Ministru kabineta noteikumi Nr. 200

Rīgā 2000.gada 20.jūnijā (prot. Nr. 28, 5.§)

Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka nodokļu maksājumu lielumu

Izdoti saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 23.panta otro daļu

1. Šie noteikumi nosaka kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka nodokļu maksājumu lielumu nodokļu maksātājiem atbilstoši to īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugumam vai atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajām vai pārbaudes laikā iegūtajām ziņām.

2. Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka nodokļu maksājumu lielumu fiziskajām un juridiskajām personām, ja:

2.1. ir konstatēts nodokļu maksātāja īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugums, kas neatbilst nodokļu maksātāja pārskatos (deklarācijās, paziņojumos) uzrādītajiem ienākumiem vai par kuru Valsts ieņēmumu dienestā nav iesniegti pārskati (deklarācijas, paziņojumi);

2.2. persona veic vai ir veikusi ar nodokļiem apliekamās darbības, vai gūst ienākumus no īpašuma, bet nav reģistrējusies kā nodokļu maksātājs;

2.3. nodokļu maksātājs nav iesniedzis normatīvajos aktos noteiktos pārskatus (arī deklarācijas, aprēķinus);

2.4. nodokļu maksātāja pārskatos vai grāmatvedības uzskaitē sniegtās ziņas neatbilst Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajai informācijai, pārbaužu laikā konstatētajiem faktiem vai viņa rīcībā esošo vai bijušo lietu vērtībām;

2.5. Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošā informācija liecina par to, ka nodokļu maksātājs ir veicis darījumus, kuri nav atspoguļoti nodokļu maksātāja grāmatvedības uzskaitē;

2.6. nodokļu maksātāja naudas līdzekļu kustība kredītiestāžu kontos neatbilst saimnieciskās darbības rādītājiem vai nodokļu maksātāja darbība liecina par slēptiem darījumiem;

2.7. nodokļu maksātājs nav veicis grāmatvedības uzskaiti atbilstoši likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai;

2.8. Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām pārbaudes laikā nav pieejami nodokļu maksātāja grāmatvedības uzskaites dokumenti, nav iespējams pārbaudīt nodokļu maksātāja grāmatvedības dokumentus vai nav pieejami darījumu attaisnojuma dokumenti;

2.9. nodokļu maksātāja rīcībā ir vai ir bijuši izejmateriāli, preces, vērtspapīri, naudas līdzekļi un citas lietas, kuru daudzums un veids liecina par iespējamo nodarbošanos ar saimniecisko darbību tādā apmērā un veidā, kas neatbilst Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtajām ziņām;

2.10. nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības rādītāji būtiski atšķiras no statistikas vidējiem rādītājiem attiecīgajā uzņēmējdarbības nozarē vai ir citi apstākļi (arī nodokļu maksātāju pārbaužu rezultāti vai iegūtie nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības novērošanas rezultāti), pēc kuriem var secināt, ka nodokļu maksātāja pārskatos vai grāmatvedības uzskaitē uzrādītie saimnieciskās darbības rādītāji neatbilst faktiskajiem saimnieciskās darbības rādītājiem pārbaudāmajā taksācijas periodā;

2.11. ir konstatēta neatbilstība starp nodokļu maksātāja deklarētajiem ienākumiem vai Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajos pārskatos (deklarācijās, paziņojumos) uzrādītajiem nodokļu maksātāja ienākumiem un nodokļu maksātāja rīcībā esošajiem vai bijušajiem naudas līdzekļiem, mantu, cita veida vērtībām vai izdevumiem un nodokļu maksātājs nevar pamatot minēto neatbilstību.

3. Valsts ieņēmumu dienests, nosakot nodokļu maksājumu lielumu uz aprēķinu pamata, izmanto:

3.1. tiešās aprēķinu metodes — nodokļu maksājumu lielumu nosaka, pamatojoties uz nodokļu maksātāja grāmatvedības reģistros uzrādītajiem datiem un attaisnojuma dokumentiem;

3.2. netiešās aprēķinu metodes — nodokļu maksājumu lielumu nosaka, aprēķinot ar nodokļiem apliekamo objektu (ienākumu, darījumu vērtību u.tml.), pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju.

