Valsts sekretāru 2004.gada 22.janvāra sanāksmē

Aizsardzības ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Jaunsardzes centra nolikums”.
Saskaņā ar grozījumiem Obligātā militārā dienesta likumā, kas stājas spēkā 2004.gada 21.janvārī, Aizsardzības ministrijas pakļautībā tiek veidots Jaunsardzes centrs. Lai efektīvāk nodrošinātu jaunatnes iepazīstināšanu ar valsts aizsardzības uzdevumiem, nepieciešams apvienot līdzšinējos pirmsdienesta militārās apmācības veidus vienotas sistēmas – Jaunsardzes – ietvaros. Jaunsardzes organizatoriskā vadība tiks nodrošināta ar Aizsardzības ministrijas pakļautībā veidojamā Jaunsardzes centra starpniecību, kura tiešā pakļautībā savukārt strādās jaunsargu novadu vadītāji un instruktori. Jaunsardzes mācību procesa nodrošināšanai būs pieejama kā Militārā dienesta iesaukšanas centra, tā arī Nacionālo bruņoto spēku infrastruktūra un resursi.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Izglītības un zinātnes ministrijā, Valsts kancelejā;
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Kārtība, kādā atlīdzina zaudējumus, kas nodarīti karavīra mantai viņa dienesta pienākumu izpildes dēļ”.
Noteikumu projekts paredz vienkāršotu procedūru attiecībā uz atlīdzības saņemšanu sakarā ar karavīra mantai nodarītu zaudējumu un vēršanās tiesā ir tikai papildu līdzeklis gadījumā, ja Aizsardzības ministrijas pieņemtais lēmums neapmierina.
Ikvienam karavīram, kura mantai tiks nodarīts zaudējums, būs tiesības atbilstoši tiesību akta projektā noteiktajai kārtībai vērsties Aizsardzības ministrijā, kuras pienākums būs izvērtēt iesniegtos dokumentus un administratīva akta formā pieņemt lēmumu par pretenzijas apmierināšanu vai noraidīšanu.
Ja karavīrs nebūs apmierināts ar Aizsardzības ministrijas pieņemto lēmumu, atbilstoši administratīvā procesa principiem viņam būs tiesības vērsties tiesā.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā, Valsts kancelejā.

Ekonomikas ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā rīkojuma projektu “Par valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanas programmu 2004. gadam”.
Rīkojuma projekts izstrādāts, pamatojoties uz likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem”, kas nosaka, ka valsts īpašuma privatizācijas fonda izlietošanas programmu apstiprina Ministru kabinets.
Saskaņā ar likumu “Par valsts budžetu 2004.gadam” visi valsts īpašuma privatizācijas fondā iemaksātie līdzekļi Ministru kabineta noteiktajā apmērā tiek ieskaitīti Finanšu ministrijas norādītajā kontā Valsts kasē valsts parāda nomaksai un pārfinansēšanai.
Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanas programma 2004.gadam paredzēta 400 tūkst. latu apmērā, tai skaitā: līdzekļu atlikums Ekonomikas ministrijas kontā pēc stāvokļa uz 2004.gada 1.janvāri – 87 tūkst. lati; 2004.gadā prognozējamās iemaksas valsts īpašuma privatizācijas fondā – 313 tūkst. lati, no tiem: ieņēmumi no pašvaldību īpašuma privatizācijas – 150 tūkst. lati; ieņēmumi no zemes privatizācijas – 70 tūkst. lati; Privatizācijas aģentūras atmaksātie maksātnespējīgo uzņēmumu atgūtie naudas līdzekļi – 93 tūkst. lati.
2004.gada prognozējamās iemaksās valsts īpašuma privatizācijas fondā nav iekļauti Privatizācijas aģentūras privatizācijas rezultātā iegūtie ieņēmumi.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu ministrijā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Ārlietu ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Par Ziemeļatlantijas līgumu”.
Līdz ar 1949.gada Ziemeļatlantijas līguma ratifikāciju Latvija pievienosies Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO). Kļūstot par NATO dalībvalsti, Latvija iegūst drošības garantijas, ko tai sniedz dalība NATO kolektīvās aizsardzības un drošības sistēmā.
Aktīvu sadarbību ar NATO Latvija uzsāka jau tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, piedaloties Ziemeļatlantijas līguma sadarbības padomē (NACC) un 1994.gada janvārī izveidotajā “Partnerattiecības mieram” programmā. 1994.gada 14.februārī Latvijas Republika parakstīja programmas “Partnerattiecības mieram” dibināšanas dokumentu, kas veicināja tās iesaisti politiskajā un militārajā sadarbībā ar NATO, kā arī noteica konkrētus praktiskās sagatavošanās pasākumus integrācijai Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. Dalība “Partnerattiecības mieram” programmā kalpojusi kā efektīvākais veids, lai sasniegtu praktisko militāro sagatavotību atbilstoši NATO standartiem.
Latvijas iekļaušanās transatlantiskajās struktūrās jau kopš neatkarības atgūšanas ir bijusi visu Saeimu un valdību prioritāte. 1995.gadā pieņemtajos “Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzienos līdz 2005.gadam” teikts: “Latvijas Republikas ārpolitikas uzdevums ir izmantot visas iespējas, lai mērķtiecīgi sagatavotos integrācijai ES, Rietumeiropas savienībā un NATO, kas apvieno valstis, ar kurām Latvijai ir kopīgas galvenās drošības intereses, kultūras orientācija un vērtību sistēma. Latvija izmantos jebkuras iespējas, lai kļūtu par NATO dalībvalsti.” Pilntiesīga dalība NATO kā viena no Latvijas ārpolitikas un drošības politikas prioritātēm ir oficiāli noteikta “Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcijā” (apstiprināta Saeimā 1995.gada 7.aprīlī), “Latvijas Republikas nacionālajā drošības koncepcijā” (apstiprināta Saeimā 2002.gada 24.janvārī) un “Valsts aizsardzības koncepcijā” (apstiprināta Saeimā 2001.gada 20. septembrī).
Kopš 1999.gada, kad Vašingtonas Ziemeļatlantijas padomes galotņu sanāksmē Latvija tika oficiāli atzīta par NATO kandidātvalsti, Latvija iesaistījās Rīcības plāna dalībai NATO (RPDN) procesā. RPDN procesa mērķis ir palīdzēt kandidātvalstīm sasniegt gatavību uzņemties sabiedrotā pienākumus. RPDN process nodrošina ikgadēju prioritāru uzdevumu izvirzīšanu visās NATO integrācijas jomās, kā arī kontroles mehānismu no NATO puses. Kopš iesaistīšanās RPDN procesā, Latvija ir izstrādājusi piecus RPDN ikgadējos plānus, ko ik gadus sagatavojušas Ārlietu un Aizsardzības ministrijas un apstiprinājusi valdība. Sekmīgu Latvijas dalību RPDN procesā nodrošināja 1998.gada izveidotā NATO integrācijas padome Ministru prezidenta vadībā un tai pakļautā Vecāko amatpersonu komiteja. Lai arī NATO paplašināšanās lēmums ir politisks, sekmīga dalība Rīcības plāna dalībai NATO procesā ir bijis nozīmīgs priekšnoteikums Latvijas Republikas uzaicinājumam dalībai Ziemeļatlantijas līguma organizācijā.
2002.gada 21.novembrī NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmē Prāgā Latvija saņēma uzaicinājumu uzsākt iestāšanās sarunas. Sarunu process ilga no 2002.gada decembra līdz 2003.gada martam un noslēdzās ar Reformu ieviešanas plāna dalībai NATO izstrādi no Latvijas puses. Plānā noteikti konkrēti uzdevumi un to izpildes termiņi, pamatojoties uz pievienošanās sarunu laikā apspriestajiem jautājumiem. Reformu ieviešanas plāns dalībai NATO tika apstiprināts Ministru kabinetā 2003.gada 4.martā un kopā ar ārlietu ministres vēstuli, kurā pausta Latvijas gatavība un vēlēšanās uzņemties dalībvalsts saistības, iesniegta NATO.
2003.gada 26.martā Briselē NATO dalībvalstis parakstīja Ziemeļatlantijas līguma papildu protokolu par Latvijas Republikas pievienošanos.
