Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Grozījumi Administratīvā procesa likumā

Izdarīt Administratīvā procesa likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2001, 23.nr.; 2003, 14.nr.) šādus grozījumus:

1. Izteikt 1.panta tekstu šādā redakcijā:

“(1) Iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kuram ar normatīvo aktu vai publisko tiesību līgumu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā.

(2) Augstāka iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu.

(3) Administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais akts ir arī lēmums par iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā, kā arī iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu institūciju vai īpaši pakļautu personu, nav administratīvais akts. Administratīvais akts nav arī Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi (politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, paziņojumi par amatpersonu ievēlēšanu u.tml.), kā arī kriminālprocesuālie lēmumi un tiesu nolēmumi.

(4) Tiesību norma ir normatīvs akts (tā daļa) un vispārējie tiesību principi.

(5) Ārējais normatīvais akts ir Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī starptautiskie līgumi.

(6) Iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u.c.).

(7) Starptautisko tiesību norma ir Latvijai saistoši starptautiskie līgumi, starptautiskās paražu tiesības un starptautisko tiesību vispārējie principi.

(8) Privātpersona ir fiziskā persona, privāto tiesību juridiskā persona vai šādu personu apvienība.

(9) Publisko tiesību subjekts ir publisko tiesību juridiskā persona tās orgāna vai cita tāda institucionāla veidojuma personā, kuram piemīt administratīvi procesuālā rīcībspēja.”

2. Izteikt 2.panta tekstu šādā redakcijā:

“Šā likuma pamatmērķi ir šādi:

1) nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu;

2) pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu;

3) nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās.”

3. Aizstāt 4.panta pirmās daļas 1.punktā, 5., 10., 11., 12., 13. un 14.pantā, 18.panta pirmajā daļā, 20. un 21.panta nosaukumā, 24.panta 5.punktā, 25. un 27.pantā, 66.panta pirmās daļas 4.punktā, 69. un 82.pantā, 87.panta otrās daļas 1.punktā, 98., 363., 373. un 374.pantā vārdu “persona” (attiecīgā locījumā) ar vārdu “privātpersona” (attiecīgā locījumā).

4. 4.pantā:

papildināt pirmo daļu pēc vārdiem “piemēro šādus” ar vārdiem “vispārējos tiesību”;

papildināt pirmo daļu ar 11.punktu šādā redakcijā:

“11) procesuālā taisnīguma princips (14.¹ pants).”;

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Administratīvajā procesā piemēro arī šā panta pirmajā daļā neminētus vispārējos tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti vai attīstīti iestāžu praksē vai tiesu judikatūrā, kā arī tiesību zinātnē.”;

aizstāt trešajā daļā vārdus “administratīvā procesa principiem” ar vārdiem “vispārējiem tiesību principiem”.

5. Izteikt 6.pantu šādā redakcijā:

“6.pants. Vienlīdzības princips

Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, — atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.”

6. Papildināt likumu ar 14.¹ pantu šādā redakcijā:

“14.¹ pants. Procesuālā taisnīguma princips

Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā.”

7. Izteikt 15. un 16.pantu šādā redakcijā:

“15.pants. Ārējo normatīvo aktu, vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu piemērošana

(1) Iestāde un tiesa administratīvajā procesā piemēro ārējos normatīvos aktus, starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus (4.pants).

(2) Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:

1) Satversme;

2) likums un Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldību saistošie noteikumi.

(3) Starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Ja konstatē pretrunu starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiskā spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu.

(4) Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Piemērojot Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas, iestāde un tiesa ņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru.

(5) Vispārējos tiesību principus piemēro, ja attiecīgo jautājumu neregulē ārējais normatīvais akts, kā arī lai interpretētu normatīvos aktus (17.pants).

(6) Ja konstatē pretrunu starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

(7) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(8) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka ārējiem normatīvajiem aktiem, piemēro jaunāko ārējo normatīvo aktu. Noteicošs ir ārējā normatīvā akta pieņemšanas datums.

(9) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka jaunāku vispārējo un vecāku speciālo tiesību normu, vecāko speciālo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl tās mērķis nav pretrunā ar jaunākās vispārējās tiesību normas (normatīvā akta) mērķi.

(10) Izlemjot, kurai no vienāda juridiskā spēka tiesību normām dodama priekšroka, jāņem vērā arī to objektīvais nozīmīgums kopējā kontekstā, ko veido šīs tiesību normas, un priekšroka dodama tai tiesību normai, kura regulē demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgu jautājumu.

(11) Ja iestādei jāpiemēro tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai šī tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai, iestāde šo tiesību normu piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku iestādi un Tieslietu ministriju.

(12) Iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums). Tās nedrīkst atteikties piemērot tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma neparedz piemērošanas mehānismu, ka tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas piemērošanu. Tas neattiecas tikai uz gadījumu, kad nav izveidota vai nedarbojas iestāde, kurai šī tiesību norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās piemērošanā.

16.pants. Iekšējo normatīvo aktu piemērošana

(1) Iekšējais normatīvais akts ir saistošs tam publisko tiesību subjektam, kas šo aktu izdevis, kā arī šim publisko tiesību subjektam padotajām institūcijām. Privātpersonām iekšējais normatīvais akts nav saistošs.

(2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi institucionāli augstāka iestāde. Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi institucionāli augstāka iestāde un funkcionāli augstāka iestāde, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi funkcionāli augstāka iestāde.

(3) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējos normatīvajos aktos ietverto vienāda juridiskā spēka vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(4) Ja iestāde konstatē pretrunu starp viena publisko tiesību subjekta izdotiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums.

(5) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst cita publisko tiesību subjekta izdotam iekšējam normatīvajam aktam, iestāde to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē institucionāli augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju.

(6) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību vai Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normām, iestāde šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē par to augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju. Publisko tiesību subjekts, kas šo normatīvo aktu izdevis, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Ja publisko tiesību subjekta rīkojums satur juridisku pamatojumu, kādēļ iestādes šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normām, iestāde to izpilda.”

8. Izteikt 17.panta sestās daļas otro teikumu šādā redakcijā:

“Iestādes pilnvaras, kas minētas šā likuma 16.panta piektajā un sestajā daļā, paliek neskartas.”

9. Izteikt 18.panta ceturtās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Administratīvajās lietās, kas adresātam ir sarežģītas, pēc iestādes vai tiesas lēmuma, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, tās pārstāvim izmaksā atlīdzību no valsts budžeta.”

10. Izteikt 20.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Administratīvi procesuālā tiesībspēja atzīstama arī personu apvienībai, ja personas ir saistītas ar pietiekami noturīgu saikni, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un personu apvienībai ir noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība.”

11. 21.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvi procesuālā rīcībspēja ir:

1) pilngadīgai rīcībspējīgai fiziskajai personai;

2) privāto tiesību juridiskajai personai;

3) personu apvienībai, kurai ir atzīstama procesuālā tiesībspēja.”;

izteikt piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Privāto tiesību juridiskās personas lietas ved tās orgāns vai pilnvarota persona.”;

papildināt pantu ar sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Personu apvienības lietas ved tās līgumiskais pārstāvis vai pilnvarota persona.”

12. Izteikt 22.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja pilnā apjomā piemīt:

1) Latvijas Republikai kā sākotnējai publisko tiesību juridiskajai personai;

2) pašvaldībai un citai atvasinātai publisko tiesību juridiskajai personai.”

13. Izteikt 23.pantu šādā redakcijā:

“23.pants. Publisko tiesību subjekta administratīvi procesuālā rīcībspēja

(1) Publisko tiesību juridiskās personas vārdā rīkojas piekritīgais orgāns, iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts.

(2) Publisko tiesību subjektam, kuram piemīt administratīvi procesuālā tiesībspēja (22.panta otrā daļa), tādā pašā apjomā piemīt arī administratīvi procesuālā rīcībspēja, un tā vārdā rīkojas iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts.”

14. Papildināt 25.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai to var skart faktiskā rīcība, kā arī citos ārējā normatīvajā aktā noteiktajos gadījumos iesniedzējs var būt arī publisko tiesību juridiskā persona. Administratīvajā procesā, kurā iesniedzējs vai adresāts ir publisko tiesību subjekts, tiek attiecīgi piemērotas šā likuma normas, izņemot gadījumus, kad no publisko tiesību subjekta būtības izriet, ka tās nav piemērojamas.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par pirmo daļu.

15. Papildināt 27.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai to var skart faktiskā rīcība gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu un konkrētajā gadījumā ir pakļauts tādiem pašiem tiesību priekšrakstiem kā privātpersona.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par pirmo daļu.

16. 28.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot vai kuru var skart tiesas spriedums lietā.”;

papildināt pantu ar jaunu otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Publisko tiesību subjekts var būt par trešo personu gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu, kura var būt par trešo personu administratīvajā procesā, kā arī tad, ja tas noteikts ārējā normatīvajā aktā.”;

uzskatīt līdzšinējo otro, trešo, ceturto un piekto daļu attiecīgi par trešo, ceturto, piekto un sesto daļu.

17. Izteikt 29.pantu šādā redakcijā:

“29.pants. Tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi

(1) Likumā paredzētajos gadījumos publisko tiesību subjektam vai privāto tiesību juridiskajai personai ir tiesības iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētais tiesību subjekts var iepazīties ar lietas materiāliem, pieteikt noraidījumus, dot paskaidrojumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, iesniegt lūgumus, apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kā arī izdarīt citas likumā iesniedzējam vai pieteicējam paredzētās procesuālās darbības.

(3) Šā panta pirmajā daļā minētā tiesību subjekta atteikšanās no iesnieguma vai pieteikuma, ko tas iesniedzis saskaņā ar šā panta pirmo daļu, neatņem privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, tiesības prasīt, lai iestāde vai tiesa lietu izskata pēc būtības.

(4) Ja administratīvajā procesā šā panta pirmajā daļā minētajam tiesību subjektam un privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, ir atšķirīgi viedokļi par procesa virzību vai par lietu pēc būtības, noteicošais ir privātpersonas viedoklis. Pēc attiecīgās personas iesnieguma iestāde pieņem lēmumu par lietas izbeigšanu vai tiesa izbeidz tiesvedību.”

18. Izteikt 31.pantu šādā redakcijā:

“31.pants. Pieteicējs

(1) Pieteicējs ir privātpersona, kura griežas tiesā, lai tā veiktu kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, lai izlemtu par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi vai arī konstatētu privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības. Par pieteicēju uzskatāma arī privātpersona, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai lieta ierosināta pēc šā likuma 29.pantā minētā tiesību subjekta pieteikuma.

(2) Pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas.

(3) Lietās par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai to var skart faktiskā rīcība, kā arī citos ārējā normatīvajā aktā noteiktajos gadījumos pieteicējs var būt arī publisko tiesību juridiskā persona.”

19. 34.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Atbildētājs tiesā ir Latvijas Republika, pašvaldība vai cita atvasināta publisko tiesību juridiskā persona (22.panta pirmā daļa) vai cits publisko tiesību subjekts šā likuma 22.panta otrajā daļā minētajā gadījumā.”;

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja pieteicējs lietā par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi ir publisko tiesību juridiskā persona (103.panta trešās daļas 3.punkts), atbildētājs var būt arī privātpersona. Šādā gadījumā attiecīgi piemērojamas šā likuma C un D daļas tiesību normas.”

20. Papildināt 38.pantu ar jaunu otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Personu apvienības pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru vai apliecina ar līgumu, no kura izriet attiecīgās personas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt personu apvienību.”;

uzskatīt līdzšinējo otro, trešo, ceturto un piekto daļu attiecīgi par trešo, ceturto, piekto un sesto daļu.

21. Izteikt 54.pantu šādā redakcijā:

“54.pants. Informācijas sniegšana privātpersonai

(1) Ja no privātpersonas saņemts informācijas pieprasījums sakarā ar kādu administratīvo procesu, iestāde sniedz attiecīgo informāciju, kas ir tās rīcībā, izņemot gadījumus, kad šī informācija saskaņā ar likumu uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju.

(2) Ja pieprasītā informācija daļēji satur informāciju, kas nav izpaužama saskaņā ar likumu, privātpersonai izsniedz informācijas daļu, ja tā pēc neizpaužamās informācijas daļas izņemšanas nav zaudējusi vai mainījusi savu pamatjēgu.

