Ir ļoti būtiski: palīdzēt Latvijai un latviešiem

Dr. Egils Zālītis, Latviešu Ārstu un zobārstu apvienības vicepriekšsēdis, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Atis Ieviņš

Pirms pusgadsimta dibinātās LĀZA (Latviešu Ārstu un zobārstu apvienība) mērķi un uzdevumi sen jau ir mainījušies. Kad 1945.gadā bēgļu gaitās Vācijā bija nonākuši vairāk nekā 500 latviešu ārstu un zobārstu, viņiem vajadzēja palīdzēt iekāpt "glābšanas laivā". Kad 1947.gadā Eslingenē tika nodibināta LĀZA, tās galvenais mērķis bija apzināt un uzturēt sakarus starp visiem latviešu ārstiem un zobārstiem, kas atradās bēgļu nometnēs. No 1950. līdz 1955.gadam nācās palīdzēt izkārtot medicīnas izglītības dokumentus tiem ārstiem, kas sāka meklēt darbu trimdas zemēs. Jo viņu dokumenti bija palikuši Latvijā vai pazuduši. LĀZA sniedza ārstiem gan praktisku, gan arī morālu atbalstu. Jo bieži vien savulaik Latvijā visnotaļ respektētiem ārstiem jaunajā mītnes zemē nācās strādāt zemāk kvalificētu darbu vai nomales slimnīcās darboties vietējo ārstu uzraudzībā. Šādās, reizumis pazemojošās situācijās LĀZA cilvēkos uzturēja pašcieņu un izturību.

Gadu ritumā mainījusies apvienības vadība. Tās biedru skaits daudzās pasaules valstīs gan samazinājies, gan atkal audzis. Kopš 1979.gada vadība pārgāja Toronto kopai. Kopš astoņdesmito gadu nogales arvien vairāk tika dibināti profesionāli sakari starp ārzemēs un Latvijā dzīvojošiem tautiešiem. Viens no aktīvākajiem šo kontaktu dibinātājiem bija Dr. Bertrams Zariņš, kurš, tāpat kā viņa brālis Dr.Kristaps Zariņš, Latvijas medicīnas attīstības labā darījis ļoti daudz. Arī rīkojot Rīgā pasaules latviešu ārstu kongresus. Tagad LĀZA cenšas sniegt atbalstu tiem Latvijas ārstiem, kas vēlas apmeklēt ārzemju klīnikas un specializēties kādā no medicīnas nozarēm. Palīdzēt Latvijai un šeit, tēvzemē, dzīvojošiem latviešiem ir daudzu ārzemēs dzīvojošo ārstu, LĀZA biedru, mērķis. Gadiem ilgi Latvijas medicīnas attīstībā ne mazums darījuši arī Dr. Kaspars Tūters, Dr. Kristaps Kegi, Dr. Ansis Muižnieks... Un ne jau viņi vien.

Daudzu latviešu mītnes vieta gan ir tālu pasaulē, bet sirds — šeit, Latvijā. Aizvadītā gada nogalē intervijā LĀZA "Apkārtrakstam" (kas tagad iznāk Rīgā) Dr. Kristaps Zariņš sacīja: "Es domāju, mēs atgriežamies. Es esmu nez cik reizes atgriezies un turpināšu atgriezties... Latvija ir mūsu tēvu zeme, te mēs jūtamies, ka mēs te piederam, tā ir mūsu tauta, mums te ir liels prieks braukt. Es domāju, mēs esam atgriezušies." Jā, un daži ārsti jau atgriezušies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. Viens no pirmajiem, šķiet, bija profesors Pēteris Apse, kas jau vairākus gadus strādā Stomatoloģijas institūtā. Kopš trešā pasaules latviešu ārstu kongresa uz dzīvi tēvzemē pārcēlies arī LĀZA vicepriekšsēdis Dr. Egils Zālītis. Arī LĀZA globālais birojs tagad atrodas Rīgā un to vada viņa dzīvesbiedre Dace Micāne–Zālīte.

— Daudzi Latvijas ārsti, īpaši jaunā paaudze, cenšas pārcelties darbā uz ārzemju klīnikām. Tur lielākas iespējas un labāks medicīnas aprīkojums. Un — finansiāli izdevīgāk. Turpretim jūs pārcēlāties uz dzīvi tēvzemē. Kādēļ, kādi apsvērumi mudināja?

— Par šo jautājumu esmu bieži domājis. Bet vienmēr vajag atcerēties LĀZA mērķus. Kopš Atmodas sākuma tie ir — palīdzēt Latvijai ar projektiem, veicināt Latvijas mediķu zināšanu papildināšanu. Sākoties Atmodai, vienmēr esmu domājis par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā. Zināju, protams, ka man šeit būs grūti strādāt, jo tolaik Latvijā trūka daudzu medikamentu, arī antibiotiku, un tas ārstu darbu sarežģīja. Bija grūts periods. Savus Latvijai domātos projektus sāku jau tad, kad vēl dzīvoju Bostonā. Nodibinājām pat medicīnas izpalīdzības komiteju "Latvijas nākotnei". Ar sievu Daci uzņēmām dokumentālu filmu par vispārējo bērnu veselības stāvokli Latvijā, un tā apceļoja visu pasauli. Par filmas demonstrēšanā iegūtajiem līdzekļiem nosūtījām 22 pediatrijas iestādēm Latvijā zāles un medicīnas aparatūru aptuveni 800 000 dolāru vērtībā. Filmu izmantoja Miera korpuss, kas, apmācot savus darbiniekus, brauca uz Latviju. Bostonā iesākto projektu dabisks turpinājums ir šeit, Latvijā, uz kurieni ar sievu esam pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi. Turpinu Amerikā iesāktos projektus, un tā, manuprāt, ir kolosāla izdevība. Daudzi ārsti, LĀZA biedri, man saka: "Egil, es arī gribētu būt šeit un veidot savus projektus, sadarboties ar Latvijas kolēģiem." Domāju, ka tas ir daudzu LĀZA biedru dzīves mērķis. Taču ne visiem to ir tik viegli realizēt. Ir taču jāmaina visa sava dzīve.

Esmu LU Medicīnas fakultātes mācību spēks un pediatrijā sadarbojos ar studentiem un rezidentiem. Viņi nāk pie manis, redz manu privātpraksi, kas veidota pasaules standartu līmenī. Kopīgi mēs pieņemam pacientus. Studentiem, es domāju, ir interesanti redzēt Rietumu pieeju darbā ar mazajiem pacientiem. Un šī pieeja ir atšķirīga no te ierastās. Starp citu, atšķirīgas ir arī Eiropas un Amerikas skolas. Eiropā lielāks uzsvars ir homeopātijai.

— Savu privātpraksi Rīgā uzsākāt tūlīt pēc pārcelšanās uz Latviju?

— Jā, pēc pāris mēnešiem. Mans pirmais projekts Latvijā bija palīdzības sniegšana Talsu traģēdijā cietušajiem. Varēju informēt Amerikas ārstu sabiedrību par stāvokli pēc šīs traģēdijas un kāda palīdzība ir nepieciešama. Kad uzsāku Rīgā savu privātpraksi, Latvijā tā vēl bija jauna lieta. Turklāt Latvijā esmu "alternatīvs", ar visai atšķirīgu darba pieredzi, ar Amerikas skolu.

— Kā pacientu vecāki jūs atrod?

— Ziņa pāriet no viena pacienta vecāku mutes citās ausīs. Pašlaik man ir ap pustūkstotis pacientu, no kuriem divas trešdaļas Latvijas bērnu, bet trešdaļa ir vēstniecību un ārzemju firmu darbinieku bērni. Prakse aug, taču tās īsta izveidošana prasa vismaz gadus piecus. Mani pacienti ir vecumā no tikko dzimušiem līdz pat tīņu vecumam. Dažas topošās māmiņas atnāk konsultēties jau grūtniecības laikā un pēc tam lūdz, lai atnāku uz Dzemdību namu, kad mazulis būs piedzimis. Tā arī ir tā primārā veselības aprūpe, kad pediatrs iepazīst savu pacientu jau no piedzimšanas brīža, zina viņa ģimeni un ar veselību saistītās problēmas. Priecājos, ka šajā gadā Latvijā pieaug dzimstība. Patīkami arī, ka trīsdesmitgadīgo paaudze meklē ārstu ar ASV pieredzi. Redzu, ka arī studentiem un rezidentiem patīk šī Latvijai jaunā pieeja bērnu ārstēšanā.

— Kopš 1998.gada pavasara jūs esat uzstājies ar lekcijām "Vardarbība pret bērnu — ASV pieredze" gan Rīgā, gan arī citās Latvijas pilsētās. Lekcijas bijušas slimnīcās, pašvaldībās un arī Tieslietu ministrijā...

— Jā, un pašlaik veidojas ļoti interesants projekts. Ir nodibināts Centrs pret vardarbību, es esmu tā valdē. Centrs paredzēts ģimenes atbalstam, ir jau atrastas arī piemērotas telpas. Vardarbība pret bērnu ir ļoti nopietna problēma. Vēl ir daudz neatrisinātu jautājumu, un sabiedrība nav pietiekami informēta, kur meklēt palīdzību.

— Vai jūtaties šeit kā tēvzemē, mājās?

— Noteikti. Lai gan vienmēr būs kaut neliels iekšējs konflikts. Jo esmu taču dzimis un audzis Amerikā, tur studējis un ilgus gadus strādājis, bijis Hārvarda universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Nevaru teikt, ka nekas mani nevelk atpakaļ. Amerikā dzīvo mana māte, mana māsa, tantes un onkuļi. Tomēr Latviju izjūtu kā mājas. Varbūt pie daudzām lietām šeit nav viegli pierast. Jo mūsu paaudze uzauga trimdā. Augām ar domu, ka Latvija būs brīva un visi atgriezīsies. Taču par Latviju mums bija tās pirmās brīvvalsts laika priekšstats — kā vecāki un vecvecāki mums stāstīja. Reizēm, šeit dzīvojot, ir grūti salikt kopā realitāti ar idealizēto. Domāju, katrs trimdinieks, atgriežoties Latvijā, vairāk vai mazāk izjūt šo konfliktu starp idealizēto un reālo dzīvi. Bet jāsaprot, ka pašlaik vēl ir pārejas periods. Manas paaudzes latvieši no Bostonas šeit, Latvijā, esam kādi seši. No tiem gan esmu vienīgais ārsts. Katrs no mums jūt, ka dara kaut ko Latvijas labā. Vismaz man ir ļoti būtiski — atrasties šeit un palīdzēt Latvijai. Turklāt esmu vienīgais pediatrs ar Rietumu pieredzi, priecājos, ka varu ar to dalīties.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente