Rīgas svētki un ikdienas — tas ir Rīgas Centrāltirgus

Raibs tirgus tiešām kā pupas zieds,

Te iepirkties vari un mēļot.

Te tu pie dzīves saknes tiec

Un promiedams vari kaut lēļot.

Antons Austriņš

Rīga izsenis bijusi rosīgs tirdzniecības centrs. Pirkt un pārdot gribētāju nekad nav trūcis. Vecās hronikās un avīzēs aprakstīts, ka augu gadu pa lielceļiem uz galvaspilsētu virzījusies laucinieku vezumu virtene — ar alus un brandava mucām, sviesta cibām, krējuma ķērnēm, žāvētiem cūkas šķiņķiem, bīdeļmiltu un tupeņu maisiem. Katram tirdziniekam kā sava veida caurlaide līdzi bijis jāņem vismaz viens kārtīgs akmens — Rīgas rātei bruģu un mūru remontam. Vecākais un ievērojamākais bijis Daugavmalas pārtikas tirgus ar slaveno Aleksandra Čaka apdzejoto umurkumuru un tingeltangeļu lustēm (dibināts 1571.gadā). Agrākais bazara placis pie Rātes un Melngalvju nama kļuvis par šauru — nācies meklēt brīvāku vietu ārpus centra Daugavas krastos pie vecajiem nocietinājumu mūriem. Taču jaunais laukums bijis visai nelīdzens, satiksmei neērts, pavasaros un rudeņos Daugavas palu un neizbrienamu dubļu apdraudēts.

Kad 1857.gadā tika izdota pavēle par cietokšņa mūru noārdīšanu, uzsāka tirgus labiekārtošanu: laukumu paaugstināja, nogludināja, pārsedza ar bruģakmeņiem, uzbūvēja spīķerus — noliktavas, ierīkoja ūdens pumpi (darbi izmaksājuši 100 000 rubļu). Noārdīto mūru vietā uzceltas pagaidnovietnes — būdas un paviljoni dažādu sīkpreču jeb krāmu tirgoņiem. Viņi gan neievērojuši "ukazus" — beķeri ar kliņģeru, veģu un piparkūku kastēm, reņģu sievas ar lucīšu un zutiņu toveriem, cepurnieki ar salmenīcām, ausainēm un naģenēm pieblīvējuši gaiteņus, ka ne cauri tikt. Arī ierādītais papildpleķis starp Mārstaļu un Kārļa ielu neesot līdzējis — drūzmā no pamesta smēķa vai sardeļu uzkarsēšanas ietaises tirgus 1871.gada 27.augustā aizsvilies un izdedzis līdz pamatiem. Kā lai nenotic parunai: "Tikai tirgū var visu pazaudēt un visu atrast."

Zemniekiem savu ražojumu pārdošanai dome 1867.gadā nodevusi Ravelīna laukumu Elizabetes un Aleksandra (Brīvības) ielas krustojumā, kur uzcelta policijas sardzes mājiņa un daži paviljoni. Tajos gados nodibināti arī Krasno–Gorkas (Maskavas priekšpilsētā), Lielklīveru salas un Āgenskalna tirgi, kas gan nīkuļojuši bez plašākas preču apgrozības. Arī laucinieki vairāk nekā savu Ravelīna placi iecienījuši ērto tā dēvēto Daugavmalas bazaru. Turpretim, izaugot Pēterpils priekšpilsētai, zēlis un plaucis Aleksandra tirgus, kam 1876.gadā atvēlēta labiekārtota mītne pie Lielā pumpja. Pēc Andrejsalas pievienošanas dzelzceļam piekraste un elevators kļuvuši par traucēkli rosīgajai satiksmei, Daugavmalas tirgus tālākai izbūvei, tāpēc 1882.gadā "krāmu" tirdziņš pārcelts uz Turgeņeva ielu. Turpat ierīkotas arī īpašas nojumes mājlopu pārdošanai, kas līdz tam notikusi dzelzceļa stacijas tuvumā pie kanāla, nesaudzīgi to piegružojot.

Saņemot no pilsētas domes pabalstu — 300 000 rubļu, 1899.gadā ievērojami paplašināts Daugavmalas tirgus — izbūvēts apjomīgs gaļas paviljons, uzlabota satiksme — atklājot Brēmera un Gūtenberga ielu, atvēlētas telpas sanitārpolicijai. Nododot veco laukumu Grebeņščikova labdarības iestādei bāriņu patversmes celtniecībai, Krasno–Gorkas tirgu 1890.gadā pārvietoja pie Jāņa vārtiem. Arī Aleksandra tirgum meklēts jauns apbūves gabals Aleksandra un Matīsa ielas stūrī, paplašinot to uz blakus esošo sakņu dārzu rēķina. Gadsimtu mijā dome atvēlējusi 47 000 rubļu inženiera Larionova un arhitekta Gersdorfa projektēto tirgus ēku un lauku izbūvei. Pamazām savu darbību izbeidza Ravelīna tirgus. Tirdzniecībai ar salmiem, sienu, lopbarību un dārzeņiem 1890.gadā ierādīts iežogots nostūris Daugavmalā, kas ieguvis Kārļa tirgus nosaukumu. Pieaugot nomaļu iedzīvotāju skaitam, 1892.gada 1.decembrī atklāja tirgu "Aleksandra augstumos" — Aptiekas un pagarinātajā Strādnieku ielā, tā paša gada 1.maijā sācis darboties neliels tirdziņš arī Iļģuciemā, Daugavgrīvas un Kuģu ielā. Pēc ilgākiem strīdiņiem pilsētas dome 1893.gadā iecēlusi īpašu komisiju Āgenskalna tirgus reorganizēšanai. Par 9000 rubļu nopirkts zemes gabals Lielās Nometņu un Zeļļu ielas krustojumā, kur tad arī par 15 245 rubļiem izbūvēts tajos laikos diezgan moderns tirgus, kas, vēlāk nedaudz pārveidots, kalpo pārdaugaviešiem vēl šobaltdien. Vidzemes gubernators 1895.gada 26.maijā apstiprinājis domes sastādītos Rīgas tirgu attīstības un darbības statūtus, kas galvenajos vilcienos ievēroti līdz pat Latvijas brīvvalsts sākumam.

Apstākļi grozījās 1930.gadā, kad atklāja jauno moderno Centrāltirgu, kura izbūve valstij izmaksājusi 5 250 000 latu. Atbrīvojās vērtīgas zemes platības Daugavmalā, un Rīgas izskats no upes puses kļuva daudz glītāks. Rīgas dome pārkārtoja un paplašināja arī Vidzemes tirgu (1938), kā arī citus tirdzniecības centrus, rekonstrukcijai atvēlot ap 10 miljoniem latu.

Pēc okupāciju gadiem, kad zvejnieku lomi, gardu desu luņķi un sviesta kalni bija redzami mākslinieku darinātajos sienu gleznojumos vairāk nekā uz paviljonu letēm, tagad Rīgas tirgi — preču apgrozījumi — atkal atdzīvojušies. Un, kaut gan daudzu pircēju maciņi pagaidām vēl paplāni, acīgs pircējs, "izķemmējis" tirgus piedāvājumus, pratīs ietaupīt ne vienu vien latu — sezonas laikā nopirkt ziemai dzērvenes par 30—40 santīmiem litrā, labus kartupeļus un kāpostus par daudz lētāku samaksu nekā veikalā. Rīgas tirgos, kur draudzīgi satiekas pilsētas un lauki, attīstoties ekonomiskajiem sakariem, arvien biežāk latviskajam "labdien" blakus skanam dzird kaimiņu un tālīnu ciemiņu sveicienus — igaunisko "tere!", lietuvisko "laba diena!", krievisko "ģen dobrij!", gruzīnisko "gamardžoba!", vācisko "guten Tag!". Strauja un vērienīga Centrāltirgus sakopšanās un modernizēšanās, kā arī tirgus informācijas paplašināšana vērojama, pošoties Rīgas jubilejai. Aizvākti gadu un ķirmju saļodzītie ābolgaldu labirinti, kam grūti bija izspraukties cauri. Tai vietā pieklājīgā atstatumā cits no cita slejas gaiši tonēti minipaviljoni ar ērtībām, apgaismojumu, apkuri. Uz ielas vairs nav atļauts pārdot eksotiskos augļus, tiem vieta tikai veikaliņos. Nozudušas finiera būdas, kur vēl nesen "pa kluso" tirgoja aizdomīgas "krutkas", "spirķikus". Savairojušās glītas, viesmīlīgas kafejnīcas, uzkodu stūrīši, kur patīkami apstāties ar iepirkumu somām, mirkli atveldzēties.

Centrāltirgus, kura apgrozījums pērn bijis 5217 miljoni latu, arī 2000.gadā plāno strādāt ar peļņu, ko paredzēts ieguldīt uzņēmuma, tā apsaimniekoto Vidzemes un Āgenskalna tirgu rekonstrukcijā. Ne vien Aleksandra Čaka un Antona Austriņa laikos dzejnieki un mākslinieki smēlās iedvesmu tirgus krāsainajā kņadā. Daugavmalā arī tagad redzami otām, paletēm un molbertiem bruņojušies krāsu meistari, skicējot Latgales priekšpilsētas siluetus, unikālos lielpaviljonus, kuru celtniecībā izmantotas Pirmā pasaules kara laikā Vaiņodē būvēto cepelīnu angāru konstrukcijas. Klaiņojot gar vecajiem spīķeriem, preču pārpildītajiem kioskiem, arī man galvā ieskanējušās pavasarīgas vārsmas:

Kad apnīk runas, kam nekad nav gala,

Kad lēti solīts makā nekrīt vis,

Pie tevis atkal, raibā Daugavmala,

Es nāku raizēs, rūpēs samircis.

Šķiet, izkāpusi dižupe no krastiem:

Visapkārt pludo, puto, palo, plūst.

No dzīves spēles ritmiem neierastiem

Sirds jaunu priecīgāku pulsu gūst.

Aizvien biežāk tirdzinieku vidū apgrozās avīžu un radio reportieri, ar savu vērīgo skatienu Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis, augsti ārzemju viesi. Centrāltirgu, noslēdzot savu trīs dienu vizīti Latvijā, kopā ar delegāciju apmeklēja Dānijas premjers Pols Nīrups Rasmusens. Īpašu dāņu ciemiņu uzmanību izpelnījās Latvijas rupjmaize un siers. Latvijas vēstnieka Dānijā Aivara Baumaņa pavadībā P.N.Rasmusens apskatīja gaļas, piena un maizes paviljonus. Premjers iegādājās sieru, citi delegācijas locekļi — mūsu iecienīto rupjmaizi, kam bagātīgi piejaukts tautas sensenais darba tikums, ziedošas rudzu druvas smarža.

Akciju sabiedrības "Rīgas Centrāltirgus" valde ar tās enerģisko vadītāju, Rīgas domes deputātu Aivaru Ozolu priekšgalā ir pilna apņēmības veidot Centrāltirgu par plaukstošu, peļņu nesošu uzņēmumu. Lai tas kļūst par modernu tirdzniecības kompleksu, ko turpmākos 25 gadus nebūtu jāremontē, lai nākamajai tirgus vadībai nevajadzētu raizēties par apkuri, jumtiem, logiem.

Maijā pabeigta pirmā rekonstrukcijas darbu kārta piena paviljonā. Tajā uzstādīta centralizēta aukstuma padeves iekārta un ierīkotas jaunas ar aukstuma vitrīnām aprīkotas tirdzniecības vietas. Līdz gada beigām plānots ierīkot jaunas automātiskās durvis, rekonstruēt jumta segumu. Jau nākamgad Centrāltirgus tiks pie moderna gaļas paviljona. Tajā uzbūvēs otro stāvu, uz kuru vedīs divi eskalatori un četras kāpnes. Tuvākajā laikā rekonstrukciju gaida arī Centrāltirgus pagrabi un rūpniecības preču tirgus. Pēc tam varēs īstenot kādu senu ieceri — ierīkot laukumu ar strūklaku. Trīsdesmitajos un pēckara gados Centrāltirgus tiešām bija lielākais slēgta tipa tirgus Eiropā un tāds tas — moderns, atbilstošs pasaules standartiem — noteikti būs arī nākotnē.

Nav šaubu — savā 70.gadskārtā Centrāltirgus kļuvis par mūsu saimnieciskās rosības jutīgu barometru, pirmo cerīgo atgūtās neatkarības gados gūto panākumu skati, par vienu no galvaspilsētas vizītkartēm.

Valdis Rūja — "Latvijas Vēstnesim"