Likumprojekts paredz 1949.gada 4.aprīlī parakstītā Ziemeļatlantijas līguma ratifikāciju.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Ekonomikas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā, Valsts kancelejā, saskaņojumi jāsniedz līdz 30.janvārim;
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Par izstāšanos no Līguma par Pasaules tirdzniecības organizācijas likumdošanas konsultatīvā centra izveidi”.

2000.gada 29.martā Latvijas Republikas pilnvarotais pārstāvis parakstīja Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas likumdošanas

konsultatīvā centra izveidi. Līgums Latvijai dod tiesības bez maksas izglītot Latvijas ekspertus PTO likumdošanas jomā, saņemt starptautiski kvalificētas juridiskās konsultācijas un atbalstu PTO strīdu izšķiršanas lietās par pazeminātu tarifu.
Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija PTO likumdošanas konsultatīvajā centrā nevarēs saglabāt pārejas ekonomikas valsts statusu. Attiecīgi, saglabājot dalību centrā un zaudējot pārejas ekonomikas valsts statusu, Latvijai būtu jāpāriet uz Līguma 1.pielikuma donorvalstu grupu. Līgumā noteiktajā periodā ikgadējā dalības maksa centrā donorvalstīm ir USD 1 000 000. Pēc Latvijas iestāšanās ES PTO jautājumi pāries Eiropas Komisijas (EK) kompetencē un visus juridiskas dabas jautājumus turpmāk risinās EK. Līdzšinējo centra maksas konsultāciju vietā Latvijai kā ES dalībvalstij būs tiesības saņemt bezmaksas konsultācijas no EK jebkurā Latvijai nepieciešamā jautājumā. Līdz ar to, ņemot vērā iepriekšminētos apstākļus, turpmāka Latvijas dalība līgumā ir nelietderīga. Nepieciešamības gadījumā Latvija vēlāk varēs atjaunot dalību centrā donorvalsts statusā.
Ar šo likumprojektu notiek izstāšanās no līguma. Likumprojekts ir nepieciešams, lai izpildītu likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” prasības.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes, Kultūras, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes, Veselības, Zemkopības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā, Valsts kancelejā, Latvijas Bankā, Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, Patentu valdē.

Finanšu ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Kārtība, kādā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem atmaksājams akcīzes nodoklis par dīzeļdegvielu (gāzeļļu)”.
Saeima 2003.gada 30.oktobrī pieņēma likumu “Par akcīzes nodokli”, kurš stāsies spēkā 2004.gada 1.maijā. Minētais likums tiek ieviests saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām. Ar 2004.gada 1.maiju, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, ir nepieciešams vienlaikus novērst visas atlikušās neatbilstības ES prasībām akcīzes nodokļa jomā.
Noteikumu projektā noteikta kārtība, kādā atmaksājams akcīzes nodoklis, piemērojot likuma “Par akcīzes nodokli” 18.panta piektajā daļā minētos nosacījumus. Projektā paredzēts, ka akcīzes nodoklis par dīzeļdegvielu (gāzeļļu) tiek atmaksāts lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par dīzeļdegvielu, kas izmantota lauksaimniecībā izmantotās zemes (tai skaitā kultivētu ganību un pļavu) apstrādei. Noteikumu projektā noteikti arī nodokļa atmaksas saņemšanai nepieciešamie dokumenti, dokumentu iesniegšanas termiņi, kādos lauksaimniecības produkcijas ražotājiem atmaksājams nodoklis par dīzeļdegvielu (gāzeļļu).
Noteikumu projektā tiek saglabātas normas, kuras šobrīd tiek regulētas ar atbilstošiem Ministru kabineta 2001.gada 20.marta noteikumiem Nr.140 “Kārtība, kādā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem atmaksājams akcīzes nodoklis par dīzeļdegvielu (gāzeļļu)”, kas zaudē spēku ar 2004.gada 1.maiju.
Projekts nodots saskaņošanai Tieslietu, Ekonomikas, Zemkopības ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā;
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Kārtība, kādā atmaksājams akcīzes nodoklis par degvieleļļu, tās aizstājējproduktiem un komponentiem, ko izmanto par kurināmo”.
Saeima 2003.gada 30.oktobrī pieņēma likumu “Par akcīzes nodokli”, kurš stāsies spēkā 2004.gada 1.maijā. Minētais likums tiek ieviests saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām. Ar 2004.gada 1.maiju, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, ir nepieciešams vienlaikus novērst visas atlikušās neatbilstības ES prasībām akcīzes nodokļa jomā.
Noteikumu projektā noteikta kārtība, kādā atmaksājams akcīzes nodoklis, piemērojot likuma “Par akcīzes nodokli” 18.panta septītās daļas minētos nosacījumus. Projektā paredzēts, ka komersantiem tiek atmaksāts akcīzes nodoklis par degvieleļļu, tās aizstājējproduktiem un komponentiem, ko izmanto par kurināmo siltuma ražošanai telpu apkurei un karstā ūdens sagatavošanai. Noteikumu projektā noteikti nodokļa atmaksas saņemšanai nepieciešamie dokumenti, dokumentu iesniegšanas termiņi, kādos komersantiem atmaksājams nodoklis.
Izstrādātais noteikumu projekts neietekmē valsts budžetu, jo likumā jau ir noteikta norma, ka akcīzes nodoklis atmaksājams par degvieleļļu, tās aizstājējproduktiem un komponentiem, ko izmanto par kurināmo, turklāt arī šobrīd pastāv šāda kārtība.
Noteikumu projektā tiek saglabātas normas, kuras šobrīd tiek regulētas ar atbilstošiem Ministru kabineta 1999.gada 30.novembra noteikumiem Nr.399 “Kārtība, kādā atmaksājams akcīzes nodoklis par naftas produktiem, ja degvieleļļu, tās aizstājējproduktus un komponentus izmanto par kurināmo”.
Projekts nodots saskaņošanai Tieslietu, Ekonomikas, Vides, Zemkopības ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē.

Iekšlietu ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Policijas darbinieka palīgu darba organizācijas un pienākumu pildīšanas noteikumi”.
Likumā “Par policiju” ir tiesiski noregulēts policijas darbinieka palīgu institūts, savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka policijas darbinieka palīgu darba organizācijas un pienākumu pildīšanas noteikumus, viņu tiesības un pienākumus nosaka Ministru kabinets.
Noteikumu projekts paredz noteikt policijas darbinieka palīga darba organizāciju, viņa tiesības un pienākumus, pieņemšanas un atbrīvošanas kārtību, darba rezultātu uzskaiti un vērtējumu, kā arī Valsts policijas priekšnieka, teritoriālo policijas iestāžu priekšnieku, kriminālpolicijas un kārtības policijas priekšnieku un policijas darbinieka, kura vadībā palīgs nozīmēts, pienākumus.
Valsts policijas budžetā finansiālais nodrošinājums policijas darbinieku palīgiem nav paredzēts. Materiāltehniskajā nodrošinājumā policijas darbinieku palīgiem Valsts policija centralizēti izsniedz tikai policijas darbinieka palīgu apliecības.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu ministrijā, Ģenerālprokuratūrā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts kancelejā;
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Grozījumi Robežsardzes likumā”.
Saskaņā ar Konvencijas par Eiropas Policijas biroja izveidi, kuras pamatā ir Līguma par Eiropas Savienību K3.pants (Eiropola konvencija), 46.pantu šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti.
Eiropola konvencija paredz, ka katrai dalībvalstij ir jāizveido nacionālā vienība un jānosaka kompetentās iestādes, kuras sadarbosies ar Eiropolu. Informācijas apmaiņa starp Eiropolu un Latviju principā notiks tikai caur nacionālo vienību (Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Starptautiskās sadarbības pārvaldes Eiropola nacionālais birojs), kas saņemto informāciju nosūtīs tālāk attiecīgajām kompetentajām iestādēm. Tomēr atsevišķos gadījumos Eiropolam ir tiesības informāciju nosūtīt tieši kompetentajām iestādēm un otrādi.
Šobrīd Robežsardzes likums paredz iespēju Valsts robežsardzei sadarboties ar citām valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) noteikta veida jautājumos – valsts robežas apsardzības un kontroles jautājumos, kā arī jautājumos, kas saistīti ar ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās, izceļošanas un tranzīta noteikumu ievērošanas kontroli. Pastāv iespēja sadarboties ar kaimiņvalstu attiecīgajiem dienestiem profesionālos jautājumos. Tādējādi ir nepieciešams izdarīt grozījumus šajā pantā, paredzot iespēju Valsts robežsardzei sadarboties arī ar starptautiskām organizācijām un savienībām savas kompetences jautājumos.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Ekonomikas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā, Ģenerālprokuratūrā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Prasības braukšanas ātruma kontroles mērierīcēm”, kuri noteiks prasības braukšanas ātruma kontroles mērierīcēm.
Paredzēts noteikt, ka braukšanas ātruma kontrolei izmanto ierīces, kurām: saņemta radiofrekvenču lietošanas atļauja; saņemts mērīšanas līdzekļa tipa apstiprināšanas sertifikāts; veikta pirmsekspluatācijas vai kārtējā verificēšana un saņemts verificēšanas sertifikāts un uzlīme (uzlīmei jābūt redzamā vietā uz ierīces).
Ierīcēm izvirzītās tehniskās prasības nosaka, ka sertifikātā norādītā pieļaujamā ierīces kļūda ekspluatācijas apstākļos nepārsniedz: ātruma mērījumam līdz 100 km/h – 6 km/h; ātruma mērījumam virs 100 km/h – 8 km/h; ātruma mērījumu ierīce uzrāda uz displeja ciparu formātā un mērvienībās – km/h; ātrumu var mērīt, ierīcei atrodoties transportlīdzeklī (stāvošā vai braucošā) vai nekustīgi turot to rokās; nodrošina ne mazāk kā divu pēdējo ātrumu mērījumu saglabāšanu ierīces atmiņā; darbojas tādos laikapstākļos, kuros temperatūras diapazons ir no – 25⁰ līdz + 40⁰C.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ekonomikas un Satiksmes ministrijā.

Satiksmes ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Izglītības programmu minimālās prasības autopārvadājumu vadītāja (administratora) profesionālās kvalifikācijas iegūšanai”.
Noteikumu projekts izstrādāts saskaņā ar likumu “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu”, kurš deleģē Ministru kabinetam noteikt minimālās prasības profesionālās kvalifikācijas iegūšanai.
Noteikumu projekts noteiks izglītības programmu minimālās prasības starptautisko kravu autopārvadājumu vadītāja (administratora), starptautisko pasažieru autopārvadājumu vadītāja (administratora), iekšzemes kravu autopārvadājumu vadītāja (administratora), iekšzemes pasažieru autopārvadājumu vadītāja (administratora) profesionālās kvalifikācijas iegūšanai Latvijas Republikā.
Starptautisko kravu un pasažieru, kā arī iekšzemes kravu un pasažieru autopārvadājumu vadītāja (administratora) izglītības programma nodrošina, ka, apgūstot nepieciešamās teorētiskās un praktiskās zināšanas autopārvadājumu jomā, attiecīgā persona ir ieguvusi: prasmi plānot un organizēt atbilstoši normatīvo aktu prasībām kravu un pasažieru komercpārvadājumus un ar tiem saistītos pakalpojumus; kā arī zināšanas autopārvadājumu tiesiskajā regulējumā, kā arī atbilstošajās tehniskajās prasībās: starptautisko un iekšzemes kravu un pasažieru pārvadājumos; zināšanas par ceļiem un satiksmes vadību: starptautisko un iekšzemes kravu un pasažieru pārvadājumos; zināšanas ekoloģijas un darba aizsardzības jautājumu risināšanā; izpratni par satiksmes drošības un darba drošības jautājumiem; izpratni par sociālo jautājumu risināšanu; zināšanas un spēju analizēt uzņēmuma un pārvadājumu finansiāli ekonomiskos rādītājus; izpratni par tehniskajām problēmām, kas saistītas ar ritošā sastāva un tā aprīkojuma ekspluatāciju; zināšanas par specializētajiem pārvadājumiem; prasmi organizēt pārvadājumus atbilstoši pasūtītāja prasībām, ievērojot autopārvadājumu regulējošus normatīvos aktus; prasmi lietot informātikas tehnoloģijas; izpratni par autopārvadājumu vadītāja (administratora) profesiju un nozīmi sabiedrībā, kā arī savstarpējās uzticības vides veidošanu.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes ministrijā.

Valsts kancelejas Komunikācijas departament