(3) Informāciju par fiziskās personas privāto dzīvi, izņemot tiesību normās noteiktos gadījumus, var sniegt tikai ar šīs personas piekrišanu. Ja saskaņā ar tiesību normām šo informāciju drīkst pieprasīt un saņemt cita privātpersona, informāciju var sniegt tad, kad šī privātpersona ir pierādījusi savu interešu pamatotību.

(4) Privātpersonai ir tiesības iepazīties ar iestādes rīcībā esošo informāciju par sevi, pieprasīt kļūdu labojumu, kā arī tādas informācijas dzēšanu, kuras vākšanu vai uzglabāšanu tiesību normas neparedz vai kura iegūta prettiesiski.”

22. Izteikt 59.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja nepieciešamā informācija satur ziņas par fiziskās personas privāto dzīvi (personas kods, tautība, pilsonība, dzīvesvieta, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, sodāmība, ienākumi, īpašums, reliģiskie vai politiskie uzskati vai citas ziņas), iestāde paskaidro privātpersonai, uz kāda normatīvā akta pamata un kādam mērķim iestāde šīs ziņas vēlas iegūt, kā arī to, vai privātpersonai šīs ziņas saskaņā ar ārējo normatīvo aktu jāsniedz obligāti vai to sniegšana ir brīvprātīga.”

23. Papildināt 67.panta ceturtās daļas pirmo teikumu pēc vārdiem “starptautisko tiesību” ar vārdiem “vai Eiropas Savienības (Kopienu)”.

24. Izteikt 76.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvo aktu var apstrīdēt iesniedzējs, adresāts, trešā persona, šā likuma 29.pantā minētais tiesību subjekts, kā arī privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona.”

25. Izteikt 79.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var šo administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad privātpersona par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no attiecīgā administratīvā akta spēkā stāšanās dienas.”

26. Izteikt 81.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu (administratīvais akts) nedrīkst būt iesniedzēja interesēm nelabvēlīgāks nekā apstrīdētais administratīvais akts, izņemot gadījumu, kad augstāka iestāde konstatē, ka ir pārkāptas obligātās materiālo tiesību normas vai pārkāptas tādas procesuālo tiesību normas, kas aizsargā sabiedrības intereses.”

27. Izteikt 83.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Iestāde pēc savas iniciatīvas vai adresāta lūguma var atcelt administratīvo aktu, kas jau kļuvis neapstrīdams, tikai ievērojot šā likuma 85. un 86.panta noteikumus.”

28. Izteikt 85.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja administratīvo aktu atceļ saskaņā ar šā panta otrās daļas 3. vai 4.punktu, attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus un personisko kaitējumu, kas tam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu.”

29. 86.pantā:

izteikt otrās daļas 3. un 4.punktu šādā redakcijā:

“3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz attiecīgā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. Attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus vai personisko kaitējumu, kas tam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu;

4) adresāts attiecīgā administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Šādā gadījumā iestāde izvērtē adresāta veikto darbību prettiesiskumu un atceļ šo administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu. Adresāta pienākums ir atlīdzināt attiecīgajam publisko tiesību subjektam to, ko šis adresāts no publisko tiesību subjekta ieguvis, pamatojoties uz administratīvo aktu.”;

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Administratīvā akta atcelšana saskaņā ar šā panta otrās daļas 1.punktu ir pieļaujama triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

30. Izteikt 89.pantu šādā redakcijā:

“89.pants. Iestādes faktiskās rīcības jēdziens

(1) Faktiskā rīcība ir iestādes darbība publisko tiesību jomā jebkurā citādā veidā, nevis izdodot administratīvo aktu, ja privātpersonai uz šo darbību ir tiesības vai tai šīs darbības rezultātā ir radies vai var rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums.

(2) Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta izziņa.”

31. Izteikt 91.pantu šādā redakcijā:

“91.pants. Iesniegums par iestādes faktisko rīcību

(1) Persona, kura uzskata, ka iestādes plānotā vai jau iesāktā faktiskā rīcība aizskar vai var aizskart šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses, var griezties iestādē ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību.

(2) Iestāde iesniegumu izskata un izvērtē pirms faktiskās rīcības veikšanas vai, ja tas iespējams, pirms tās pabeigšanas. Savu lēmumu iestāde paziņo vispārējā kārtībā.

(3) Privātpersona var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo aktu.

(4) Privātpersona, kura uzskata, ka iestādes sniegtā izziņa nav pareiza, var griezties šajā iestādē ar iesniegumu par pareizas izziņas izdošanu. Ja iestāde iesniedzēja lūgumu neapmierina, iesniedzējs var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo aktu.

(5) Citos gadījumos privātpersona var tieši griezties tiesā ar pieteikumu par iestādes faktisko rīcību.”

32. Aizstāt 92.pantā vārdu “atlīdzinājumu” ar vārdiem “atbilstīgu atlīdzinājumu”.

33. Izteikt 94.pantu šādā redakcijā:

“94.pants. Atlīdzināšanas pienākums

(1) Atlīdzinājumu prasa no:

1) Latvijas Republikas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi tiešās pārvaldes iestāde;

2) pašvaldības vai citas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi pastarpinātās pārvaldes iestāde, pildot funkcijas, kas ietilpst attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas autonomajā kompetencē;

3) Latvijas Republikas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi pastarpinātās pārvaldes iestāde, pildot Latvijas Republikas funkcijas vai uzdevumus;

4) cita publisko tiesību subjekta, ja tam piemīt procesuālā tiesībspēja un ir patstāvīgs budžets (22.panta otrā daļa), kas neietilpst nevienas šīs panta daļas 1. vai 2.punktā minētās publisko tiesību juridiskās personas budžetā, un publisko tiesību subjekts ir nodarījis zaudējumus vai personisko kaitējumu jomā, kurā tas darbojas sava budžeta ietvaros.

(2) Ja iestādi finansē no dažādiem budžetiem un nav iespējams nodalīt, kuras publisko tiesību juridiskās personas uzdevumus tā pilda, atlīdzinājumu prasa no tās publisko tiesību juridiskās personas budžeta, no kura iestāde saņem lielāko finansējumu. Ja divu vai vairāku publisko tiesību subjektu finansējums ir vienāds, atlīdzinājumu prasa no viena publisko tiesību subjekta pēc iesniedzēja vai pieteicēja izvēles. Ja viens no budžetiem ir valsts pamatbudžets, atlīdzinājumu prasa no Latvijas Republikas.

(3) Ja iestāde ir privātpersona, atlīdzinājumu prasa no tās šā panta pirmajā daļā minētās publisko tiesību juridiskās personas, kuras orgāns vai iestāde privātpersonu apveltījusi ar valsts varu.

(4) Atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.”

34. Izteikt 95.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ja, prasot atlīdzinājumu, nav pareizi norādīts attiecīgais šā likuma 94.pantā minētais publisko tiesību subjekts, iestāde iesniegumu par atlīdzinājumu pieņem un pati konstatē attiecīgo publisko tiesību subjektu.”

35. Izteikt 96. un 97.pantu šādā redakcijā:

“96.pants. Iesniedzēja pienākums samazināt zaudējumus un sadarboties

Iesniedzējam ir pienākums savu zināšanu un praktisko iespēju robežās darīt visu iespējamo, lai samazinātu savus zaudējumus vai kaitējumu, kā arī darīt iestādei zināmus apstākļus, kurus tai nepieciešams zināt, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēru. Ja iesniedzējs šo pienākumu nepamatoti nepilda, vēlāk, apstrīdot iestādes lēmumu augstākā iestādē vai pārsūdzot to tiesā, viņš uz attiecīgajiem apstākļiem nevar atsaukties.

97.pants. Civiltiesību principu piemērošana atlīdzinājuma apmēra noteikšanai

Nosakot mantiskā zaudējuma un personiskā kaitējuma priekšnosacījumus un atlīdzinājuma apmēru, piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikts citādi.”

36. 102.pantā:

izteikt panta nosaukumu šādā redakcijā:

“Tiesvedību administratīvajā procesā regulējošo likumu spēks laikā”;

izslēgt pirmo daļu.

37. Izteikt 103. un 104.pantu šādā redakcijā:

“103.pants. Administratīvā procesa tiesā būtība

(1) Administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma izrietošo strīdu izskatīšana.

(2) Tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.

(3) Tiesa administratīvajā procesā noskaidro:

1) vai administratīvais akts un iestādes faktiskā rīcība atbilst šā likuma noteikumiem un citām tiesību normām;

2) vai tiesību normas un publisko tiesību līgums dod administratīvā procesa dalībniekam noteiktas tiesības vai uzliek pienākumus;

3) publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, tā spēkā esamību un izpildes pareizību.

104.pants. Tiesību normu hierarhijas kontrole

(1) Pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un noskaidrojot privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai iestādes piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

(2) Ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai. Pēc Satversmes tiesas lēmuma vai sprieduma spēkā stāšanās tiesa tiesvedību lietā atjauno un turpmākajā tiesvedībā pamatojas uz Satversmes tiesas viedokli.

(3) Ja tiesa atzīst, ka pašvaldību saistošie noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, vai iekšējais normatīvais akts neatbilst ārējam normatīvajam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Tiesa lēmumā vai spriedumā pamato savu viedokli par neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.”

38. Papildināt likumu ar 104.¹ pantu šādā redakcijā:

“104.¹ pants. Jautājuma uzdošana Eiropas Kopienu Tiesai

Tiesa Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normās paredzētajos gadījumos uzdod jautājumu Eiropas Kopienu Tiesai par Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību prejudiciāla nolēmuma taisīšanai.”

39. Izslēgt 114.panta otro daļu.

40. Izslēgt 121.panta otrajā daļā vārdus “fizisko un juridisko personu”.

41. Aizstāt 122.panta pirmajā daļā, 290.panta pirmajā daļā, 292.panta pirmās daļas 9.punktā un 354.panta pirmās daļas 1.punktā vārdus “rajona (pilsētas) tiesa” (attiecīgā locījumā) ar vārdiem “administratīvā rajona tiesa” (attiecīgā locījumā).

42. Izslēgt 137.panta ceturto daļu.

43. Papildināt 184.pantu ar 4.punktu šādā redakcijā:

“4) publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, tā spēkā esamību vai izpildes pareizību.”

44. Aizstāt 185.panta ceturtajā daļā, 290.panta otrajā un trešajā daļā, 295.panta otrajā daļā, 298.panta otrajā daļā, 299.panta pirmajā daļā, 300.panta ceturtajā daļā, 323.pantā, 324.panta otrajā daļā un 354.panta pirmajā daļā vārdu “apgabaltiesa” (attiecīgā locījumā) ar vārdiem “Administratīvā apgabaltiesa” (attiecīgā locījumā).

45. Izteikt 211.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Tiesas sēdi vada viens no tiesnešiem, kas piedalās lietas izskatīšanā (turpmāk — tiesas sēdes priekšsēdētājs).”

46. Aizstāt 221.panta pirmajā daļā vārdus “tiesas sēdes priekšsēdētāja” ar vārdu “tiesneša”.

47. Izslēgt 245.panta pirmo teikumu.

48. Aizstāt 248.panta pirmajā daļā vārdus “tiesas sēdes priekšsēdētājs” ar vārdiem “tiesnesis, kurš gatavojis ziņojumu par lietu (referents)”.

49. Papildināt likumu ar 256.¹ pantu šādā redakcijā:

“256.¹ pants. Spriedums par publisko tiesību līgumu

(1) Ja pieteikumu par publisko tiesību līguma atcelšanu tiesa atzīst par pamatotu, tā attiecīgo publisko tiesību līgumu atceļ pilnībā vai kādā tā daļā. Tiesa nosaka, ar kuru brīdi līgums uzskatāms par atceltu.

(2) Ja pieteikumu, kas prasa no iestādes publisko tiesību līguma noslēgšanu, tiesa atzīst par pamatotu, tā taisa spriedumu par iestādes pienākumu noslēgt publisko tiesību līgumu un nosaka izpildes termiņu. Spriedumā konstatētie fakti un to juridiskais vērtējums iestādei ir obligāti.

(3) Ja pieteikuma priekšmets ir konkrēta publisko tiesību līguma spēkā esamība, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, ka konkrētais publisko tiesību līgums ir spēkā vai nav spēkā.

(4) Ja pieteikuma priekšmets ir publisko tiesību līguma izpildes pareizība, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, vai publisko tiesību līgums ir izpildīts pareizi vai kā tas būtu pareizi jāizpilda.

(5) Ja tiesa atzīst pieteicēja tiesības uz atlīdzinājumu, tā spriedumā uzdod izmaksāt pieteicējam atlīdzinājumu un nosaka tā apmēru.”

50. Izteikt 259.pantu šādā redakcijā:

“259.pants. Sprieduma pasludināšana rakstveida procesā izskatītajās lietās

(1) Ja spriedums ir taisīts rakstveida procesā, procesa dalībniekiem laikus paziņo datumu, kad sprieduma norakstu varēs saņemt tiesas kancelejā. Šis datums uzskatāms par sprieduma pasludināšanas datumu.

(2) Pēc procesa dalībnieka lūguma sprieduma norakstu var nosūtīt pa pastu vai, ja tas ir iespējams, citā veidā. Sprieduma norakstu nosūta šā panta pirmajā daļā minētajā datumā vai nākamajā darba dienā pēc tā. Sprieduma saņemšana neietekmē termiņu skaitījumu.”

51. Papildināt 273.pantu ar 4. un 5.punktu šādā redakcijā:

“4) tā pieņem lēmumu iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu par tiesību normas atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam) vai arī Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu sakarā ar pieteicēja konstitucionālo sūdzību;

5) tā pieņem lēmumu uzdot Eiropas Kopienu Tiesai jautājumu par Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību.”

52. Papildināt 275.pantu ar 6. un 7.punktu šādā redakcijā:

“6) šā likuma 273.panta 4.punktā paredzētajā gadījumā — līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai;

7) šā likuma 273.panta 5.punktā paredzētajā gadījumā — līdz Eiropas Kopienu Tiesas prejudiciālā nolēmuma spēkā stāšanās dienai.”

53. Aizstāt 290.pantā un 317.panta pirmajā daļā vārdus “attiecīgajā apgabaltiesā” ar vārdiem “Administratīvajā apgabaltiesā”.

54. Izteikt 336.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Iesniedzējs var atsaukt kasācijas sūdzību līdz tiesas sēdei.”

55. Izteikt 40.nodaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“Izpildes vispārējie noteikumi”.

56. Papildināt 338.pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Ja Senāta rīcības sēdē senatoru kolēģija pieņem lēmumu uzdot Eiropas Kopienu Tiesai jautājumu par prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu, tā aptur tiesvedību līdz Eiropas Kopienu Tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai.”

57. Papildināt likumu ar 346.¹ pantu šādā redakcijā:

“346.¹ pants. Tiesvedības apturēšana, pieteikuma atstāšana bez izskatīšanas, tiesvedības izbeigšana

Kasācijas instances tiesa tiesvedību aptur, pieteikumu atstāj bez izskatīšanas un tiesvedību izbeidz, attiecīgi piemērojot šā likuma 28., 29. un 30.nodaļas tiesību normas.”

58. Papildināt 359.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Ja piespiedu izpilde tiek vērsta pret publisko tiesību subjektu, izpildiestāde ir par šo publisko tiesību subjektu augstāka iestāde.”

59. Izteikt 365.pantu šādā redakcijā:

“365.pants. Piespiedu izpildes kārtība

Ministru kabinets var izdot noteikumus, kuros reglamentē administratīvā akta piespiedu izpildes kārtību.”

60. Izteikt 369.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ja administratīvais akts uzliek adresātam pienākumu izpildīt noteiktu darbību, ko faktiski un tiesiski var izpildīt arī izpildiestāde, cits publisko tiesību subjekts vai privātpersona, šo administratīvo aktu var izpildīt ar aizvietotājizpildes palīdzību. Šādā gadījumā izpildiestāde šo darbību izpilda pati vai arī uzdod to izpildīt citam publisko tiesību subjektam vai privātpersonai.”

61. Izteikt 377.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ministru kabinets var noteikt izpildiestādi, kura veic tiesas nolēmuma piespiedu izpildi.”

62. Izteikt 384.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja persona uzskata, ka iestāde rīkojas pretēji tiesas spriedumam, tā var griezties ar sūdzību augstākā iestādē. Ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, privātpersona var griezties tiesā. Augstākas iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams.”

Pārejas noteikums

Likuma 104.1 pants, 273.panta 5.punkts, 275.panta 7.punkts un 338.panta septītā daļa stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.

Likums stājas spēkā 2004.gada 1.februārī.

Likums Saeimā pieņemts 2004.gada 15.janvārī.

Valsts prezidentes vietā
Saeimas priekšsēdētāja I.Ūdre

Rīgā 2004.gada 23.janvārī