Speciālisti Latvijā: par daudz un par maz

Ieva Jaunzema, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore

Ieva Jaunzema: “Izglītība nav Dieva dāvana, bet smaga darba auglis” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā (ES), būs jāreformē savs darba tirgus. Tiek runāts par orientēšanos uz tādu produktu ražošanu, kam ir augsta pievienotā vērtība, par zinātņietilpīgu ražošanu. Uz ko tad šai darba tirgus reformai jābūt vērstai?
– Par darba tirgu nevar runāt atrauti no tautsaimniecības attīstības, kurā liela nozīme ir jaunajām tehnoloģijām un ar tām strādāt protošiem darbiniekiem. Tādēļ Darba devēju konfederācija par vienu no būtiskākajiem priekšnoteikumiem tautsaimniecības sekmīgai attīstībai uzskata atbilstošu speciālistu sagatavošanu. 12.janvārī Tautsaimniecības vienotās stratēģijas un attīstības padomes sēdē darba devēju pārstāvji atkārtoti uzsvēra, ka diemžēl ir nepietiekama sasaiste starp Latvijā iegūstamo izglītību, tautsaimniecības vajadzībām un darba tirgus pieprasījumu. Piemēram, sadaļās par rūpniecības attīstības pamatnostādnēm un mazo un vidējo uzņēmumu attīstību ir minēts par augsto pievienoto vērtību, zinātnes attīstību un citām stratēģiskām lietām, taču nav pateikts, kā to varētu sasniegt, kā ekonomiku pārorientēt uz produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanu. Kas to radīs, kas ražos? Ir jādomā, kā jauniešus motivēt studēt ne tikai jurisprudenci un ekonomiku, bet arī inženiertehniskās zinātnes. Nepietiekama ir arodskolu materiāli tehniskā bāze, daudz kas turas tikai uz šo skolu direktoru entuziasma. Ja direktors prot sadarboties ar uzņēmējiem, tad skolai ir nepieciešamā infrastruktūra, ja sadarbības nav, cieš skolēni. Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvju atbilde ir vienkārša: par to lai domā darba devēji, viņiem tas vajadzīgs.

Izglītības sistēma nespēj apmierināt darba tirgus pieprasījumu

– Ko darba devēji sagaida no Izglītības un zinātnes ministrijas?

– Vispirms jau ministrijai arī vajadzētu iepazīties ar tautsaimniecības attīstības stratēģiju, pamatnostādnēm, par kurām jau tika runāts. Izglītības sistēma un piedāvātās mācību programmas ir jāplāno atbilstoši valdības akceptētajiem programmatiskajiem dokumentiem. Diemžēl šobrīd tā nenotiek. Kamēr ir spēkā pašreizējais augstskolu finansēšanas princips, es lielus uzlabojumus neparedzu. Mūsuprāt, valstij ir jāfinansē nevis augstskolas, bet gan jānodrošina, lai nauda seko studentam tāpat kā medicīnā nauda seko pacientam. Taču Augstākās izglītības padomē ir tikai četri uzņēmēji, un lēmumi tiek pieņemti balsojot...
Neraugoties uz valdības apņēmību tautsaimniecību pārorientēt uz produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu un zinātņietilpīgu ražošanu, grozījumos likumā par augstskolu finansēšanu ir samazināts finansējums zinātnes infrastruktūrai.
– Vai būtu nepieciešams valsts pasūtījums izglītībā?
– Jā, jo valdības akceptētie programmatiskie dokumenti jāīsteno visām ministrijām, turklāt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Laba lieta ir skolās ieviestās projektu nedēļas, kas radina skolēnus pie patstāvīga pētnieciska darba. Savukārt lielākā kļūda mūsu izglītības sistēmā bija eksakto zinību apguves pārvēršana par izvēles priekšmetu. Šobrīd, kad nav valsts pasūtījuma izglītībā, augstskolu beidzēju starpā vislielākais bezdarbs ir tieši juristiem un grāmatvežiem. Tās ir sekas tam, ka desmit gadus neapdomīgi producētas pāris specialitātes. Stereotipi par bagātiem juristiem un ekonomistiem diemžēl ir pārāk iesakņojušies sabiedrībā.
– Kurās nozarēs visvairāk trūkst speciālistu?
– Tie noteikti ir darba aizsardzības speciālisti, kuriem pēc iestājas ES būs jābūt katrā uzņēmumā. Tā ir metālapstrāde, inženierzinātnes, enerģētika, telekomunikācijas. Problēmas būs ar speciālistiem būvniecībā, jo lielākā daļa struktūrfondu līdzekļu ir paredzēti infrastruktūras projektiem, kas nozīmē, ka būvniecības tirgus divkāršosies un vajadzēs daudz vairāk strādājošo, īpaši būvdarbu vadītāju.
– Kā valsts varētu motivēt studējošos pievērsties tieši tautsaimniecībai nepieciešamajām specialitātēm?
– Man bija saruna ar Metālapstrādes asociācijas vadītāju un Rīgas Tehniskās koledžas pārstāvjiem. Skolai ir viena problēma – nav, kas māca un mācās, lai gan skolai ir laba materiāli tehniskā bāze. Mēs nonācām pie secinājuma, ka jauniešiem par metālapstrādi un darba iespējām tajā nav informācijas, jo nozare 70% savas produkcijas eksportē, Latvijā mēs to nemaz neredzam. Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jādomā par skolēnu profesionāli tehnisko orientāciju, jau skolā rīkojot informatīvus pasākumus par specialitātēm, kuru valstij trūkst, par to, ka mums ir ražojoši uzņēmumi, darba vietas tajos un normālas algas. Šobrīd tas atstāts pašplūsmai. Profesionāli tehniskās orientācijas attīstībai naudu būs iespējams piesaistīt arī no Eiropas struktūrfondiem. Profesionālā izglītība ir viena no fondu prioritātēm, un Izglītības un zinātnes ministrijai ir jādomā, kā piesaistīt līdzfinansējumu.
– Kā darba devējus apmierina Latvijā iegūstamās izglītības kvalitāte?
– Tā ir laba. Inženiertehniskajās zinātnēs problēma ir tā, ka darba devēji rautin rauj strādāt jau trešo kursu studentus, kas pasliktina izglītības kvalitāti. Izglītības sistēmas galvenā problēma ir speciālistu trūkums, nevis izglītības kvalitāte.

Jāmācās būs visu mūžu

– Kas darba ņēmējiem būtu jāzina par darba tirgus attīstības tendencēm?
– Latvijā cilvēkiem ir grūti saprast un pieņemt, ka vairs nav un nebūs viena darbavieta uz visu mūžu. Uzņēmumi attīstās ļoti strauji, pārprofilējas, maina savu specifiku, ienāk jaunas tehnoloģijas. Darba ņēmējam ir jāspēj atbilst jaunajai situācijai, jābūt gatavam visu darba mūžu mācīties, apgūt jauno. Darba tirgus reforma lielā mērā balstās uz darba ņēmēju tālākizglītības principiem. Mums ir stabila darba likumdošana, darbinieku tiesības ir labi aizsargātas, ja vien viņu kvalifikācija ir atbilstoša. Un jārēķinās, ka tā nemitīgi būs jāpaaugstina, lai “neizkristu no aprites”. Izglītība nav Dieva dāvana, tas ir smaga darba auglis. Jā, cilvēks var ilgu laiku strādāt vienā uzņēmumā, taču viņa pienākumi tomēr mainīsies.
– Eiropas Sociālā fonda prioritāte ir bezdarbnieku pārkvalifikācija, lai tie atbilstu darba tirgus pieprasījumam. Taču -- vai ir veikts pētījums, par ko šos cilvēkus pārkvalificēt, turklāt ilgtermiņā, lai pēc pāris gadiem atkal nebūtu par valsts līdzekļiem jāpārmācās?
– Jā, darba devējiem ir bijušas diskusijas ar Nodarbinātības valsts aģentūru par šo jautājumu. Galvenā problēma ir tā, ka vairums bezdarbnieku nevēlas apgūt tās specialitātes, kuras tiek pieprasītas. Nevienu ar varu arī nevar piespiest apgūt metālapstrādi, kurā šobrīd ir 100 vakances un pieteicies viens cilvēks. Jautājums ir ļoti nopietns – vai bezdarbniekam ļaut brīvi izvēlēties, par ko pārkvalificēties. Vienas atbildes nav. Taču valsts šo izvēli var atvieglot, skaidri pasakot spēles noteikumus: kurās profesijās ir vakances un kurās ir risks darbu neatrast. Nodarbinātības valsts aģentūra ir vienīgā institūcija, kas regulāri divreiz gadā veic darba devēju aptauju par darba tirgus pieprasījumu. Taču būsim godīgi: aģentūras klientus nebūs iespējams pārkvalificēt par inženieriem, enerģētikas speciālistiem un augsto tehnoloģiju pārzinātājiem. Visvairāk bezdarbnieku ir ar pamata un vidējo izglītību. Es kā Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore gribu godīgi jauniešus brīdināt – Latvijā ar vidējo izglītību atrast darbu ir grūti, un nākotnē būs vēl grūtāk. Laba izeja tiem, kas negrib studēt augstskolā, ir pirmā līmeņa augstākā izglītība – koledža. Eiropā runā par bezdarbnieku attālumu līdz darba tirgum, kuru nosaka viņa prasmes. Būtu svarīgāk vispirms palīdzēt tiem, kas ir vistuvāk nodarbinātībai, jo katrs gads bez darba cilvēku attālina no darba tirgus.
– Kādas ir jūsu prognozes par darba tirgus attīstību pārskatāmā nākotnē?
– Pēc desmit gadiem Latvijā aktuāls būs nevis bezdarbs, bet darbaspēka trūkums. Tās ir manas prognozes, ņemot vērā demogrāfiskās tendences un prognozēto straujo ekonomikas attīstību. Latvijai darbaspēks būs jāimportē.

Rūta Kesnere,”LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv