Uzrunā Aleksandra Čaka 34. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Nāk salda krēsla. Teic ardievas rietam, kā zāļu klēpji ēnas ielās krīt

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV

Nav jau nemaz tik daudz nezūdamo un pārlaicīgo vērtību, kas vieno Latvijas tautu, liekot kāpt pāri mantiskām, politiskām, paaudžu un citām sabiedrību sadalošām plaisām. Dziesmu svētki. Un arī Jāņi. Kā atbalss no seniem saulgriežu ritiem. Kā uguns, kas atkal un atkal izlaužas laukā pat zem vissmagākās nebrīves pelnu kārtas. Par spīti iekarotāju un vietējo iztapoņu aizliegumiem.

Aleksandrs Čaks Zāļu vakaram, Jāņu gaidīšanai savā daiļradē pievērsies daudzkārt. Arī brīnišķīgajā 1931. gadā sacerētajā stāstā "Jautrais ermonists", ko jocīgi labsirdīgos zīmējumos iemūžinājis Anšlavs Eglītis. Stāsta pirmraksts un zīmējumi tagad skatāmi "Latvijas Vēstneša" preses namiņa skatlogā uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra. Jāpiebilst, ka ermoņiku spēlētājs jeb spēlmanis vispār ir ļoti iemīļots dzejnieka varonis. Viņam autors uzcēlis pieminekli ar savu sakāpinātu izjūtu, rēgainu vīziju un neprātīgu iedomu poēmu "Spēlē, Spēlmani!", kur dažbrīd lasot šķiet, ka dzejas rindas pašas rauj sev lasītāju līdzi:

Tā diena pēc dienas aiziet,

Spēlē meldiju spēlmanis.

Viņam tā vairāk kā maize,

Viņam tā — viss.

Mēs ejam no mājas mājā.

Viss līgo kā atbalss līdz.

Zelta mēness par zābaku kājā,

Par dzeltēnu svārku rīts.

Es līdzi. Un skatos visā.

Dur zvaigzne kā zobens ass.

Rit pasaule savā risā.

Un es kas? Paliekas?

Latviešu modernās prozas klasiķis Anšlavs Eglītis (1906 — 1993) ļoti atzinīgi vērtējis ne tikai Aleksandra Čaka dzeju, bet arī stāstus. Viņa spriedumi 1958. gadā tapušajās atmiņās:

"Par Čaka dzeju ir diezgan daudz rakstīts, uzskats par to puslīdz nostabilizējies, un viņam ierādīta goda pilna dzejas kuplinātāja un atjaunotāja vieta latviešu rakstniecībā. Viņa prozu turpretim piemin tikai garāmejot, parasti piezīmējot, ka tā nesasniedzot dzejas kvalitāti. Domāju, ka šis spriedums ir atceļams. Var jau būt, ka dzejā Čaks izteicies pilnīgāk, taču viņa prozas sniegums nav nemaz tik niecīgs — 27stāsti, sakopoti divās grāmatās: "Eņģelis aiz letes" un "Aizslēgtās durvis". (..)

Pārlasot Čaka prozu, visvairāk pārsteidz tas, ka viņa pieeja un arī apdare nebūt neliekas novecojusi un nereti tieši tīksmina ar savu "modernību". Rēgainība, sirreālisms tagad pasaules literatūrā tiek kopts vēl daudz vairāk nekā tad, kad Čaks rakstīja savus stāstus. Ja kāds sacerējums noturas 10–25 gadus, nezaudēdams nekā no sava svaiguma, neizplatīdams ne mazākās naftalīna smakas, tad tas vien jau ir pavisam ievērojams sasniegums."

Jāteic, tāda pati augstākās raudzes literatūra, ko neskar laika plūsma, arvien ir arī Aleksandra Čaka dzeja. Pat tā, ko pats meistars uzskatījis par mācekļa vingrinājumiem un savas dzīves laikā nav devis lasītāju vērtējumam. Starp pirmo reizi pilnībā tikai 1991. gadā Kopotajos rakstos iespiestajiem darbiem ir arī divi dzejoļi par Zāļu vakaru. Abi sacerēti 20. gadu otrajā pusē.

Nāk salda krēsla. Teic ardievas rietam,

Kā zāļu klēpji ēnas ielās krīt.

Kad pāri lampu iedzeltēnam ziedam

Plīst raķetes un pretī zvaigznēm slīd.

Sveiks Zāļu vakars lielā Centrāltirgū,

Kur slēgtās ailēs kauti lopi guļ.

Pār tavu pūli zelta lampas mirgo

Un augstu tornī gailis savus

spārnus kuļ.

Starp taviem mūriem karuseļi lido,

Spiedz leijerkaste viņiem dziesmu līdz.

Un turpat kaltā trotuāra vidū

Starp jāņuzālēm smaršo vaiņags vīts,

Snauž pienenes un kalmji valgām

gubām,

Tvan vaivarājs, un bērza sudrabs

tvīkst,

Un pāri pūļa sasarkušām lūpām

Pēc dziesmas dziesma, klūpot mūros,

slīgst.

Kad tavam prātam pūlis kļūst par asu

Un gurdums nāk un tavus ceļus liec,

Ēd lauku sieru, uzdzer virsū kvasu

Un papīrrotu smejot galvā liec.

Spilgti uzzīmēta un, kā allaž autoram, nedaudz smeldzes apņemta laikmeta ainiņa, kas gandrīz, gandrīz varētu būt ieraudzīta arī tajā Rīgā, kas jau stāv uz jauna gadsimta un nākamās tūkstošgades sliekšņa. Vienīgi leijerkasti nāktos meklēt muzejā.

Otrais dzejolis, kam dots virsraksts "Zāļu vakars Daugavas krastā", ar vairākiem tēliem sasaucas ar iepriekšējo. Un ne tikai tāpēc, ka abos tiek runāts par Zāļu vakaru:

Nez, ko gan gaida tas pūlis uz

Daugavas bruģētā krasta?

Dziesmu un auru bez sāta kā li

elākās bajāra kāzās.

Kari sen beigušies labi, sen

strēlnieki nākuši mājās,

Viesis nav gaidāms neviens.

— Jāņu nakts, Jāņu nakts valda.

Liekas, pat mirdzošais gailis uz

Pētera baznīcas torņa,

Sašķiebts no gaviļu spēka un

jāņzāļu tirdošām smaršām,

Pacelties spārnos grib varens un
iejaukties zilgmē ar putniem

Tālumiem jaunumus nest —

Jāņu nakts, Jāņu nakts valda.

Var jau būt, ka daža rinda šajos pantos nav tik nospriegota un tēlu piepildīta kā daudz pazīstamākajos Aleksandra Čaka dzejoļos par Jāņiem. Tomēr dzejas spēks strāvo cauri arī šīm mācekļa vārsmām. Turklāt Saulgriežu nakts ainas pilsētā ir krietni vien piezemētākas, mazāk pirmatnējās dzīvības un seno ieražu piesātinātas nekā laukos. Nav jāņabērnu, nav jāņuguņu, nav miestiņa, un, šķiet, nav pat nevienas dzīvas būtnes. Ir bezveida pūlis, ir lampu un raķešu ugunis, ir kvass. Un par dzīvu putnu grasās pārvērsties Pētera baznīcas gailis. Sirreāls, bet nebūt ne sadomāts tēlojums, kas rāda cilvēka milzīgo atsvešinātību lielpilsētā. Prieka un svētku sajūtu samākslotību un neīstumu vēl vairāk izceļ nobeiguma rinda: "Un papīrrotu smejot galvā liec."

Varbūt tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc autors šos dzejoļus nav devis iespiešanai. Jo tajos rādītais nebūt neatbilst tolaik dzejnieka daiļradē valdošajam nedaudz romantiskajam pievilcīgas pilsētas tēlam. Kaut gan arī stāstā "Jautrais ermonists" ir sniegts nebūt ne piemīlīgs lielpilsētas tēls. Tiesa, tikai dažās rindkopās, pat vienā bezgalgarā teikumā:

"Un tad man pēkšņi tik briesmīgi sāka riebt visas šīs mūžīgi dzeltēnās un sausās kā sutnes smiltis, ar kurām man likās pilnas visas manas drēbes, veļa, domas, jūtas, sakarsētais, benzīna pilnais miglainais gaiss, čurkstošā karbonāde, visas meitenes, alus, pat mani sapņi naktīs; man pēkšņi tik briesmīgi sāka riebt visas šīs dāmas savos papagailiski spilgtos mēteļos, ar saviem dārgiem zelta zobiem un nepārspējamo iedomību, sāka riebt visi šie bērni, kas no rīta līdz vakaram cita nekā neprot kā tikai kliegt, kauties, raudāt un spēlēt autobusu, atkal autobusu un vēlreiz autobusu; visas šīs apcirptās priedes, rindās iedēstītās putekļainās liepas un saulē izbalējušie pliederi, mūžīgi sliktie patafoni un auto bez kādu firmu dažādības."

Ir cits laikmets, par Zāļu vakaru domā un raksta citas paaudzes autori. Bet Jāņu tuvuma brīnums vienalga sapin, savalgo, sagūsta domas un prātu. Gribas būt laukā no pilsētas, būt pie dabas, pie ugunskura, būt Saulgriežu nakts burvības vidū.

Lai katram šajā naktī izdodas ieraudzīt uzplaukstam visu daudzināto papardes ziedu. Un, ja nu nelaimējas, tad vismaz sapņot citugad būt kopā ar iecerēto tajās stundās, kad visa Latvija līgo, gaidot rītausmu.

Lai redzētu, kā saulīte rotājas.

Pamalē.

Bet varbūt arī mīļotā cilvēka acīs.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors