Zemkopības ministrijas instrukcija Nr.20

Rīgā 2003.gada 29.decembrī

Zaļmasas augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanas metodika

Izdota saskaņā ar Sēklu aprites likuma 2.panta 3.punkta d. apakšpunktu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šī instrukcija nosaka kārtību, kādā tiek novērtētas zaļmasas augu šķirņu saimnieciskās īpašības.
2. Zaļmasas augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanu (turpmāk — SĪN) veic Valsts augu aizsardzības dienests (turpmāk — VAAD).

II. Lauka izmēģinājumu pamatprincipi

3. Zaļmasas augu saimniecisko īpašību novērtēšanā izmēģinājuma šķirnes salīdzina ar standartšķirni. SĪN mērķi ir noskaidrot:
3.1. ražību, bioloģiskās īpatnības, iegūtās produkcijas kvalitāti, ķīmisko un tehnoloģisko īpašību atšķirības no standartšķirnes, šķirņu izturību pret slimībām un kaitēkļiem, kā arī citas saimnieciski nozīmīgas īpašības;
3.2. šķirnes piemērotību audzēšanai Latvijas agroklimatiskajos apstākļos.
4. Svarīgākā SĪN sastāvdaļa ir lauka izmēģinājumi. Lauka izmēģinājumus iekārto atbilstoši šīs metodikas pamatprasībām:
4.1. tipiskumam — izmēģinājumu apstākļu atbilstībai attiecīgā reģiona klimatam, augsnei un agrotehnikai;
4.2. vienīgās atšķirības principa ievērošanai;
4.3. precizitātei.
5. Vienīgās atšķirības princips nosaka, ka lauka izmēģinājumos nodrošina visu apstākļu vienādību. Konkrētā lauka izmēģinājumā drīkst atšķirties tikai šķirnes, bet reljefam, augsnei, mitrumam, mēslojumam, priekšaugam, augsnes apstrādei, sējas veidam, izsējas normām, sēklu iestrādes dziļumam un vienmērībai, sējumu kopšanai, novākšanai, lietotajai tehnikai u.c. apstākļiem jābūt pēc iespējas vienveidīgiem. Šķirnēm ar dažādu veģetācijas periodu novākšanas termiņi atšķiras.
6. Zaļmasas augu šķirnēm saimnieciskās īpašības vērtē trīs gadus. Ja rezultāti ir pārliecinoši, zaļmasas šķirni var ieteikt iekļaušanai Latvijas augu šķirņu katalogā arī pēc divu gadu rezultātiem.
7. Veicot zaļmasas augu šķirņu izmēģinājumus, pilnīgi un precīzi pieraksta visus veiktos darbus, novērojumus un uzskaiti. Pierakstus rakstiski vai elektroniski izdara VAAD apstiprinātā dienasgrāmatā (veidlapās). Šos pierakstus, kā arī pārskatus par SĪN lauka izmēģinājumu rezultātiem Valsts augu aizsardzības dienesta attiecīgās struktūrvienības, fiziska vai juridiska persona, kura saskaņā ar līgumu veic izmēģinājumu (turpmāk — izmēģinājumu veicēji) iesniedz VAAD.

