Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns:

Par celulozes rūpnīcas projekta plusiem un mīnusiem

Kaut arī mans vērtējums par celulozes rūpnīcas projektu atšķiras no šeit dzirdētā, tomēr saskatu tajā divas pozitīvas iezīmes:

1) tas orientēts uz valstij nepieciešamo ārējo investīciju piesaisti;

2) ārējās investīcijas iecerēts piesaistīt jauna uzņēmuma būvniecībai, tas atšķiras no līdzšinējās prakses — esošo uzņēmumu pārdošanas ārzemniekiem.

Diemžēl vispārējā eiforijā tiek aizmirsts elementārs jautājums: ko (cik daudz) Latvija iegūs un ko tā zaudēs uzņēmuma darbības laikā? Paradoksāli ir tas, ka valdība, sankcionējot gigantiska projekta realizāciju, neprasa veikt tā vispusīgu analīzi atbilstoši pasaulē zināmajai praksei SWOT (Strenghts, Weaknessas, Opportunities, Threats ) analysis , tulk. SVID (stipras un vājās īpašības, ieguvumi un draudi).Tas rada izbrīnu arī tādēļ, ka šāda prasība tiek izvirzīta attiecībā uz citiem sīkiem projektiem.

Konkrētajā gadījumā nepieciešama ekonomiskās lietderības neatkarīga ekspertīze. Paša šī gigantiskā uzņēmuma pienesums iekšzemes kopprodukta pieaugumā ir vairāk nekā pieticīgs (1,9%). Šķiet, tādēļ, lai padarītu to pievilcīgāku, tiek minēti fantastiski skaitļi par objekta radīto multiplikatīvo efektu, kas izpaudīšoties kopprodukta pieaugumā citās tautsaimniecības nozarēs. Atsevišķu ministriju veiktie aprēķini šajā jomā (uz kuriem atsaucas projekta iniciatori) jāvērtē kritiski tādēļ, ka ierēdņi savos secinājumos nevar nerēķināties ar iestādes politiskā vadītāja viedokli, bet pēdējiem ārējo investīciju piesaiste ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem (sk. Ministru kabineta programmatisko deklarāciju). Ekspertīzi nevar aizstāt ābeces patiesību daudzbalsīga atkārtošana, ka eksportēt koksnes dziļas pārstrādes produktu ir izdevīgāk nekā apaļkoksni.

Svarīga ir vērtēšanas kritēriju izvēle. Par tādu bieži vien aplam tiek uzskatīts investīciju apjoms. Tas nekritiski pārņemts no starptautiskajiem salīdzinājumiem, kas raksturo ārējā kapitāla ieplūdi atsevišķās valstīs. Jāteic, ka arī šī informācija, atsevišķi ņemta, nesniedz pietiekami precīzu ainu, jo neparāda ārējā kapitāla lomu kopējā valstī funkcionējošajā pamatkapitālā. No investīcijas importētājas valsts viedokļa lielākas investīcijas nebūt nenozīmē lielāku ieguvumu. Investīcijas, īpaši ārējās, nav un nedrīkst būt pašmērķis. Īstenībā tās ir vajadzīgas tikai tādēļ, lai radītu materiālos nosacījumus mūsu galvenā resursa — darbaspēka — efektīvai izmantošanai.

Iedzīvotāju labklājības līmenis tieši ir atkarīgs no tā, cik pilnīgi un efektīvi tiek izmantots šis resurss. Citi, arī koksne, lai cik paradoksāli tas liktos, ir tikai līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek radīti nosacījumi darba resursu kā pievienotās vērtības galvenā avota efektīvai izmantošanai.

Vispārējā gadījumā investīciju efektivitātes kritērijs ir pievienotā vērtība (PV). Tas tomēr modificējams gadījumā, kad darīšana ir ar ārējām investīcijām. Raugoties no tās importētājas valsts viedokļa, svarīga ir nevis visa PV, bet tikai tā daļa, kas paliek valstī.

PV veido četras faktoru grupas: darba izmaksas (nodarbināto atalgojums un ar to saistītie nodokļi), kapitāla izmaksas (amortizācija), tā sauktie pārējie nodokļi un peļņa (pirms nodokļiem). Ārējo investīciju gadījumā valstī paliek tā pievienotās vērtības daļa, kuru radījis rezidentu darbs un daži sīki nodokļi. Piesaistītā kapitāla radītā daļa nonāk investora īpašumā. Ja viss kapitāls pieder tam, arī peļņa sākotnēji ir tā īpašums.

PV sadale starp valsti un ārējo investoru ir atkarīga galvenokārt no darba izmaksu un kapitāla izmaksu attiecībām jeb, citiem vārdiem, no uzņēmuma kapitāla ietilpības rādītāja. Attiecinot kapitāla izmaksas uz darbaspēka izmaksām, celulozes ražošanā tās būs vismaz 45 – 50 reizes lielākas nekā, piemēram, biroja tehnikas un datoru vai medicīnas un citu precīzu instrumentu izgatavošanas nozarēs Latvijā. No tā izriet, ka Latvijai nebūt nav vienalga, kādās nozarēs ienāk arējās investīcijas . Celulozes rūpnīcas gadījumā no visas pievienotās vērtības Latvijā paliks tikai daļa. Tās lielums ir atkarīgs no uzņēmuma īpašuma formas: pilnīgi pieder ārējiem investoriem vai ir jaukta kapitāla uzņēmums, kurā ir arī Latvijas daļa.

