Pensijas augs līdz ar algu

2003. gada pavasarī Latvijas iedzīvotāju apvienības pensionāru sekcijas vadītāja Baiba Pelse vērsās pie Ministru prezidenta Eināra Repšes ar lūgumu pārskatīt apvienības, biedruprāt, netaisnīgo pensiju aprēķināšanas kārtību. Šim nolūkam izveidoja darba grupu, kuru vadīja Valsts kancelejas Politikas koordinēšanas departamenta direktore Una Klapkalne. Darba grupa izstrādāja koncepciju “Par nepieciešamo rīcību trūkumu novēršanai valsts pensiju politikas īstenošanā”. Vairākus koncepcijas priekšlikumus atbalstījis Ministru kabinets, vēl tie jāizskata Saeimai.
Latvijas iedzīvotāju apvienība gan nav apmierināta ar darba grupas paveikto. Apvienības biedri iebilst pret minimālo pensiju piesaisti valsts sociālajam pabalstam, kā arī tam, ka no 2003. gada 1. decembra palielinātas tikai minimālās pensijas, bet tās, kas lielākas par 52,2 latiem, netika paaugstinātas.
Gan politiķi, gan labklājības jomas eksperti ir vienisprātis, ka nevar mainīt pensiju likumu, pārskatot mazo pensiju aprēķināšanas kārtību, kā arī nepiekrīt B. Pelses ierosinājumam pārskatīt jau likumīgi piešķirtās “lielās” pensijas, tās samazinot. Tas neizbēgami novestu pie tiesāšanās Satversmes tiesā, kurā valsts zaudētu.

Diemžēl pensijas ir tieši tik lielas, cik patlaban strādājošie no saviem ienākumiem spēj iemaksāt sociālās apdrošināšanas budžetā. Un tieši tas ir nesaskaņu, pretrunu un emociju pamatā Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Pensijas nevar pārsniegt apdrošināšanas iemaksu apjomu

Kā radās mazās pensijas, cik taisnīga vai netaisnīga ir pensiju sistēma, par to “LV” stāsta Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks:
“Kad Latvija atguva neatkarību, viens no valsts uzdevumiem bija izveidot savu sociālās drošības, arī pensiju, sistēmu. Jau 1990.gadā tika pieņemts pirmais likums par valsts pensijām, kurā ietvertie nosacījumi daudz neatšķīrās no padomju laikā bijušajiem, tomēr pāreja uz tirgus ekonomiku atklāja, ka tas nav darbotiesspējīgs, jo valsts finansiālu un ekonomisku apsvērumu dēļ nespēja pildīt saistības, kuras bija uzņēmusies. Kā risinājumu pārejas laikā 1993. gadā pieņēma likumu par pensiju pagaidu aprēķināšanas kārtību, kurš toreiz atbilda tābrīža situācijai, kad parādījās bezdarbs, bija milzīga inflācija, notika naudas reforma. Pensijas apmēru noteicošie lielumi bija tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba alga noteiktā periodā un katras personas individuālais darba stāžs. Protams, pensiju apmēri un to atšķirības starp pensionāriem bija salīdzinoši nelielas. Turklāt šāda sistēma nemotivēja strādājošos maksāt sociālos maksājumus, kas ir avots pensiju izmaksai.
Jaunais 1995. gada pensiju likums veidots, jau ievērojot visus demogrāfiskos un ekonomiskos priekšnoteikumus. Tiesa, 1993. gadā noteiktās pensijas netika pārrēķinātas, jo, izvērtējot situāciju 1996.gadā, kad tika ņemta vērā iepriekšējā – 1995.gada vidējā alga – 85 lati, tās vairumam pensionāru būtu izrādījušās mazākas par tobrīd saņemto. Taču jaunajā likumā tā saukta vecajām pensijām tika paredzēts zināms aizsargmehānisms – indeksācija, ievērojot patēriņa cenu pieaugumu un kopš 2002. gada arī daļu no reālā algas pieauguma. Realitātē kopš 1996.gada visas šīs pensijas ir palielinājušās atkarībā no šiem faktoriem, un arī patlaban nav būtisku atšķirību starp “veco” un pēc 1996.gada piešķirto pensiju vidējiem apmēriem. Tomēr pensijas apmērs valstī ir relatīvi zems, lai gan tas aptuveni atbilst minimālās algas līmenim. Tas skaidrojams ar iedzīvotāju nelielajiem darba ienākumiem, no kuriem tiek veiktas sociālās iemaksas un uz kuriem balstoties tiek rēķinātas pensijas.
Ja arī tagad aprēķinātās pensijas spēj nodrošināt atvietojumu vismaz 40% no cilvēka darba ienākumiem, kas atbilst Eiropas valstu labākajiem standartiem, tad zemās darba samaksas dēļ daļai pensionāru pensijas sanāk tik mazas, ka tiem jāpiešķir garantētā minimālā pensija. Tādējādi tiek pārdalīti valsts pensiju budžeta līdzekļi mazturīgo pensionāru labā.
Jaunais pensiju likums tika veidots, lai parādītu sasaisti starp apdrošināšanas iemaksām un pensijas lielumu jau reformas sākuma gados, kā arī bija svarīgi, lai cilvēkiem būtu motivācija maksāt un līdzekļi vispār ieplūstu sociālās apdrošināšanas budžetā. Tādēļ pensionāriem, kas pensionējās pēc 1999. gada, pensijas tika aprēķinātas, ņemot vērā viņu veiktās sociālās iemaksas no 1996. līdz 1999. gadam. Iespējams, ka, paredzot citus faktorus, pietiekami netika novērtēts cilvēku godaprāts un tas, ka atsevišķi indivīdi, pārsvarā pašnodarbinātie, ļaunprātīgi izmantos jauno iespēju un veiks tik lielas un neadekvātas iemaksas, radot sev tagad asas diskusijas izraisījušās ‘’lielās pensijas”.
Patlaban minimālās pensijas, pretēji B. Pelses domām, nav un netiek nonivelētas, tām ir trīs gradācijas atkarībā no darba stāža.
Kāpēc tomēr pensijas ir tik mazas? Tās ir tieši tik lielas, cik patlaban strādājošie no saviem ienākumiem spēj iemaksāt sociālās apdrošināšanas budžetā. Kad pieaugs darba ienākumi, būs arī lielākas pensijas.”