III. Lauka izmēģinājumu vietas izvēle

8. Organizējot zaļmasas šķirņu SĪN, VAAD īpašu uzmanību velta izmēģinājumu vietas izvēlei, kura atbilst attiecīgās zaļmasas augu sugas audzēšanas reģionam raksturīgajiem agroklimatiskajiem apstākļiem un augšņu tipiem.
9. Veicot lauka izmēģinājumus, ņem vērā krasu meteoroloģisko apstākļu maiņu, kas var stipri ietekmēt SĪN rezultātus. Visvairāk mainās mikroklimata apstākļi, kurus ietekmē reljefa neizlīdzinātība, ūdensšķirtnes, palienes, meži, purvi, ezeri, upes u. c. Lauka izmēģinājumiem izvēlas vietas, kuru klimatiskie apstākļi atbilst attiecīgā reģiona īpatnībām.
10. Augšņu īpatnības ievēro:
10.1. iekārtojot lauka izmēģinājumus. Tos iekārto reģionam raksturīgās augsnēs (piemēram, ja reģionā visizplatītākā ir velēnu podzolaugsne (PV_V), tad lauka izmēģinājumus iekārto tajā, nevis citās, reģionam netipiskās augsnēs);
10.2. nosakot augsnes tipiskumu (ievēro augsnes iekultivēšanas pakāpi, tās fizikālo, ķīmisko un granulometrisko sastāvu, aramkārtas dziļumu, augsnes apakškārtas īpašības, barības vielu rezerves, augsnes skābumu, gruntsūdens līmeni un citus rādītājus).
11. Lauka izvēles pamatnosacījumi ir šādi:
11.1. izmēģinājumus iekārto laukā:
11.1.1. kura vēsture zināma un atspoguļota VAAD apstiprinātā lauka vēstures žurnālā;
11.1.2. kurā nav daudzgadīgo nezāļu;
11.1.3. kura augsnē ir augsts vai vismaz vidējs augiem viegli izmantojamā fosfora un kālija saturs;
11.1.4. kurā ir normāls mitruma režīms;
11.1.5. kurā pirms izmēģinājumu iekārtošanas tam paredzētajā platībā vismaz vienu gadu ierīko izlīdzinošo sējumu;
11.2. izmēģinājuma laukus iekārto, ievērojot šādus minimālos attālumus:
11.2.1. no mežiem, birztalām, automaģistrālēm, ūdenskrātuvēm, dzīvojamajām ēkām un citām celtnēm ? 50 m;
11.2.2. no atsevišķiem kokiem ? 25 m;
11.2.3. no braucamajiem ceļiem, novadgrāvjiem u. c. — 10 m;
11.3. lauka izmēģinājumus neiekārto platībās ar neizlīdzinātu mikroreljefu, stāvām nogāzēm, nekvalitatīvu meliorāciju u. c.
12. Katrai zaļmasas augu sugai izvēlas piemērotākās augsnes:
12.1. kukurūzai — labi iekultivētas smilšmāla vai mālsmilts augsnes. Optimālā augsnes reakcija pH_KCl 5,8 – 7,3;
12.2. eļļas rutkam — dažādas augsnes. Optimālā augsnes reakcija pH_KCl 5,5 – 5,7;
12.3. sinepēm — pietiekami irdenas smilšmāla vai mālsmilts augsnes. Nav piemērotas blīvas, smagas, mitras māla augsnes;
12.4. facēlijai — smilts, smilšmāla, mālsmilts augsnes. Optimālā augsnes reakcija pH_KCl >5,0.
13. Piemērotākie priekšaugi:
13.1. kukurūzai — labības (ziemāji, kas saņēmuši organisko mēslojumu), rušināmaugi un pākšaugi;
13.2. eļļas rutkam — ziemāju labības un rušināmaugi;
13.3. sinepēm — ziemāju labības un rušināmaugi;
13.4. facēlijai — vasarāju labības.

IV. Lauku darbi izmēģinājumā

14. Visus darbus lauka izmēģinājumos veic saskaņā ar katras zaļmasas sugas audzēšanas specifiku. Īpašu uzmanību velta darbu savlaicīgai, vienveidīgai un kvalitatīvai izpildei.
15. Augsnes apstrādes pamatnosacījumi ir šādi:
15.1. augsnes apstrādes paņēmienus izvēlas atkarībā no priekšauga un tā novākšanas laika;
15.2. augsnes apstrādi veic laikā, kad augsne sasniegusi fizisko gatavību;
15.3. augsnes apstrādes paņēmienus lieto noteiktā, agronomiski pamatotā secībā, lai tie cits citu papildinātu un nodrošinātu iespējami precīzus rezultātus.
16. Mēslošanas pamatnosacījumi ir šādi:
16.1. aprēķinot nepieciešamās kopējās mēslojuma normas, izmēģinājumu veicēji ņem vērā:
16.1.1. augšņu agroķīmiskās izpētes rezultātus (augsnes analīzes veic vismaz reizi piecos gados);
16.1.2. selekcionāra uzrādīto ražības līmeni un tam atbilstošo barības elementu iznesi;
16.1.3. priekšaugu ietekmi;
16.1.4. citus faktorus, kuri iespaido mēslojuma normu lielumus un iestrādāšanas laikus;
16.2. aprēķinātās mēslojuma normas izmēģinājumu veicēji saskaņo ar VAAD;
16.3. mēslojumu augsnē iestrādā vienmērīgi, perpendikulāri lauciņu virzienam un vienā izmēģinājumā vienādi;
16.4. kukurūzai līdz 20 kg ha^-1 no aprēķinātā kopējā slāpekļa (N) mēslojuma daudzuma darbīgajā vielā iestrādā pirms sējas (atkarībā no lauka apstākļiem, priekšauga u. c.), bet pārpalikušo slāpekļa mēslojuma daudzumu dod papildmēslojumā;
16.5. eļļas rutkiem un sinepēm mēslojumu iestrādā vienā paņēmienā pirms sējas reizē ar augsnes apstrādi;

16.6. facēlijai slāpekļa mēslojumu iestrādā vienā paņēmienā, pirms sējas reizē ar augsnes apstrādi, bet ne vairāk par 60 kg ha^-1 darbīgajā vielā.

1. tabula

Minerālmēslu normas darbīgajā vielā, kg ha^-1

17. 1.tabulā uzrādītās mēslojuma normas ir orientējošas un paredzētas iestrādei izkliedsējā. Iestrādājot minerālmēslus lokāli, NPK normas samazina par 20%, bet augsnēs ar augstu fosfora un kālija nodrošinājumu PK normas samazina par 30 – 40 %.
18. Slāpekļa mēslojuma normas (N kg ha^-1) samazināmas, ņemot vērā priekšaugu ietekmi. Tās samazina pēc:
18.1. zirņiem par 15 kg ha^-1;
18.2. kartupeļiem par 10 kg ha^-1;
18.3. cukurbietēm par 10 kg ha^-1.

V. Izmēģinājuma lauka iekārtošana

19. Izmēģinājumus iekārto ne mazāk kā četros atkārtojumos ar lauciņu uzskaites platību ne mazāku par 10 m².
20. Lauciņi izvietojami perpendikulāri aršanas virzienam. Izmēģinājumus iekārto ar parasto atkārtojumu metodi. Katrā atkārtojumā šķirnes izvieto randomizēti (nejauši), sakārtojot tās vienā līdz četrās slejās (katrā slejā savs atkārtojums). Ja šķirņu skaits lielāks par 15, standartšķirni sēj atkārtoti. Vērtējot šķirni, tās rādītājus salīdzina ar standartšķirnes vidējiem rādītājiem.
21. Vispirms nosprauž izmēģinājumu lauka kopējo taisnstūra kontūru AELJ (skat. attēlu). Iemērīto platību sadala atkārtojumos ( Abcd, befc, ghkj un hilk). Atkārtojumus sadala lauciņos. Starp slejām (AEFD un gilj) iekārto apgriešanās joslu atbilstoši lietojamai tehnikai. Starp lauciņiem iekārto izolējošos celiņus, kuru platums atkarībā no apstrādes veida ir apmēram 30 cm. Kukurūzai izolējošie celiņi starp lauciņiem ir vienādi ar rindstarpu attālumu (45 – 60 cm). Lauciņu galos nepieciešama izolācija — 0,5 m. Sleju galos ierīko izolējošos lauciņus (izolācijas). Attēlā parādīts četru šķirņu izvietojums divās slejās.

Attēls. Šķirņu izvietojuma shēmas paraugs

VI. Sēklas un sēja

22. Sēklas:
22.1. atbilst zaļmasas augu sēklas bāzes sēklu kvalitātes prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par lopbarības augu sēklaudzēšanu un sēklu tirdzniecību. VAAD saņem informāciju par 1000 sēklu masu un dīgtspēju (šķirnes izsējas normas aprēķināšanai) no sēklu parauga iesniedzēja;
22.2. VAAD saņem ar Latvijā reģistrētu kodni kodinātas sēklas no sēklu parauga iesniedzēja (facēlijas sēklas var būt nekodinātas). Ja facēlijas sēklas nav kodinātas, lauka izmēģinājumu veicēji obligāti kodina tās ar kodni, kas reģistrēta Latvijā un saskaņota ar VAAD.
23. Izsējas normas un sēklu iestrādes dziļuma pamatprasības ir šādas:
23.1. izsējamo dīgtspējīgo sēklu skaits uz platības vienību visām šķirnēm ir vienāds. Sējot agrākos sējas termiņos, lieto mazāko 2.tabulā norādīto, bet vēlākos termiņos — lielāko izsējas normu, saskaņojot to ar VAAD;
23.2. izsējas normu aprēķina pēc formulas:

X — izsējas norma (kg ha^-1);
A – dīgtspējīgo sēklu skaits uz 1 m² (gab.);
B – 1000 sēklu masa (g);
C – dīgtspēja (%);
D – tīrība (%);
23.3. ja ir nepieciešamība skaitļus noapaļot un apaļojamais skaitlis beidzas ar 5 – apaļo uz augšu;
23.4. lieto 2.tabulā norādīto sēklu iestrādes dziļumu.
24. Rindstarpas:
24.1. eļļas rutkiem, sinepēm, facēlijai – nav lielākas par 15 cm;
24.2. kukurūzai – 45–60 cm;
24.3. katru kukurūzas šķirni sēj četrās rindās, bet ražu uzskaita tikai no uzskaites platības (divām vidējām rindām).

2. tabula

Zaļmasas augu izsējas normas, optimālais sēklu iestrādes dziļums un sējas veids

25. Optimālie sējas termiņi ir šādi:
25.1. eļļas rutkus, sinepes, facēliju sēj iespējami agri;
25.2. kukurūzu sēj vēlāk, jo tā ir siltumprasīgs augs. Jāņem vērā, ka dzīvotspējīgus dīgstus tā veido 12⁰C temperatūrā. Pavasarī dīgstus, bet rudenī pieaugušus augus bojā salnas (- 2⁰C).

VI. Sējumu kopšana

26. Sējumu kopšanu (pievelšanu, ecēšanu, papildmēslošanu, augu aizsardzības pasākumus u.c.) visos izmēģinājumos veic vienādi un vienādos termiņos. Sējumu kopšanas pasākumos ietilpst arī celiņu uzturēšana kārtībā, etiķešu izvietošana, variantu un atkārtojumu norobežošana, lauciņu galu nolīdzināšana. Uz etiķetes raksta šķirnes numuru vai kodu, nosaukumu un atkārtojumu.
27. Izmēģinājumu kopšanai lieto Latvijā reģistrētos augu aizsardzības līdzekļus. Augu aizsardzības līdzekļu izvēle saskaņojama ar VAAD.

VIII. Novērojumi un uzskaite

28. Zaļmasas augu veģetācijas periodā veic šķirņu novērošanu, salīdzināšanu un pazīmju uzskaiti. Vizuālo vērtējumu visā veģetācijas periodā veic viens un tas pats speciālists. Novērojumus un uzskaiti apkopo uz VAAD izstrādātām veidlapām.
29. Veicamie novērojumi un uzskaite:
29.1. fenoloģiskie novērojumi (3.tabula);
29.2. veģetācijas perioda garums (dienas);
29.3. dīgstu biezība;
29.4. laukdīdzība;
29.5. stiebru vai stublāju garums;
29.6. vālīšu skaits (kukurūzai);
29.7. slimību un kaitēkļu uzskaite;
29.8. sausnas raža;
29.9. kopproteīna saturs sausnā (ja šķirni pārbauda kā lopbarības augu);
29.10. kokšķiedra;
29.11. veldres izturība.
30. Pēc 29.8., 29.9. un 29.11.apakšpunktā minētajiem novērojumiem veic zaļmasas augu SĪN pamatvērtēšanu (pielikums).
31. Fenoloģisko novērojumu pamatnosacījumi ir šādi:
31.1. zaļmasas augiem nosaka fenoloģiskās fāzes un veģetācijas perioda garumu. Par fāzes sākumu uzskata brīdi, kad 10–15 % augu sasnieguši attiecīgo fāzi. Par pilnu fāzi uzskata brīdi, kad 75 % augu ir attiecīgajā fāzē;
31.2. kukurūzas gatavības fāzi nosaka, atverot katra lauciņa izolācijā trīs apakšējās vālītes (4 atkārtojumos — 12 vālītes katrai šķirnei). Dienu, kad deviņas vālītes (75 %) sasniegušas attiecīgo fāzi, uzskata par fāzes iestāšanos;
31.3. piengatavības fāzē graudi ir izveidojušies, tos saspiežot izdalās balts šķidrums;
31.4. pienvaska gatavībā graudus saspiežot, no tiem izdalās mīklveidīga masa, kuru saberžot jūtami cieti graudiņi;
31.5. vaskgatavībā graudi ir pilnībā izveidojušies, tiem ir raksturīgā forma un krāsa. Graudi pirkstos nav saspiežami, bet ar nagu tos var pārgriezt.

3.tabula

Zaļmasas augiem veicamie fenoloģiskie novērojumi

Ø — Veicamie fenoloģiskie novērojumi.

* — Ja pārbauda kā zaļmēslojuma augus.

31.6. veģetācijas perioda garumu dienās nosaka no pilnas dīgstu fāzes līdz piengatavībai (kukurūzai) vai novākšanas gatavībai (eļļas rutkiem, sinepēm, facēlijai).

32. Dīgstu biezības noteikšanas pamatnosacījumi ir šādi:
32.1. eļļas rutkiem, sinepēm, facēlijai dīgstu biezību nosaka 10–14 dienas pēc sadīgšanas. Visām šķirnēm divos atkārtojumos, kas neatrodas blakus, iedala pa trīs uzskaites lauciņiem. Lauciņus izvēlas vienādā attālumā pa diagonāli, katrā aptverot divas rindiņas. Divas malējās rindas uzskaites lauciņos neiekļauj. Uzskaites lauciņu platība — 1/12 m². Lauciņu garumu aprēķina pēc formulas:

L = 417 x A

L — uzskaites lauciņa garums (cm);
A — rindstarpas (cm);
32.2. uzskaites lauciņos saskaita dīgstus un aprēķina dīgstu skaitu uz m² (dīgstu skaitu uzskaites lauciņos summē un reizina ar 2);
32.3. kukurūzai dīgstu biezību nosaka pēc pēdējās rindstarpu apstrādes divos atkārtojumos, kas neatrodas blakus. Saskaita visus augus katra lauciņa uzskaites platībā un aprēķina faktisko augu biezību katrai šķirnei pēc formulas:

B – augu biezība (augi uz m²);
n₁, n₂, – augu skaits izvēlētajos atkārtojumos;
L₁, L₂,– lauciņu uzskaites platība izvēlētajos atkārtojumos.
33. Dīgstu skaits, izteikts procentos pret izsēto dīgtspējīgo sēklu skaitu, raksturo laukdīdzību:

34. Augu garumu nosaka divos atkārtojumos, kas neatrodas blakus. Katrā lauciņā mēra piecus normāli attīstītus stiebrus, uzrādot to vidējo garumu centimetros. Aprēķina vidējo augu garumu katrai šķirnei, noapaļojot uz veseliem centimetriem.
35. Vālīšu skaitu kukurūzai nosaka pieciem normāli attīstītiem stiebriem vienlaicīgi ar garuma mērīšanu. Saskaita attīstītās vālītes. Aprēķina vidējo vālīšu skaitu katrai šķirnei.
36. Veģetācijas periodā zaļmasas augu šķirnēm novērtē izturību pret veldri, kuras pamatnosacījumi ir šādi:
36.1. līdzko veldre parādās, atzīmē augu attīstības fāzi un veldrēšanās pakāpi. Galīgo vērtējumu veic pirms ražas novākšanas;
36.2. veldrēšanās pakāpi nosaka, vizuāli vērtējot novirzi no stiebru vertikālā stāvokļa ballēs:

36.2.1. veldres nav: stiebri atrodas vertikālā stāvoklī — 9 balles;
36.2.2. veldre neliela: visi noliekušies līdz 30° no vertikālā vai ¾ stiebru noliekušies līdz 45° no vertikālā, vai 1/2 stiebru noliekušies līdz 60° no vertikālā, vai 1/4 stiebru noliekušies līdz 90° — 7 balles;
36.2.3. veldre vidēja: visi noliekušies līdz 45° no vertikālā vai ¾ stiebru noliekušies līdz 60° no vertikālā, vai ½ stiebru noliekušies līdz 90° — 5 balles;
36.2.4. veldre stipra: visi noliekušies līdz 60° no vertikālā vai ¾ stiebru noliekušies līdz 90° — 3 balles;
36.2.5. veldre ļoti stipra: visi stiebri noliekušies no vertikālā stāvokļa līdz 90° — 1 balle;
36.3. ja veldrēšanās ir nevienmērīga, tad to vērtē atsevišķi pa lauciņa daļām un aprēķina vidējo.
37. Vizuāli konstatē slimību vai kaitēkļu parādīšanos uz vienas vai vairākām šķirnēm, norāda datumu, šķirnes attīstības fāzi, ja nepieciešams, lieto augu aizsardzības līdzekļus.

XI. Iznīkušās platības izslēgšana

38. Izmēģinājumu daļējas vai pilnīgas iznīkšanas gadījumā izmēģinājumu veicējs kopā ar VAAD pārstāvi sastāda aktu, uzrādot iznīkšanas iemeslus. Nepieciešamības gadījumā pieaicina citus speciālistus. Aktu sastāda uz VAAD izstrādātas veidlapas.
39. Atsevišķu lauciņu iznīkušās platības izslēdz un:
39.1. ja iznīkuši vairāk nekā 50 % no lauciņa uzskaites platības, lauciņu izslēdz;
39.2. ja iznīkuši vairāk nekā 50 % no atkārtojuma uzskaites platības, atkārtojumu izslēdz;
39.3. lauciņa ražu uzskaita no faktiski novāktās platības.
40. Ja novērojumi un uzskaite par kādu īpašību krasi atšķiras no šķirnes raksturojuma, apstākļus un rezultātus analizē sevišķi rūpīgi. Šīs atšķirības nevar būt par iemeslu rezultātu svītrošanai. Pilnīgi nepieļaujami izslēgt veselus lauciņus, pamatojoties uz ražības starpību pa atkārtojumiem, ja nav noskaidroti konkrēti atšķirību iemesli.

X. Zaļmasas ražas novākšana un uzskaite

41. Novākšanas termiņi ir šādi:
41.1. eļļas rutkus, sinepes, facēliju lopbarībai novāc ziedēšanas sākumā, zaļmēslojumam – ziedēšanas beigās;
41.2. kukurūzu novāc pēc iespējas vēlāk, bet pirms rudens salnām.
42. Vispirms novāc apgriešanās, izolācijas un izslēgšanas joslas. Atliec saveldrējušos augus no izolējošiem celiņiem. Precizē lauciņu uzskaites platības, koriģējot to lielumu, ņemot vērā izslēgtos, ja tādi ir.
43. Novākšanu sāk ar agrīnākajām šķirnēm. Vispirms novāc visus atkārtojumus pēc kārtas vienai šķirnei, pēc tam atbilstoši šķirņu nogatavošanās laikam – visus atkārtojumus katrai nākamajai šķirnei.

XI. Zaļmasas ražas uzskaite un paraugu noņemšana

44. Eļļas rutkiem, sinepēm, facēlijai no katra lauciņa novākto zaļo masu nosver (ar precizitāti līdz 0,1 kg), vienlaikus noņem vienu vidējo paraugu 1,5–2 kg (ar aprēķinu, lai no tā fizikālajām un ķīmiskajām analīzēm var sagatavot paraugu ar masu 1 kg) izmēģināmās šķirnes ražas iznākuma, sausnas un kopproteīna noteikšanai.
45. Vidējo paraugu nosver ar precizitāti līdz 0,01 kg un šķiro izmēģināmajā šķirnē un piemaisījumos (citi augi, rugāju atliekas).
46. Izmēģināmās šķirnes zaļās masas ražu aprēķina pēc formulas:

R — izmēģināmās šķirnes zaļā masa (t ha ^–1);
P — izmēģināmās šķirnes masa vidējā paraugā (pēc šķirošanas) (kg);
K — vidējā parauga masa pirms šķirošanas (kg);
M — no lauciņa novāktās zāles masa (kg);
L — lauciņa platība (m²).
47. Kukurūzai katrā lauciņā atsevišķi uzskaita vālīšu masu (ar seglapām) un stiebru — lapu masu. Vālītes, stiebrus un lapas sasmalcina un sagatavo vidējo paraugu, kuru nekavējoties nogādā laboratorijā ķīmisko analīžu veikšanai.

XII. Mitruma satura noteikšana un sausnas ražas aprēķins

48. Izmēģināmās šķirnes produkcijas vidējo paraugu nekavējoties sasmalcina 2–3 cm garos gabaliņos un no tā noņem paraugu — 1 kg fizikālo un ķīmisko analīžu veikšanai.
49. Mitruma satura noteikšanai iesver divus iesvarus pa 50 g katru. Žāvē žāvēšanas skapī pie 100–105⁰ C līdz nemainīgai masai. Starpība iesvaru masā starp diviem svērumiem nedrīkst būt lielāka par 0,02 g.
50. Mitrumu katram paraugam aprēķina pēc formulas:

M — mitrums (%);
a — zaļās masas iesvars (g);
b — izžāvētā iesvara masa (g).
51. Izrēķina vidējo rezultātu no abiem paraugiem.
52. Sausnas ražu katrai šķirnei pa atkārtojumiem ar divām zīmēm aiz komata aprēķina pēc formulas:

X — sausnas raža (t ha^-1);
A — zaļās masas raža (t ha^-1);
B — zaļās masas mitrums ražas svēršanas laikā (%).

XIII. Zaļmasas ražas kvalitātes analīzes un SĪN rezultātu matemātiskā apstrāde

53. Kopproteīna saturu sausnā nosaka saskaņā ar LVS 277 (apst.30.06.2000.).
54. Kokšķiedras saturu nosaka pēc vispāratzītām starptautiskām metodēm vai standartiem.
55. SĪN rezultātus ievada VAAD datu bāzē.
56. Saskaņā ar izstrādātajām programmām veic SĪN rezultātu matemātisko apstrādi.
57. Zaļmasas ražu (% no standarta) un kvalitātes rādītājus vērtē ballēs (pielikums).

XIV. Noslēguma jautājums

58. Instrukcija stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publikācijas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Zemkopības ministrs M.Roze

“Latvijas Vēstneša” redakcijā saņemts 13.01.2004.

Pielikums

Zaļmasas augu SĪN pamatvērtēšana

Zemkopības ministrs M.Roze