Ar orientālista un teologa spalvu

Austrumpētnieki nekad nav varējuši iztikt bez pamatīgām reliģiju studijām. Kristietība taču ir radusies Austrumos, un Vecā Derība satur vairāku seno tautu gudrības. Droši vien tāpēc erudītajam orientālistam, Indonēzijas valodu pratējam Leonam Gabrielam Taivanam samērā vienkārši izdevies dziļi ieiet kristietības dažādo konfesiju un sektu vēsturē. Teoloģijas fakultātē savas zināšanas var likt lietā arī arābists Jānis Sīkstulis. Nelaiķis teologs Visvaldis Klīve savukārt pamatīgi pazina Indiju un bija arī filozofs.

Apgāds “RaKa”, 2003. Vāka zīmējums: Katrīna Taivāne–Kalsere

Leons Taivans ir teoloģijas profesors, lasa kursus LU Teoloģijas fakultātē. 1988.gadā Maskavā (Rīgā tas tolaik nebija iespējams) viņš izdeva grāmatu “Pa Latgali”, kurā īpaši labi tiek stāstīts par šī novada skaistajām baznīcām. 1995.gadā parādījās viņa grāmata “Teologijas vēsture. Pirmskristīgo laikmets”, un 2003.gadā latviešu lasītāju sasniedza kā ēst nepieciešamā grāmata “Reliģiju vēsture”, ko mūsu orientālists un teologs sarakstījis kopā ar meitu Elizabeti Taivāni – šīs pašas fakultātes doktoranti. Tajā varam atrast informāciju par visām galvenajām pasaules ticībām un izplatītākajām sektām jeb tā dēvētajām jaunajām reliģijām. Tas ir ļoti saturīgs, vienkāršā valodā uzrakstīts apcerējums par stipri atšķirīgām reliģiskām parādībām. Visai šai mozaīkai, kas vienlaikus ir mācību grāmata un nopietns pētījums, kopīgs ir gudru cilvēku godīgs stāstījums.
Latvijas nelielajai, bet ar augstiem zinātniskiem grādiem un nosaukumiem apveltītajai vidējā un vecākā gadagājuma orientālistu saimei un daudzajiem studentiem, Austrumu civilizāciju apguvējiem, Leons Taivans ir liela autoritāte kā Dienvidaustrumāzijas pētnieks. Sevišķi labi viņš pazīst Filipīnas (par tām Maskavā 1980.gadā izdota grāmata) un Indonēziju. Viņa pētījumi ir plaši atzīti arī ārzemju speciālistu vidū. Droši vien daudzi atceras: astoņdesmitajos gados Leons Taivans, būdams PSRS Zinātņu akadēmijas Austrumpētniecības institūta zinātniskais sekretārs, arī Latvijas avīzēs publicēja ļoti saturīgus un no oficiālās informācijas viedokļa visai ķecerīgus rakstus par Āziju. Viņš atgriezās Latvijā un sākoties Atmodas kustībai, arī pats tajā aktīvi iekļāvās.
Leons Taivans joprojām nav pazaudēts austrumpētniecībai arī tādā veidā, ka māca kursus Orientālistikas maģistrantūrā, ir iecerējis latviešu valodā izdot plašu darbu par Dienvidaustrumāziju. Laikam neviens neapvainosies, ja teikšu, ka Latvijā ir maz zināms par 235 miljonu lielo tautu – indonēziešiem, kuru vēsturi ilgus gadus pētījis Leons Taivans. Maskavā 2001.gadā izdota viņa grāmata “Austrumu mistērija. Politija indonēziešu reliģiskajā apziņā”. Latvijai nav mazsvarīgi citvalodās publicētie latviešu autoru darbi, Latviešu humanitāro nozaru zinātnieki nevar iegūt pat pieticīgu starptautisku atzīšanu, izdodot savus darbus tikai dzimtajā valodā, un savukārt latviešu lasītājiem domātus nopietnus pētnieciskus apcerējumus nav iespējams bez pamatīgas piestrādāšanas pārtulkot svarīgākajās svešvalodās.