4. Nosakot nodokļu maksājumu lielumu, Valsts ieņēmumu dienests izmanto tā rīcībā esošo informāciju par nedeklarētiem ienākumiem, par nodokļa maksātāja darbību, pārbaudāmajā periodā veiktajiem darījumiem, darījumiem, kas, nosakot nodokļu maksājumu lielumu, nav ņemti vērā vai uzrādīti nepilnīgi, arī informāciju par Latvijas kredītiestādēs esošajiem kontiem un depozītnoguldījumiem, vērtspapīru kontiem un nodokļu maksātājam piederošām kapitāla daļām Latvijas uzņēmumos, apkopotiem attiecīgās uzņēmējdarbības nozares uzņēmumu saimniecisko darbību raksturojošiem rādītājiem. Minēto informāciju var iegūt bez maksas:

4.1. no izziņas, prokuratūras un tiesu iestādēm;

4.2. no ārvalstu nodokļu administrācijām vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm;

4.3. no citām fiziskajām un juridiskajām personām, arī to darbības pārbaužu rezultātā;

4.4. nodokļu maksātāju saimnieciskās darbības novērošanas, pārbaužu un Valsts ieņēmumu dienesta kontroles darbību rezultātā;

4.5. no Centrālās statistikas pārvaldes, kur ir apkopotas ziņas par attiecīgās uzņēmējdarbības nozares saimniecisko darbību raksturojošiem rādītājiem;

4.6. no Latvijas Republikas reģistru iestādēm (to skaitā no Uzņēmumu reģistra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Valsts zemes dienesta).

5. Ja nodokļu maksātāja uzrādītā lietu vai darījumu vērtība ir mazāka par tirgus cenām vai tirgus vērtību, Valsts ieņēmumu dienests, nosakot nodokļu maksājumu lielumu, pamatojas uz lietu vai darījumu faktisko tirgus vērtību attiecīgajā laikposmā. Faktisko tirgus vērtību nosaka, ņemot vērā jebkuru no šādiem nosacījumiem:

5.1. cenu vai vērtību, kādu līdzīgām lietām vai darījumiem piemērojis pats nodokļu maksātājs, stājoties darījumu attiecībās ar citām personām;

5.2. cenu vai vērtību, kādu nodokļu maksātājam līdzīgas personas piemērojušas līdzīgām lietām vai darījumiem;

5.3. aprēķināto lietas vai darījuma pašizmaksu (izdevumu kalkulāciju), pieskaitot attiecīgo Centrālās statistikas pārvaldes vai Valsts ieņēmumu dienesta izveidotas informācijas bāzes attiecīgās nozares vidējo rentabilitāti;

5.4. Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo līdzīgu lietu cenu vai līdzīgu darījumu vērtību;

5.5. Valsts ieņēmumu dienesta pieaicināto ekspertu sniegto lietas vai darījuma novērtējumu.

6. Ja konstatēts nodokļu maksātāja īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugums, Valsts ieņēmumu dienests nodokļu summas aprēķinos ņem vērā starpību, kas veidojas starp faktiski konstatēto nodokļu maksātāja īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugumu un nodokļu maksātāja pārskatos (deklarācijās, paziņojumos) uzrādītajiem ienākumiem.

7. Valsts ieņēmumu dienests ir tiesīgs noteikt nodokļu maksājumu apmēru, pamatojoties uz attiecīgajā taksācijas periodā veiktās nodokļu maksātāja darbības novērošanas rezultātā konstatētajiem nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības rādītājiem, ņemot vērā nodokļu maksātāja darbības specifiku un darbības periodiskumu.

8. Ja taksācijas gada laikā, novērojot nodokļu maksātāja darbību, atkārtoti ir konstatēts, ka novērošanas laikā noteiktie rādītāji neatbilst pārskatos norādītajiem nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības rādītājiem, novērošanas rezultāti ir attiecināmi uz visu taksācijas gada nodokļu maksājumu lielumu, ņemot vērā nodokļu maksātāja darbības specifiku un darbības periodiskumu.

9. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 1995.gada 11.jūlija noteikumus Nr.194 "Noteikumi par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 23.panta otrās un trešās daļas piemērošanu" (Latvijas Vēstnesis, 1995, 106.nr.).  

Ministru prezidents A.Bērziņš

Finansu ministrs G.Bērziņš