Sabiedrības dibināšanas dokumentos paredzēts sākotnēji to veidot kā jaukta kapitāla uzņēmumu, kurā Latvijai pieder 33% akciju kapitāla. Tas teorētiski paver iespēju saņemt daļu peļņas dividenžu veidā. Latvijas ieguldījums akciju kapitālā iecerēts, atdodot rūpnīcas īpašumā 150 tūkst. hektāru tagad valstij piederošo mežu. Iespēju saņemt dividendes aizēno divi būtiski apstākļi.

Pirmais. Dividenžu lielumu noteiks nevis Latvija, bet ārējie partneri, kuriem uzticēta arī celulozes realizācija. Tas paver tiem iespēju produkcijas realizācijas cenu veidot tā, lai uzlabotu savu galveno uzņēmumu darbības efektivitāti. Šāda varianta varbūtību palielina apstāklis, ka akciju sabiedrības lemjošajās institūcijās nospiedošais pārsvars (skaitliski un arī intelektuāli) būs ārējiem investoriem, un tie veidos arī uzņēmuma vadības komandu.

Otrais. Jautājums par to, cik ilgi Latvijas valsts paliks uzņēmuma līdzīpašniece. Īpašuma attiecību pārveides virzība Latvijā, un ne tikai te, neapstrīdami pierāda, ka piedāvātais risinājums uzlūkojams tikai kā pārejas, pagaidu modelis. Pēc kāda laika, tāpat kā citu, arī šī objekta valstij piederošās daļas tiks pārdotas (privatizētas). Ir loģiski, ka pārējie akcionāri, izmantojot pirmpirkuma tiesības, kļūs par objekta vienīgajiem īpašniekiem. Visdrīzāk tas notiks tad, kad būs dzēsts kredīts un radīsies reāla iespēja akciju īpašniekiem saņemt dividendes. Kredīta atdošanas periods varētu būt 5 – 6 gadi pēc normālas darbības sākuma. Reaģējot uz šādu sabiedrībai nepievilcīgu prognozi, projekta virzītāji iesaka minēto valsts daļu nodot akciju sabiedrībai "Latvijas valsts meži". Tas būtu pieņemams risinājums, gan ar nosacījumu, ka pati šī akciju sabiedrība nākotnē netiks privatizēta. Diemžēl tādas garantijas nav.

Tādēļ jāapsver arī mazāk pievilcīga, bet reāli vairāk iespējama situācija, ka uzņēmums pilnīgi pieder ārējiem investoriem. Latvijā reāli paliks tā daļa, ko veidos strādājošo darba samaksa un ar to saistītie nodokļi, kā arī tā sauktie pārējie nodokļi.

Viens no ieguvumiem varētu būt uzņēmuma ienākuma nodoklis. Diemžēl iegūt to no kapitālietilpīgiem uzņēmumiem var tikai ārkārtīgi augstas rentabilitātes gadījumos, jo, aprēķinot apliekamo ienākumu, tiek piemērota pamatlīdzekļu nolietojuma likme divkāršā apmērā. Tas nozīmē, ka no peļņas pirms ienākuma nodokļa jāatskaita, bez tās, kas jau iekļauta ražošanas izmaksās, vēl viena pamatlīdzekļu nolietojuma summa (130 – 140 milj. ASV dolāru). Tikai ļoti labvēlīga celulozes tirgus apstākļos Latvijai rodas iespēja saņemt uzņēmuma ienākuma nodokli un nedaudz palielināt tās daļu.

Aprēķini rāda, ka no ārējās tirdzniecības ieguvuma, kas veidosies, papīrmalkas vietā eksportējot celulozi, Latvijā varētu palikt mazāk par 10 procentiem. Ja uzņēmumam piešķirs brīvās ekonomiskās zonas statusu, Latvijas daļa samazināsies līdz 6,2 procentiem. Jāpiebilst, ka šīs attiecības veidojas, aprēķinos izmantojot pirmsprojekta pētījumā paredzēto nesamērīgi augsto darba samaksas līmeni. Reāli tas daudz neatšķirsies no tā, kāds veidosies citās līdzīgās nozarēs, tādēļ būs daudz zemāks un Latvijas ieguvums — attiecīgi ievērojami mazāks.

Tā kā visu ražoto celulozi eksportēs, Latvija nevar cerēt uz ieguvumu no pievienotās vērtības nodokļa. Rezultātā Latvijas tiešo finansiālo ieguvumu veidos uzņēmumā strādājošo darba samaksai izlietotās summas un sīkie nodokļi.

Attiecībā uz mežu īpašnieku cerībām palielināt ienākumus jāsaprot, ka celulozes rūpnīca nebūs labdaris. Izejvielas tā iepirks nevis saskaņā ar projekta sagatavošanas laikā dotajiem solījumiem, bet tikai par pieejamo minimālo cenu izejvielu tirgū. Rūpnīcas novietojums Latvijas austrumu daļā veicinās papīrmalkas importu no kaimiņvalstīm, palielinot konkurenci, uzturēs zemas cenas .

Arī koksnes pārstrādes uzņēmumu atkritumu izmantošanas reālo daudzumu veidos nevis projektā ierakstītie solījumi, bet šī resursa pircēja un pārdevēja ekonomiskā izdevīguma sakritība. Ja celulozes rūpnīca būs vienīgais šo atkritumu pārstrādātājs, cena būs zema.

Mums vajadzīgas nevis jebkuras investīcijas, bet tādas, kas rada relatīvi daudz jaunu darba vietu un rezultātā lielāku to pievienotās vērtības daļu, kas paliek valstī. Celulozes rūpnīca tāda nav. Latvijas problēma ir mērķtiecīgas stratēģijas trūkums tautsaimniecības attīstībā, īpaši ārējo investīciju piesaistes jautājumu risināšanā. Nevar sasniegt Latvijai izdevīgu risinājumu, balstoties uz iluzoriskām cerībām, turklāt padevīgi izdabājot investoru prasībām.