tajā dienā Doma baznīcā tika atskaņots Mocarta “Rekviēms”. Diriģents bija no Vācijas. Viņš vēlāk dalījās savos iespaidos, teica, ka izjutis lielu saviļņojumu, diriģējot “Rekviēmu” baznīcā, kas pilna ar barikāžu cilvēkiem un mediķu posteņiem.
Baznīcā vai katru stundu tika noturēti īsi dievvārdi un lūgšanas. Cilvēki ienāca, mazliet atpūtās un atkal gāja ārā. Nāca citi. Tikko ienākušos vīrus izjautāju par to, kas īsti ārpusē notiek. Viņi stāstīja, ka kāds esot licis vīriem stāties ierindā, bet tad pienācis viens no īstajiem barikāžu komandieriem un atcēlis šo rīkojumu, teikdams, ka šo viltus pavēli devis kāda provokators, jo – neapbruņota tauta ierindā neiet, bet provokators droši vien gribējis nofotografēt vīrus ierindā, lai tos varētu nodēvēt par kaujiniekiem.
15. janvārī, jau ap pusnakti ejot gar Lielo ģildi, uz maza ledus laukumiņa paslīdēju un, atmuguriski krītot, stipri sadauzīju muguru tā, ka tikai pēc laba brīža varēju elpu ievilkt. Par laimi, biju kopā ar dēlu. Ingus man palīdzēja aizvilkties līdz trolejbusam. Divas dienas nogulēju mājās, pēc tam gāja atpakaļ uz barikādēm, kad vien nebija jābūt darbā. Mans Andrejs savukārt dienas pavadīja darbā, naktis – Doma laukumā ar radiouztvērēju pie auss. Viņam nebija tik saprotoša priekšniecība kā mums.
Visapkārt Vecrīgai un ap Ministru padomi sabūvētās barikādes solīja zināmu drošību. Sajūta bija pavisam citāda nekā tai pirmajā 13. janvāra naktī, kad pilsēta likās tukša un neaizsargāta.

Dažas atmiņā palikušās epizodes

Kādu rītu ap pieciem abi ar jaunāko dēlu Valdi bijām iegājuši Doma baznīcā mazliet atpūsties. Cilvēki te snauduļoja kā nu kurš – citi tāpat solos sēdēdami, citi bija atgūlušies uz mediķu nestuvēm. Juris Podnieks filmēdams lēnām gāja gar ļaužu pilnajiem soliem ar savu kameru uz pleca. Doma baznīcas galā pie ugunskura vienmēr varēja sastapt pulciņu kurzemnieku, kas

Malkas grēdas bulvārī

runāja ventiņ’ mēlē. Viņu sabiedrībā man ļoti patika – optimisti ar humora dzirksti valodā un dziesmās. Skaistas bija agrās rīta stundas, kad sešos Latviju modināja tautas lūgšana, kas atkal bija kļuvusi par mūsu himnu un tika raidīta pa radio. Viss Doma laukums piecēlās kājās un dziedāja līdzi. Radio bija Latvijas sirds un dvēsele – visas aktuālās un operatīvās ziņas tika raidītas nepārtraukti. Mēs mājās pat gulēt gājām ar ieslēgtu radiouztvērēju blakus.

Šajā janvāra nedēļā pieredzēju to, ko nekad agrāk nebiju piedzīvojusi – mana tauta, katrs barikāžu cilvēks bija kļuvis atsaucīgs un pretimnākošs. Cilvēku acīs staroja iekšējs spēks un gaišums. Nekad Rīgā neesmu jutusies tik droši kā barikāžu dienās un naktīs. Varēju bez bažām nakts vidū iet no darba uz Vecrīgu vai otrādi. Šī tautas kopības sajūta, kas tajās dienās valdīja barikādēs, bija priecīgākais atklājums pēc daudzajiem pazemojuma un beztiesības gadiem. Vairs nespēja iebiedēt arī tie daži vīri melnā apģērbā un ar melnas dvēseles atblāzmu sejā, ko varēja redzēt ātrā gaitā ejam cauri Vecrīgai. Sveši un naidīgi tie nolūkojās uz to, kas notiek barikāžu iekšpusē.
Mani darbabiedri tajā laikā bija pavisam pārvākušies uz Rīgas centru un atradās vai nu darbā, vai pie Telefona centrāles. Viņiem barikāžu laikā bija pat “kopīgais katls” – sameta naudu un kopīgi pirka pārtiku. Atnāca no posteņa, paēda, kādu stundiņu pagulēja un atpakaļ uz barikādēm. Dzīvoja kā lielā ģimenē. Protams, arī darbs tika padarīts.
20. janvārī visu dienu bijām pavadījuši Doma laukumā. Vēl nekas nevēstīja par tā vakara traģiskajiem notikumiem, un arī man nebija nekādas nojausmas. Biju te palikusi pēdējā no ģimenes un ap astoņiem vakarā nolēmu braukt mājās izgulēties – nākamā man bija darbadiena, un te tāds miers, ka pat garlaicīgi kļuva. Tikko pārrados mājās, sākās “Panorāma”, – premjerministrs Ivars Godmanis aicināja nojaukt barikādes, bet Ojārs Rubenis viņu pārtrauca ar ziņām par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas.
Ar šīsdienas acīm raugoties atpakaļ uz tām satraukuma, neziņas un cerību pilnajām dienām, gribētos novēlēt manai mīļajai latviešu tautai, kas toreiz prata ar nesatricināmu mieru un gara spēku atgūt savu valsti, šodien nenogrimt cinismā un nešūpoties ne austrumu, ne rietumu vējiem līdzi, bet, godīgi strādājot, celt savu nākotni uz stabiliem pamatiem ar to pašu gara spēku, kas tajās dienās bija izšķirošais.