No monogrāfijas uzzinām, ka 19.–20.gs. Indonēzija – īpaši Bali un arī valsts likteņus visvairāk noteicošā Javas sala – attīstās uz visai raiba fona: tur pastāv sena mitoloģija, vairākas reliģijas, ne vienmēr ar prātu izskaidrojami aizspriedumi un pat burvestības. Islams tur sadzīvo ar pamatīgām hinduisma un budisma paliekām. Krietna iedzīvotāju daļa (ap 25 miljoniem) ir kristiešu, un viņiem ir grūti laiki – viņi ne tikai zaudē agrāk izcīnītās stiprās pozīcijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē, bet arī saduras ar musulmaņu fundamentālistu uzbrukumiem. Šur tur tiek nodedzinātas baznīcas, nereti ir lieli cilvēku upuri. Valsts islamizācija ir strauji gājusi uz priekšu. Bet vēl nesen, kā to ļoti pārliecinoši parāda Leons Taivans, pat vairuma turienes eiropeiski izglītoto cilvēku domāšanā valdīja reliģisks sinkrētisms. Tā būtība ir labi redzama kādreizējā valsts prezidenta Sukarno izteikumos, ko autors citē. Piemēram: “Tēvs man deva teosofiju un islamu. Māte mani izaudzināja par hinduistu un budistu.” Meitai, kas pašlaik ir valsts prezidente, dots izteikti indiski skanošs vārds un uzvārds: Megavati Sukarnoputrī. Cilvēki nāca pie prezidenta Sukarno kā pie dieva, bet Bali salas ļaudis ticēja, ka viņš ir vēl viens Višnu iemiesojums. Arī pats politiķis sevī jutis pārdabiskas spējas: “Kad es pēdējo reizi ierados Bali, tur bija sausums. Man vajadzēja tikai parādīties, un debesu dzīles atvērās.”
Leons Taivans pārliecinoši parāda, ka valsts politikas virzība bijusi saistīta ar pastāvošām vai izdomātām reliģiskām doktrīnām, ar it kā tikai Āzijai un Indonēzijai raksturīgiem ētiskiem principiem.
Droši vien neviens vairs nevar īsti pateikt, cik lielā mērā cilvēku uzvedību pašlaik noteic reliģiju sajaukums tūkstoš salu un daudzo tautību zemē. Tās nāca cita pēc citas: hinduisms un budisms gandrīz vienlaikus 4.–10.gadsimtā, kristietība pāris gadsimtus vēlāk, bet islams – sākot ar 14.–15.gadsimtu. Eiropiešu bruņotas varas atbalstīta – un arī ne pirmsākumos– izplatījās tikai kristietība. Hinduisms ienāca līdz ar lielu izceļotāju skaitu no Indijas. Šajā juceklī līdz pat 20.gadsimtam saglabājās arī daudzi pirmatnēji ticējumi.
Leons Taivans domā, ka šai grāmatai pietrūks lasītāju, pat ja to izdosies izdot latviešu valodā. Man šķiet, ka, saīsinot daļas, kurās ir daudz svešu nosaukumu un atsauču uz līdzīgiem citu autoru darbiem, pārējās ļoti daudzi varētu lasīt ar neatslābstošu interesi. Piemēram, apakšnodaļu “Karš kā rituāls”, kas stāsta par īstiem un neizdomātiem Austrumu brīnumiem. Tas ir saturīgs un labi uzrakstīts darbs par patiesi pastāvošiem Austrumiem atšķirībā no grāmatām par “Austrumu garīgumu”. Mums ir jāsāk krāt zināšanas par Indonēziju, kas pirms ieilgušās krīzes jau tika pieskaitīta pie Āzijas ekonomiskajiem tīģeriem. Tā katrā ziņā atkopsies un pasaulē visai drīz būs ne mazāk nozīmīga kā viena otra pašreizējā tā dēvētā lielvalsts Eiropā.

Viktors Ivbulis