Saeimas 2000 gada 19. jūnija ārkārtas sēdē

Sēdes sākums — pulksten 15.00

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kuru ir ierosinājuši 34 Saeimas deputāti. Saeimas sēdes darba kārtībā lēmuma projekts "Par lauku saimniecību tālāko attīstību" . Kā pamatreferentam vārds deputātam Arnim Kalniņam.

A.Kalniņš (LSDSP). Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Atļaujiet man būtībā jūsu rīcībā esošo lēmuma projektu komentēt pa atsevišķiem punktiem, lai rastu argumentus par vai pret to akceptēšanai vai neakceptēšanai.

Tātad pirmais, ko mēs akcentējām šajā lēmuma projektā, ir izveidot likumprojektu par lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģiju un ražošanas prognozēm līdz 2006.gadam un 2010.gadam. Pirmais jautājums var rasties, kāpēc mēs pretendējām uz lauksaimniecības attīstības virzieniem, ja līdz šim vēl nav kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas. Tāpēc, ka lauksaimniecības stabilizācijā mums ir maz veiksmes, un šobrīd lauksaimniecībā ir izveidojies kritisks saimnieciskais stāvoklis. Nevarētu it kā šajā ziņā gaidīt.

Otrkārt, šobrīd aktīvi tiek izstrādāts valsts budžeta projekts 2001.gadam un varbūt pēc dažiem mēnešiem iespējami arī grozījumi šī gada budžetā, tātad arī šeit lauksaimniecības nozares intereses varētu zināmā mērā uzlabot. Dažkārt tiek kultivēti uzskati, ka lauksaimniecībai Latvijā nav sevišķas perspektīvas, ka tas ir apgrūtinājums visai tautsaimniecībai, valsts un pašvaldību budžetiem, un tiek izteiktas citas negācijas. Taču lauksaimniecības saglabāšana, tās tālāka attīstība un atpalicības pārvarēšana ir ekonomiski nosacīta, objektīva nepieciešamība, un es mēģināšu šo lietu aizstāvēt ar sešiem argumentiem.

Pirmkārt, pašā Latvijā turpmāk saskatāmas iespējas realizēt pieaugošu pārtikas daudzumu, ko varētu piedāvāt pašmāju lauksaimnieki. Atsevišķi iedzīvotāju slāņi lieto pārtiku nepietiekamā daudzumā. Zemais ienākumu līmenis pensionāriem un daudziem strādājošiem liek ekonomēt uz pārtiku. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji patērē mazāk pārtikas produktu visās galvenajās uztura produktu grupās, rēķinot uz vienu iedzīvotāju jeb mājsaimniecības locekli, nekā 1990.gadā, izņemot kartupeļus, dārzeņus un augļus. Tam kā sekas ir nelabvēlīgas sociālās parādības. Pieaug saslimstība ar tuberkulozi, kura pēdējos deviņos gados pieaugusi divkārt, kā arī citās smago slimību grupās. Latvijā ir viszemākā dzimstība Eiropā.

Otrs arguments. Pašmāju ražotajai pārtikai zināmā mērā jāizspiež, jāizkonkurē importētā pārtika, pirmkārt gaļa un tās izstrādājumi. Tas attiecas vispirms uz importēto nekvalitatīvo pārtiku. Runa ir par to pašražoto produkciju, kuras iegūšanai ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi Latvijas teritorijā. Šobrīd iekšējā tirgus aizsardzībā, lai aizstāvētu pašražoto pārtiku, kura nereti ir kvalitatīvāka, tradicionāli iecienītāka un labvēlīgāka cilvēku veselībai, var izmantot šīs Saeimas laikā pieņemtos trīs likumus iekšējā tirgus aizsardzībā — "Par iekšējā tirgus aizsardzību" , Antidempinga likums un likums "Par aizsardzību pret subsidēto importu". Tas dod iespēju praktizēt reālus soļus, jo pašmāju ražotājiem no pārtikas importētāju puses rodas negodīga konkurence.

Trešais arguments. Iespējams plašāk eksportēt pārtiku. Mums nevar būt vienaldzīgs pieaugošais negatīvais deficīts eksporta un importa tirdzniecības operācijās. Par to liecina Latvijas lauksaimniecības un pārtikas preču eksporta un importa apjoma rādītāji kopumā un arī salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. Latvija kļuvusi par stabilu pārtikas produktu importētāju. Pagājušajā 1999.gadā negatīvā bilance sasniedza 158 miljonus latu. Šī gada — 2000.gada janvāra—marta mēnešos Latvijas produkcijas eksports kopumā bija tikai 11,6 miljoni latu, bet imports — 57,7 miljoni latu jeb imports pārsniedza eksportu par 46 miljoniem latu. Šīs lauksaimnieciskās izcelsmes produkcijas imports Latvijā no Igaunijas gada pirmajos trijos mēnešos pārsniedz eksportu uz šo valsti par 2,7 reizēm, bet imports no Lietuvas pārsniedz eksportu no Latvijas uz šo valsti par 2,6 reizēm. Vai mēs esam sliktāki par šīm abām kaimiņvalstīm?

Vēl viens piemērs par iespējām plašāk eksportēt pārtiku. Amerikas Savienotās Valstis uz Krieviju 1996.gadā eksportēja 28 000 tonnu cūkgaļas, 1998.gadā — 54 000 tonnu, 2000.gadā solās eksportēt 89 000 tonnu cūkgaļas. 2002.gadā ASV paredzēts eksportēt uz Krieviju 114 000 tonnu cūkgaļas. Salīdzināšanai. Latvijā saražo ap 35 000 — 40 000 tonnu cūkgaļas kautsvarā gadā, bet patērē, izlieto ap 70 000 — 80 000 tonnu. Latvijas cūkgaļas ražotājiem tiek piešķirta kvota eksportam uz Eiropas Savienības valstīm 1250 tonnu apmērā gadā, bet imports Latvijā no Eiropas Savienības valstīm atļauts 2200 tonnu svaigas, atdzesētas vai saldētas cūkgaļas. Tādas pašas aktivitātes pāri Latvijai lauksaimniecības produkcijas eksportā uz Austrumu tirgus pusi ir Nīderlandei, Dānijai, Vācijai. Neapšaubāmi, ka visos mūsu valsts vadības līmeņos, sākot ar pašiem visaugstākajiem, šīs saimnieciskās aktivitātes NVS valstu tirgu apgūšanā gaida savu piepildījumu.

Ceturtais arguments. Arvien lielāka patērētāju daļa attīstītajās valstīs iegādājas svaigo pārtiku, dabiskas izcelsmes pārtikas produktus. Eiropā pēc zināmas aptaujas 61% aptaujāto atzinuši, ka nevēlas lietot pārtikā neko tādu, kas uzlabots ar gēnu inženierijas paņēmieniem. Arvien vairāk pircēju, turklāt labprātāk, iegādājas svaigas nekā saldētas pārtikas preces. Latvijai ir sevišķi labvēlīgi apstākļi šādas produkcijas ražošanai, jo augsne nav tā piesārņota ar herbicīdiem un minerālmēsliem kā vienā otrā Rietumeiropas zemē. Pakāpeniski uzkrājas arī mūsu lauku saimniecību labā pieredze un māka šādu produkciju ražot.

Piektkārt, iestājoties Eiropas Savienībā, pieļaujamās atsevišķas lauksaimniecības produkcijas ražošanas un pārdošanas kvotas var tikt rēķinātas, par pamatu ņemot reāli izmantojamo zemju platības vai pēc pēdējo piecgadu sasniegtajiem ražošanas rādītājiem. Tāpēc maksimāli jāpalielina lauksaimniecības produkcijas kopieguve, lai pie iestāšanās Eiropas Savienībā saņemtu izdevīgas ražošanas kvotas. Šeit es tikai minēšu vienu ciparu. Lauksaimniecības ražošanas kopapjoms 1999.gadā sasniedza tikai 33% no 1990.gada līmeņa. Tikai cukurbiešu ražošana šajos pēdējos deviņos desmit gados ir pieaugusi. Pārējā produkcijas ražošana ir katastrofāli samazinājusies. Gribu piebilst vēl to, ka Latvijai tuvākajos gados jāveic zināms izrāviens, it sevišķi gaļas ražošanā, kur mēs esam sasnieguši tikai trešo daļu no Eiropas valstu līmeņa. Piemēram, ja mums ražo apmēram 30 kilogramu gaļas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tad Somijā daudz nelabvēlīgākos apstākļos ražo 64 kilogramus.

Un visbeidzot sestais arguments, tāds globāla rakstura. Globāli tiek prognozēts, ka gadījumā, ja netiks kontrolēts iedzīvotāju pieaugums un dabas resursu izmantošana uz mūsu planētas, nākotnē var rasties enerģētikas krīzes un nemieri ūdens vai aramzemes dēļ. Ja 1950.gadā uz katru iedzīvotāju pasaulē bija pushektārā aramzemes, tad šodien tas sarucis uz 0,12 hektāriem. Šī iemesla dēļ tiek apstrādāti kalnainie apvidi un izcirsti tropiskie meži. Pastiprinātas lauksaimniecības aktivitātes izraisījušas zemes noplicināšana. Tātad objektīvi pārtikas papildu nepieciešamība būs akūta. Šajā sakarībā gribas atgādināt, ka nedaudz vairāk kā pirms diviem gadiem, arī jūnijā, 1998.gadā 15.jūnijā, notika 6.Saeimas sēde, kurā apsprieda un pieņēma paziņojumu, tajā nolemjot apstiprināt Ministru kabineta akceptēto Latvijas lauku attīstības programmu. Un pirmais Latvijas lauku attīstības programmas formulētais mērķis ir šāds, kas toreiz tika formulēts, citēju: kāpināt Latvijas lauksaimniecības konkurētspēju un eksporta potenciālu, sekmēt dabas resursus saudzējošu lauksaimnieciskās un mežsaimnieciskās ražošanas un pārstrādes attīstību. Tas saskan ar iepriekš teikto, un tāda virzība uz preču ražošanas palielināšanu, kā arī konkurētspējas kvalitātes un ražošanas izmaksas jomā iekšējā un ārējā tirgū visnotaļ atbalstāma arī ilgtermiņa perspektīvā turpmāk uz priekšu. Un tādā veidā arī aktīvai lauksaimnieciskās ražošanas izaugsmei mūsu koncepcijai šī ilgtermiņa stratēģija būtu arī jāieauž.

Virsdiriģenta, koordinatora loma minētās programmas izstrādē tika uzticēta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Es iepazinos ar šīs Saeimas sēdes stenogrammu, tas ir bijis nopietns solis, taču tālāk no virknes vispārinājumu lietderīgi mums turpmāk iet uz konkrētāku rīcību un saimniekošanas mehānismiem. Šoreiz ierobežosimies ar sašaurinātu jautājumu loku, kas skar tieši lauku saimniecības, ar to saprotot pirmām kārtām galvenokārt lauksaimniecības produkcijas pirmražotājus zemnieku saimniecības, statūtsabiedrības un citus ražotājus. Izšķirošais kritērijs par lauksaimniecības ražotspēju un konkurētspēju ir sekojošais: noskaidrot nozares, kur produkcijas ražošanas izmaksas ir zemākas kā attiecīgai produkcijai Eiropas Savienības valstīs. It kā tas ir tehnisks jautājums, bet bez tā lauku saimniecības var kļūdīties un izdarīt neveiksmīgas investīcijas. Runa pie tam ir par korektu šo produkcijas vienību pašizmaksas noteikšanu, iekļaujot līdz ar mainīgām izmaksām arī fiksētās izmaksas, amortizāciju tehnikai, būvēm, meliorācijas ietaisēm, sociālos un citus nodokļus, īpašnieku pilnu darba samaksu. Vienlaikus ir veidojamas arī normatīvās tehnoloģijas, izmaksu paraugnormatīvi par visiem lauksaimniecības pamatražojumiem blakus nozaru produkcijai un pakalpojumu veidiem. Tas būtu labs atspaids praktiskai saimniekošanai. Tas ir izšķirošs kritērijs, izejas punkts, lai spriestu par mūsu lauku saimniecību konkurētspēju, salīdzinot ar Eiropas Savienības valstu lauksaimniecību. Bez šīs elementārās informācijas diskusijas var būt daļēji neauglīgas, patukšas, nesasniegt vēlamo mērķi.

Prioritāro lauksaimniecības nozaru vidū vairāk vai mazāk vienprātīgi tiek nosaukta piensaimniecība, cūkgaļas ražošana, graudkopība, dārzeņkopība, ogu un augļkopība, gaļas liellopu audzēšana, putnkopība gan gaļai, gan olām. Bet tas konkretizējams dziļāk, kādas graudaugu kultūras, tāpat arī var izteikt savas pārdomas par mūsu nosaukto vienmēr prioritāro piensaimniecības nozari, kur arī jābūt vienmēr uzmanīgiem. Šobrīd it kā mums ir dāsnākas kvotas uz Eiropas Savienību, bet tajā pašā laikā vissasprindzinātākais tirgus Eiropas Savienībā tieši ir ar piena produkciju, tur neinteresē šobrīd sviests un piena pulveris. Un šeit ir zināmā mērā rēbuss, kad Latvijā piena ražotājiem izdosies saņemt, nu, minimālo, nepieciešamo maksu par realizēto pienu, nu, teiksim, 13 santīmi par litru kvalitatīva piena, kura šobrīd nepārsniedz 8—10 santīmus litrā. Šeit piebildīsim, ka Čehijā, Ungārijā un Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gada pavasarī pienu iepirka no fermeriem pa 15—18 santīmiem kilogramā, bet Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Francijā, Lielbritānijā un Kanādā par 18—21 santīmu kilogramā. Tātad šeit ir virkne jautājumu, kas varbūt ir pieļauti arī mūsu pārstrādes rūpniecībā ar sadrumstalotību, ar iekārtu nenoslogotību, un šīs paaugstinātās amortizāciju summas pamatā tiek uzliktas uz piena pirmražotājiem. Ilgtermiņa stratēģijas trūkums bija par iemeslu arī tam, ka savlaicīgi neuzsākām līdzvērtīgi attīstīt rapša audzēšanu. Šajā sakarībā var atzīmēt, ka Igaunijā par prioritārām atzīta piensaimniecība un graudkopība un tam klāt nāk cūkkopība. Īpaša, līdz 2006.gadam izstrādāta programma Igaunijā paredz arī rapša audzēšanas attīstību. Jau pašlaik uz kooperācijas pamatiem, pasvītroju, te uzcelta rapša pārstrādes rūpnīca ar pilnu ciklu pārtikas eļļas ieguvei, kuras jauda ir trīs reizes lielāka nekā Igaunijā patlaban izaudzētā rapša kopējais daudzums.

Lauksaimniecības ražošanas apritē var ienākt arī jauni projekti, kas papildinātu tradicionālo lauksaimniecību. Šobrīd ir sagatavots nacionālās biodegvielu programmas projekts realizācijai 2000.—2010.gadam. Šī programma paredz no vietējām izejvielām ražot, pirmkārt, etilspirtu no graudiem kā benzīna apskābekļotāju, pievienojot 5% apmērā, otrkārt, biodīzeli no rapšu eļļas, lai segtu 40% no lauksaimniecībā izmantojamās dīzeļdegvielas, treškārt, biogāzi no atkritumiem. Šāda projekta īstenošana prasīs palielināt graudu patēriņa pieaugumu spirta ieguvei no 33 000 tonnām līdz 160 000 tonnām gadā, attiecīgi palielinot arī graudaugu sējumu platību. Par 6 — 7 tūkstošiem palielinātos nodarbināto skaits lauksaimniecībā un spirta ražošanas blakus nozarē. Savukārt biodīzeļa uz rapša bāzes ražošana var būtiski izsaukt rapša sējumu platību paplašināšanu lauku saimniecībās, reizē uzlabojot augu maiņu. Tam visam nepieciešams vēl palaist demonstrācijas tipa biodīzeļa ražotnes, lai precizētu faktiskās izmaksas šī jaunā produkta ieguvei un, galvenais, galīgi izvērtētu šī produkta konkurētspēju ar esošajiem energoresursiem.

Bija vēl iespējas Latvijā realizēt arī citus projektus — alus miežu ražošanu, ko iesalam mūsu alus darītāji pārsvarā importē, gaļas liellopu audzētāju saimniecību straujāku izveidi, jo tas nav viena gada darbs, ogu un augļu ražošanu, dažādus tā saucamos netradicionālos produkcijas veidus — dzērvenes, ārstnieciskos augus, sēnes, saldūdens zivis. Kaut šobrīd tūrisma kopējā attīstībā trūkst valsts politikas, vienotas un konsekventas rīcības, visai pozitīvi vērtējama lauku tūrisma attīstības mērķprogramma. Jau padarītais: šobrīd laukos darbojas ap 450 tūrisma apmešanās vietu — naktsmītnes, un paredzamās darbības arī zināmā mērā radīs jaunas darba vietas, samazinās iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem un saglabās lauku vidi, veicinās mazo un vidējo uzņēmumu veidošanu un darbību, stimulēs pašražotās lauksaimniecības produkcijas noietu, veicinās tādu nozaru attīstību laukos, kas nav tieši saistītas ar lauku tūrismu, kā amatniecību, bioloģisko lauksaimniecību, tirdzniecību, celtniecību, dažādu pakalpojumu nozares. Noteikti perspektīva ir ekoloģiski tīras produkcijas ražošanai, taču tai neapšaubāmi pagaidām jāorientējās uz Eiropas tirgu, jo Baltijā cilvēki vēl dzīvo trūcīgi. Taču konkurētspēju iekšējā tirgū var paaugstināt, plašāk izmantojot lauksaimniecības produkcijas un to pirmapstrādes produktu tiešu pārdošanu patērētājiem bez starpniekiem, dažkārt pat izmantojot principu — nāc un izvēlies preci uz vietas lauku saimniecības sētā. Te ir pilns ražošanas un realizācijas cikls vienās rokās. Tas paaugstina ieņēmumus ražotājam, realizētājam, bet patērētājam savukārt dotu iespēju iegādāties svaigāku, dabiskāku produkciju, labāku cilvēku veselībai un dažkārt arī lētāku. Droši vien tuvākajā laikā nesasniegsim tādu stāvokli, kāds, piemēram, ir Austrijā, daļēji Vācijā, kur šāda prakse ir visai izplatīta. Atbilstoši vienkāršotu priekšrakstu, noteikumu apstiprināšana un izdošana var sekmēt šāda tirdzniecības veida attīstību. Man visnotaļ simpātisks liekas šis variants.

Un cits aspekts, uz ko jādod atbilde izstrādājamā stratēģijā. Nav skaitliska analītiska aprēķina, kāpēc jāsamazina lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības no pašreiz apsaimniekošanā esošajiem vairāk nekā 2 miljoniem apstrādājamās zemes līdz 1 miljonam hektāru. Dažkārt min tikai, ka lauksaimniecībai būs vajadzīgs tikai pusmiljons hektāru. Vai tas notiks tādēļ, ka pārtiku vairs nebūs vajadzīgs ražot šeit un to importēsim, vai to vēlas un pieprasa Eiropas Savienība? Vai tāpēc, ka Latvijas laukos visiem nodarbinātajiem nav vietas šajā nozarē un iedzīvotājiem jāpārstrukturizējas uz citiem saimniekošanas veidiem? Un ilgtermiņa vīzijā acīmredzot ir jāpasaka atklāti un pamatoti, ka konkurētspējīgs ir ne tikai lielsaimnieks, saimniecības ar vairākiem simtiem hektāru, bet arī saimniecība ar pieticīgāku zemes platību, ar 15—20 hektāriem, atbilstoši kooperējoties un specializējoties. Tātad runa ir par lauku saimniecību lielumu un saimniekošanas modeļiem. Un šeit būtu gaidāmas praktiķiem dažādas gradācijas par šādu, tādu vai citu lauku saimniecību pēc lieluma perspektīvu un nākotnes konkurētspēju.

Šajā sakarībā liekas, ka mums vajag diskutēt un vienoties tomēr, ka pārsvarā lielāko īpatsvaru arī nākotnē mums ieņemtu izteiktas ģimenes saimniecības. Un ģimenes saimniecības izteiktas var saimniekot pietiekami optimālās platībās — no 20 līdz 100 hektāriem zemes, un to pierāda arī Rietumeiropas valstu pieredze, ja mēs salīdzinām mūsu valstu attīstītāko rajonu jeb pagastu zemnieku saimniecību struktūru ar Rietumeiropas valstīm.

Mēs, lai pārliecinātos par šāda ģimenes saimniecības modeļa vairāku vai mazāku pamatotību, speciāli izanalizējām Bauskas rajona Rundāles pagasta zemnieku saimniecību struktūru un secinājām, ka tā ir ļoti tuvu zemnieku saimniecību struktūrai, kāda ir Dānijā, Zviedrijā, un šeit ir pareizais ceļš. Tikai mīnuss ir tas, ka diemžēl vai nu zemes reformas dēļ, vai citādi mums ir par daudz liels zemnieku saimniecību jeb piemājas saimniecību īpatsvars ar platību līdz 5 hektāriem. Kas attiecas uz saimniecībām virs 20 hektāriem, vairāk vai mazāk tādos intensīvos rajonos kā Zemgales rajonos mēs esam tuvu šim Rietumeiropas valstu zemnieku saimniecību saimniekošanas modelim, protams, citā pakāpē, attīstot zemnieku saimniecību savstarpējo kooperāciju, jaunās tehnikas vairāk vai mazāk kopīgā izmantošanā.

Pie stratēģijas atļaujiet izteikt dažus arī savus apsvērumus un pirmām kārtām jautājumā par ekonomisko instrumentu svirām, tieši par svirām, kuras saņem lauku saimniecības, lai varētu stabilizēt savu saimniekošanu.

Pirmām kārtām jautājums par pārdodamās produkcijas iepirkuma cenām. Standarta variantam acīmredzot ir jābūt, ka vienojas ražotājs un pārstrādātājs un vienojas ražotāju un pārstrādātāju asociācijas par konkrēto pirkšanas–pārdošanas līgumā ieslēdzamo cenu.

Ja šajā dialogā nevar vienoties, tad acīmredzot nākamajā solī savu viedokli varētu izteikt Zemkopības ministrija. Mums nav tāds modelis kā Zviedrijā, pieņemsim, kur ražotāji un pārstrādātāji ir lielās vertikālās kooperācijās. Pārstrādātāju uzņēmumi ir citā īpašumā, un šeit nekur mēs neizbēgsim, šis dialogs pacietīgi jāveic.

Otrkārt, stimulēt tos pārstrādes uzņēmumus, kuri ievēro šādu vienošanos ar pirmražotājiem.

Treškārt, izmantot intervences mehānismu par pārpalikumu iepirkšanu, kur pamatā liek, atkal atgriežamies, normatīvo pašizmaksu. Piemēram, nosacīti tiek kalkulēts, lai gan šādas normatīvās pašizmaksas šobrīd nav deklarētas, ka pārtikas graudu tāda intervences cena varētu būt 74 lati vai pienam 120 lati tonnā, vai cūkgaļai 70 lati tonnā.

Nākamā ekonomiskā svira, kas ilgtermiņa stratēģijā arī būtu ieaužama, — mehānisms par iekšējā tirgus aizsardzību. Tas skar vairākas sastāvdaļas. Efektīva importa kontrole. Stratēģijas trūkums. Piemēram, ja tā būtu bijusi, es domāju, ka būtu daudz mierīgāk strādājusi tiem lauksaimniekiem, kas bija specializējušies cukurbiešu audzēšanā un pārdošanā cukurfabrikām. Tātad ir vairāki jautājumi, rēbusa jautājumi šajā nozarē, par cik šeit nav vēl izstrādāta dziļa stratēģija, kā šo lietu varēs nākotnē atregulēt, jo šobrīd uz noteikto cukurbiešu audzēšanas kvotu pamata saražoto cukuru nevar pārdot vai subsidēt nepārdotā cukura eksportu, vai rīkoties citādi, vai ieviest jaunu akcīzes nodokli šajā nozarē, kā tas ir Lietuvā vai citādi. Citā līmenī pie iekšējā tirgus aizsardzības acīmredzot jāpaceļ arī valsts standartu loma attiecībā uz kaitīgo vielu klātbūtni produkcijā stingrāk, nekā tas ir Eiropas Savienībā. Jo mūsu produkcijas fons to atļauj darīt un nepieļaut zemākas kvalitātes produkcijas importu mūsu valstī.

Visa šī iekšējā tirgus aizsardzība jāveic uz vispusīgas ekonomiskās analīzes bāzes, un vispirms jābūt pietiekami precīzai ainai skaitļu valodā, cik liels ir atbalsts lauksaimniekiem tajās valstīs, no kurienes nāk lauksaimniecības produkcijas imports, salīdzinot ar pašmāju sniegto atbalstu.

Un vēl pie šīs ekonomiskās sviras visbeidzot. Pamatu pamats ir rūpīga tirgus izpēte. Šo pieeju es gribu raksturot ar kartupeļu pārstrādes ražotnes "Alojas — Starkallsen" ģenerāldirektora Andreja Hansona vērtējumu, ko viņš izteica pagājušā gada septembra mēnesī. Un tam, kā rīkojas un kāda situācija mums ir tirgū, šis izteikums ir ļoti raksturīgs. Viņš saka: "Sezonā saražojam 3,5 līdz 4 tūkstošus tonnu cietes. Nepilnu tūkstoti tonnu pārdodam Latvijā, te mums ir 80% no cietes tirgus, un gandrīz tikpat daudz pārdodam arī Lietuvā un Igaunijā. Kāpinām realizācijas apjomus arī Krievijā. Tur pašlaik pārdodam 300 tonnas mēnesī. Arī šīs valsts patērētāji sāk novērtēt labu kvalitāti. Sarežģīts tirgus ir ar Baltkrieviju, tomēr strādājam arī tur, pat veidojot kopuzņēmumu. Ar Ukrainu diemžēl joprojām nav noslēgts brīvās tirdzniecības līgums, tā liedzot pieeju šim ietilpīgajam tirgum.

Mums ir realizācijas kvotas arī Eiropas Savienības valstīs, taču Rietumos ir cietes pārprodukcija, un cena, ko mums piedāvā, ir izteikti zema. Par katru tur pārdoto tonnu mēs zaudētu 100 dolārus. Rietumos trešo daļu ieņēmumu veido subsīdijas kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem. Tāpēc šajā tirgū pagaidām ir grūti konkurēt."

Gribētos piebilst, ka šāda ilgtermiņa stratēģija nepieciešama arī zvejniecības un zivju apstrādes nozarē, kura arī atrodas Zemkopības ministrijas pārziņā. Te arī ir samilzušas problēmas. Vai tās ir pārejošas vai ilgstošas, to arī būtu vērts izdiskutēt izpildvaras līmenī, kā tas daļēji tika darīts ar mežu nozares un enerģētikas sektoru koncepcijām.

Kā jūs redzat, 2.punkts lēmuma projektā mums ir "Lēmuma projektu iespējama sagatavošana no izpildvaras par nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū un atbilstošu nosacījumu radīšanu Latvijas kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas ietvaros". Šeit gribu izteikt viedokli, un tas nav, tā teikt, tikai mūsu izdomājums, bet pamatots uz analīzi, kā tas notiek pasaules attīstītākajās valstīs. Ilgtermiņa skatījumā lietderīgi vadīties, mūsuprāt, no šāda atzinuma. Cilvēki laukos varētu mainīt nodarbošanos no lauksaimnieciskās uz citu nodarbi, nemainot dzīvesvietas. Francijā, piemēram, laukos dzīvo 35% iedzīvotāju. Lauku darbos nodarbināti 4% iedzīvotāju. 80% fermeru ir iesaistījušies dažādos kooperatīvos. Valdībai jārada iespējas lauku iedzīvotājiem pārstrukturizēties uz papildu un citiem alternatīvajiem izdzīvošanas jeb iztikas avotiem, jo, mainoties pašreiz klasiskās lauksaimnieciskās ražošanas situācijai laukos, samazinās vidējo un mazo lauksaimniecības ražotāju un strādājošo skaits. Šo problēmu neatrisinās arī mazo un vidējo uzņēmumu nacionālprogrammas realizācija lauku apvidū vai reģionālā fonda darbības aktivitātes.

Sagatavojot Latvijas tautsaimniecības attīstības stratēģiju, lietderīgi paredzēt nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū un atbilstošu nosacījumu radīšanu. Runa ir par tādu ekonomisko instrumentu sviru piemērošanu, kas sekmētu rūpniecības lieluzņēmumu filiāļu plašāku izvietošanu mazo un vidējo uzņēmumu firmu veidā lauku apvidos. Tas ir, tie grupētos ap pilsētās izvietotajiem lielajiem uzņēmumiem.

Šajā ziņā kaut vai viens raksturīgs piemērs. Ir akciju sabiedrība "Ogre", izvietota Ogres pilsētā, un šī akciju sabiedrība veido un strādā ar filiālēm Preiļos, gatavo tādas palaist arī Rēzeknē un Daugavpilī. Tas ir tikai viens no piemēriem. Tikai šis variants, ka veidosies tipiskas rūpnieciskas ražotnes mazpilsētās un lauku apvidos, varēs glābt situāciju par nabadzības tālāku padziļināšanos lauku apvidos. Šajā sakarībā arī mūsu otrajā daļā lēmuma projektā ir uzsvars uz to, lai atmainītu atpakaļ, restaurētu to, ka sadalās akcīzes nodoklis par naftas produktiem par labu autoceļu fondam, jo bez šī infrastruktūras elementa, bez labiem ceļiem uzņēmējdarbība aizies no laukiem. Iebildumi būs gan no paša uzņēmēja, gan no sadarbības partneriem, gan no tiem, kas brauks uz apkārtējām mazpilsētām, rūpnieciskiem uzņēmumiem vai kas valsts vai citādā darbā tur strādā ik dienas.

Otrkārt. Šīm filiālēm, rūpnieciska tipa filiālēm, kas atveras laukos, varētu būt vispārējas nodokļu atlaides, līdzīgi kā tas ir brīvajās ekonomiskajās zonās. Piemēram, kā to daļēji veiksmīgi praktizē Polijā. Tālāk šādus meitas uzņēmumus varētu sekmēt arī ar to, ka dažādi fondi atbalsta, kas mūsu valstī šobrīd ir, varētu aktīvāk piedalīties ar kapitālu šo mazo vietējo uzņēmumu veidošanā, ar zināmu procentu daļu pamatkapitālā lauku apvidos, vēlāk ļaujot privātam uzņēmumam šo daļu izpirkt, kad firma nostājusies stabili uz kājām.

Tātad šajā nelauksaimnieciskajā sfērā varētu strādāt ne tikai bez darba palikušie lauksaimnieki, bet arī apkārtējo zemnieku saimniecību ģimenes locekļi, kuriem nepatīk sēdēt uz traktora vai iet uz fermu pie mājlopiem. Pārvietošanās no dzīvesvietas varētu būt līdz 40 km uz šādām ražotnēm. Piemēram, Somijas fermeri tikai pusi iztikas un ienākumu gūst no tīruma. Pārējais ienākums ir no meža, amatniecības, lauku tūrisma un nodarbes dažādās privātuzņēmējdarbībās, valsts un municipālā darba.

Bez visa tā, kas minēts iepriekš, Latvijai ir vēl viena liela īpatnība, ar ko apveltījusi mūs daba, tie ir mežu resursi. Un šeit, neanalizējot tos vēlējumus, kas vēl būtu nepieciešami, lai šos mežu resursus labāk izmantotu, tomēr mežs ir būtisks atspaids tām zemnieku saimniecībām, kurām ir iespējas šos mežus apsaimniekot. Faktiski mežs ir tāda droša rezerve. Ja visi striķi trūkst, vari sazāģēt baļķus un papīrmalku un kredītu samaksāt. Tā rīkojās arī zemnieki pirmajā neatkarīgajā Latvijā, tā šodien Norvēģijas valsts apveltījusi ar mežu platībām savus fermerus, lai būtu nodarbošanās iespējas vairākas dienas gadā. Protams, katram reģionam šeit ir sava specifika un daļēji atšķirīgs risinājums. Vispirms šī specifika izpaužas valsts saimniecību specializācijā. Sevišķa pieeja, protams, šajā sakarā varētu būt Latgalē.

Tālāk lēmuma projektā, ja jūs pamanījāt, ir jautājums par valsts zināmas nostādnes izstrādāšanu konkrētu labvēlīgu kreditēšanas nosacījumu nodrošināšanai. Šobrīd, kā jūs zināt, aizdevumus kredītiestādēs lauku saimniecības var saņemt vidēji par 12% līdz 18% gadā.

Pirmkārt, tas samazina lauksaimniecības konkurētspēju, salīdzinot ar ārvalstniekiem, kur šie procenti ir būtiski zemāki. Otrkārt, objektīvi pie mums nav tik augsta inflācija, lai uzturētu šādus augstus kredītprocentus. Tiem vajadzētu būt saskaņā ar mūsu pazemo inflāciju, kaut kur šiem kredītprocentiem jābūt optimāliem zem 10%.

Ārvalstu prakse dod labu ierosmi, ar kādiem instrumentiem varētu darboties pieņemamā kredītu likmju veidošanā. Parasti apmēram 80% kredītu tajā vai citā valstī, kā, piemēram, Francijā, tiek izsniegti tā, kā tas ir kredītpiedāvājumu tirgū, pēc tiem procentiem, kādi izveidojas. Bet otra daļa kredītu tiek saņemti ar zināmiem atvieglojumiem uz īpaši izvēlētām tautsaimniecības sfērām. Vai tā ir dzīvokļu celtniecība jeb komunālās reģionālās korporācijas, vai mazie un vidējie uzņēmumi, rūpniecība un amatniecība, lauksaimniecības uzņēmumi un beidzot eksports. Šāds vispārēji atzīts kredītpolitikas modelis ir gadu desmitiem izstrādājies šo valsts praksē, un šeit mēs to varam izmantot. Arī valsts SIA reģionu attīstībai izmanto tādu atbalsta instrumentu kā kredītprocentu maksājumu pilnīga vai daļēja segšana, ja viss iet šajā saimniekošanā labi.

Līdzīgi atlaides dod arī bezpeļņas organizācija valsts SIA "Vides investīciju fonds". Šāds labvēlīgs kreditēšanas režīms vēlams visiem ieguldījumiem lauku saimniecībās, tajā skaitā arī dzīvojamo ēku rekonstrukcijā un labiekārtošanā. Svarīgi veidot normālus dzīvošanas apstākļus laukos un veidot praktiski nelielas kredītlīnijas mājokļu modernizācijai un pirmām kārtām aukstā un siltā ūdens apgādei, apkurei un siltināšanai.

Arī zemes pirkšanā tas ir svarīgi, lai varētu mūsu lauku saimnieki daudzmaz konkurēt ar zemes iepircējiem no ārvalstīm, jo viņiem ir pieejami kredīti ar zemākiem procentiem, pie tam ilgtermiņa hipotekārā kredīta veidā ar 4% — 6% gadā. Piemēram, pērkot zemi šodien, ārvalstu fermeris Latvijā šeit pērk ražošanas tiesības nākotnei. Pasvītroju vēlreiz: pērk ražošanas tiesības nākotnei! Zeme ir bāze kvotēšanai. Tā kā zemes cenas Eiropas Savienības valstīs ir vairākkārt augstākas, dažkārt pat desmit reizes, interese par zemes iepirkšanu Latvijā strauji aug.

Vairāku gadu garumā dažādas darba grupas piedāvāja likumprojektus par Krājaizdevu sabiedrību likumu. Šobrīd šis likumprojekts ir jau apritē, un tas būs pozitīvs solis, lai arī saņemtu pašus nelielākos aizdevumus pašām mazākajām, teiksim, mājsaimniecībām lauku apvidos, un būs iespējas arī šeit droši noguldīt savus pieticīgos līdzekļus uz zināmu laiku šajās krājaizdevu sabiedrībās, un dos labākas iespējas šī Krājaizdevu sabiedrību likuma funkcionēšana.

Līdzīgas problēmas labvēlīgas kreditēšanas nosacījumu veidošanai ir arī zvejniecībā, šajā nozarē ļoti prasās nomainīt, kā zināms, zvejas kuģus, kuru vidējais nobraukums jau ir 25 gadi pie maksimāli pieļaujamiem 30 gadiem. Taču par saņemtajiem kredītiem un līzinga līgumiem zvejas kuģu iegādei nācās gadā maksāt 14—18%. Šeit arī lēmuma projektā ir norāde uz to, ka vēlams iztaisīt zināmas operatīvas un neatliekamas izmaiņas arī attiecībā uz nodokļu likumdošanu, kad notiek praktiskā kooperēšana. Tātad jautājums ir vienkāršs — atcelt nepamatotos nodokļus kooperatīviem, uzskatot, ka kooperatīvs ir tikai ražošanas veicinātājs, bet nodokļu maksātājs ir ražotājs. Un šeit gribētos silti ieteikt variantu, kā veicināt tehnikas ringu izveidošanu, kas, piemēram, sekmīgi darbojas Valmieras rajonā atsevišķās vietās ar zināmām atlaidēm, lai veidotos bez nodokļiem šādas kooperācijas augstražīgas tehnikas izmantošanā uz kooperatīviem pamatiem.

Un visbeidzot es gribētu izteikt dažus apsvērumus par valsts atbalsta politiku, jo mūsu priekšlikums ir tāds, ka šīs ir nopietnas summas un lietderība varbūt ar 2001.gadu, lai valsts atbalsta tāme lauksamniecībai tiktu formēta atsevišķu pielikumu veidā valsts budžetam. Daudz dažādu pielikumu ir valsts budžetam. Es domāju, ka būtu vēlams arī caurspīdīguma pēc attiecībā uz valsts atbalstu šo tāmi veidot pielikumu veidā. Es negribu atkārtot to pārmetumu, ko mēs vairākkārt esam izteikuši līdz šim notikušajam, ka mēs esam pārkāpuši Lauksaimniecības likumu šim valsts atbalstam, kur ierakstīts, ka ne mazāk kā 3% no valsts budžeta izdevumiem atvēlēt lauksaimniecības atbalstam, bet praktiski šajā gadā šis procents ir 2,3. Neienākšana jeb deficīts šajā ziņā ir 5 miljoni latu, un, protams, mēs jau pagājušā gada nogalē norādījām, ka rožainās cerības uz SAPARD, kas skanēja jau ar pavasari, neattaisnojās, un lauksaimnieki šobrīd, šajā gadā, saņēmuši šajā ziņā vislielāko mīnusu šādu valstu atbalstu nodrošināšanai. Bet šeit ir dažas principiālas lietas. Tātad būt skaidrībā par to, vai varēs izpalīdzēt ar šiem SAPARD līdzekļiem arī par to tehniku, ko mēs iepirksim no vietējiem lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumiem. Ir, piemēram, tāda sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Āzene" jeb bijusī Rīgas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, kas ražo 4—14 tonnīgās kravnesības lauksaimniecības piekabes, un 90% viņi eksportē uz Rietumu valstīm. Tātad vai SAPARD līdzekļi nāks arī palīgā, ja mēs iepirksim, lauksaimnieki iepirks šādas piekabes, kas ir lētākas nekā, piemēram, "Kronas" ražotās, un šeit šie SAPARD līdzekļi būs.

Otrkārt. Jautājums par NVS valstīs ražotās tehnikas iepirkšanu. Ja SAPARD līdzekļi tam nebūs atvēlēti, tad jāveido savas nacionālās atbalsta programmas. Es minēšu tikai vienu ciparu. Reģistrēti uz šī gada 1.janvāri bija pēdējo gadu izlaiduma — 1998.gada un 1999.gada izlaiduma — 1455 MTZ modifikācijas traktori. Tātad MTZ traktori. Nākamā pozīcija — 102 traktori šī paša gada izlaiduma ir "Valmet" tipa traktori. Ko tas nozīmē? Ja zemniekam būs, kā saka, ar spēka spiedienu jāpērk tikai Rietumu traktori, tas, protams, sašķaidīs šīs subsīdijas un nebūs tā efekta. Tātad jāveido jau savlaicīgi nacionālās atbalsta līnijas tehnikas iepirkšanai no jebkuras valsts, arī no NVS valstīm, kuru tehnika ir populāra un kuru arī pērk Vācijā, Dānijā un tā tālāk.

Un visbeidzot par tiešiem maksājumiem. Šis process uz tiešiem maksājumiem, lai noteiktu attiecībā uz atsevišķu hektāru, pamazām iet. Šobrīd par vienu hektāru šie valsts tiešie atbalsta maksājumi ir griķiem, rapsim, eļļas liniem, arī liniem. Tāpat arī dārzkopībā. Ir izpalicis šis mehānisms attiecībā uz graudaudzētājiem, izpalicis šis mehānisms, lai gan Graudaudzētāju asociācija trīs gadus pēc kārtas rosināja šo lietu gan 1998.gadā, gan 1999. un 2000.gadā savos ikgadējos kongresos ar šādu priekšlikumu. Tā ka jābūt ir vienotai šai sistēmai un ilgtermiņa. Arī ilgtermiņa stratēģijai šim atbalsta mehānismam jābūt ilgstošai, redzamai, jo lauksaimnieks nevar svārstīties katru gadu. Viņš ņem kredītus, viņš kaut ko būvē, viņš pērk tehniku un jābūt skaidrībai, kādi atbalsti praksē būs.

Un par saimniecisko pašpārvaldi, kas arī, kā jūs redzat, ir lēmuma projektā. Mēs pretendējām uz to, lai veidotos speciāls likums par lauksaimnieku, lauksaimniecības pašpārvaldi. Mēs uzskatām, ka viens no bremzējošiem, būtiski bremzējošiem faktoriem, kāpēc nenotiek pietiekami auglīgs dialogs starp uzņēmējiem lauksaimniecības gala produkcijas ražošanā lauku saimniecībās, pārstrādātājiem un tirgotājiem, ir tas, ka lauksaimnieki nav pietiekami vienoti. Nav pietiekami vienoti. Lai praktiski izveidotu šo lauksaimniecības pašpārvaldi, mūsuprāt, lietderīgi izdalīt trīs darbības posmus jeb soļus. Uzskatu, ka šis pirmais solis šajā gadā ir noticis. Tātad Latvijas zemnieku federācija, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija, Lauku atbalsta asociācija un Zemnieku saeima, kuras pārstāv lauku saimniecības, ir izveidojušas Sadarbības padomi it kā pašsaplūšanas ceļā. Taču tas ir ļoti labs pirmais solis, bet šim solim nepieciešams paralēli arī likums. Jo likumā tomēr ir jāpasaka, kādas tiesības ir šim pašpārvaldes orgānam. Un praktiski tādā vai citādā veidā, modificētā veidā šādas likumdošanas lietas ir sakārtotas tajā vai citā valstī. Jo, ja nav noformulēts šīs pašpārvaldes formējums, šinī gadījumā Sadarbības padomes tiesības, tad ir efekts mazāks. Citiem vārdiem sakot, jebkuram projektam, kas iet no Zemkopības ministrijas uz Eiropas Savienību, un tie ies arvien vairāk un vairāk, jābūt oficiālam akceptam, saskaņojumam no šīs pašpārvaldes organizācijas, kam ir jābūt fiksētam šajā likumā. Daudzās valstīs pašpārvaldes sistēmā ir visa konsultācija, lauku saimniecību konsultāciju dienas. Tā tika mums rosināts arī gadus četrus piecus atpakaļ, kad bija izstrādāti vairāki likumprojekti par lauksaimniecības pašpārvaldi.

Otrs solis, kas ejams, vēl panākt dziļāku konsolidēšanos ar nozaru asociācijām. Ir daudzas produktīvas, varbūt pat desmitiem produktīvas nozaru asociācijas, kur strādā profesionāli, zinoši un kuras sniedz ļoti labas konsultācijas, lai kopējo lauksaimniecības stratēģiju veidotu pamatotāk. Šajā gadījumā Latvijas zemnieku federācija, arī jau kā juridiskie biedri Latvijas graudu audzētāji, glabātāji un pārstrādātāji, Kooperatīvo sabiedrību savienība, tur ir arī augļkoku asociācija, ārstniecības augu asociācija un citi. Trešajā solī iet vēl tālāk arī, šo likumu veidojot, mēģinot pieaicināt arī lauksaimniecības produkcijas pārstrādātājus, vairumrealizētājus un eksportētājus. Vienalga, vai tās būtu pašu lauksaimnieku kooperatīvās organizācijas, vai dažādas privātās saimnieciskās organizācijas, akciju sabiedrības un tamlīdzīgi, arīdzan ar ārvalstu kapitāla līdzdalību. Ja neizdodas sastrādāties ar minētajiem, tad kopīgiem spēkiem pašām lauku saimniecībām apdomīgi jāceļ savi kooperatīva tipa elevatori, modernas lopkautuves, augļu un ogu glabātavas ar regulējamu temperatūru un citas vajadzīgas ražotnes, kuras būtu pašu pirmražotāju kopējs kooperatīvs īpašums. Jāatceras vienmēr kopsakars, ja slikti ies lauksaimniecības produkcijas pirmražotājiem, ar laiku bankrotēs arī Latvijas teritorijā izvietotie pārstrādes uzņēmumi, vienalga, uz kādas īpašuma formas arī viņi bāzētos. Tā ka šis dialogs veicams ar sapratni un ar tālejošu perspektīvu.

Un beidzot vēlreiz gribas pasvītrot, ka pirmais solis lauku attīstības stabilas politikas nodrošināšanai būtu, ja Saeima pieņemtu likumu par lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģiju un ražošanas līmeņa prognozēm līdz 2006.—2010.gadam. Es esmu iepazinies ar Francijas praksi, un tur pašā augstākajā līmenī, parlamenta līmenī, šādas prognozes lauksaimniecībai tiek stiprinātas dažādā veidā uz 10—15 gadiem attiecībā uz lauksaimniecības nozari. Tas ir liels, stabils pamudinājums un papildmoments lauku saimniecībām. Vienlaikus neatlaidīgi un neatliekot jāiet arī uz nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū un atbilstošu nosacījumu radīšanu Latvijas kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas ietvaros.

Tāpat atjaunojama Lauksaimniecības likuma normu prasību nevainojama praktiskā izpilde, jaunu likumprojektu sagatavošana par lauksaimniecības pašpārvaldi, lauksaimniecības zemes nomu un tā tālāk. Starp citu, tas bija 6.Saeimas šajā lauku attīstības programmā arī pieņemts, tikai praktiski šajā ziņā nekas nav darīts. Tāpat arī šie kreditēšanas labvēlīgie nosacījumi. Un arī akcīzes nodokļa kompensācijas, restaurācija par izlietoto dīzeļdegvielu lauku saimniecībās tātad no 80 litriem uz 120 litru daudzumu par katru apstrādājamās zemes hektāru. Joprojām netiek pildīta arī Lauksaimniecības likuma norma, kas paredz analizēt cenu paritāti, tas ir, salīdzinot lauksaimniecības produkcijas realizācijas cenas, kuras gadu no gada samazinās, lai gan veikalos pārtikas cenas nemazinās, ar lauku saimniecību iepērkamo rūpniecisko ražojumu cenām dīzeļdegvielai, minerālmēsliem, herbicīdiem, kombinētai spēkbarībai, dažādiem pakalpojumiem, lai pēc tam pieņemtu atbilstošu risinājumu. Gribētos, lai mēs šos jautājumus pārrunātu lietišķi. Ja mēs lēmumu pieņemtu pozitīvi, tas varētu kalpot arī kā atspaids zemkopības ministram diskusijās Ministru kabineta līmenī, arī aizstāvot lauku intereses nākamajā 2001.gadā valsts budžetā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Pirms atklājam debates, ir saņemts 11 Saeimas deputātu ierosinājums — saīsināt debašu laiku runātājiem pirmo reizi — 5 minūtes, otro reizi — 2 minūtes. Vai ir iebildumi? Tā kā ir iebildumi, lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par priekšlikumu — saīsināt debašu laiku runātājiem pirmo reizi 5 minūtes, otro reizi — 2 minūtes. Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — 24, atturas — 4. Priekšlikums ir pieņemts.

Atklājam debates. Kā pirmais runās Leons Bojārs.

L.Bojārs (LSDSP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Cienījamie Latvijas zemnieki! Cienījamie radioklausītāji! Paldies "Latvijas ceļam", ka saīsināja laiku, protams, zemkopības jautājumi viņus neinteresē. Šīsdienas ārkārtējās sēdes lēmums "Par lauku saimniecību tālāku attīstību" ir ārkārtīgi aktuāls, kurš ir jāatbalsta. Latvijas Republikas zemnieki gaida, ko simts gudrākās galvas šodien lems. Stiept garumā zemkopības un lauku attīstības problēmas nevaram. Desmit gadu laikā valdība nedarīja to, lai mūsu lauki būtu apstrādāti, lai Latvijas Republikas iedzīvotāji uzturā lietotu tikai pašmāju ražoto lauksaimniecības produkciju, lai lidmašīnās, viesnīcās un citās vietās tiktu izmantota produkcija, kas ražota Latvijā. Diemžēl lauksaimniecība no valdības saņem ļoti, ļoti mazu atbalstu. Toties valdība no lauksaimniecības saņem nodokļos un citos maksājumos, it sevišķi sertifikācijā, lielas naudas summas. Sertificēsim drīz govju ķēdes, spaiņus un ganu takas. Valdības vīri arī izdomā visdažādākos paņēmienus, kādā veidā saņemt papildu samaksas no zemniekiem. Nu, teiksim, viens zīmoga spiediens uz papīra, 5 lati samaksā. Satiekoties ar zemniekiem un citiem lauku iedzīvotājiem, izskan viņu prasības, lūgums darīt visu, lai zemkopība Latvijā neiznīktu. Viņa tik tiešām iet uz tādu ceļu. Un no zemkopju izteiciena iznāk, ka zemkopība un zemkopji iet savu sūru dzīves ceļu, kā to katrs var veidot, toties valdība kopā ar zemkopības ministru iet savu ceļu. Un valdību zemkopības problēmas neinteresē. Zemkopības ministriju vairāk interesē tās darbinieku, aparāta darbība, kurš strādā tukšgaitā, papīru plūsmas, visdažādākie ārzemju braucieni diemžēl mūsu zemkopībai daudz neko neatnes. Nav noregulēts arī jautājums par subsīdijām 3% apmērā.

Kas vēl netiek risināts? Tās ir subsīdijas. Nav zemkopības attīstības plāna, nebija un nebūs droši vien, nodokļu likmes netiek pārskatītas, Latvijas Republikas iekšējā tirgus aizsardzība deviņu gadu laikā nebija radīta. Pagājušajā gadā kaut kā mēs tomēr to likumu izveidojām, bet tas strādā vēl ļoti slikti. Mēs neievērojam valsts standartus, Latvijā var ievest un ieved visu, ko vien var, ko var lietot uzturā un arī ko nevar lietot. Rīt mēs pieņemsim tos dokumentus, kur pat ierakstīts iekšā — ievest pārtiku, kura nav izlietojama uzturā. Tagad G–24 kredīts, kurš bija saņemts priekš mūsu zemniekiem, diemžēl tas aizgāja neceļā, un zemniekiem tagad ar saviem nodokļiem ir tas jāapmaksā. Tā ka, redziet, tā vietā, lai atbalstītu mūsu zemkopību, mēs to graujam. Kā var zemkopji realizēt savu produkciju, teiksim, Rīgas tirgū? Vai tagad slēdz Bauskā tirgu. Atliek tikai ar starpnieku palīdzību, kuri diemžēl paņem pat 50%, un, ja mēs paskatāmies Rīgas tirgū, tad jūs varat ieraudzīt tikai cūku galvas, kuras ir apsvilinātas, un nodīrāta cūku gaļa, kurai ir nezināma izcelsme un arī nezināma kvalitāte. Ja mēs nodarbotos ar zemkopības jautājumiem, tad Latvijā Latvijas zemnieki būtu noslogoti uz saviem 100–120%, lai apgādātu Latviju ar pašmāju ražoto produkciju.

Nu ko var runāt par tirgus aizsardzību, ja desmit gadu laikā mēs nevaram atrast svarus, toties rudenī svari parādās uz ceļiem, lai kontrolētu, kādu tad kravu zemnieki ved, nododot cukurbietes vai graudus.

Ko darīja Zemkopības ministrija, kad no 120 litriem uz 80 samazināja samaksu par dīzeļdegvielas akcīzes cenu? Neko nedarīja. Ko dara citos jautājumos, kuri ir aktuāli priekš zemniekiem?

Sēdes vadītājs. Laiks.

L.Bojārs. Tāpēc es lūdzu atbalstīt doto lēmuma projektu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Oskars Grīgs.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošais deputāts). Cienījamie kolēģi, deputāti! Es nerunāšu ne par ilgtermiņa kredītiem, ne par iekšējā tirgus aizsardzības metodēm, ne par lauksaimniecības preču eksporta veicināšanu, ne arī par tā saucamajām subsīdijām, ne arī par degvielu, un kur nu vēl par lauksaimniecības preču ražotāju cenām! Ne arī par cukuru, ne arī par tiem SAPARD līdzekļiem, geparda vai Usūrijas taigas programmām. Tas viss ir pakārtots tikai vienam — ja valstī būtu normāla agrārā reforma izvesta, tad par to varētu tālāk runāt, bet diemžēl agrārā reforma nav notikusi. Un ja nav notikusi agrārā reforma valstī, tad tādai valstij nav nākotnes.

Es te gribētu piebilst, ka Eiropā vidējais hektāru lielums, kas pieder privātā saimniekošanā lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, ir aptuveni 65–70 hektāri. Un viņi zina, ko dara, nevis kā mums — ir jau uz lielsaimniecībām.

Es domāju, ka pēdējais laiks ir noteikt šo zemes lielumu, zemes lieluma griestus. Un neviens ministrs vēl kopš 5. Saeimas nav no šīs tribīnes skaidri un gaiši pasacījis un izklāstījis, ne arī pēc savas partijas piederības, kaut gan solīts tika no katras partijas daudz zemnieku labā izdarīt. Neviens nav runājis par agrārās reformas pamatprincipiem, ne arī par lauksaimniecības stratēģiju.

Un tāpēc es īsumā ātri pieskaršos, jo laiks neatļauj man, par lauksaimniecības stratēģiju, kas mums šodien ir lēmumā rakstīts.

Nu kas tad ir lauksaimniecība? Lauksaimniecība ir visas cilvēces kultūras pamats. Tāpat patiesība ir arī tā, ka visos laikos un apstākļos stipra lauksaimniecība dod iespēju sekmīgi attīstīties visām citām nozarēm jebkurā valstī. Lauksaimniecība ir arī mūsu tautas pamats. Ja tas nav kādam skaidrs, tad ir ļoti bēdīgi. Tas ir mūsu valsts sociālās un saimnieciskās struktūras mugurkauls. Un tāpēc jādara ir viss, lai tā arī tāda paliktu. Lai mums nekad nezustu šis pamats zem kājām un mēs apzinātos arvien lauksaimniecības izšķirošo nozīmi valsts veselīgai sociālai un saimnieciskajai attīstībai. Vai tā nav tiesa, Godmaņa kungs, kā pirmais premjers jūs bijāt, jūs par to iestājāties kādreiz.

Lauksaimniecība ir kaut kas stiprs un spēcīgs, kas pārdzīvo visus laikmetus un to svārstības, ka tur ir atrodams mūžīga spēka avots, ekonomiskās un politiskās stabilitātes rezerve. Lauksaimniecība aptver dienišķo maizi, ko mēs ar svētulīgiem ģīmjiem pielūdzam baznīcā, jo kas tad to maizīti ražo? To mēs pieminam savā lūgšanā Tēvreizē. Un visu, visu pārējo. Kā priekš tūkstoš gadiem, tā arī šobaltdien un tūkstošiem gadu uz priekšu — ne paēst, ne apģērbties mēs bez lauksaimniecības, mīļie deputātiņi, nu nekur neiztiksim. Jūs varat valkāt sintētiku, bet tā nebūs izeja. Ar Latvijas politisko vēsturi cieši saistās tās agrārā vēsture. Mūsu valsts bez agrārās reformas nevarēja un nevar pastāvēt, jo tās pamats būs lauksaimniecība un tās zemnieki. Es uzskatu, ka ir apdraudēta Latvijas valsts pastāvēšana un stabilitāte, ja tā būs lielsaimnieku, lielgruntnieku vai nepilsoņu rokās nonākušu lielu zemju platību zeme.

Un tāpēc prieks bija dzirdēt, ka Latvijā tika atzīmēta zemes reformas desmitgade. Zemes reformas, bet ne agrārās reformas. Kāda tad ir atšķirība starp zemes reformu un agrāro reformu? Īsumā. Agrārās reformas pamatprincips ir zemes sadalījums, kas ir taisnīgs valsts pilsoņiem. Agrārā reforma ir vairāk vai mazāk radikāla agrārās iekārtas maiņa, kuras pamatuzdevums ir pēc hektāru daudzuma mazāku saimniecību skaita palielināšana uz lielsaimniecību rēķina. Agrārā reforma ir iespējama visdažādākajās variācijās atkarībā no tā, kādas zemes platības izlieto agrārās reformas vajadzībām un kāda veida saimniecības ierīko, un galvenais — kā rokās atrodas reformas izvešanas darbu vadība. Agrārai reformai dzīvē ir tālejošas sekas. Un tikai dažas no tām.

Negatīvais. Lauku iedzīvotāju aizplūšana uz pilsētām. Jau tā laukos ir bezdarbs. Pilsētās vēl papildināsim bezdarbnieku skaitu. Lauku kultūrvides negatīvās izmaiņas, lauku dzīvesveida sagraušana, latviskās mentalitātes sagraušana.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, Grīga kungs, laiks.

O.Grīgs. Es atvainojos, vēl vienu minūti… 2 minūtes.

Sēdes vadītājs. Viena minūte.

O.Grīgs. Divas… no papildu laika.

Sēdes vadītājs. Vai jūs nevarētu izmantot šīs divas minūtes, runājot otro reizi?

O.Grīgs. Varētu… Ja es lūgtu jūs. Jūs varat neklausīties. Paldies, Panteļējeva kungs…

Sēdes vadītājs. Kolēģi, atvainojiet. Tātad mēs dodam 2 minūtes Grīga kungam? Nav iebildumu? Iebildumi ir. Lūdzu balsosim par priekšlikumu — dot atkārtoti vārdu 2 minūtes deputātam Oskaram Grīgam. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 40, pret — 6, atturas — 19. Lūdzu, Grīga kungs! 2 minūtes.

O.Grīgs. Sirsnīgs paldies!

Vēl viens no negatīvajiem aspektiem, tā ir dzimstības samazināšanās. Neapšaubāmi, nākotnē Latvijas tauta var izmirt.

Un tagad nedaudz pozitīvais. Agrārā reforma uzlabo tautas sociālo struktūru. Pavairo saimnieciski patstāvīgu īpašnieku skaitu, kuru eksistences nodrošināšana mazāk dara rūpes jebkurai valdībai un varai, jo laukos strādājošie vairs nekļūst par bezdarbniekiem un viņiem nav vajadzīgi nekādi pabalsti. Un ne mazāk svarīgs faktors ir arī valsts drošība — jo vairāk īpašnieku zemei, jo vairāk tā tiks aizstāvēta, un neviens latviešu karotājs neies aizstāvēt zemi — latifundijas un tos, kuriem pieder tūkstošiem hektāru. Neviens zemessargs neies jūs aizstāvēt iespējamā krīzes variantā.

Latvijas valstī no 1920. līdz 1937. gadam tika pamatīgi veikta agrārā reforma. Septiņpadsmit gados un 6 mēnešos agrārās reformas laukā veiktais darbs nesa Latvijas valstij strauju augšupeju, mieru un stabilitāti.

Un tāpēc es uzskatu, ka šis lēmuma projekts varbūt nav īsti vietā un laikā, bet nekad nav viennozīmīgi viens notikums vai otrs pozitīvs vai negatīvs. Es uzskatu, ka tomēr ir jāsaasina jūsu uzmanība par problēmām, kas notiek laukos. Es saprotu, ka maz interesē cilvēkus… jūs it sevišķi, vairumam no jums, kas notiek laukos un kas ir zemnieki. Nē, nu es saprotu, es vakar lieliski redzēju pie prezidentes, kā stāvēja rindā pēc dienišķā ēdamā, un sirsnīgi jūs ēdāt, bet kas to saražojis? Es ēdu tikai saldējumu… Un jūs, Tiesneša kungs, atbraucāt ar šiku, ar "Suzuki"…

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, Grīga kungs, ar desertu arī jūsu sarunu beidzam.

O.Grīgs. Paldies par uzmanību! Es ceru, ka deputāti sapratīs dienišķās maizītes nozīmību un kas to ražo.

Sēdes vadītājs. Paldies! Tālāk vārds Annai Seilei.

A.Seile (TB/LNNK). Augsti godātās deputātes un deputāti! Redzot, ar kādu ieinteresētību mēs šodien apspriežam lauku attīstības problēmas, tas vieš zināmu optimismu. Jo mēs esam pieņēmuši vairākas programmas un vairākus projektus lauku attīstības sakarā. Un šodien gatavojamies apspriest vēl vienu. Manuprāt, tomēr lēmuma projekts būtu jāprecizē. Un es gribu runāt šodien īsi un par sagatavoto lēmuma projektu.

Manuprāt, ir jādod iespēja jaunizveidotajai valdībai — Ekonomikas ministrijai, Zemkopības ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un, es domāju, arī Satiksmes ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai kopīgi risināt šo lauku problēmu, jo nebūs nekas, ja vienai Zemkopības ministrijai mēs uzdosim iesniegt likumprojektu līdz 15.augustam. Tāpēc, izskatot šo lēmuma projektu, es saskatu tajā dažus nelielus trūkumus, kas būtu jāprecizē.

Piemēram, ja mēs gribam uzdot izstrādāt labvēlīgus kreditēšanas nosacījumus, tad to, protams, mēs varam uzdot tikai vienai bankai, tā saucamajai valsts bankai, Latvijas Hipotēku un zemes bankai. Precīzi būtu jāieraksta arī tas, ka šādā sakarībā, ja mēs gribam veidot arī vēl labvēlīgākus nosacījumus krājaizdevu sabiedrībām, tad vajadzētu izdarīt labojumus Kredītiestāžu likumā. Ir vairāki tādi precizējumi, kuri būtu nepieciešami šajā lēmuma projektā. Tāpēc es ierosinu sagatavoto lēmuma projektu nodot Saeimas komisijām. Tā varētu būt Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Un tad, lai arī ir tā saucamās Saeimas brīvdienas, rūpīgi varētu izstrādāt priekšlikumus, sagatavojot tos kopīgi ar attiecīgajām ministrijām, precizēt un vēlreiz atgriezties vai nu ārkārtas sēdē, vai rudens sesijā pie šī ļoti svarīgā jautājuma. Un tad nu ir jāizsaka arī neliela pateicība tiem, kas šodienas ārkārtas sēdi ir ierosinājuši, jo šī saruna tādā gadījumā varētu būt visai veiksmīga. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Modris Lujāns.

M.Lujāns (PCTVL). Labdien, cienījamie kolēģi! Salīdzinot ar Oskaru Grīgu, es saldējumu neesmu ēdis pie Valsts prezidentes un arī tur nebiju. Bet es gribētu parunāt daudz nopietnāk, jo laikam šeit nav problēma, kuras dēļ būtu jākliedz. Ir jārunā par to, ka mūsu lauki ir apvienoti, vismaz teritoriālā ziņā, ļoti tuvu ar pilsētu. Mums vienreiz jāuztver visa mūsu valsts teritorija kā maza teritorija. Viens no kardinālajiem jautājumiem, lai attīstītu valsti, tiešām ir ceļi. Ja neattīstīsim ceļu infrastruktūru, nekāda uzņēmējdarbība vai lauku tālāka nākotne, es pat negribētu to nosaukt par Latvijas lauku attīstību, nav iespējama. Tātad patiešām viens no galvenajiem jautājumiem būtu tas, ka varbūt jālieto pat neordinārs solis — vienu gadu varbūt jānovirza visi akcīzes ieņēmumi uz ceļiem. Varbūt tas ir tāds trieciena sitiens. Varbūt mēs varētu izveidot normālu ceļu infrastruktūtu vai vismaz uzlabot.

Tāpat ir vēl viens jautājums. Diemžēl mūsu lauki vai — nosauksim — lauku pašvaldības ir politizētas. Mēs aizvien ievēlam vietējo pašvaldību līmeni pēc politiskām partijām, nevis pēc profesionālā principa. Līdz ar to izveidojas vēl anekdotiskāk, ka vienā pašvaldībā, kur ir "Latvijas ceļa" pārstāvji, viņi būvē ceļus patiešām. Otrā pašvaldībā, kur varbūt "Tēvzemei un Brīvībai", veido kaut kādu citu infrastruktūru, un viss tas nav sasaistīts kopā, un ar to mēs saskaramies. Līdz ar to nevar veidot arī normālu uzņēmējvidi reģionos.

Tāpat ir vēl viens nopietns jautājums, kā es jau teicu. Tas ir — koordinēt. Te arī diemžēl no kolēģiem visu laiku dzidru mīļoto runu par mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, tad es saprotu, ka mēs viņus esam piedzinuši Eiropas standartiem. Mazais un vidējais Eiropas uzņēmējs — tas ir apmēram kaut kur 2 miljonu dolāru apgrozījums. Tad mums vajadzētu Latvijā pieņemt pavisam citu likumu. Ir jābūt vēl likumam — starpposma likumam. Pirms tu kļūsti par mazo un vidējo, ir vajadzīgs mikrouzņēmums. Un ir jāveicina taisni tādi mikrouzņēmumi šajos reģionos. Un, protams, es ceru arī, ka varbūt kolēģi padomās, apmeklēs savus vēlētājus brīvdienās vai pārtraukumā un padomās par to, ka varbūt nākamajā gadā patiešām Reģionālajā attīstības fondā būs jāieskaita tie 2 miljoni, kurus šogad nogriezām. Līdz ar to neviens jauns atbalsta veids, iespējams, neiznāks. Mēs tik tikko varam noturēt to atbalstu, ko dod tiem tiešajiem zemniekiem, ko valsts tik ļoti mīl. Varbūt izvest pārrunas ar tautu "Tēvzemei un Brīvībai", lai tomēr nākošā gada budžetā iedotu 2 miljonus. Reģionālais fonds tad palīdzēs tiem mīļotajiem zemniekiem maksimāli, cik varēs. Tā ka problēmu ir daudz.

Un patiešām es varētu atbalstīt Seiles kundzes iniciatīvu, ka šis projekts jānosūta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Un tad būtu jāparunā ar ministriem un viss tas jāmēģina kaut kādā veidā koordinēt, pārkāpjot to politisko barjeru, jo citādāk tā attīstība… Kā mēs runāsim, tāpat mēs runāsim pēc četriem gadiem, redzēsim jaunus ministrus, bet jaunatne no laukiem brauks projām uz pilsētām, paliks tukšas sādžas, un beigās patiešām mēs varēsim izpildīt Eiropas direktīvas — sastādīt mežus, un varbūt patiešām mums no Eiropas fondiem par to piemaksās vēl. Paldies!

Sēdes vadītājs. Leons Bojārs — otro reizi.

L.Bojārs (LSDSP). Cienījamie kolēģi! Pats briesmīgākais ir tas, ka Latvijas Republikai ir izveidojušies trīs varianti, kā mūsu zemnieku nodzīt no zemes vai latvietim to atņemt. Nu pirmais — tas ir par parādiem. Nav naudas, ar ko samaksāt visas tās nomaksas, kuras ir jāmaksā, jo pienu iepērk par 3–4 santīmiem litrā un graudus paņem par pusvelti. Tagad pamēģini samaksāt!

Otrais ir, kā sāka jau Kalvīša kungs runāt, ka Latvijā esot tie septiņi zemnieki, un viņi nevarot būt visi vārguļi, un tad septiņu zemnieku vietā esot jābūt trijiem bagātiem. Bet tagad paliek jautājums: kur tad tos četrus likt? Diemžēl arī man to uzdeva zemnieki: "Ko tad jūs domājat darīt ar mums, tiem četriem?" Nu ministrija risinājumu nav atradusi. Un arī, protams, es viņiem nevarēju paskaidrot. Vienīgi es viņiem paskaidroju to, ka jebkurš mazais zemnieks, ja viņam ir 2 hektāri, viņš uztur divus, trīs vai pat piecus cilvēkus ar tām divām gotiņām. Ja nebūs tās saimniecības, tad kas uzturēs tos cilvēkus?

Un nākamais ir mūsu zemes izpārdošana. Sen, labi sen latviešu zemi iepērk ārzemnieki. Ja jau ir tā liekā zeme un to neapstrādā, tad ir jāpaņem un jānopērk vai nu valstij, vai pašvaldībām. Bet, ja mēs to pārdodam ārzemniekiem, tad vēlāk viņi izrīkosies, un tur jau latvietim vietas nebūs uz tās zemes. Un, ja viņš mēģinās to nopirkt atpakaļ, tad nenopirks par 50 latiem par 1 hektāru. Tāpēc šo lēmuma projektu, kuru mēs sagatavojām, ir, protams, ir jāpieņem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Imants Burvis.

I.Burvis (LSDSP). Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Mani, protams, ļoti "gandarī" tā uzmanība, ko jūs veltījāt, cienījamie kolēģi, Arņa Kalniņa referātam. Būtībā arī tam jautājumam, kam tas bija veltīts. Pareizi jau vien ir, ir daudz, daudz svarīgāki jautājumi par zemniecību Latvijā.

Pirmkārt, drīz sāksies atvaļinājums, drīz sāksies Jāņi. Jebkurā gadījumā viss tas, ko mēs šodien runāsim, tas nebūs tik būtiski, jo īstenībā jūs savu mīlestību pret zemniekiem parādīsit rīt, balsojot par ievedmuitas lauksaimniecības produktiem atcelšanu. Jūs paradīsit, cik jūsu atbalsts patiesībā ir liels zemniekiem. Tas arī dod atbildi, kāpēc tik vāji iet gan zemniekiem, gan zvejniekiem. Izsakot viņiem mīlestību vārdos pirms vēlēšanām, jūsu īstā un patiesā mīlestība ir atdota tirgotājiem, starpniekiem. Ražotāji būtībā jums tikai traucē.

Šeit noskanēja šodien: "Dosim iespēju valdībai!" Kas tad šos desmit gadus valdībai šo iespēju bija liedzis? Visas šīs iespējas ir bijušas. Katrs zemkopības ministrs un katrs premjerministrs pēdējos desmit gados savu darbību sāka ar to, ka nu tagad mēs ķersimies bullim pie ragiem! Un parasti gan ķeras, bet ne pie ragiem, bet pie astes. Un arī to nevar noķert, jo rokas ir aizņemtas, grābstoties gar govs pupiem. Jo tā ir jāslauc, tāpat kā zemnieks. Bet šobrīd viņa jau ir izslaukta. Cik ilgi vēl slauksim? Zvejniecību, jūs, cienījamie kolēģi, es saku — jūs, tie esat jūs, jo mēs iepriekšējos gados šeit nebijām, jūsu komanda šeit bija pastāvīgi, zvejniecību jūs faktiski jau esat iznīcinājuši par labu Eiropas Savienības zvejniekiem. Tagad kārta ir zemniekiem, jo tie arī ir ražotāji. Un ražotājs — tā ir problēma. Ražotāja vajadzības būs jāaizstāv tajā Eiropas Savienībā, uz kurieni tik spēcīgi mēs ejam, kur "Latvijas ceļa" ministri visus šos gadus ir pierādījuši Latvijas vajadzības, tikai nu nekādi nevar panākt kaut kādu labumu. Būtībā, kamēr šis labums nebūs izcīnīts Eiropas Savienībā, atkāpties taču negribas, vai ne? Un kamēr šis labums nebūs izcīnīts, mēs te dzesēsim mutes zemnieku labā.

Kautiņš Eiropas Savienībā, tas ir melns darbs būtībā, kurš bez iestāšanās citus plusiņus neparedz. Vienmēr būs pretinieki. Un to darbu jūs būtībā atcerēsities tikai atkal pirms vēlēšanām. Tad jūs cīnīsities. Vai jums šodien pietiks drosmes un godīguma, lai nobalsotu par zemniekiem nepieciešamo? Nezinu. Jo būtībā piedāvāja opozīcija. Un pozīcija nav pieradusi atbalstīt opozīcijas piedāvājumus. Es gan ceru, ka es šodien būšu kļūdījies. Aicinu jūs atbalstīt tomēr Arņa Kalniņa izteiktos priekšlikumus, kurus, starp citu, viņš nav sacerējis pats. Viņam tos nodiktēja zemnieki. Un, ja jūs to izdarīsit, tad, godīgi sakot, Jāņi un Līgo jums būs gaišāki, priecīgāki, ko jums no sirds novēl arī tie cilvēki, kas ir uz ielas, ne tikai tie, kas kopā ar jums pašlaik ir šeit. Paldies par uzmanību! Un es vienīgais izmantoju vēlreiz iespēju atgādināt to jums līdz Jāņiem: neaizmirstiet parakstīties par "Latvenergo" referendumu, lai nesanāk tā, ka pēdējā brīdī jūs to būsit gribējuši, bet nepaspējāt.

Sēdes vadītājs. Paldies! Es savukārt atgādinu, Burvja kungs, ka jārunā ir par lietu. Jāzeps Šņepsts.

J.Šņepsts (TP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es ļoti gribētu precīzi zināt, kādu no problēmām šodien mēs šeit gribam apspriest. Ja ir runa par visu lauksaimniecības sektoru, tad vienas ārkārtas sēdes laikā praktiski atrisināt neko nav iespējams. Un galu galā manā skatījumā tas ir šīs nozares kompetences jautājums. Tāpat es ļoti gribētu zināt un no sirds gribu, lai šajā tribīnē kāptu tie cilvēki, kas vismaz reizi, ja ne šogad, tad kaut kad agrāk, ir stāvējis sava apartā lauka malā un kaut ko vairāk saprastu par lauksaimniecību. Vai vismaz zina, kurā vietā un cik pupu ir govij.

Otrs, ko es ļoti gribētu. Ja runā par stratēģiju, tad nevajag stratēģiju, cienījamais Kalniņa kungs, aizstāt ar statistikas skaitļiem, kuru ticamību mēs apšaubām katrā komisijas sēdē. Tāpat, ja runā par Eiropas Savienības kvotām, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienība no Latvijas neko nepērk. No Latvijas pērk firmas, konkrētas firmas no konkrētiem uzņēmumiem. Vienā gadījumā jūs sūkstāties, ka gaļai Eiropas Savienība ir iedevusi mazas kvotas, otrā gadījumā jūs sakāt, ka Eiropas Savienība maz maksā. Tad galu galā ko mums vajag?

Nākamā lieta. Nevajag maldināt ne Saeimu, ne radioklausītājus, ka visa pārstrāde pieder kaut kādām mistiskām personām, bet ne ražotājiem. Ja jūs nezināt nevienu uzņēmumu, es jūs varu aizvest uz uzņēmumiem, kur pieder ražotājam arī pārstrāde. Līdzīgi arī par piena cenām. No kurienes jums tie dati? Tāpat jūs minat, ka vajag veidot kooperatīvās sabiedrības, kas izmantos tehniku. Likvidējot paju sabiedrības, tika šīs struktūras veidotas. Kur ir šie visi klientu kooperatīvi? Kurā vietā viņi pašlaik ir? Sen visi nobankrotējuši. Par pašpārvaldi. Mums arī pašpārvalde bija. Mēs visi atceramies. Bija tāda slavena kopdarbības savienība.

Nākamais. Es saprastu, ja mēs šeit runātu par kādu konkrētu lietu. Kā, piemēram, mēs varētu runāt par energocenu kāpumu, kas dod kādu ietekmi uz lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Mēs varētu runāt par iekšējā tirgus aizsardzību. Galu galā mēs varētu runāt par lauksaimniecību kā izejvielas bāzi, kas dod tās pārstrādājošai rūpniecībai. Bet jārunā ir par konkrētām lietām. Ne jau vispārīgi. Un tad beigās es ļoti gribētu, lai neietu uz šīs tribīnes izbijušie konservu fabrikas direktori un nebļautu te mikrofonā, kuri paši no lauksaimniecības principā neko nesajēdz, tikai zina, ka kaut kas jāaizstāv. (Aplausi).

Sēdes vadītājs. Pēteris Salkazanovs.

P.Salkazanovs (LSDSP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Katrā gadījumā, ja ir runa par lauksaimniecības situāciju, šo ārkārtas sēdi, es gribētu vērsties šinī gadījumā pie Tautas partijas kolēģiem, arī pie tā, kas tikko uzstājās. Šī ārkārtas sēde ir vajadzīga ne tikai zemniekiem, bet ir vajadzīga arī Tautas partijai. Jo Tautas partijas ministri pārstāv šo nozari, un nevajadzētu šeit apmainīties ar abpusējiem pārmetumiem, jo galarezultātā ir vajadzīgs tas, kas ir vajadzīgs šodien zemniekiem, lai viņu ražošana būtu rentabla, lai viņiem būtu arī amortizācijas atskaitījumi kā normālā uzņēmējdarbībā.

Attiecībā par situāciju lauksaimniecībā. Jā, tiešām, tā ir samilzusi, jo kopumā, ja paskatāmies vēsturē atpakaļ, tad lauksaimniecības atbalsta politika ir bijusi vienmēr — gan padomju laikā, gan brīvvalsts laikā. Tikai problēma šodien ir tāda, ka šī atbalsta politika ir samazinājusies līdz minimumam un šodien tā ir mazākā pēdējo 10 gadu laikā, brīvvalsts laikā.

Attiecībā par Lauksaimniecības likumu. Būtu tiešām labi, ja valdība izpildītu šo likumu, jo likums ir, un tas jāpilda jebkuram, tajā skaitā arī valdībai. Un Lauksaimniecības likumā būtu jābūt šiem 3% no pamatbudžeta izdevumiem, ar ko varētu subsidēt šo nozari, nodrošināt arī attīstību šai nozarei. Šodienas situācijā šis likums netiek pildīts, un dabīgi, ka arī Tautas partijas ministram ir ļoti grūti atrast naudas resursus, lai dzēstu vienu vai otru, vai trešo ugunsgrēku.

Tālāk — par Eiropas Savienību. Katrā gadījumā mēs parlamentā lielākā daļa esam eiromīļi un uzskatām, ka Eiropas Savienība ir tas glābiņš. Tikai problēma ir tā, ka, ejot uz šo glābiņu, Latvijas zemniecība pakāpeniski tiek putināta. Ļoti interesanti ir atcerēties cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, kas savā laikā izraisīja ļoti asas diskusijas ne tikai šeit, parlamentā, bet arī ar Eiropas Savienības komisāru Fišlera kungu par to, vai mēs drīkstam šādus pasākumus ieviest. Ļoti smagu diskusiju rezultātā, jāsaka, šie pasākumi tika ieviesti. Kāds tad ir rezultāts? Rezultāts ir vienkārši ļoti interesants. Lai arī Igaunija un Lietuva pārmeta Latvijai, ka šādi pasākumi ir un ir brīvā tirgus līgums starp šīm valstīm, un ir tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību, taču rezultāts šodien ir paradoksāls, jo reāli cūkgaļa Igaunijā un Lietuvā maksā dārgāk, nekā tā maksā Latvijā. Latvijas cūkgaļa šodien ir tādā pašā kvalitātē, kāda ir Eiropas Savienībā, un šis pārejas periods — gads, iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi ļāva sakārtot iekšējo tirgu, ļāva sakārtoties uzņēmējiem, un mēs mākam ražot šodien kvalitatīvu cūkgaļu un lētāku, nekā tā ir Igaunijā un Lietuvā. Interesanti, ka šajā pārejas periodā, kad šādu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu, pieņemsim, nebija Lietuvā, apmēram mēnesi atpakaļ lietuvieši ierodas Mikelānu kompleksā, kas ir viens no lielākajiem cūkgaļas audzētājiem Latvijā, un piedāvā iepirkt cūkgaļu apjomā par 67 tūkstošiem latu. Latvijas uzņēmēji pārstrādātāji nobijās, un šodien divu nedēļu laikā ir būtiski cēlusies — par 8 santīmiem — cena cūkgaļai, jo šādu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu nebija ne Lietuvā, ne Igaunijā.

Attiecībā vēl par Eiropas Savienību. Jā, rīt atkal ir nākamais lēmums. Šis lēmums ir saistīts ar nulles tarifa ieviešanu veselai rindai lauksaimniecības produkcijas, pretī saņemot kvotu palielinājumu piena produkcijai, ko eksportēs uz Eiropas Savienību.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, laiks.

P.Salkazanovs. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Ir saņemts desmit deputātu ierosinājums — turpināt Saeimas sēdi līdz jautājuma galīgai izskatīšanai. Vai ir iebildumi? Paldies! Turpinām debates. Valdis Lauskis.

V.Lauskis (LSDSP). Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Mēs runājam šodien par šo jautājumu, varbūt mēs arī pietiekami daudz strīdamies. Bet varat ticēt, ka mūsu strīds kā tāds ir neizšķirts jautājums pēc būtības, jo situācija kā tāda lauksaimniecībā nav laba, un šodien šo situāciju mums iesaka izskatīt pirmām kārtām Zemgales zemnieki un viņiem blakus stāv vidzemnieki. Faktiski stāv zemnieki, kuri strādā uz labākajām zemēm, uz Latvijas auglīgākajām zemēm. Un es dzirdēju Šņepsta kungu, kurš runāja arī par šo lietu, var minēt arī latgaliešus, kuriem arī ir nepieciešams nodot pienu, un arī "Preiļu sieram" šis piens ir vajadzīgs, bet Latgalē zeme tagad netiek apstrādāta un piena daudzums tuvākajā laikā netiks vairāk saražots, varbūt arī cilvēki vairāk gaida no SAPARD līdzekļus, lai šo zemi apmežotu. Līdz ar to tādā veidā arī Latgalē varbūt tā zeme vairāk tiek nopirkta.

Es domāju, ka šodien mums ir būtiski, runājot par lauksaimniecības jautājumiem, saprast arī to, ka politiķiem un lauksaimniekiem varbūt vajadzētu dzīvot vienotā gaisotnē, vairāk ieklausīties vienam otrā, jo, ja mēs arī izsakām vēlmi, lai Latvija ātrāk iestātos Eiropas Savienībā, tad skaidrs, ka arī no zemnieku viedokļa šis temps būs atkarīgs. Un tādā aspektā, protams, gribētos, ka pirmām kārtām, es domāju, būtu pareizi, ja mēs atrastu iespēju palielināt tiesības daudzajām zemnieku sabiedriskajām organizācijām pieņemt lēmumus un piedalīties konkrēti diskusijās. Ja tiks pacelts jautājums par kvotām importam un eksportam un līgumi lielāko tiesu tiks slēgti Briselē, tādā gadījumā lai ar mūsu zemkopības ministru uz Briseli brauc šo sabiedrisko organizāciju vadītāji un kopā redz un risina, kā palielināt lauksaimniecības produktiem mūsu valsts eksporta daļu. Tādā veidā tad būtu jau līdzvērtīga saruna, ieinteresēta saruna. Līdzīgi varētu risināt jautājumus par citiem eksporta apjomiem, kas ir nepieciešami katrai no nozarēm, un kādā veidā tirgus tiktu aizsargāts, kādā veidā eksports tiktu stimulēts.

Varētu skatīties, protams, daudzus gadus uz priekšu, jūs ievērojāt arī, braukājot apkārt pa Latviju arī priekšvēlēšanu kampaņās, ka ir nobriedis jautājums par hektāru subsidēšanu. Un domāju, ka cilvēki un zemnieki sapratīs, ja šiem jautājumiem pievērsīsies. Risinot šos jautājumus, es domāju, mēs arī kopīgi nonāksim pie tā, ka varēsim piedāvāt lauksaimniecības programmu vairākiem gadiem uz priekšu. Šis likumprojekts, kurš tika piedāvāts, jā, es domāju, ir tikai ieskicējums. Pie tā ir jāstrādā ļoti nopietni, un es domāju, ka pirmām kārtām šim nopietnam darbam, sarunai piesakās paši zemnieki. Jā, mēs gribētu šajos zemniekos ieklausīties, tādēļ arī varētu pieteikt šim kopējam darbam arī no mūsu puses. Līdz ar to es piedāvāju attiecīgo likumprojektu atbalstīt un nodot komisijai, un pirmām kārtām Tautsaimniecības agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Paldies!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks.

Sēdes vadītājs. Paldies! Nākamais Pēteris Salkazanovs — otro reizi.

P.Salkazanovs (LSDSP). Turpinot nepabeigto domu tātad par Eiropas Savienību. Tiekoties ar Fišlera kungu, savā laikā bija runa par nulles tarifiem. Par šiem nulles tarifiem problēma šajās sarunās bija sekojoša — nulles tarifs no Latvijas puses, nulles tarifs no Eiropas Savienības puses, un nekādu subsīdiju abām pusēm, lai ir vienāda konkurence, nevis subsīdiju cīņa starp Latvijas mazo subsīdiju apjomu un Eiropas Savienības milzīgo subsīdiju apjomu, kur puse no Eiropas Savienības budžeta aiziet lauksaimniecības subsidēšanai. Ja paņem pa nozarēm, pieņemsim, graudos, kompensāciju maksājumos un citādi pie cenas nāk 36%–48%, kā nu kurā Eiropas Savienības valstī. 9% no kopējā subsīdiju apjoma aiziet piena subsidēšanai Eiropas Savienībā, un šis nulles tarifs, kas ir paredzēts, ka mēs nobalsosim rīt, katrā gadījumā rodas problēmas ar šo nulles tarifu, jo sāksies caur nulles tarifu subsīdiju karš, kurā mēs jebkurā gadījumā esam zaudētāji.

Vēl par vienu lietu, ko vairākas valdības mēģina sakārtot un līdz šim nav tas izdevies, kas ir saistīts ar pārstrādes uzņēmumiem. Pārstrādes uzņēmumu jaudas pašlaik tiek izmantotas no 30–70%, kā nu kura. Un visi šie neizmantotie resursi, to ekspluatācija, uzturēšanas izdevumi un citi, šodien par tiem maksā zemnieks caur to mazo iepirkuma cenu, kāda šodien pastāv. Vairākas valdības ir mēģinājušas pieņemt Ministru kabineta noteikumus par pārtikas uzņēmumu atzīšanas kārtību, ir vairākas darba grupas bijušas starp Labklājības ministriju un Zemkopības ministriju, šodien reāli pārstrādes nozarē šajā jautājumā pagaidām nekas nav izdarīts. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Nākamajam vārds zemkopības ministram Atim Slakterim. Lūdzu, Slaktera kungs!

A.Slakteris (zemkopības ministrs). Labdien, cienījamie bijušie kolēģi, tagad deputāti! Man pirmo reizi jūs jāuzrunā kā ministram ar tādu garāku runu, uz kuru jūs laikam neesat gatavojušies.

Latvijā ir sācies siena laiks, un Jāņi arī būs, un laikam ne jau tikai lauksaimniekiem, bet arī politiķiem ir pienācis laiks atrotīt piedurknes, jāķeras pie neatliekamāko darbu risināšanas. Man kā zemkopības ministram ir patiess prieks, ka arī valdībā neietilpstošo partiju deputātiem kā neatliekamākais un ārkārtējākais ir šķitis lauku jautājums un ka viņiem, tāpat kā Zemkopības ministrijai līdz ar kolēģiem citās ministrijās, ir patiesi dziļa interese par lauku tālāku attīstību, un viņi vēlas dot savu artavu šī jautājuma neatliekamā risināšanā. Man kā valdības loceklim tas noteikti palīdz darbā. Varbūt ir labi, ka šo jautājumu apspriež šodien Saeimā, lai apzinātu izdarīto, vienotos par kopēju problēmas izpratni, vērtējumu un ieskicētu rīcības programmu, jo dažu labu no reālajiem pasākumiem situācijas uzlabošanai var veikt vienīgi Saeima, pieņemot izmaiņas likumos. Vienīgi žēl, ka šīs sēdes organizācija ir bijusi sasteigta. Mēs varētu cerēt uz produktīvāku šīsdienas Saeimas sēdi, ja deputāti problēmas risināšanai būtu vēlējušies vispirms iepazīties ar Zemkopības ministrijas sagatavoto lauksaimniecības gada ziņojumu, kura sagatavošana tikko kā pabeigta, izpildot Lauksaimniecības likuma noteikumus, un tas ir nodots tipogrāfijai, un tajā vispusīgi ir izanalizēta joprojām kritiskā situācija lauksaimniecības nozarē. Diemžēl nebija iespējams lauksaimniecības gada ziņojumu pirms šīs sēdes iesniegt deputātiem iepazīšanai, nemaz nerunājot par cerībām, ka deputāti būtu ar to iepazinušies. Tāpat nav bijis arī iespēju sagatavot konstruktīvu un izpildāmu lēmuma projektu, kas patiešām kaut daļēji atrisinātu sasāpējušās lauku problēmas. Tāpēc ir bažas, un negribētos, ka šīs sēdes rezultāti būtu līdzīgi pirms diviem gadiem notikušai citai ārkārtas sēdei, sasteigtai lauku attīstības programmai, kura tā arī nespēja kļūt par lauku attīstības veicinātāju un problēmas risinātāju.

Lauki un saimniecība. Ir iespējami dažādi šo vārdu savstarpēji virknējumi. Katrs ar savu problēmu un to iespējamo risinājumu slodzi. Dažādi risinājumi.

Neņemiet ļaunā, kolēģi, bet tomēr arī kolēģiem deputātiem ne vienmēr ir skaidra atšķirība starp jēdzieniem lauki, lauku saimniecības, lauksaimniecība, par ko liecina konsekventā problēmas pazemināšana, sākot ar deputātu iesniegumu par šīs sēdes sasaukšanu un beidzot ar piedāvātā lēmuma projekta saturu, kur no patieso lauku attīstības problēmas risinājuma ir palikusi vien tikai lauksaimniecība, un arī tikai ne tās būtiskākās problēmas.

Varbūt tieši tas, ka izgājušās desmitgades laikā tikai ar lauksaimniecības politikas instrumentiem esam mēģinājuši risināt visus lauku attīstības jautājumus, mūs šodien ir ievedis šajā saspringtajā situācijā. Savā darbībā es tomēr gribētu stingri šīs lietas nodalīt. Katra ir nozīmīga, un ar katru ir jāstrādā. Jā, problēmas ir gan lauksaimniecībā, gan laukos kopumā, un vēl daudz lielākas un dziļākas, nekā bieži par to domājam.

Dažādiem cilvēkiem, protams, var būt dažāds priekšstats par to savstarpējo prioritāti. Tiem, kas savu dzīvi patlaban saistījuši ar lauksaimniecību, visu problēmu cēloņsakne bieži šķiet rodama tieši zemajās produktu pārdošanas cenās un nepietiekamajās subsīdijās. Laukos strādājošo ienākumi ir zemi. Gan tiem, kas strādā lauksaimniecībā, gan tiem, kas strādā ārpus tās.

Savukārt, ja analizējam šo problēmu tālāk, redzam, ka visa lauksaimniecības sektora ražotās gala produkcijas vērtība 1999. gadā bija 179 miljoni latu, bet lauksaimniecībā tajā pat gadā — 1999. — strādāja 152 000 cilvēku. Tātad tikai nedaudz vairāk par vienu tūkstoti latu produkcijas uz vienu strādājošo. Produkcijas, bet ne ienākumu. Ienākumu vien tikai 334 lati gadā uz strādājošo. Kopā 57 miljoni, ierēķinot subsīdijas. Un tikai.

Protams, var jau teikt, ka šie skaitļi ir mazliet neprecīzi un koriģējami, un tomēr. Ja mēs pieņemtu, ka arī lauksaimniecībā strādājošajiem vajadzētu tomēr pelnīt kā tautsaimniecībā vidēji, šiem skaitļiem vajadzētu būt vismaz 2000 latu un 3 miljoniem latu ienākumu, bet produkcijai tad būtu jābūt vismaz 900 miljoniem latu gadā. Piecreiz vairāk nekā šodien. Tā ka problēmas apzināmies.

Par lauku attīstībā pašlaik nozīmīgāko. Saknes problēma ir kļuvusi lauksaimniecībai papildinošā saimniekošana. Lauksaimniecība vēl joprojām dod darbu apmēram 50–60% lauku strādājošo, un laukos jau šobrīd bezdarbs ir samērā liels, pārsniedzot pat pāri par 20%. Nodarbinātības alternatīvas ir ierobežotas, jo privātais bizness neattīstīts, infrastruktūra — vāja. Savu finansu resursu nav. Kredīta resursu pieejamība ierobežota, dārga, nav nodrošinājuma. Ir prieks, ka attīstās mežsaimniecība, kokrūpniecība, tā jau klusi, bet reāli kļūst par lauku ekonomikas faktisko balstu, par spīti strīdiem un aprunām. Atdzimst arī mēģinājumi attīstīt citu mazo rūpniecību, bet lielāku uzņēmumu veidošana prasa milzu līdzekļus un to ieguldīšanai nepieciešama infrastruktūra — vides un ekonomiskā.

Ir arī vairākas tieši ar lauksaimniecisko ražošanu saistītas problēmas. Cukura problēma. Dramatiskais cukura cenu kritums pasaules tirgū ir palielinājis importa spiedienu uz Latvijas iekšējo cukura tirgu, it īpaši caur Igauniju, bet ne tikai. Ļoti cietusi cukuru izmantojošā rūpniecība, zaudējot savu konkurētspēju arī Latvijas iekšējā tirgū. Valsts jau ir daudz darījusi problēmas risināšanai, tajā skaitā šā gada laikā ieviešot cukura kvotēšanu, tomēr problēma kopumā vēl nav atrisināta un šajā gadā mēs vēl pie tā būsim spiesti atgriezties.

Jau pusotru gadu mūsu uzmanības degpunktā ir cūkgaļas ražošanas iespējas Latvijā, vēl joprojām pasaules tirgus nav līdz galam atkopies, un līdzšinējais cenu līmeņa pieaugums vēl neļauj atlikt šo problēmu malā kā pilnīgi atrisinātu, kaut pašreizējā posmā pēc iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu atcelšanas, pēc vienošanās ar cūku audzētājiem mēs esam noteikuši 17 latu piemaksu par sivēnmāti.

Vēl joprojām mūsu iekšējā tirgū nav godīgas konkurences — ne ar ārvalstu produktu importu, ne pašmāju ražotāju starpā. Tas kavē ražotāju struktūras optimizēšanos, tirgū paliekot patiešām efektīvākajiem, godīgākajiem uzņēmējiem, bet tas iziet ārpus vienas Zemkopības ministrijas kompetences. Tāpēc strādāsim kopā ar Finansu ministrijas un Iekšlietu ministrijas cilvēkiem. Šī sadarbība jau ir sākta un ir jau devusi savus taustāmus rezultātus. Ir konfiscētas kontrabandas kravas, vismaz uz laiku vai līdz darba sakārtošanai apturēta vairāku desmitu uzņēmumu darbība. Arī turpmāk šī būs viena no Zemkopības ministrijas darbības prioritātēm.

Es gribēju jūs iepazīstināt ar vairākām lietām, kas saistītas ar Latvijas lauksaimniecības politikas tiesiskajiem un institucionālajiem pamatiem, bet es jūtu, ka uzmanība atslābst, tāpēc to mēģināsim saīsināt.

Bet jebkurā gadījumā pašreizējā attīstības posmā mūsu stratēģiskajam lauku politikas mērķim jābūt laukos dzīvojošo labklājības līmeņa un dzīves kvalitātes pieaugumam. Bet lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū, ražot pasaules tirgum atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumu kvalitāti un ražošanas izmaksu jomā. Bet šī mērķa sasniegšanai iezīmēti vairāki galvenie darbības virzieni — ražošanas tehnoloģiskā modernizācija, kvalitātes radīšana visā ražošanā un pārdošanas procesā, produkcijas tirgus veicināšana un attīstība. Spēja perspektīvā integrēties Eiropas Savienības koptirgū un pasaules tirgū ir absolūts priekšnoteikums katras lauksaimniecības nozares sekmīgas attīstības iespējām.

Lauksaimniecība vispār ir mainīga nozare visā pasaulē, un arī Latvija nav izņēmums. Te negaidītas salnas, te aukstums, te sausumam seko varbūt debesu plūdi… Piemēram, šogad kā pilnīgi sala nopostītus saimnieki deklarējuši 11 000 sējumu hektārus. Nozarē kopumā tas it kā nav daudz — 2,5%, tomēr konkrētajām saimniecībām tas ir visas izdzīvošanas jautājums. Bet, kad viss dabā nomierinājies, kādai valstij izbeigusies maksātspēja, bet kādai citai ir atradusies nauda mīkstai sirdij, ar kuras palīdzību šīs valsts produktu iestums pasaules plašajā tirgū. Un tu, ražotājs, ar visu savu konkurētspēju paliec savā sētā un domā, kur likties. Tādēļ arī pēc pašreiz aktuālāko problēmu atrisināšanas mums pilnīgi droši būs atnākušas jaunas. Un valsts nevarēs palikt malā. Kā nepalika malā cūku tirgus krīzes, cukurfabriku bankrotu un šīgada sala gadījumā.

Tomēr pamatlieta paliek un paliks. Lauksaimniecība, būdama valsts regulētākā nozare valsts līmenī, ir visbrīvākā tirgus nozare saimnieku līmenī, kur no ražošanas cikla uzsākšanas, kurā bieži ir ieguldīta visa manta, līdz augļu novākšanai, laiks paiet pat līdz pieciem gadiem, un pārtraukt saimniekošanu, pārdot to šajā laikā tu praktiski nevari, un caur to ir tā lauksaimniecības un mežsaimniecības, un lauku īpašā nozīme valsts ekonomikā un arī lauku sociālajā attīstībā, sabiedrības organizācijā, valsts teritorijas apsaimniekošana šobrīd vēl ir sabiedrības līdz galam neapzināta un tomēr reāla.

Šodien lauksaimniecība Latvijā ir viena no nozīmīgākajām, ja ne visnozīmīgākā lauku ekonomikas nozare, bet ne vienīgā. Augoši ir pakalpojumi, mežsaimniecības nozares, rūpniecība. Tomēr pēdējās attīstās samērā lēni, un citas alternatīvas nodarbes iespēju trūkuma dēļ joprojām lielai grupai lauksaimniecība ir noteicošais ienākumu avots. Bet vienlaikus lielā lauksaimniecībā strādājošo skaita un līdz ar to viņu zemās produktivitātes rezultātā ražošana ir neefektīva un nespēj nodrošināt tajā nodarbinātiem cilvēkiem nepieciešamo ienākumu līmeni.

Latvijā pašlaik, kad agrārā reforma ir beigusies, joprojām būtisks ir jautājums: kā tālāk veidot savu lauku struktūru? Risinot vēl no sociālisma laikiem mantotās lauku attīstības problēmas, ir izbrīvējušās lielas ļaužu masas, kuru liela daļa pēc savām izglītības, psiholoģiskajām īpašībām un uzkrātā sākotnējā kapitāla nav piemērotas patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšanai un veikšanai, šobrīd veidojot gan reģistrēto, gan slēpto bezdarbnieku slāni.

Ierobežojusies visa teritorijas sabiedriskā un saimnieciskā dzīve. Samazinoties maksātspējīgam pieprasījumam pēc patēriņa precēm, sadzīves un kultūras pakalpojumiem, mazāk būs nodarbes izvēles iespējas, izņemot lauksaimniecību, salīdzinoši zemāka lauku iedzīvotāju mobilitāte. Liela lauku iedzīvotāju dekoncentrācijas pakāpe un ar to saistītās komunikāciju un citas infrastruktūras, transporta izmaksas, salīdzinot ar industriālo pilsētu vidi.

Uzskatām, ka nepieciešama ne vien lauksaimniecības, bet visas lauku ekonomikas un vides pārstrukturēšana. To iezīmēja arī Zemkopības ministrijas organizētās, lauku attīstībai veltītās konferences dalībnieki, kuri 30., 31.maijā bija pulcējušies Latviešu biedrības namā. Viņi gan guva, gan deva daudz impulsu mūsu tālākajam darbam pie lauksaimniecības un lauku attīstības jautājumu risināšanas. Cik bieži, runājot par lauksaimniecības problēmām, runātāji faktiski apskatīja lauku infrastruktūru, bet, runājot par saviem mērķiem, runāja par lauku kopējās vides attīstību kā sabiedrības attīstības neatņemamu sastāvdaļu. Mūsu pārliecība ir: lai saglabātu savu vietu un nozīmi, arī lauksaimniecībai ir jāiegūst un jāsaglabā konkurētspēja. Un ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimnieku jākļūst par ražotāju tirgum, turklāt ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām, konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu. Līdzīgi, kā tas ir noticis Eiropas attīstītajās valstīs. Tam ir nepieciešama jauna tehnoloģija, cilvēku uzņēmības gars un lauku vides attīstība. Tajās lauku saimniecībās, kurās šodien strādā sekmīgi, un šādas saimniecības ir atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē, vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos. Protams, ir jaunas mašīnas un jaunas tehnoloģijas, bet, galvenais, ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, pēc kuriem tirgū ir pieprasījums, un meklē risinājumus, kā šo produktu ražot lētāk. Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus.

Pēc orientējošiem aprēķiniem, un te es gribētu pievērst arī opozīcijas kolēģus, šī summa nav mērāma ne miljonos, pat ne simtos miljonu latu, tā ir krietni lielāka. Diemžēl pašreizējā kredītu resursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieks varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvajā kredītu tirgū. Tāpēc jau kopš 1998.gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā.

Kā ministram man ir patīkami, ka šī vairs nav tikai ražošanas saglabāšanās programma, ar ko lielā mērā iezīmējas iepriekšējās subsīdiju programmas, bet tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurā tomēr nepieciešami tālāki uzlabojumi. Šādā situācijā arī deputātiem ir jāapzinās, ka jebkura līdzekļu novirzīšana produkcijas cenu atbalsta pasākumiem samazina iespējas atbalstīt jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā. Bet ar esošajiem finansu resursiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kompensācijas par produkcijas ražošanas izmaksu palielināšanās izraisīto ienākumu samazināšanos ilglaicīgi nodrošināt nebūs iespējams.

Skatos, kā jums, kolēģi, pasniegt to visu īsāk, es saprotu, ne visiem tas ir interesanti. Un tomēr, ja runājam par konkrēto šīsdienas dienas kārtību, jau tradicionāli šajā sakarā tiek minēti vairāki likumi. Piemēram, varētu teikt par lauku saimniecību statusu. Galu galā mums ir tikko pieņemts Komerclikums, kurā tiek reglamentēts vairums uzņēmējdarbības attīstības tiesisko aspektu, pie kura ieviešanas mums vēl daudz šogad darāmā. Ne velti tā ievešanas kārtībai paredzēti pat atsevišķi likumi.

Likums "Par lauksaimniecības zemes nomu". Mums ir Civillikums, kurš pilnīgi precīzi dod tiesības līgumslēdzējām pusēm savstarpēji vienoties gan par objektu, gan par termiņu, gan par nosacījumiem. Kas vēl būtu jāieraksta likumā? Vai tiešām mums pašlaik trūkst lauksaimniecības zemes? Un ir tik saspringta situācija gribētāju savstarpējo interešu apmierināšanā? Liekas, ka grūti pateikt, kas šajā likumā būtu jāieraksta.

Likums "Par kooperāciju". Ja mums nav, ko teikt, tad atceramies teicienu: "Jāmaina kooperācijas likums." Kāpēc? Parasti netiek pateikts. Dažreiz mazliet kaut kas tiek pateikts. Jā, piekrītu, iepriekšējais Saeimas sasaukums nekonsekventi atjaunoja agrāko kooperācijas likumu, neļāva kooperatīvu biedriem pašiem izvēlēties pārvaldes modeli, kas patiešām atbilstu viņu kā kooperatīva lietotāju statusam un interesēm. Deputāti vēlējās un arī uzspieda ražošanas kooperatīviem sociālās, sabiedriskās organizācijas statusu. Visi esam līdzīgi. No katra pēc spējām, katram viena balss. To patiešām vajadzētu mainīt. Bet ko vēl? Neattiecināt uz kooperatīviem nodokļus? Nu tad mainīsim nodokļu likumus, kur skaidri pateiksim: "Kooperatīvi ne ar kādiem nodokļiem netiek aplikti!" Nevajag formalitātes reģistrācijā? Nu tad pateiksim: "Mums Latvijā ir viena komercdarbības forma — kooperatīvs, kas nepakļaujas komercdarbības tiesiskajai reglamentācijai." Un rezultātā bankas no šīs formas pavisam novērsīsies.

Likums "Par lauksaimniecības pašpārvaldi". Jā, iespējams, ka kādreiz tāda sadaļa varētu parādīties Lauksaimniecības likumā, ja situācija nobriedīs un varēsim precīzi noformulēt risināmo problēmu, bet atkal to, ka tā patiešām ir pašpārvalde un nevis likumvalde.

Šogad... Es atvainojos! Jebkurā gadījumā šogad ir nodibinājusies Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome. Bez likuma, ar savstarpēju izpratni. Paši izveidoja esošā likuma ietvaros, un tas ir pozitīvs spēks, ar kuru jārēķinās ne tikai Zemkopības ministrijai un valdībai, kas patiešām pārstāv lauksaimniecības produkcijas ražotājus, un caur šejieni ražotāji reāli var paust savas intereses. Domāju, ka tagad sekos arī reģionālo struktūru izveidošanās, bet to jau laiks rādīs.

Tomēr, protams, nevaram teikt, ka viss Latvijas likumdošanas jomā ir kārtībā. Gribēju jums izstāstīt garāk, kas ir izdarīts. Un tomēr — īsumā. Kopš 1996.gada Latvijā ir spēkā Lauksaimniecības likums. Tomēr pamatos tas ir izstrādāts jau 1994. gadā. Pēc tam Latvija ir kļuvusi par Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalsti, kā arī jau ir iekļāvusies Eiropas Savienības paplašināšanās procesā.

Tāpēc vairākas šodienas aktualitātes šajā likumā nav atspoguļotas. Bet dažas normas tajā ir novecojušas un nav precīzi noformulētas atbilstoši pašreizējām realitātēm. Likumā iekļautie lauksaimniecības politikas īstenošanas mehānismi ir centrēti uz lauksaimniecības produkcijas ražošanu ietekmējošām funkcijām, neparedzot integrētu saikni ar vides veidošanu un lauku ekonomikas divertifikācijas pasākumiem. Mums būtu precīzi jāformulē Latvijas valsts stratēģija lauksaimniecības un lauku attīstībai pirmsiestāšanās periodā, jo ir pretrunas starp Latvijas lauksaimniecībai likumu un Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku, Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas integrācija... mēģināšu vēl saīsināt.

Arī valsts subsīdiju formēšanās apjomi un izlietošanas jautājums beidzot precīzi un loģiski jāformulē, pārtraucot neauglīgās diskusijas un staipīšanos ap to salāpīto deficītu, kura nepietiek visas miesas sasildīšanai. Galvenais ir un paliek finansu jautājums, protams. Mūsu pozīcija ir skaidra. Lauksaimniecības produkcijas ražotājiem nav jāmaksā akcīzes nodoklis par ražošanā izlietoto dīzeļdegvielu vai arī jāsaņem tā atmaksa vai kompensācija. Un tās lielums ir atkarīgs no akcīzes nodokļa likmes un tehnoloģijā paredzētā degvielas daudzuma. Pašreizējā situācija ir vienkārši Latvijas budžeta problēma. Konkurētspējīgas lauksaimniecības ražošanas attīstībā ir vajadzīgi vismaz šie trīs procenti un vēl vairāk valsts budžeta līdzekļu, tiem pievienojot arī SAPARD programmas resursus. Lauku attīstībai un lauksaimniecības sagatavošanai iestājai Eiropas Savienībā ne tikai likumdošanas harmonizēšanas jomā, bet kopā ir nepieciešami milzu ieguldījumi. Vispirms jau pašā lauksaimniecībā, tās tehnoloģiskajā modernizācijā un konkurētspējas paaugstināšanā esam lēsuši, ka ieguldījumu neapliekamā vajadzība pārsniedz miljardu latu. Daļēju atspaidu te dos Eiropas Savienības SAPARD programma, par kuru runājām un kurai gatavojāmies jau ilgāku laiku, un kuras īstenošanai savu akceptu Eiropas Savienība beidzot varētu dot šī gada beigās. Protams, noteikti varētu būt iespējami citi risinājumi, kurus labprāt uzklausīsim.

Tomēr lauku kopējo attīstības problēmu risināšanā mēs nevarēsim visu veikt vieni paši. Zemkopības ministrijai būs vajadzīga palīdzība arī no citām valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, kā arī no pašiem lauku cilvēkiem, un viņu atbalsts būs nepieciešams. Sākums tam ir ielikts maija lauku konferencē, un iesāktais ir jāturpina. Būšu priecīgs, būšu ļoti priecīgs, ja Saeima patiesi vēlēsies pie lauku attīstības jautājuma atgriezties rudenī, kad būs ielikti pamati arī Latvijas nacionālās attīstības plānam, kad varēsim izsvērti un nesasteigti runāt par konkrētu problēmu risināšanu ar konkrētiem, piemērotiem instrumentiem. Paldies par jūsu uzmanību! (Aplausi.)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Paldies! Imants Burvis. Otro reizi.

I.Burvis (LSDSP). Cienījamie kolēģi! Godātais Prezidij! Noklausoties mūsu zemkopības ministru, es atcerējos to, ko burtiski dažas minūtes atpakaļ šeit teica Jāzeps Šņepsts. Vajag konkrētus soļus! Ko mēs dzirdējām? Un es neticu, ka zemkopības ministrs pats šo runu ir gatavojis. Tukšu runu un laika vilkšana. Pat par konkrētiem soļiem šajā runā nebija teikts nekas. Atgādināšu jums, ka tas ir otrais zemkopības ministrs no jūsu komandas. Un tik vai tā taisnība Jāzepam Šņepstam. Nav konkrētu soļu. Ir tikai solījumi un vēlēšanās ķert to bulli aiz ragiem. Nenoķersiet, garām! Kārtējo reizi. Un laikam arī šis ministrs, Jāzep, ir ļoti tālu stāvējis no tās vagas uzartā laukā.

Sēdes vadītājs. Jānis Lagzdiņš. Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (LSDSP). Godājamie kolēģi! Mēs dzirdējām labas un skaistas runas, arī pareizas runas, bet gribētu uzsvērt vienu, ka tās konkrētās lietas laikam mūsu kolēģis arī Šņepsta kungs no Tautas partijas, mūsu lēmuma projektā nav pamanījis, nav izlasījis to līdz galam. Varbūt nocitēšu. Es domāju, ka tas interesē gan zemkopību, gan arī attiecīgi zemniekus. Tātad: "Atjaunot valsts atbalsta apjomu lauksaimniecībai 3% apmērā no valsts budžeta izdevumiem saskaņā ar Lauksaimniecības likumu. Izmainīt degvielas akcīzes nodokļu ieņēmumu sadalījumu lauku ceļu uzturēšanas un rekonstrukcijas uzlabošanas nolūkā. Atjaunot akcīzes nodokļa kompensāciju pēc aprēķina — 120 litru apmērā dīzeļdegvielai par katru apstrādājamās zemes hektāru, paredzot to Lauksaimniecības likumā".

Godājamie kolēģi! Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nevienam nav šaubu, ka tās ir konkrētas lietas, nevis vispārīga, tēžaina runāšana. Tāpēc es domāju, ka šeit vajadzētu skaidri un gaiši izteikt atbalstu, un arī "Latvijas ceļam" nevajadzētu baidīties no lauku ceļu uzturēšanas un rekonstrukcijas izdevumu palielinājuma. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka valdības partijas būs gatavas, kā minimums, vismaz nodot šo lēmuma projektu komisijām, ja viņiem varbūt pret kādu tēzi ir paredzami redakcionāli labojumi. Es gribētu uzsvērt: mēs, protams, varam runāt par lauku ekonomiku un ir jārunā par lauku ekonomiku un tās atbalstu, bet mēs nerunāsim par lauku ekonomiku bez zemniekiem. Sāksim ar lauku ekonomikas atbalstu ar zemniekiem, ietverot viņus, nevis izdalot ārā kā svešķermeni.

Es gribētu uzsvērt sekojošo, ka praktiski arī mēs varam visi šeit "Eiroziņās" 75.numurā lasīt, 19.jūnijā izdotajā, ka Pasaules banka Sofijā no 17. līdz 20.jūnijam rīko semināru "Lauksaimniecība un lauku attīstība", un Latvija šajā seminārā prezentē savu lauku attīstības projektu. Kolēģi! Zemnieki to nav redzējuši, arī Saeimas deputāti nav redzējuši. Es nedomāju, ka tas ir labākais risinājums, kā to darīt. Es gribētu uzsvērt, ka šīs prasības nav no pirksta izzīstas. Tās ir nopietnas ekonomiskas prasības, kas var palīdzēt zemniecībai. Es gribētu uzsvērt, ka mūsu zemniecība ir vērsusies jau ar politiskām prasībām, un es domāju, ka valdības partijas nav ieinteresētas šajā politiskajās prasībās, kas lielā mērā varētu būt vērstas arī pret valdību. Tā kā praktiski jums arī, kolēģi, vajadzētu izšķirties, kāda ir jūsu attieksme pret būt vai nebūt Latvijā zemniecībai.

Es gribētu, protams, atgādināt arī to, kas nevienam kopš Tautas frontes laikiem nav noslēpums, ka latvietības saknes ir laukos, un zemnieki bez laukiem, nu, tas ir tomēr tāds dīvains lauku izpratnes viedoklis. Es domāju, ka šeit tāda neviena nav. Un līdz ar to vajadzētu padomāt arī par tautu un par tās interesēm. Es gribētu uzsvērt arī to, ka mūsu Latvijā ražotā pārtikas produkcija ir par 5—10% dārgāka nekā kaimiņu valstīs, un tas ir jautājums par energoresursu cenām. Neapšaubāmi, ka šeit ir jāpadomā arī par to, vai būs pareizi, ja mēs atbalstīsim "Latvenergo" privatizāciju. Es domāju, ka šeit jau arī kolēģu lielākā daļa ir parakstījusies par to, lai šī privatizācija nenotiktu.

Nākamais, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Latvijas zemnieki nedrīkst būt diskriminēti, arī citi Latvijas ļaudis pret ārzemniekiem. Pašreiz iepirkt zemi, arī lauksaimniecības vajadzībām, ir neizdevīgāk Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem nekā ārzemniekiem. Es domāju, ka šī situācija praktiski ir jāpārtrauc. Mums, protams, nav nekādu cerību uzvarēt subsīdiju karā Eiropas Savienību. Es gribētu atgādināt, ka Latvijā subsīdijas lauksaimniecībai uz vienu apstrādāto hektāru ir 6,8 lati. Eiropas Savienībā — 220 lati. Tā kā arī šī atziņa skaidri un gaiši jāņem vērā, kad mēs runājam par to, ko darīt laukos. 32 reizes pārākums. Un tāpēc ir vajadzīgi nevis vienkārši kaut kāda atsevišķa tirgus aizsardzība, antidempinga subsīdiju pasākumi, ir jārunā arī par to, kāds būs komplekss valstisks risinājums, un jāsāk ir ar konkrētām lietām, un tad arī būs rezultāti. Paldies, es ceru uz jūsu godaprātu.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Vai referentam Arnim Kalniņam ir kas piebilstams? Lūdzu!

A.Kalniņš (LSDSP). Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Es gribētu vērst jūsu uzmanību, ka virsrakstā mēs speciāli, un arī to teicu, ierobežojamies ar lauku saimniecībām, nu, varēja teikt — zemnieku saimniecībām, bet mēs saprotam zem lauku saimniecībām šobrīd pēc esošās klasifikācijas, reģistrācijas — zemnieku saimniecības statuss, sabiedrības un visāda tipa piemājas saimniecības, kas nodarbojas ar lauksaimniecību. Mēs negribējām šeit paplašināti runāt ne par veselības aizsardzību, ne par skolām, ne par ko citu, bet tieši, kas saistās ar lauku saimniecībām. Tas pirmkārt.

Otrkārt. Konkrētība šajā lēmuma projektā — nu, praktiski grūtāk iedomāties. Es domāju, ka Saeimas sēdē diez vai mēs kādreiz sīki diskutēsim par tautsaimniecības stratēģiju, diez vai mēs sīki diskutēsim par lauku saimniecību modeļiem pēc dažādām platībām, pēc specializācijas virzieniem, tik tālu mēs neiedziļināsimies, bet tas, ka šādiem dokumentiem vajadzētu būt izstrādātiem apritē, tas ir būtiski, jo mums ir nepieciešamas šīs lauku saimniecības iedrošināt par perspektivitāti jeb par neperspektivitāti. Vai tiem, kam ir graudkopība un 30 hektāri, kādi viņu likteņi var būt tuvākajos desmit gados un tā tālāk. Vai tie cipari, kas nosaukti šobrīd apritē no augstiem cilvēkiem, amatpersonām, ka nākotnē būs tikai 25 vai 27 tūkstoši zemnieku saimniecību Latvijā, cik tas ir pamatoti un kādas tās būs. Tas ir ļoti būtiski, jo cilvēks vienkārši laukos šo skaitli uzzina un, ja viņam pasaka, ka tur būs vairākkārt mazāk saimniecību, kad tas būs, kā tas notiks, tad prasa atbildi tie, kas ir lauku saimnieki šobrīd. Būtiski prasa koncepciju, kā būs ar rūpnieciskās ražošanas attīstību lauku apvidos. Te bija tāda cerība, ka rudenī nacionālā programma vai kaut kas tamlīdzīgs varētu līdzēt šo lietu risināt, tātad kopējo tautsaimniecības stratēģiju nosaukt, un tajā skaitā par rūpniecības attīstību lauku apvidos. Galvenais ir jaunas darbavietas, kur, piedāvājot kvalificētu darbu, arī labi apmaksātu. Es arī norobežojos šobrīd no vēstures. Ir neprecizitātes gan agrārā reformā bijušas, gan pārstrādes rūpniecības privatizācijā, gan fiskālā politikā, bet tas ir tautsaimniecības vēsturnieku jautājums un tie viņu vērtēs.

Nu un visbeidzot atļaujiet teikt vēl, ka tas jautājums, ko Šņepsta kungs ierosināja, tas nav tik vienkārši. Es nezinu, Šņepsta kungs varbūt audzē govis. Es noņemos ar kviešiem, un 1997.gadā mēs pārdevām pārtikas kviešus Zemgalē par 95—100 latiem tonnā, pagājšgad mēs pārdevām jau par 65 latiem tonnā. Vai cenas ir samazinājušās maizei, vai samazinājušās ir minerālmēsliem, herbicīdiem? Es nezinu, kā Šņepsts savā piena fermā pārdod to pienu, kāda ir cenu dinamika, vai tur ir pieaugoša cena? Tā kā šie jautājumi ir supersvarīgi, un jebkurā valstī analizē un spriež, kā no šīm cenu šķērēm iziet, un meklē šīs izejas. Tā kā šis jautājums ir ļoti nopietns un dziļš. Un es atvainojos, es nerunāju ne par kādām mistiskām personām, kuras pārvalda pārstrādes uzņēmumus, tas varbūt ir Tautas partijas stilā, tā teikt, bet jautājums ir vienkārši tāds, ka pārstrādes uzņēmumi vai nu ir kooperatīvie, vai ir vienas personas īpašumā un tā tālāk, un pirmražotājam ir jāatrod dialogs ar šiem pārstrādātājiem par produkcijas realizāciju. Un te nav ko pretstatīt viņus, jo ātrāk mēs pārvarēsim šo pretstatīšanu, jo būs labāk. Diemžēl ne vienmēr tas ir gājis tā gludi un savstarpējā sapratnē.

Es pateicos tiem, kas ir izteikuši šeit interesantas domas, pateicos tiem, kas arī rosināja, ka var šāda ārkārtas sēde notikt, un cerams, ka atgriezīsimies pie diskusijas vēl pēc zināma laika perioda šajā lietā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu parakstītu ierosinājumu — ārkārtas sēdes lēmuma projektu "Par lauku saimniecību tālāku attīstību" nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Par šo iesniegumu var viens runāt par, viens — pret. Runāt neviens nevēlas. Lūdzu zvanu! Balsosim par desmit deputātu iesniegumu — nodot lēmuma projektu "Par lauku saimniecību tālāku attīstību" Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Lūdzu rezultātu! Par — 41, pret — 18, atturas — 24. Priekšlikums ir noraidīts.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projektu "Par lauku saimniecības tālāku attīstību". Lūdzu rezultātu! Par — 30, pret — 15, atturas — 34. Lēmuma projekts ir noraidīts.

Līdz ar to sēde ir slēgta. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Kamēr tiek gatavota reģistrācijas izdruka, vārds paziņojumam Romualdam Ražukam. Vārds paziņojumam Borisam Cilevičam

B.Cilevičs (PCTVL). Cienījamie Latvijas un Izraēlas starpparlamentārās sadarbības grupas locekļi! Diemžēl tikšanās ar Latvijas vēstnieku Izraēlā, ko mēs plānojām uz rītdienu, nenotiks, jo vēstnieka kungs nevar atnākt. Es atsevišķi paziņošu, kad šī tikšanās notiks. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Romualdam Ražukam.

R.Ražuks (LC). Cienījamie Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti! Tagad tūlīt pat pēc sēdes beigām notiks komisijas telpās komisijas sēde.

Sēdes vadītājs. Paldies! Saeimas sekretāri Silviju Dreimani lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Aleksandrs Bartaševičs, Miroslavs Mitrofanovs, Gundars Bojārs, Romāns Mežeckis, Leons Bojārs. Pēteris Salkazanovs, Inese Birzniece, Jānis Bunkšs, Aija Poča, Edvīns Inkēns, Antons Seiksts, Jānis Škapars, Aivars Tiesnesis, Māris Vītols, Ingrīda Ūdre, Imants Stirāns, Valdis Birkavs.

Sēdes vadītājs. Paldies! Sēde ir slēgta.