“Ķipos” — arī zāles pret mazuma kaiti

Tērvetes “Ķipi” ir dižā latviešu grāmatizdevēja Jāņa Rapas dzimtās mājas, kur 15.darba gadu sāk Dobeles novada grāmatnieku muzejs. Vadītāja Aija Štosa ļauj ieskatīties 14 paprāvās mapēs ar dokumentālām liecībām par visu svarīgāko, kas te šais gados noticis. Viesu grāmatā pati pirmā parakstījusies Veronika Strēlerte, kam te kupli svinēta 80.dzimšanas diena. Muzejā glabājas dzejnieces tēva memuāru kopija un citi materiāli par kādreizējā Dobeles pagasta skrīvera dzimtu. Milzums ļaužu sanākuši uz Birutas Baumanes grāmatas “Es dzīvoju” atvēršanas svētkiem, jo šai pusē labi pazīst gan pašu mākslinieci, gan viņas vecākus, ļoti iecienītus pedagogus.
Par Ritas Valneres un Valentīna Ozoliņa tuvību savam novadam liecina viņu dāvinātie mākslas darbi.
Ciemošanās “Ķipos” gan parasti sākas pie akas ar koka grodiem, kas ir pamatīga, kā viss šai sētā, un lielākā, kādu gadījies redzēt. Turpat netālu savā vairāk nekā simt gadu godībā stāv sarkanu ķieģeļu pagrabs, kas celts ar māksliniecisku dzirksti. Aija pievērš uzmanību arī tam, ka mājas priekšā izveidots iekšpagalms. Zemgalē, kur zeme tik dārga, divi pagalmi bijusi liela greznība. Mājas līdz ar 60 hektāriem zemes iepircis vēlākā grāmatizdevēja tēvs Kristaps Rapa. Par to, kā ritējusi dzīve šai sētā, kas pamazām vien izaugusi par īstu paraugsaimniecību ar 50

Aija Štosa un Jānis Rapa. Aizmugurē – simtgadīgais pagrabs

“Ķipi” šodien Foto: Valija Eize

govīm, 15 zirgiem, bišu saimēm un varenām labības ražām, viņa mazdēls Jānis Rapa jaunākais (apzīmējums nav īsti precīzs, jo arī viņa dēls un mazdēls ir Jāņi) uzzinājis no četrām melnām kladēm, kurās vecāmāte, kā izrādījies, diendienā pierakstījusi visus svarīgākos darbus un notikumus. Arī šis dzimtas dzīvesstāsts kļuvis par lielu muzeja bagātību.
Anna Brigadere vēstulēs Jānim Rapam vairākkārt piemin ciemošanos viņa mājās, uz kurām “āboliņa ziedos noreibušais ceļš ved gar krāšņo Ķipu rudzu lauku”. Dienas tur rit kā “mūžīgi urdzošs avota ūdens, kurš atsvaidzina apvītušo un pieputējušo Rīgas dzīvi”, un vakara stundās var baudīt brīnišķīgu apvārsni. Muzeja saimniece priecājas, ka apkārt “Ķipiem” plešas agrofirmas “Tērvete” lauki, kas allaž ir labi kopti. Mājai, kam pāri gājuši kolhozu laiki un pamestības gadi, gan vēl tālu līdz pilnībai. Aija atzīst, ka viņa nekādi nevarētu muzeju noturēt, ja pašas ģimenes vīrieši nepieprastu celtniecības un koka darbus, dēls nekārtotu telefona rēķinus un tā joprojām.
“Tomēr tik tuvu” – tā sauc Latvijas mazākumtautību kultūras svētkus, kas muzejā tiek svinēti ik vasaru. Te ar savu dziesmu un pasaku pūru jau viesojušies igauņi, baltkrievi un čigāni, gaidāmi poļi. Tradicionāli muzejā ir arī veco grāmatu svētki, kas šovasar tiks rīkoti jau sesto reizi. Bet 17.aprīlī – grāmatizdevēja Jāņa Rapas 119.dzimšanas dienā – “Ķipos” notiks pavasara talka.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv

Aija Štosa šo latviešu zemnieku dzīves gudrību uzskata par mūsdienu cilvēkam ļoti noderīgu paraugu: “Mēs daudzi esam slimi ar mazuma kaiti. Izdzīvot – kāds briesmīgs vārds. Ir jādzīvo! Reklāmas man parasti nepatīk, bet es pilnīgi piekrītu tam sauklim – ir jātiecas pēc vislabākā, jo mazāk gribēt nav vērts. Te tas skaidri redzams. Kristapa tēvs vēl bija dzimtcilvēks, rijkuris. Ticis pie brīvības, latvietis gribēja dzīvot. Kā saimniece raksta savā kladē – dzīvoja kā muižā. Ne jau bez darba. Visu mīlētā meita Natālija veda uz pienotavu smagās piena kannas, mazgāja zirgiem kājas. Dēls plēsa atmatu, stādīja kokus. Viņu te piemin astoņi vareni ozoli, liepas, kļavas. Ja nebūtu skarbo laikmeta griežu, viņa izveidoto apgādu un grāmatu namu tagad varbūt pazītu visā pasaulē.”