"No zobena saule lēca"

Igauņu vēsturnieks par mums kopējo

Pastāv viedoklis, ka statistika ir neprecīzu datu precīza summa. Tas pats attiecas uz militāro statistiku, kas skar mūs interesējošo jautājumu. Daudzos izdevumos ir ievietotas atsevišķas tabulas par abu pušu spēkiem, un tikai Georgs Lētss savā manuskriptā (1969. gadā) ir izdarījis kopsavilkumu. Tomēr pret dažādu avotu datiem nākas izturēties ar lielu piesardzību.

Fragmenti no vēsturnieka Valtera Hannesa grāmatas "Par Cēsu kaujām", kas izdota 1989.gadā Tallinā

19. jūnijā Igaunijas armijas pusē bija nedaudz vairāk kā 6600 durkļu un zobenu pret 5500 vāciešu pusē. Līdz 23. jūnijam cīnītāju skaits igauņu pusē bija pieaudzis par vairāk nekā 8000 cīnītājiem, bet vāciešu pusē tas palika 6000 robežās. Tikai tad, kad fronte aizvirzījās Rīgas tuvumā, vācieši ieguva rezerves, un 28.jūnijā viņu rindās bija 8100 cīnītāju. Toties šaujamieroču ziņā vāciešiem bija pārsvars. 19.jūnijā igauņiem bija ap 200 ložmetēju, bet vāciešiem vairāk nekā 300. 23.jūnijā igauņiem ložmetēju skaits sasniedza 270, vāciešiem — 350, bet 28.jūnijā vāciešiem bija jau 470 ložmetēju. Mīnmetēju vāciešiem bija ap divdesmit, bet igauņiem to vispār nebija. Lielgabalu igauņu spēkiem kauju sākumā bija 23 pret vāciešu 53. 23. jūnijā igauņu bruņojums pieauga līdz 37 lielgabaliem, vāciešiem to skaits palika iepriekšējais. Igauņu puses stāvoklis pasliktinājās, kad viņi nonāca Rīgas tuvumā: 28.jūnijā vāciešiem bija jau 68 lielgabali.

Kauju beigās jūlija sākumā abas puses sasniedza spēku maksimumu, kas bija:

Šajos datos ietilpst arī 4 igauņu bruņuvilcieni un 3 bruņuautomašīnas, vāciešiem attiecīgi — 1 vilciens un 2 auto. Šeit nav ieskaitītas arī Daugavgrīvas jūras nocietinājuma baterijas, no vienas puses, un Igaunijas karakuģu bruņojums, no otras, jo tie cīnījās savā starpā un sauszemes operācijas neietekmēja.

Raugoties uz smago bruņojumu, var likties nesaprotama daudzo vācu autoru kurnēšana par igauņu smagā bruņojuma pārsvaru. Tomēr tas nav izdomājums. 28.jūnijā pie igauņu bruņotajiem vilcieniem tika pievienotas platformas ar 105,120 un 130 mm jūras lielgabaliem. Šie ieroči šāva 18 km attālumā un sasniedza vāciešu aizmugures kolonnas un Rīgas pilsētu.

Attiecībā uz kopējo dzīvā spēka skaitu, kas piedalījās cīņās, G.Lētss devis šādus skaitļus: igauņu pusē 16 000, vāciešu pusē 20 000 vīru. Šiem skaitļiem var piekrist, jo aktīvo durkļu un zobenu skaits bija apmēram puse no personāla kopskaita. Turklāt kopskaitā ietilpst arī lielgabalu apkalpes, inženiersastāvs, aizmugures spēki u.c.

Organizatoriski igauņu spēki ietilpa 3. divīzijā un bruņoto vilcienu divizionā. Pēdējais (komandieris kapteinis K.Partss) operācijas veikšanai bija pakļauts 3. divīzijas komandierim ģenerālim E.Pederam kā frontes pavēlniekam. Vācu pusi komandēja VI rezerves korpusa komandieris ģenerālis fon der Golcs, kura pakļautībā atradās Landesvērs un Dzelzsdivīzija. Būtībā Landesvēra izvērstā karadarbība bija armijas korpusu kauja. VI korpusa štābs atradās Rīgā, bet divīziju (Landesvērs faktiski bija divīzija) štābi — Cēsīs. Igaunijas 3. divīzijas štābs atradās Valgā, bet operatīvā vadība, ko pārzināja apakšpulkvedis N.Rēks, — Valmierā.

