No kalpa zēna līdz valsts ierēdnim Nr.1

Beidzot rakstu sēriju “Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)”

Dāvida Rudzīša darba apliecība

Tādu ceļu nostaigāja Dāvids Rudzītis, kas nāca pasaulē 1881. gada 10. novembrī gājēju ģimenē Cēsu pagastā. Vecāku pieticīgā rocība neļāva viņam daudz mācīties. Āraišu draudzes skolā un Priekuļu ministrijas skolā iegūtās zināšanas turpmāk vajadzēja papildināt pašmācības ceļā. Jaunais vidzemnieks to darīja cītīgi, par to liecina viņa ierēdņa karjera, kura sākās ar vienkāršo Katlakalna pagasta skrīvera palīga vietu, turpinājās jau augstākos amatos citās iestādēs, tajā skaitā Vidzemes guberņas valdē. 1917. gada jūlijā viņš jau kļuva par guberņas komisāra kancelejas pārvaldnieku.

D.Rudzītis, būdams īstens Latvijas patriots, 1917. gada beigās iesaistījās Valkā nodibinātās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā. Viņam uzticēja šīs institūcijas sekretāra atbildīgos pienākumus. Iestāšanās neatkarīgās Latvijas veidotāju pulkā nodeva pieredzējušo ierēdni 1918. gada rudenī Pagaidu valdības darbā: ar Ministru kabineta 1919. gada 1. janvāra lēmumu D.Rudzītis tika iecelts par valdības kancelejas pārvaldnieku, skaitot no iepriekšējā gada 20. novembra.

Ar apziņu, ka jāsāk no nekā

Tas bija smags laiks jaunajai 18. novembrī proklamētajai valstij. D.Rudzītis, atceroties Pagaidu valdības pirmās dienas, vēlāk rakstīja, ka grūti bijis iedomāties, vai vēl kur citur bijusi kāda valdība, kas “atrastos bēdīgākā stāvoklī”. Tai nebija pat telpu sēdēm, nemaz nerunājot par naudu. D.Rudzītis 1928. gadā rakstīja: “Pirmos līdzekļus valstij deva dažas privātpersonas un Rīgas kredītiestādes gan kā ziedojumus, gan arī kā iemaksas par pirmo valsts iekšējo aizņēmumu, par ko Kabinets pieņēma likumprojektu 3. decembrī. Dažas summas saņēma arī no vācu militārās pārvaldes.”
Viens no pirmajiem premjerministra Kārļa Ulmaņa palīgiem šo un citu valsts pārvaldes jautājumu kārtošanā bija D.Rudzītis, kuru ar Pagaidu valdības 1919. gada 11. aprīļa lēmumu sakarā ar kancelejas pārdēvēšanu par Valsts kanceleju apstiprināja par tās direktoru. Šā augstā amata pienākumus D.Rudzītis pildīja godprātīgi gandrīz divdesmit gadu. Tik apzinīgi, ka, bieži mainoties valdībām, Valsts kancelejas direktors vienmēr palika savā postenī.
Viņa pārziņā, protams, vispirms bija kabineta lietvedības jautājumi. Bet ne tikai. D.Rudzītis bija pilnvarots kā valdības pārstāvis piedalīties Saeimas komisiju sēdēs. Ar Ministru kabineta 1921. gada 9. augusta lēmumu viņu iekļāva komisijā likumu iepriekšējai caurskatīšanai no juridiskā un tehniskā viedokļa. Ar valdības 1924. gada 6. marta lēmumu D.Rudzīti iecēla par

Žurnāls “Atpūta” Nr. 622, 1937.gads. Zem fotoattēla toreiz rakstītais teksts: “Valsts kancelejas direktors D.Rudzīts ar kundzi Annu, dēlu stud. oec. Sigurdu un Daini (stāv). H. Jakobi studija”

administratīvo reformu padomes locekli. Nākamā gada 1. septembrī kabinets uzdeva viņam izstrādāt traģiskā nāvē aizgājušā pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica fonda statūtus un līdz tā nodibināšanai saņemt un uzglabāt fondam ziedotos līdzekļus.
1929. gada jūnijā Latvijā viesojās Zviedrijas karalis Gustavs V. Par augstā ciemiņa uzņemšanas programmas izstrādāšanas komisijas locekli iecēla arī D.Rudzīti. Nākamajā gadā viņam uzticēja strādāt Soda likuma un disciplinārlikuma projekta sagatavošanas komisijā.

