Tiesības palikt dzīvam

Mārtiņš Šics, Latvijas Katastrofu medicīnas centra direktors

Latvijas Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvija joprojām ieņem līderpozīcijas Eiropā ceļu satiksmes negadījumu upuru skaita ziņā. Latvijā baisi daudz cilvēku arī pērn guva vardarbīga un cita rakstura traumas, tajā skaitā – alkohola reibumā. Latvijā slēdza slimnīcas, medicīnas un labklājības nozares stagnēja, bet iedzīvotāji pie ārsta negāja līdz pēdējam, jo taupīja naudu. Rīgā gatavojas būvēt jaunus naftas termināļus, bet valsts teritoriju arī blīvi apdzīvotās pilsētās šķērsoja vilcienu sastāvi ar bīstamām ķīmiskajām vielām. Tātad arī pērn vidējais Latvijas iedzīvotājs bijis krietni apdraudēts gan no sevis paša, gan citiem. Par to, cik šajos apstākļos trauslā cilvēka dzīvība var cerēt uz ātru un kvalitatīvu palīdzību, stāsta Latvijas Katastrofu medicīnas centra (KMC) direktors Mārtiņš Šics.

– Kāds bijis aizvadītais gads katastrofu medicīnā Latvijā?
– Bijis gan intensīvs darbs, gan arī dīkstāve attīstības ziņā.
Diemžēl tika atlikti arī tie plāni, kas jau bija akceptēti realizēšanai 2003. gadam. Tagad ceram uz Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu naudām, bet tas nebūs tik drīz. Taču paguvām ieviest atbilstoši ES rekomendācijām jauno Neatliekamās palīdzības transporta standartu. Automašīnas ir labi ieraugāmā “eirodzeltenā” krāsā, tā ir luminiscējoša un ar retrorefleksiju, labi saredzama naktī un dienā, miglā un lietū. Šāds krāsojums nāk par labu drošībai. Neatliekamās palīdzības mašīnas satiksmes negadījumos cieš deviņas reizes biežāk nekā citi transportlīdzekļi, jo vienmēr traucas uz riska robežas. Gandrīz katru gadu iet bojā kāds neatliekamās palīdzības darbinieks, pērn smagi cieta trīs ārsti. Labi pamanāma krāsa par trešdaļu samazina iespēju ciest katastrofā.
– Vai šādu mašīnu skaits ir pietiekams?
– Mēs skaitām nodokļu maksātāju naudu, tāpēc vecās mašīnas nepārkrāsosim, drīzāk uzlabosim to aprīkojumu. Pērn Latvijā ienāca 25–30 mašīnas ar jauno krāsojumu, galvenokārt KMC, Daugavpilī, arī Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē, Siguldā, Jūrmalā. Tie gan ir tikai 11–12 % no nepieciešamā skaita, bet piecos gados paredzēts šo sistēmu sakārtot rotējošā pašfinansējošā režīmā. Ar šo gadu, pateicoties Iekšlietu ministrijai un operatīvo dienestu sadarbībai, no ceļiem noņemtas glābšanas dienestus imitējošas mašīnas, apsardzes firmas vairs neskraida ar sirēnām un zilajām gaismām uz jumtiem. Līdz ar to ceļu satiksmē parādījusies lielāka cieņa pret neatliekamās palīdzības autotransportu. Cilvēki saprot, ka arī viņu tuvinieku nelaimēs glābējiem jābūt klāt maksimāli ātri.
Pēdējos četros piecos gados pieaug neatliekamās palīdzības izsaukumu skaits, jo daudzas nelielas ārstniecības iestādes slēgtas, cilvēku maksātspēja zema. Līdzdalības maksājumi ierobežo pieejamību profilaktiskām apskatēm, tuberkulozes pārbaudēm. Cilvēkiem ir jāmaksā, griežoties pēc palīdzības. Latvieši vispār – un laucinieki jo sevišķi – ir taupīgi un ļoti pacietīgi un, ja vēl ir jāmaksā, negriežas pie ārstiem līdz pēdējam, netraucē viņus naktī. Tāpēc nonākam pie smagiem, neizmeklētiem slimniekiem. Iestādes taupa uz personāla skaitu, izmeklējumiem. Partija “Jaunais laiks” nāca ar solījumiem uzlabot veselības aprūpi, tagad būtu laiks tos pildīt. Runa ir par 7% no iekšzemes kopprodukta, ko saņem medicīna attīstītajās zemēs.
– Latvijā tas svārstījies ap 3%.
– Var būt, ka tas tagad sasniedz 4% vai vairāk, ieskaitot tajos kosmētikas pakalpojumus, pumpiņu spiešanu, grumbu līdzināšanu – visu, ko dara mediķi. Tur ieskaita pat aptiekā pārdodamos šampūnus ar kādu medicīnisku iedarbību. 7% būtu tas līmenis, kas atbilstu mūsu iespējām un vēlmēm, turklāt nepieļautu nekādu izšķērdību. Pasaulē ir dažādi aprūpes modeļi. Dārgākais ir ASV, kas medicīnai ziedo 12–13% iekšzemes kopprodukta, Skandināvijas valstīs 9–10 %, Lielbritānijā 7–8 %, bet tur šis modelis ir ļoti ekonomisks un valstiski regulēts, taču līdzīgi varētu būt arī Latvijā. Ja mēs gribētu ASV modeli, tam vajadzētu apmēram divus valsts budžetus, tātad miljardus.
– Kāds ir iespējamo avāriju risks Latvijā? Daugavas grīvā gatavojas būvēt naftas termināļus, ir arī citi riski.
– Neesmu vērtējis katastrofu risku šiem projektiem. Tomēr jāatzīst, ka Ventspils no vietas, kas bija visbīstamākā, desmit gadu laikā ir kļuvusi par vietu, kur viss bīstamais glabājas, bet neapdraud cilvēkus. Reizēm jauni termināļi ir mazāk bīstami par vecu kolhoza naftas bāzi ar sarūsējušām cisternām. Avārijas vienmēr ir bijušas un būs. Arī patlaban mums uz galvas var uzkrist kosmosa kuģa atlūza, bet šāda iespēja ir ārkārtīgi maza.
– Pirms pāris gadiem jūs minējāt, ka vislielākās avāriju iespējas ir Jelgavā. Vai kaut kas ir mainījies?
– Tur cauri pilsētai iet vilcienu sastāvi ar bīstamām ķīmiskajām vielām. Situācija tuvosies atrisinājumam, kad tiks uzbūvēts dzelzceļa apvedceļš. Jelgava ir saņēmusi trīs par valsts līdzekļiem iegādātas ātrās palīdzības mašīnas, pilsētas dome iekārtoja labas autogarāžas. Tādējādi uzlabojušās iespējas sniegt palīdzību avāriju gadījumos. Jelgavā būs arī reģionālais vadības centrs gadījumam, ja Rīgā kas notiktu. Tas risinātu problēmas Zemgalē, pavērtu iespējas pilnvērtīgāk sadarboties ar Lietuvu.
– Latvijā viens no lielākajiem riskiem joprojām ir iekļūšana autoavārijā. Kāda situācija šajā jomā ir pašlaik?
– Pērn ceļu negadījumos cieta vairāk nekā 5000 cilvēku, bojā gāja vairāk nekā 600. Mēs joprojām esam līderi Eiropā un pasaulē satiksmes negadījumos bojāgājušo ziņā, rēķinot uz noteiktu iedzīvotāju skaitu. Augsti ir arī neizglābšanas rādītāji. Tiesa, Rīgā neatliekamās palīdzības dienests ir ļoti labi organizēts un izveidojusies efektīva sadarbība ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD), kura darbinieki bieži vien cietušos no sasistajām mašīnām tik tiešām izgriež. Tādējādi no 100 cietušajiem bojā iet tikai 4,5–4,6, kas ir labs pasaules līmeņa rādītājs. Diemžēl Rīgas dienests ir pārslogots, 18–19 izsaukumu dienā ir par daudz, un cilvēki no labi apmācītā personāla sāk atstāt darbu. Sliktāk ir laukos, kur izglābj 14 – 15 cietušos no 100, jo līdz notikuma vietai reizēm jābrauc 40–50 minūtes, mašīnas ir slikti aprīkotas un VUGD daļas reti izvietotas. Ministru kabineta noteikumi ir tādi: pilsētā mums izsaukuma vietā jāierodas 15 minūtēs 75% gadījumu, laukos – 25 minūtēs, un tur to izpildīt ir grūti. Ārzemēs šis laiks ir 9 – 10 minūtes, bet tas arī maksā dārgi. Taču, ja parēķina, cik maksā cilvēka dzīvība…
– Cilvēka dzīvības naudisko izteiksmi jeb summu, kuru valsts zaudē, ejot bojā cilvēkam, aprēķina daudzās valstīs. 90.gadu sākumā Latvijā šī vērtība tika lēsta ap 130 000 latu. Kāds šis skaitlis ir pašlaik?
– Šos aprēķinus veikusi Ceļu satiksmes direkcija kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti un ekonomistiem. Ja satiksmes negadījumā iet bojā cilvēks darbspējīgā vecumā, tas valstij ir 200 000 latu zaudējums. Parēķināsim. Ja viens glābēju punkts dežūrē 24 stundas un trīs gadu laikā izglābj vienu darbspējīgu cilvēku, punkta uzturēšana ir atmaksājusies. KMC gadā izglābj simtiem cilvēku. Ja mūsu un VUGD plāni īstenosies un pieaugs cietušo savlaicīga sasniedzamība, mēs kopā varēsim izglābt vēl kādus 100 cilvēkus gadā, 1000 cilvēkus desmit gados...
– Autovadītājiem tagad pieejamas ceļu kartes, kurās atzīmēti sevišķi bīstamie krustojumi. Ja gada laikā vienā šādā vietā iet bojā vairāki cilvēki, bet krustojuma drošāka pārbūve izmaksā 100 vai 200 tūkstošus latu, tad šie izdevumi būtībā tiek atgūti ar uzviju.
– Tieši tā. Manuprāt, mūsu valstī trūkst institūcijas, kas domātu par stratēģiju kādus piecus gadus uz priekšu – kuras nozares attīstīsies, kur ir vērts ieguldīt līdzekļus, kādas ir kopsakarības. Tie minētie 100 izglābtie cilvēki taču var mazināt invaliditātes pensionāru skaitu, valstij nebūs jāaudzina bāreņi utt.
– Cik pietiekami paši iedzīvotāji ir apmācīti pirmās palīdzības sniegšanā sev un citiem?

– Paaugstināta riska profesijas – autovadītāji, policisti, elektriķi – ir apmācītas. Diemžēl ar gadiem tas piemirstas, apmācību tikko beigušie palīdzēt prot labāk. Piemēram, Zviedrijā pat namamātes iziet šo kursu. Mēs sastrādājamies ar Izglītības un zinātnes ministriju, lai mācītu pirmo palīdzību skolās. Grūtāk ir sagatavot skolotājus, jo šai apmācībai ir speciāla programma un metodika. Sadzīves traumu risks gan skolās, gan mājās ir pietiekami augsts. Traģiskākās ir vardarbīgās nāves un pašnāvības, saindēšanās un noslīkšanas. Katru gadu tā iet bojā vēl 600 – 700 cilvēku. Tas saistīts ar sociālajiem apstākļiem, ar attieksmi pret līdzcilvēkiem, spēka pārsvaru pār dialogu. To savukārt sekmē uzvarētāju psiholoģija, kas nāk līdzi no pagātnes, vardarbība filmās un dzīvē.
– Trūkst bijības pret dzīvību?
– Jā, dominē saukļi: izdzīvo spēcīgākais, uzvarētājus netiesā. Tas viss mudina lietot spēku. Ir arī pārgalvība, neuzmanība, jauniešu nenodarbinātība… Es neatbalstu totalitārismu, bet priecājos, ka islāma valstīs ir nāvessods par narkotiku lietošanu, ir neiedomājami pacelt roku pret sievieti vai zagt. Diemžēl dažās no šīm valstīm plaukst terorisms – ļoti antihumāna parādība. Mazai valstij ar to grūti tikt galā, tāpēc ir radītas starptautiskas integrētas glābšanas sistēmas. Arī mēs gatavojamies aprūpēt ķīmiskos un citos uzbrukumos cietušos, organizējam operatīvo brigādi, piedalāmies starptautiskās mācībās. Mūsu darbības sadaļa būs līdzdalība uzbrukuma seku likvidēšanā.
– Kā ir ar vispārējo civilās aizsardzības nodrošinājumu iedzīvotājiem? Padomju laikā tāds pastāvēja.
– Nevar izveidot speciālu dienestu tikai šiem ārkārtas gadījumiem. Palīdzība šais situācijās tiks balstīta uz ikdienā strādājošiem dienestiem, to funkciju izvēršanu, smagāku darba režīmu. Ir jādomā par rezervēm. Šodien brauc kādas 40 ātrās palīdzības mašīnas un rezervē stāv trīs četras. Bet uz katrām četrām brigādēm vajag vienu rezerves mašīnu. Ja Latvijā ir 200 brigādes, tad nepieciešamas vēl 50 mašīnas, kurās vajadzības brīdī sēstos tie, kuri nav dežūrās. Protams, jādomā vēl par segām, medikamentu rezervēm, degvielu. Ir paredzēts izveidot 10 labi ekipētas galvenās slimnīcas, kurām būtu kopēja vadība ar mūsu dienestu sadarbībai krīzes situācijās.
– Kāds pašlaik ir aviācijas, helikopteru nodrošinājums katastrofu medicīnas vajadzībām?
– Tie ir vajadzīgi, lai ātri aizvestu cietušos uz atbilstošu hospitāli. Bet helikopteri nelido vētrā, miglā un katrs maksā trīs miljonus latu, ekspluatācijā tie ir dārgi un dienā veic piecas septiņas glābšanas operācijas. Ja Latvijā pašlaik trūkst 30 – 40 mašīnu, kas var braukt jebkuros laika apstākļos un dienā katra apkalpot 10 – 15 izsaukumu, ja par viena helikoptera cenu var nopirkt 20 šādas mašīnas, tad pirkt helikopterus šodien nozīmē ēst ikdienā ar zelta karoti. Taču, ja mums patiešām vajag helikopteru, bruņotie spēki mums nekad to neatsaka. Esam veduši mūsu cietušos pilsoņus no ārzemēm, un šai sakarā gribam izbraucējiem atgādināt, lai viņi noteikti slēdz apdrošināšanas līgumus. Citādi nelaimes gadījumā viņu atgriešanos mājās likumdošana negarantē. Uzturēšanās vācu klīnikā var maksāt pat 1000 markas dienā. Ir bijuši gadījumi, kad mūsu pilsoņus kremē un apglabā svešumā, jo Latvijas sūtniecība nespēj samaksāt par nogādāšanu dzimtenē. Galu galā desmit dienu ekskursijai ārzemēs apdrošināšana maksā tikai piecus, deviņus latus. Kā palīdzēt šādā nelaimē nokļuvušiem, to esam pārrunājuši gan ar ārlietu ministri, gan ar Labklājības ministriju. Maijā stāsies spēkā ES norma par obligāto veselības apdrošināšanu, izbraucot no mītnes valsts. Pērn gada laikā no ārzemēm esam evakuējuši kādus 10 – 20 slimus cilvēkus. Šais gadījumos mums ļoti palīdz robežsardze, ātri izvadot cauri robežpunktam un sarunājot arī ar pretējās puses kolēģiem.
– Kāda ir politiķu un izpildvaras izpratne par neatliekamās palīdzības problēmām un stāvokli praktiskajā medicīnā?
– Neatliekamās palīdzības lietās un ES struktūrfondu pieejā mūs atbalsta, un gaidītā praktiskā izpratne ir. Es izjūtu, ka atzīts ir arī mans darbs. Nevēlos sevi kaut kā izcelt, taču par to liecina kaut vai fakts, ka mani nupat iecēla par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, un tas nozīmē daudz.
Nevienam no mums nebūs vajadzības ne pēc naudas, pat ne pēc saglabātām augu un dzīvnieku sugām, ja zaudēsim dzīvību. Cilvēka dzīvība ir pamatvērtība, īpašākā no īpašākajām. Ja esmu izglābts un palicis dzīvs, es varu rēķināties ar visu – ar ģimeni, darbu, līdzekļiem. Ēst slimnīcā restorāna ēdienus – tas ir mūsu izvēles jautājums, bet tiesības palikt dzīvam – to lai mums garantē valsts, jo tā ir mūsu pamattiesība. Valsts pastāv cilvēka labā.

Guntars Laganovskis “LV”,

guntars.laganovskis@vestnesis.lv