Pirms kaujām Igaunija izraudzījās aizsardzības taktiku. Šādu taktikas izvēli noteica politiski apsvērumi, lai Igauniju nevarētu uzskatīt par agresoru. Militārā ziņā vērā ņemams bija fakts, ka no armijas virsvadības atšķirtie spēki bija tikai ceļā. Atzinīgi ir jānovērtē Igaunijas dzelzceļš, kas ļoti smagos un sarežģītos apstākļos operatīvi spēja nodrošināt bruņoto spēku ātru un sekmīgu pārgrupēšanos un pārvietošanos. Tomēr Aizsardzības koncepcija savā ziņā nav bijusi pasīva. Tika izvirzīts mērķis aizsardzības cīņās salauzt pretinieka kaujassparu, lai pēc tam varētu pāriet uzbrukumā. Virspavēlnieks 18. jūnija direktīvu pabeidza ar tēlainiem vārdiem: "Bet neaizmirstiet, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, tādēļ droši uz priekšu."

Pamatojoties uz virspavēlnieka vispārējiem norādījumiem, 3.divīzijas vadība nolēma radīt aktīvu aizsardzību Limbažu virzienā (9.kājnieku pulks), Straupes–Valmieras virzienā (6.pulks un 2. Cēsu pulks) un Raunas virzienā (3.kājnieku pulks). Bruņotie vilcieni atradās uz delzceļa starp Raunas tiltu un Valmieru. N.Rēks atceras: "Cerot uz apsolīto papildspēku savlaicīgu pienākšanu, uz vietas novērtējot stāvokli un ienaidnieka darbības attīstību, atbilstoši situācijai uz vietas izvēlēties galveno trieciena virzienu." Šie apsolītie papildspēki bija 1. pulka 2. bataljons, Kuperjanova partizānu bataljons, Kaleva–Maleva bataljons, bruņotie vilcieni Nr.2 un Nr. 4 (sākotnēji kauju rajonā bija bruņotie vilcieni Nr.1 "Kapteinis Irvs" un Nr.3, bruņotās automašīnas "Toonela" un "Estonia" (sākotnēji uz vietas bija "Vanapagan" ("Velns") un 2 baterijas (sākotnēji uz vietas bija 7 baterijas). Apakšpulkvedis N.Rēks nebaidījās par to, ka pārrāvums varētu būt frontes vidū, kur Gauja un Raunas augstiene norobežoja pārrāvuma paplašināšanos. Tā kā šajā virzienā atradās bruņotie vilcieni, šeit tika izvietots 2. Cēsu pulks ar vidēji drošām kaujas spējām. Par visbīstamākajiem apakšpulkvedis N.Rēks uzskatīja pārrāvumus Rīgas–Valmieras ceļa posmā un Rīgas–Pleskavas šosejas virzienā. Pirmajā gadījumā no galvenajiem spēkiem tiktu nošķirts 9.pulks, kas atradās jūras tuvumā, bet otrajā gadījumā no 3.divīzijas tiktu atdalīta 2.divīzija.

Vāciešu militāro spēku vadības darbības plāns bija ļoti sarežģīts. Pamatmērķis bija "galīgi sakaut pie Cēsīm esošos igauņu galvenos spēkus". Tādēļ galvenais trieciens bija jādod Landesvēram, bet to atbalstītu Dzelzsdivīzijas piejūras spārns. Sākotnēji uz Limbažiem bija jādodas Dzelzsdivīzijas priekšpulkam, kam bija jānoskaidro tur atrodošos igauņu spēku stiprums. Ja šeit atklātos spēcīgi igauņu spēki, Dzelzsdivīzijai galvenais trieciens būtu jādod caur Limbažiem. Citā gadījumā trieciens būtu izvēršams caur Straupi Valmieras virzienā. Priekšpulku komandēja kapteinis fon Blankenburgs, un to veidoja ar bateriju un jātnieku eskadronu pastiprināts bataljons. Dzelzsdivīzijas galvenos spēkus vadīja majors E. fon Kleists (Otrajā pasaules karā feldmaršals!). Viņa pakļautībā bija 3 bataljoni, 3 baterijas un eskadrons.

Landesvēram sava darbība bija jāuzsāk ar labo spārnu Raunas virzienā (majora Bekelmaņa grupa), kurā iekļāvās 3 bataljoni, 3 baterijas un 1 eskadrons.

Veiksmes gadījumā vajadzēja sekot galveno spēku uzbrukumam virzienā uz Lodes staciju un ceļu krustojumu pie Startiem, lai pārrautu igauņu pozīcijas pa vidu starp Cēsīm un Valmieru un to kreiso spārnu — Raunas — Startu — Valmieras virzienā. Šeit darbojās kapteiņa Malmedes grupējums, kas savienojās ar pastiprinājumu no 2. Baltijas pulka (kopā 3 bataljoni un 5 baterijas). Cēsu–Valmieras virzienā atradās ritmeistera fon Jena grupa (pastiprināts 3. Baltijas pulks: 2 bataljoni, 3 baterijas un 2 eskadroni). Panākumu veicināšanai vāciešiem bija spēcīgas rezerves.

Visa šī it kā labā plāna vājā puse bija tā, ka katra kaujas grupējuma darbība bija atkarīga no pārējo panākumiem. Sekmju priekšnoteikums bija labi sakari starp grupām, ko vācieši nespēja radīt.

Cēsu kauja

Tā sauktā Cēsu kauja ir kauju sērija, kas notika apmēram 100 km platā joslā, un nav iespējams tās atainot stingrā hronoloģiskā secībā. Šeit aplūkotas dažas atsevišķas epizodes, kuras bija savstarpējā mijiedarbībā.

Tā kā igauņi Landesvēra ultimātu atstāja bez ievērības, vācieši sāka īstenot savu uzbrukuma plānu. Pirmais trieciens skāra Igaunijas 3. divīzijas piejūras spārnā esošo 9.pulku, precīzāk pulka 2.bataljonu, ko komandēja leitnants K.Lauritss. Bataljons dislocējās trīs rotu pozīcijās 6–7km attālumā no Limbažiem Rīgas virzienā, bet viena rota palika pilsētā rezervē. Bataljona sardzes šķērslis bija pavirzīts 6–7km uz priekšu no galvenajām pozīcijām, bet pulka kājnieku izlūkkomanda junkura F.Reinholda vadībā atradās pie Vidrižu muižas 20km attālumā no Limbažiem uz Rīgas pusi. Bataljonu atbalstīja puse no 3. artilērijas pulka 4. baterijas (2 lauka lielgabali). Tālu uz priekšu nosūtītajiem izlūkiem 30km platumā izvērstā fronte bija jāpasargā no pārsteigumiem. Tā kā 2.bataljona atrašanās vietā bija gaidāms uzbrukums, pulka komandieris kapteinis Šmits pats personīgi atradās tur.

19. jūnija rītā kapteiņa fon Blankenburga kolonna sāka virzīties uz Limbažu pusi. Kaujas grupa sastāvēja no 500 durkļiem un zobeniem, 28 ložmetējiem un 4 lauka lielgabaliem. Pulksten 12.15 fon Blankenburgs pie Vidrižiem sastapās ar junkura F.Reinholda izlūkkomandu, pie kuras bija klāt arī latviešu karaspēka vienība. Ar pussimts vīriem junkurs Reinholds veica tik nopietnu pretinieka aizkavēšanas kauju, ka tikai ap vienpadsmitiem vakarā vācieši spēja izlauzties cauri. Šai kaujai bija liela nozīme. Vācieši domāja, ka ir izlauzušies cauri igauņu galvenajām pozīcijām, un tādējādi apstiprinājās viņu kļūdainais pieņēmums, ka Limbažu virzienā ievērojamāku igauņu spēku nemaz nav. Ģenerālis fon der Golcs nu jau atsacījās no uzbrukuma dziļāk izvirzītā flangā un novirzīja Dzelzsdivīzijas galveno spēku virzienā caur Straupi. Līdz ar to viņš atstāja Igaunijas 9. pulku savā kreisajā spārnā, tur radīja igauņiem iespējas doties triecienā uz priekšu. Vēl vairāk, kapteinis fon Blankenburgs, "juzdamies pietiekami stiprs, izgāja no savām pasīvā uzdevuma robežām un iekrita slazdā", atzīmēja fon der Golcs, rakstot par 20.jūnija kauju. Kādā veidā tad tas notika?

Būdams pārliecībā, ka igauņu spēki ir pārrauti, fon Blankenburgs 20.jūnija rītā devās Limbažu virzienā. Vāciešu avangards salauza 9.pulka izlūkkomandas un 5. rotas kājnieku daļas pretestību un vakarā nokļuva pirms galvenā prettrieciena pozīcijām pie Buļļumuižas. 5. rota nonāca zem lielgabaluguns, ko koriģēja no lidmašīnām. Igauņu pusrotas zalves tika apklusinātas, un tad vācu kājnieku spēki sāka uzbrukumu. Palēnām disciplinēti virzoties uz priekšu, vācieši pārrāva 5.rotas pozīcijas un nokļuva līdz Muzenieku viensētai, kur atradās 2.bataljona komandpunkts. Igauņu pusbaterija pazaudēja nervus un no pozīcijām bēga. Pārtrūka sakari starp 2. bataljona rotām. Jebkurā brīdī varēja sākties panika.

Krīzes situāciju sāka novērst kapteinis J.Šmits un leitnants K.Lauritss. Aulēkšos viņi izdrāzās cauri bēgošajiem karavīriem. Tikai junkurs F.Reinholds kopā ar dažiem desmitiem vīru bija saglabājis aukstasinību. Viņš uzglūnēja šosejas grāvī vāciešiem, tad uzskrēja uz šosejas un ar revolveri nogalināja 3 ienaidniekus. Drīz vien arī pats guva smagu ievainojumu. Junkurs Fridrihs Reinholds vēlāk tika evakuēts uz Tartu kara hospitāli. Uzzinājis, ka kļūs par invalīdu, 22 gadus vecais varonis slimnīcā nošāvās.

Junkura Reinholda varoņdarbs nebija veltīgs. Vācieši uz mirkli apstājās, un leitnants K.Lauritss ar pārdesmit vīriem spēja izveidot uz ceļa šķērsli. Tajā pašā laikā no rezerves pienāca palīgā 6.rota leitnanta P.Lilienblata vadībā. Bēgošajai rotai pretī nāca kapteinis J.Šmits un pavēlēja par katru cenu apstādināt vāciešus. "Neizpildījis uzdevumu, neviens nedrīkst atgriezties," tādi bija viņa vārdi rotai, kas atkāpās.

Leitnants P.Lilienblats ar saviem vīriem metās uz ceļa kreiso pusi un no ceļmalas cauri augošajam rudzu laukam uzmanīja šoseju. Vācieši pa to laiku atkal bija sakārtojušies kolonnā un droši devās uz priekšu. 6.rota zosu gājienā devās vāciešiem pretī, turoties no ceļa 40 soļu attālumā. Pirmā pretinieka rota tika palaista garām. Tad atskanēja: "Labā puse! Uz priekšu! Uz priekšu!" Un rota no flanga ar "Urrā!" saucieniem triecās ceļa virzienā. Gaitā tika atklāta uguns pret pārsteigtajiem vāciešiem, turklāt šautenes bija sagatavotas tuvcīņai. Pretinieks pazaudēja aukstasinību. Haotiski viens otru grūstot un murminot, vācieši metās bēgt un skrēja tieši virsū no aizmugures nākošajai rotai un beigu beigās aizķērās pie šosejas. Leitnants P.Lielienblats norīkoja savus vīrus šosejas grāvī nogulties uz vēdera un dažu metru attālumā atklāja uz vāciešiem precīzu uguni. Tanī pašā laikā kapteinis J.Šmits izvietoja bateriju atklātā pozīcijā. Pats, stāvēdams ar pistoli rokās aiz vīru mugurām, koriģēja lielgabalu uguni. Vācu rotas priekšgalu trāpīja no tuvas distances ātri izšautie 30 šāviņi. Iznīcināšana bija pamatīga. Ienaidnieks panikā bēga, atstājot kaujas laukā 57 kritušos un 30 ievainotos. Trofeju guvums bija 8 ložmetēji un vēl cits bruņojums. Igauņu pusē no ierindas izgāja 23 vīri. Ievainots tika arī leitnants P.Lilienblats, kuru par šo kauju apbalvoja ar Brīvības Krustu.

Tātad šī bija uzvara, kas tika gūta no sākotnēji pavisam bezcerīgas situācijas. Apakšpulkvedis N.Rēks, sveicot kapteini J.Šmitu pa telefonu, teica: "Uzslava vīriem, pateicība jums!"

Limbažu kauja piesaistāma pie Igaunijas armijas militārās klasikas. Garā frontes līnijā izstiepies un ar vāju kaujas tehniku 9.pulks šeit guva aizsarguzvaru, pateicoties prasmīgajai taktikai. Izlūki bija izsūtīti tālu uz priekšu un laikus sacēla trauksmi par ienaidnieka tuvošanos. Priekšējās daļas darbojās sīksti un nogurdināja pretinieku, kurš beigās tika sagrauts ar mūsu karaspēka rezerves uzbrukumu.

Pēc kaujas kapteinis J.Šmits tūdaļ sarīkoja vāciešu vajāšanu. 21.jūnijā karaspēka daļa saņēma no divīzijas vadības pavēli: lai nostiprinātu panākumus, virzīties uz priekšu un, iznīcinot ienaidnieka šķēršļus, nokļūt Dzelzsdivīzijas galveno spēku, kas koncentrējās Vidrižos–Bīriņos, kreisā spārna aizmugurē. 22. jūnijā jau nopietni tika apdraudētas majora fon Kleista kolonnas komunikācijas.

20.jūnijā majora fon der Kleista kolonna, vadoties no ģenerāļa fon der Golca kļūdainā novērtējuma, uzsāka kustību Straupes virzienā, kur kā sardzes šķērslis atradās 6.pulka jātnieku komanda. Stratēģiskas nozīmes Stalbes ceļu krustpunktu, kur krustojās Limbažu—Cēsu un Valmieras —Rīgas šoseja, sargāja 6.pulka 4. bataljons kapteiņleitnanta V.Bergmaņa vadībā. Tā kā 6.pulka 2. bataljons atradās frontes rezervē, pulka komandierim kapteinim K.Tallolam vispār nebija rezervju. Katram bataljonam pašam bija jārūpējas par rezervēm. Kapteiņleitnantam V.Bergmanim izmantošanai bija 400 durkļu un zobenu ar 9 ložmetējiem. Pretinieka rīcībā bija 1500 durkļu un zobenu, 78 ložmetēji un 4 mīnmetēji. Kājniekus atbalstīja 15 lielgabali, 2 bruņotas automašīnas, bet igauņu baterijas šajā kauju sākumposmā pietrūka.

20.jūnijā dienas vidū bez lielām pūlēm vācieši ieņēma Straupi, igauņu jātnieku izlūkkomanda tika sakauta. 4. bataljona centieni atkāpties no Straupes nosmaka vāciešu kaujas ugunīs, lai gan kaujas gaitā kājnieku spēkiem palīgā tika raidīta 3. artilērijas pulka 6.baterijas nodaļa ar 2 lauka lielgabaliem. Katrā ziņā igauņu sīkstums izjauca vāciešu uzbrukuma plānu, jo majora fon Kleista kolonna tā arī 20. jūnijā nespēja realizēt plānoto uzbrukumu. Vāciešu gaisa izlūki deva kļūdainu ziņu, ka fon Kleista grupa ir nokļuvusi pie Lenčiem. Šīs ziņas dēļ ģenerālis fon der Golcs deva pavēli Landesvēra kolonnām doties uzbrukumā.

Tā 20.jūnijā viss vāciešu plāns izjuka. Tā kā Dzelzsdivīzija nebija guvusi panākumus galvenajā uzbrukumā, tā nevarēja attīstīt kopēju darbību ar Landesvēru, un turpmāk abiem spēkiem bija jācīnās katram atsevišķi.

Lai nostiprinātu Stalbes ceļu mezglu, šeit tika novirzīts 6.pulka 2. bataljons apakškapteiņa A.Jāksona vadībā, kura pakļautībā nonāca arī 4. bataljona apakšvienības, kas šeit jau atradās, to skaitā Vīlandes skolēnu rota.

21. jūnijs sākās jau stundu pēc pusnakts līdz ar vāciešu vēlmi forsēt Gauju pie Cēsu pārceltuves. Lielgabalu uguns atbalstīts, šis nodoms neizdevās. Apšaude turpinājās līdz rītausmai.

No rīta kļuva skaidrs, ka Dzelzsdivīzija no iepriekšējās dienas cīņām ir nogurusi, lai gan apakšpulkvedis N.Rēks tam neticēja. Ap pulksten 11 viņš apspriedās ar bruņoto vilcienu komandieri kapteini K.Partsu un deva atzinumu: "Manas rezerves — 6. pulka 2. bataljona 2.rota, šaursliežu bruņotā vilciena "Heinaste" desantu un no Valgas pienākušās 2 bruņotās automašīnas "Estonia" un "Toonela" — varu izmantot Straupes virzienā, kur, pēc manām domām, būs sīvas kaujas."

Tieši šajā pašā laikā fon Kleists sāka uzbrukumu Stalbes muižai, kuru aizsargāja Vīlandes brīvprātīgie skolnieki. Haotiski šaujot ar lielgabaliem un mīnmetējiem, vācieši uzbruka ar nežēlību. Skolniekiem palīgā devās 7. rota un ap diviem tā saņēma smagus triecienus un zaudējumus. Bija cietuši visi virsnieki. Apakškapteinis A.Jāksons, kurš pats kritiskā brīdī devās ceļā, tika kontuzēts. Vadību pārņēma leitnants A.Virro.

Pulksten četros pēcpusdienā sākās trešais vāciešu triecienuzbrukums. Pretinieks iebruka Stalbes muižas ēkās. Sākās durkļu cīņa, ko vācieši papildināja ar rokas granātām. Kritiskā brīdī kā papildinājums pienāca bruņuautomašīnas ar bruņotā vilciena "Heinaste" desantu. Vācieši tika atspiesti atpakaļ, bet viņi nenobijās. Savu bruņumašīnu atbalstīti, vācieši atkal un atkal devās uzbrukumā. Abas puses atbalstīja artilērijas baterijas, atklājot uz kaujas pozīcijām tiešu uguni. Viss bija vienā juceklī — bruņumašīnas, kājnieki un smagā artilērija. Skaidras pozīcijas izzuda, un Stalbes apkārtnē risinājās prātam neaptveramas tuvcīņas, kas sāka rimties tikai ap 11 vakarā. Stalbes ceļu krustpunkts palika igauņu rokās.

Citur 6.pulka frontē ienaidnieks centās šķērsot Gauju 3. bataljona sektorā, bet tika atsists atpakaļ. Cīņas spara pārpilni, vīri pie Vindeles pārceltuves lietoja sprandu lauzošu triku. Jaunākais apakšvirsnieks M.Pēdimans kopā ar brīvprātīgajiem no 2. rotas noģērbās kaili un pārpeldēja pāri upei. Vācieši tika piespiesti acumirklī bēgt, un igauņu guvums bija ložmetējs. Šis drosmīgais solis smagi iedragāja fon der Golca nervus. Domādams, ka tas ir tikai sākums negaidītam uzbrukumam, viņš nenosūtīja korpusa rezerves Landesvēra galvenā trieciena virzienā, bet "iesaldēja" tās palīdzībai Dzelzsdivīzijai. Šis lēmums sagandēja Landesvēra spējas veiksmīgi cīnīties.

22. jūnijā fon Kleists vēlreiz mēģināja ieņemt Stalbes ceļu krustpunktu, bet karaspēka vienība bija novārdzināta. Pulksten 9 vakarā fon Kleists pārtrauca kauju un atkāpās. 6.pulkam uzvarot, no ierindas bija izgājuši 93 vīri, no tiem 22 bija skolēni.

Vienlaikus ar 6.pulka smagajām aizstāvēšanas cīņām pie Stalbes 21. jūnija rītā sākās Landesvēra uzbrukums arī frontes austrumu spārnā un vidū. Kā pirmā uzbrukumā devās majora Bekelmana kolonna pret 3. kājnieku pulku. Pēdējā stāvoklis bija smags, jo atklāts palika kreisais spārns. Apakškapteinim J.Krūzam vajadzēja divus pulka bataljonus pārvietot uz Rīgas–Pleskavas šosejas frontes dienvidaustrumiem. Vāciešu uzbrukumu vajadzēja uztvert šķērsām pāri Rīgas–Pleskavas šosejai izvietotajam 3.bataljonam kapteiņa P.Trīga vadībā. Pulku atbalstīja 2 baterijas. Šāda piesardzība bija visnotaļ pamatota, jo faktiski vācieši apiešanas manevrus nemaz neuzsāka un trieciens tiktu dots tieši Rīgas–Pleskavas ceļa virzienā. Kopā majora Bekelmana rīcībā bija 700 durkļu, 46 ložmetēji, 8 lielgabali un 2 bruņumašīnas atbalstam.

Pulksten 2.15 vācu baterijas atklāja uguni un pēc 10 minūtēm pirms ausmas uzbrukumam pie Veselavas muižas cēlās Bādena triecienbataljons. Pa šoseju bruņumašīnu aizsegā triecienā devās brīvkorpuss "Michaels". Precīza uguns un drošs uzbrukums bija sekmīgs. 3. bataljona fronte tika pārrauta. Ar rezerves rotas palīdzību pārrāvums gan tika likvidēts, bet ap pulksten 8 no rīta sabruka 2. Cēsu pulks bataljona labajā spārnā. Kapteiņa Malmeda kolonna (1250 durkļu un zobenu, 84 ložmetēji un 18 mīnmetēji ar lielgabalu), apejot 3. pulka pozīcijas, steidzās nokļūt pulka aizmugurē. 3. bataljons bija zem trieciena. Pretinieka uguns spēki bija nesamērojami: 130 ložmetēju pret 10 un 28 smagie ieroči pret 4 lielgabaliem.

Savas nāves nicināšana šeit vairs nepalīdzētu, tāpēc apakškapteiņa P.Trīga bataljons soli pa solim atkāpās. Tas atsedza 1. bataljona labo spārnu, kam trāpīja bādeniešu trieciens. 1. bataljons sāka ļodzīties. Pārtrūka sakari ar 3. bataljonu un 1. bataljons atkāpās savrup.

Pulksten 2 dienā 3.pulka stāvoklis kļuva kritisks. Pulka fronte bija pārrauta, 3. un 1. bataljona iekšējās pozīcijas bija atsegtas, un labajā spārnā iespiedās ienaidnieks. Šādā situācijā kapteiņleitnants J.Krūzs deva pavēli atkāpties. Jaunu pretuzbrukuma līniju pie Raunas augstienes varēja sarīkot ap pieciem pēcpusdienā.

Redzot galēji novārdzināto karaspēka vienību, kapteiņleitnants J.Krūzs lūdza palīdzību no frontes vadības. Bet apakšpulkvedis N.Rēks atbildēja: "Ceru rīt sākt vispārēju uzbrukumu, un tādēļ Raunas augstumiem ir jāpaliek par katru cenu mūsu rokās. Atkāpties nedrīkst. Dariet visu iespējamo un pat neiespējamo!"

Atbilde skanēja: "Klausos!" — 3.pulks cīnījās tālāk.

Lai kaut cik dotu atelpu priekšējām pozīcijām, pulka komandieris noņēma vezumu aizsardzību un līdz ar to organizēja pretuzbrukumu. Tas pārsteidza vāciešus. Ap 11 vakarā Landesvēra uzbrukums sāka apsīkt. Garā diena bija laimīgi beigusies. Tās cena bija 79 vīru zaudēšana.

21. jūnijā vissmagākā situācija bija izveidojusies frontes centrā. Šeit, starp 3. un 6.pulku, gar Raunas upi izvietojās 2. Cēsu pulks 2 bateriju atbalstīts. 1500 durkļu pulks ar 44 ložmetējiem un 6 lielgabaliem bija Landesvēra galvenā trieciena ceļā. Uzbrukumā šeit devās ritmeisetera fon Jena 3. Baltijas pulks un kapteiņa Malmedes 2. Baltijas pulks ar 2300 durkļiem, 150 ložmetējiem, 30 lielgabaliem un mīnmetējiem. Galvenā trieciena virzienā armijas spēkus komandēja personīgi A.Flečers.

Vāciešu uzbrukums 2. Cēsu pulka spēkiem sākās pulksten 4 līdz ar Malmedes kolonnas darbību, kam stundu vēlāk pievienojās fon Jena grupējums. Līdz pulksten 7 latvieši spēja turēties pretī. Tad iestājās pilnīga katastrofa. Pulksten 8 latviešu pulks vairs nepastāvēja, tas vienkārši bija izklīdis. Frontē radās aptuveni 6–8 km plats pārrāvums. Malmedes kolonna tagad sāka "sarullēt" 3.pulka labo spārnu, par ko jau bija runa. Ritmeistera fon Jena kolonna virzījās uz priekšu pa dzelzceļa līniju un apdraudēja igauņu bruņoto vilcienu aizmuguri. Ap pulksten 4 pēcpusdienā 2. Baltijas pulks bija ceļu krustojumā pie Startiem, 10 km no Valmieras.

"Pēdējais apstāklis padarīja stāvokli ārkārtīgi nopietnu, jo Valmiera, kur atrodošais mans sakaru punkts un arī līdz ar to viss vadības centrs, nokļuva nopietnās briesmās," atgādināja N.Rēks. Tā kā frontes vadībai nebija nekādu rezervju, tika savākts dažādots pulks: bruņumašīna "Vanapagan" kopā ar 6.pulka sapieriem. Šī vienība tika nosūtīta 21. jūnija vakarā uz Mūrmuižu 8 km attālumā no Valmieras. Šeit starp stiprām mūra celtnēm tika izveidots vāciešiem ceļā spēcīgs aizsargpostenis. Nakts pārtrauca vāciešu virzīšanos uz priekšu.

21. jūnija lielākie varoņi bija bruņoto vilcienu diviziona vīri, kas pēc latviešus piemeklējušās katastrofas apstādināja Landesvēra uzbrukumu. 21.jūnija rītā pie Raunas tilta aizsardzības pozīcijā atradās bruņotie vilcieni Nr.3 (kapteinis O.Luiga) un "Kapteinis Irvs" (leitnants E.Neps). Kad 2. Cēsu pulks izklīda, arī igauņu bruņotie vilcieni atvirzījās, lai izvairītos no to atgriešanas. Pulksten pusastoņos vācu bruņotais vilciens kapteiņa H.Vagnera vadībā devās pāri Raunas tiltam, bet "uzreiz dabūjām igauņu no rietumu puses raidīto granātu uguni. Šī uguns tuvākajos acumirkļos pārvērtās neredzētā spēkā. 100 m rādiusā cits aiz cita pacēlās zemes stabi. Pirmo vagonu jau otrajā minūtē trāpīja šāviņš, no pēdējā vagona izbira rezerves sliedes. Starp putekļiem un dūmiem lūkojoties, tik daudz sapratām, ka ceļš aiz mums bija vairākās vietās trāpīts," tā atceras savu pirmo divkauju ar igauņu bruņoto vilcienu kapteinis H.Vagners.

Tikai ap pulksten 9 pēc bojājumu salabošanas vācu bruņotais vilciens sāka virzīties uz priekšu Lodes stacijas virzienā.

Turpmāk — vēl

No igauņu valodas tulkojusi Kristīne Ducmane