Valdības atbalstītie risinājumi

Pirmais – valdība ir akceptējusi trīs priekšlikumus: no 2004. gada 1. oktobra veikt pensiju indeksāciju pensijām, kuru apmērs nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru (105 lati), piemērojot patēriņa cenu indeksu un 50% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma (šobrīd tie ir 25%). U. Klapkalne sacīja, ja pensiju indeksācija pēc šādiem noteikumiem būtu notikusi pagājušā gada rudenī un pensionāri papildus saņemtu divus latus četrdesmit santīmus, šā gada oktobrī summa varētu būt lielāka, jo ir audzis pašu pensiju apjoms, kuru indeksē, tie varētu būt trīs lati, varbūt arī vairāk. Otrais – no 2005. gada 1. janvāra atbilstoši sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā plānotajiem līdzekļiem paredzēts noteikt piemaksu pie minētajām pensijām par katru apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1996. gada 1. janvārim. Pensijas apjoms līdz ar piemaksām nedrīkstēs pārsniegt 80 latus. 2005. gadā tas no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta varētu prasīt 28 līdz 39 miljonus latu. Tāpat valdība atbalstījusi priekšlikumu no 2005. gada 1. janvāra atcelt obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksu maksimālo apmēru ierobežojumu (šobrīd tie ir 9900 lati), bet noteikt ierobežotu saņemamo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apjomu. Ministru kabinets uzdevis Labklājības ministrijai kopā ar Finanšu ministriju vienoties, kā pakāpeniski dzēst valsts sociālās apdrošināšanas budžeta parādu valsts pamatbudžetam.

Mazās pensijas varētu finansēt no diviem avotiem

Kā finansēšanas avots visiem mazo pensiju palielināšanai veicamajiem pasākumiem ir paredzēts sociālās apdrošināšanas budžets, kas veidojas no katra nodokļu maksātāja veiktajām sociālajām iemaksām un no kura katrs cilvēks saņem pakalpojumu atbilstoši savām iemaksām. Līdz ar to rodas jautājums, cik taisnīgi pret šodienas sociālo iemaksu veicējiem būtu visas pārejas laika pensionāru problēmas risināt tikai ar valsts sociālās apdrošināšanas budžeta palīdzību.
Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Stobova “LV” atzina, ka godīgāk un arī efektīvāk būtu, ja valsts pamatbudžets nāktu talkā risināt mazo pensiju paaugstināšanu. “Protams, mazās pensijas ir jāpaaugstina, tuvinot vismaz iztikas minimumam. Taču tajā pašā laikā nedrīkst uzlikt vēl lielāku slogu nodokļu maksātājiem, jo valsts politika ir nodokļu samazināšana.” I. Stobova uzsvēra, ka labklājības ministre Dagnija Staķe, stājoties amatā, par vienu no ministrijas prioritātēm noteica mazo pensiju paaugstināšanu, taču tā var notikt tikai sociālās apdrošināšanas budžeta iespēju ietvaros vai arī naudai ir jānāk no valsts pamatbudžeta. Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre pastāstīja, ka pērnā gada pavasarī Labklājības ministrija iesniegusi priekšlikumu valdībai, kā minimālās pensijas varētu paaugstināt par 15 latiem, sasniedzot 60 latu robežu. Tas no valsts pamatbudžeta prasītu 24 miljonus latu. Pielikumu nevar realizēt no sociālās apdrošināšanas budžeta, jo tas vienkārši nebūtu godīgi pret šodienas sociālo iemaksu veicējiem. Līdz ar to šīm pensijām būtu divi finansēšanas avoti: sociālās apdrošināšanas budžets un valsts pamatbudžets. Diemžēl valdība šo priekšlikumu noraidīja.
Ministrija no izstrādātās koncepcijas apstiprinātajiem priekšlikumiem pilnībā atbalsta to, ka mazo pensiju indeksācija par 50% tiešām varētu notikt no sociālās apdrošināšanas budžeta (kā to arī nosaka likums), taču piemaksām par darba stāžu būtu jānāk no valsts pamatbudžeta, jo apdrošināšanas budžets to nevar “pacelt”. Lai dzēstu sociālās apdrošināšanas budžetu, valsts pamatbudžetam būtu jānoraksta 150 miljoni latu (pamatsumma – 86 miljoni latu plus vēl kredītprocenti). Diezin vai valsts to var atļauties. I. Stobova atzina, ka uz iespēju pilnībā dzēst parādu vērtē visai skeptiski. Runa varētu būt tikai par kredītprocentu dzēšanu. I. Stobova arī piebilda, ka sociālās apdrošināšanas budžets, kurā ir nauda un tā regulāri nāk klāt, ir liels kārdinājums politiķiem, kas to gribētu izmantot dažādu sasāpējušu jautājumu risināšanai. Taču tā ir ļoti viegli pazaudēt tik grūti nākušo cilvēku uzticību apdrošināšanas budžetam.
Par priekšlikumu atcelt “griestus” lielajām algām, bet ierobežot pretī saņemto pakalpojumu apjomu I. Stobova sacīja, ka tas nav taisnīgs risinājums, jo, atceļot iemaksu “griestus”, cilvēks maksās par pakalpojumu, kuru viņš nevarēs saņemt pretī. Ja Saeima to apstiprinās, būs cilvēku sūdzības Satversmes tiesā un prāvas, kurās valsts, visticamāk, zaudēs.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas biedre Silva Bendrāte “LV” uzsvēra, ka par valdības apstiprinātajiem koncepcijas priekšlikumiem būs spraigas debates Saeimā. Arī viņa atzina, ka pret šodienas nodokļu maksātāju nebūtu taisnīgi visu atbildību par mazajām pensijām novelt uz sociālās apdrošināšanas budžetu. Par finanšu avotiem deputāti vēl diskutēs, bet kā vienu no reālākajiem situācijas risinājumiem S. Bendrāte saskata iespēju dzēst sociālās apdrošināšanas budžeta parādu valsts budžetam. Taču deputāte uzsvēra, ka, labi pildoties budžetam, nav izslēgts, ka mazajām pensijām tiešām varētu būt divi finansēšanas avoti. S. Bendrāte nevērtēja atzinīgi sociālās apdrošināšanas iemaksu “griestu” atcelšanu.
Mazo pensiju paaugstināšanas iespējamo finanšu avotu izvēle, protams, būs politiska izšķiršanās, kas ietekmēs mūs visus, sociālo iemaksu veicējus. Jo šobrīd pieņemtie lēmumi par sociālās apdrošināšanas budžetu ietekmēs ne tikai mūs, bet arī mūsu bērnu un mazbērnu iespējas saņemt vai nesaņemt pensijas.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv