Mednieks, medību un dzīvnieku gleznotājs, latviešu rakstnieks un zemnieku draugs

Tā šo vīru, kura 250 gadu jubilejas izstāde nule skatāma Valsts Mākslas muzejā, titulēja gleznotāja laikabiedri. Pirms gadsimta ceturkšņa šai pašā muzejā vācbaltu māksliniekam Johanam Heinriham Baumanim notika varbūt pati pirmā personālizstāde, gan pieticīgāka izmēros, un pats meistars tad bija tikpat kā nepazīstams. Pašreizējā ekspozīcija ir krietni papildināta ar vairāku muzeju un privātkolekciju darbiem, un kuplais apmeklējums liecina par šī talanta augsto vērtējumu. Jāpiemin vēl arī svinīgā izstādes atklāšanas noskaņa ar sveču gaismu, medību taures skaņām un mežragu melodijām, kā arī ar triju skaistu vēja suņu promenādi pa izstādes zāli.

Paša jubilāra ienākšana mūsu kultūras dzīvē aizsākās ar latviešu teātra simtgades svinībām, kur jubilejas uzvedumā bija iekļauta J.H.Baumaņa apdarinātā luga “Lustīgais nerris uz tirgus plača”. Talantīgā gleznotāja, reizē arī literāta un mednieka dzīves ceļš sācies Jelgavā, mūžs noslēdzies kādā no Pierīgas muižiņām, apbedīts Katlakalna kapos.
Augstākās garīdzniecības – ģenerālsuperintendanta ģimenes atvasei tiek gatavota pavisam cita karjera nekā muižtura nemierīgais darba lauks, kurā pa starpām glezniecībai vēlāk nācās nodarboties. Iestājoties Erfurtes universitātē studēt teoloģiju, bija grūti paredzēt, ka vairāk vilinās zīmējuma un krāsainības vingrinājumi. Izredzi kļūt par viduvēju dvēseļu ganu pārvarējis mākslinieka un dēkaina mednieka aicinājums.
Trūkst ziņu par kaut cik nopietnām mākslas studijām, bet ir norādes par skološanos turpat Erfurtē pie vidēji pazīstama vācu kluso dabu un dzīvnieku gleznotāja J.S.Beka, kurš savā laikā viesojies Kurzemē un te atstājis savas gleznas (tāpat sava audzēkņa portretu, kas redzams arī šai izstādē).
Johana Heinriha Baumaņa darbības gadi bija rosmes pilns laiks Vidzemes un Kurzemes vēsturē. Dzimtniecības sairums, zemnieku brīvlaišana, kapitālistisku attiecību veidošanās ražošanā, pirmo zemnieku nemieru laikmets. Šī laika bērni ir arī Garlībs Merķelis (1769–1850) un Johans Kristaps Broce (1742–1823). Arī vācu feodālo un birģelisko tradīciju nosacītajā sabiedrības dzīvē valdīja zināma rosība un kustīgums. Dibinājās literatūras vai senatnes pētīšanas biedrības, spēcīgāk iezīmējās mākslas attīstība. Feodālās kultūras nekustīgumā aizvien skaidrāk iezīmējās pilsoniskās sabiedrības elementi. Kopējā laikmeta ainā J.H.Baumaņa gleznotāja un literāta darbība iezīmējās kā svaiga parādība.
Vācbaltu izcelsmes mākslinieku plejādē, kurā ieraugāmi arī daži spoži vārdi, J.H.Baumaņa glezniecība izceļas ar rakstura viengabalainību un pārdzīvojuma patiesīgumu. Grūti atrast citu lokālās skolas meistaru ar tik noturīgu pievēršanos dabas un dzīvnieku tematikai.
Uz 18. un 19.gadsimta mijas oficiālās mākslas fona, kad cieņā bija akadēmiskās skolas tradīcijas, klasicisma sižeti un tēlainības sistēma, J.H.Baumaņa gleznas varēja tikt uztvertas kā neskolots provinciālisms, kā ārpus cildenajām kategorijām stāvoša mazsvarīga māksla. Sižetu parastība (suņi, vārnas, nereti vistas vai kazas) un dažu izteiksmes elementu it kā nemākulība varēja vedināt izsmalcināto un manierīgo publiku vērtēt viņu kā nekorektas gaumes paraugu. Taču mākslinieka darbi iekaroja plašu publiku un bija sastopami gandrīz katrā muižā. Savā mūžā viņš uzgleznojis 1713 audeklus, tie visi rūpīgi uzskaitīti atsevišķā rēķinu grāmatā. Pārdoti par mērenu naudu – lētākie – četri, dārgākie – divpadsmit dālderi gabalā. Tas varēja būt viegli pieejams rotājums muižu pilīm un birģeru apartamentiem.
J.H.Baumaņa glezniecībā vēl daudz 18.gadsimta krāsu mākslas tradīciju, ar krāsaina gruntējuma vai paotējuma izmantošanu, ar lazējoša, caurspīdīga krāsu slāņu klājumu, kas vedina atcerēties vecmeistarisku krāsu mirdzumu. Kolorīta variācijās labākajos darbos daudz smalkuma, kas runā par dzejisku pasaules uztveri.
Dažkārt darbos manāma atvieglota pieeja apdarei un zināma stūrainība, it kā tīša zīmējuma primitivizācija, ko grūti izskaidrot. Varbūt tā ir bijusi steiga, varbūt apzināta stilistikas izvēle vai vienkārši kaprīze, tāpat kā dažu gleznu parakstīšana ar 17.gadsimta datējumu.
Naivās mākslas elementi J.H.Baumaņa glezniecībā mūs var interesēt šodienīgā vērtējumā. Pasaules mākslas centros naivā vai tā dēvētā spontānā māksla allaž ir pieprasīta. Kā izskaidrot interesi par izskatā it kā nemākulīgo, bieži parupjiem izteiksmes līdzekļiem veidoto mākslu? Acīmredzot šajos darbos mūsdienu skatītāju saista ne tik daudz ārēja forma, cik pārdzīvojuma spēks un svaigums, kas izlejas vienkāršā, smagnējā, toties neviltotā izteiksmē. Te sastopamies ar intensīvu radīšanas prieku, kas izteic cilvēka būtības dziļāko jausmu.
Šo mākslinieku grūti saistīt ar kādu vienu skolu vai virzienu. Citādi būtu grūti izskaidrot viņa piederību Pēterburgas mākslas akadēmijai, kur viņam 1786.gadā par gleznu “Ainava ar zaķi” piešķirts augsts tituls. Arī izstādē redzamie darbi daudzkārt pierāda profesionālismu labākajā nozīmē.
Ir daudz gleznu ar medību ainām un klusajām dabām ar medījumu.
Tomēr jaušams, ka māksliniekam netīk lielās medību parādes ar taurētājiem un dzinējiem, ar liela dzīvnieku skaita slaktiņu. Gleznotāja medību izjūta drīzāk nosaucama par tikšanos un tuvināšanos ar dabu.
Mūsdienu cilvēks dzīvniekiem pievēršas jaunā izpratnē. Daudzi pētījumi, grāmatas un kinofilmas apliecina nedalītu tieksmi dziļāk izprast mūsu “mazāko brāļu” dabu. To visu atceramies, tuvojoties J.H.Baumaņa glezniecībai.
J.H.Baumaņa pievēršanos rakstniecībai var uzskatīt par ģimenes tradīciju, jo tajā darbojies arī gleznotāja tēvs. Bet daļēji rakstu mākslas nodarbes varētu būt nodeva modei, jo enciklopēdistu gars atbalsojies arī šajā provincē. Mīlēt cēlās mākslas, aizrauties ar zinātni, būt pētniekam, sacerēt literārus opusus – tas viss iederējās tālaika inteliģences raksturā.
Īpaša vieta J.H.Baumanim ierādāma kā agrīno latviešu lugu autoram. Viņa lokalizētās vai paša sarakstītās lugas savā laikā izrādītas kā Rīgā, tā provincē. Gleznotājs darbojies arī valodniecībā. 1831.gadā izdoti viņa pētījumi par darbarīkiem un darba procesu latviskiem apzīmējumiem zvejniecībā. Kaut gan tās bija tikai empīriskas studijas, tās apliecina pieteikami rūpīgu iedziļināšanos. Tā pārskats par navigācijas terminiem tiek ilustrēts ar līdzību un tai sekojošu morāli: “Kad tu savā dzīvības takā tavu laiviņu allaž ar derīgu vēju esi stūrējis un kad tad varen maktīgā vējā tavi zēģeļi stipri uzpampuši: tad tu prātīgi tavu zēģeli satin; tad tu nelaimē netiksi; tad viesuls jeb auka tavu laimīgu ceļu nesamaitās.”
Tomēr J.H.Baumaņa mantojuma paliekošākā daļa ir viņa gleznas. Laikabiedriem tās varbūt šķita tikai patīkama izklaidēšanās piedeva, bet mūsdienu estētikas skatījumā te var ieraudzīt arī dziļākas vērtības.

Pēteris Savickis