Volfganga Dārziņa jautrās notis

Humors un asprātība ir visraksturīgākā iezīme Volfganga Dārziņa publikācijās.

Bēgļu nometnēs Vācijā (1945–1950) iznākuši ap 200 periodisko izdevumu, un tajos dažkārt atrodas jauki pārsteigumi.
Viens no tiem – komponista Volfganga Dārziņa publikācijas Eslingenē iznākušajā laikrakstā “Latviešu Ziņas” un žurnālā “Ilustrētais Vārds”.
Vispirms – esejiskas pārdomas “Pa dzintarkrasta smiltīm”, kas ir slavas dziesma dzintaram:
“Vecie rīkļurāvēji foiniķieši it labi zināja, kāpēc viņi airējās to trako gaisa gabalu ap visu Eiropu. .. kaut kur smilšainā krastā mita ļaudis, kas mirdzināja zeltainu akmeni, kādu nevarēja sameklēt nekur citur.”
Apcerējis dzintara nokrāsas un iedzintarināto skudru, kura ir tik veca, ka “Sibīrijas tundrā iesalušais mamuts apgrieztos uz otriem sāniem no skaudības”, komponists izsaka cerību par nākotnes iespēju meklēt dzintaru Papes un Nīcas jūrmalā.
Humors un asprātība ir visraksturīgākā iezīme Dārziņa publikācijās. Rakstot par bērnības drauga Anšlava Eglīša 40 gadu jubileju, viņš piemin jubilāra neveiksmes futbolā, panākumus kārtslēkšanā ar ilkss resnuma kārti, viņa universālās zināšanas, kas izmantotas darbos, un tur vis nebūs kļūdas kā Zentai Mauriņai un pat Šekspīram.
Apceri “Pseidonīmi un virsraksti” autors nosaucis par didaktisku feļetonu. Ir jautras norādes, kādi pseidonīmi un arī pašu īstie vārdi varētu būt visderīgākie un kādi ne. Autors atzīst, ka visļaunākajā situācijā ir Volfgangs Dārziņš, jo dubultā slavenība uzliek pārāk lielus pienākumus.
Atmiņās par Latvijas māksliniekiem brīvvalsts laikā komponists piemin divus pretstatus – Romānu Sutu un Eduardu Kalniņu. Suta kā mākslinieks klusējis nedēļām un mēnešiem, bet tad “viņa burtiski stihiskā fantāzija kā geizeris izšļāca gaisā veselus plūdus. Vienā dienā vai naktī radās desmitiem un pat simtiem dekorāciju vai kostīmu metu, šķīvju zīmējumu vai grāmatu ilustrāciju, bija paradums lieko krāsu noslaucīt piedurknēs.”
Eduards Kalniņš – estētisks pedants, kas vienmēr vēlējies apkārt redzēt akurātību un kārtību, bet no iesāktas klusās dabas ar puķu pušķi drīz vien iznācis burinieks un makšķernieks.
Leonīds Vīgners sevi ilgstoši nevarējis piespiest komponēt, tāpēc vairākkārt atlicis sen iecerēto kompozīciju vakaru, pats būdams ar sevi nemierā. Tad viņš atradis līdzekli – Dārziņš atceras, kā Vīgners licis nodrukāt un izlīmēt afišas, un tad arī steidzīgi ķēries pie komponēšanas.
Ar smaidu pieminētas dažas dzejnieku Kārļa Krūzas un Kārļa Skalbes dīvainības.
Ir publikācijas par slavenajiem Latvijas basketbolistiem un makšķerniekiem.
Visbeidzot – četras jaukas impresijas “Baltais kucēns”, “Baltā zoss”, “Baltā vista”, “Baltā kaza” – kādreiz pieredzēti notikumi attēloti ar gaišu smaidu, arī pašam par sevi.
Liekas, tieši šāda noskaņa bijusi vajadzīga nestabilajā un neskaidrajā nometņu laikā.

Velga Kince

Smaids sirdij

Volis – Annas Dārziņas skice

Par slavenā komponista un pianista darbošanos viņa parastajā lauciņā savukārt varam izlasīt periodiskā rakstu krājuma “Latvju mūzika” 1973.gada janvāra laidienā publicētajā Knuta Lesiņa apcerē par Volfganga Dārziņa (1906-1962) skanīgo mantojumu. Autors atgādina, ka oficiālais vārds, ko izvēlējies tēvs Emīls Dārziņš, kas ļoti mīlējis Mocarta mūziku, gan bijis redzams vien presē un programmās. Parasti viņš saukts par Voli. Plašo pārskatu par Dārziņa instrumentālo mūziku, tautas meldiju pētījumiem un tautasdziesmu apdarēm, virtuozo klavierspēli, mūzikas pedagoga un recenzenta darbību Knuts Lesiņš nobeidz ar atziņu: “Volfgangam Dārziņam ir izcila vieta mūsu mūzikā. Viņš pierādījis, ka latviskais nav vienmēr meklējams tautiskā atmodas laikmeta saukļos vai mūzikas vēlā romantisma laikmeta atbalsīs, bet gan ka tas joprojām var būt ļoti dažāds.”
“Tava vēstule bij manai sirdij smaids. Tā lītin nolija kā pavasar lietus uz karstiem akmeņiem.” – Tā sākas viena no Voļa vēstulēm, ko viņš parasti rakstījis uz nošu papīra. Ar smaidu un visdziļāko nopietnību viņš stādījis adresātam priekšā savus jaunākos “verķus”, rakstījis par savu darbu un pārdomām: “Tā saucamais modernisms nav līdzekļu, bet jaunu ideju, jaunas domāšanas rezultāts. (..) Es vēl arvienu izmisīgi nopūlos tikt vaļā no visa, ko esmu iemācījies Konservatorijā. Cik dīvaini tas arī nebūtu, bet tas laikam ir vienīgais ceļš: papriekšu iemācīties komponēt jau dotā, nospraustā stilā un tad sagrabināt pietiekami patstāvīgas domāšanas, lai tiktu no tā vaļā.”

Īsts Skanošais kalns

Anšlava Eglīša zīmējums ar pildāmspalvu

Brīnišķīgu Volfganga Dārziņa portretu vārdos un līnijās uzbūris Anšlavs Eglītis grāmatā “Neierasta Amerika”, kas 1954.gadā izdota Stokholmā Daugavas apgādā. Viņi diendienā sastapušies jau no agras bērnības, kad dzīvojuši vienā namā. Rīgā un Siguldā, Berlīnē un vēlāk Amerikā allaž iznācis dzīvot netālu vienam no otra.
Anšlavs Eglītis raksta: “Līdzko iedomājos Dārziņu, domas tūdaļ skrien atpakaļ uz labajiem laikiem, kad mēs vēl gājām 2. pilsētas vidusskolā un plecu pie pleca cīnījāmies sporta laukumos. Un man allaž jābrīnās par dīvainu lietu: toreiz Dārziņš bija par mani drusku garāks, bet es biju krietni plecīgāks un svēru dažus kilogramus vairāk. Dzīvodams puslīdz vienādos apstākļos un apmēram tajās pašās vietās, kur Dārziņš, dažos gadu desmitos es esmu nosmailinājies par labām piecdesmit procentēm tievāks, kurpretim viņš izvērties īstā milzī. Spokenas amerikāņu paziņas viņu dēvē par “Skanošo kalnu”. Klavieres kļūst gluži mazas, kad Dārziņš, plats, biezs un ļoti stalts, uznāk uz koncerta estrādes un paklanās tā, ka kuplie, gaišpelēkie mati nokrīt pāri pierei un acīm. Man patīk novērot, ar kādu milzīgu sparu, enerģiju un piepūli Dārziņš apstrādā klavieres. Pēc koncerta viņš ir slapjš, kā no mārka izvilkts – uz mata tāds pats, kāds esot bijis Paganīni pēc vijoļkoncerta.”