No Mazā kabineta līdz valdības loceklim

Latvijas galvenais ierēdnis saņēma vēl atbildīgākus uzdevumus pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Ar valdības 18. maija lēmumu D.Rudzīti iecēla par t.s. Mazā kabineta locekli. Viņa kolēģi šajā struktūrvienībā bija Ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks un tieslietu ministrs Hermanis Apsītis. Apspriežot likumprojektus un citus jautājumus, Mazais kabinets pieaicināja attiecīgo resoru vadītājus. Ja uz sēdi ieradās Ministru prezidents, viņš pārņēma sēdes vadību. Šādai kārtībai vajadzēja veicināt izlemjamo lietu labāku iepriekšēju sagatavošanu pirms izskatīšanas valdībā.
Pienākumi Valsts kancelejas vadītājam sekoja cits pēc cita. Ar Valsts un Ministru prezidenta K.Ulmaņa 1937. gada 23. aprīļa rakstu D.Rudzīti iecēla par Uzvaras laukuma izbūves komitejas padomes locekli. Valdības 1938. gada 15. novembra sēdē K.Ulmanis informēja ministrus, ka viņš uzaicinājis par Ministru kabineta locekli Valsts kancelejas direktoru Dāvidu Rudzīti. Viņš izpildīšot līdzšinējos pienākumus, kā arī atsevišķus uzdevumus, kurus saņems no Valsts un Ministru prezidenta.
Bija pagājuši tikai nepilni deviņi mēneši pēc šī nozīmējuma, kad K.Ulmanim Ministru kabineta 1939. gada 22. augusta sēdē vajadzēja teikt sēru runu:
“Man jāatklāj sēde ar vārdiem, kas mani un jūs skar ļoti sāpīgi. Ministra D.Rudzīša aiziešana, viņa nāve mums nāca tik pēkšņi, negaidot. Mēs neviens neticējām, ka D.Rudzītis būs tas, kam būs visdrīzāk jāšķiras. Mēs bijām pieraduši redzēt viņā to stiprāko no mums. Tas ir sāpīgs zaudējums. Ministrs D.Rudzītis bija piedzīvojumu bagāts, viņš bija mums palīgs visās lietās. Mēs bijām izlutināti; ja bija kāds jautājums, mēs tikai griezāmies pie Rudzīša kunga. Grūti būs atrast D.Rudzīša pēcnācēju. Atļaujiet man kopā ar jums izjust pateicību, ko D.Rudzītis ir pelnījis bagātīgā mērā. Godināsim viņa piemiņu šinī brīdī ar piecelšanos.”
D.Rudzītis šķīrās no dzīves pēkšņi – 1939. gada 14. augustā Roterdamā, kur viņš bija atbraucis ar kuģi “Ausma”, lai kopā ar kundzi Annu un dēlu Daini pavadītu dažas dienas Holandē.
Ievērojamus cilvēkus nereti pa īstam atceras tikai pēc aiziešanas viņsaulē. D.Rudzītim, ja tā var teikt, šajā ziņā ir paveicies. Viņš savā dzīves laikā saņēma dažādu valstu 12 ordeņus un citas atzinības zīmes. To vidū vispirms jāmin divi (!) Triju Zvaigžņu ordeņi (II un III šķiras), kā arī Somijas, Zviedrijas, Beļģijas, Rumānijas, Lietuvas un Igaunijas augsti apbalvojumi.
Dāvidam Rudzītim bija lemts dzīvot tikai nepilnus 59 gadus. Bet arī šajā negarajā laikā viņš līdz galam godīgi kalpoja savai tautai, savai valstij.

Prof. Dr.habil.hist. Rihards Treijs