Pašvaldību savienības padomnieks, Daugavas fonda prezidents Bruno Otersons:

Par mūsu likteņupes vietu valsts vērtību sistēmā

Apsveicami, ka Inteliģences apvienība beidzot tieši pievērsusies attīstībai ārpus Rīgas, šajā gadījumā Daugavas ielejai, kas aizņem 27% Latvijas teritorijas un kurā dzīvo 1,4 miljoni jeb gandrīz 60% Latvijas iedzīvotāju.

Tādas konferences būtu vērts rīkot arī par dzīves apstākļiem Gaujas, Lielupes un Ventas ielejās, kur tāpat ir ekonomiskas, sociālas un vides problēmas, kas būtu jāizrunā un jārisina.

Daugava savas nozīmības dēļ ir visas Latvijas un pat Baltijas jūras reģiona jeb Ziemeļeiropas iedzīvotāju interešu sfēra. Daugava ir sešpadsmitā garākā upe Eiropā, tās baseina platība ir piecpadsmitā lielākā. Gadā tā ienes jūrā vidēji 21 kubikkilometru ūdens. Par starptautisko nozīmību liecina arī līgums par savstarpēji saskaņotu upes apsaimniekošanu un aizsardzību, kas Zviedrijas valdības rosināts, pamazām top starp Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas valdībām.

Protams, mums visvairāk rūp labklājība, kas ir pamats inteliģentai attieksmei un rīcībai ar dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām. Tādēļ dažos vārdos par ekonomisko stāvokli ielejā. Tas ir ļoti nelīdzsvarots, varētu pat teikt — deformēts. Raksturošu to ar šādiem faktiem. Finansu ministrija ik gadu aprēķina finansu nepieciešamību un vērtētos ienākumus pa pagastiem un pilsētām. Ielejas teritorijā no Baltkrievijas robežas līdz ieteikai līcī, tas ir, Krāslavas, Daugavpils, Preiļu, Aizkraukles, Ogres rajonā un upei piegulošā Rīgas rajona daļā, vērtētie ienākumi ir lielāki par minimālo nepieciešamību tikai Ķekavā, Salaspilī, Ikšķilē, Ogrē, Ogresgalā, Ķegumā, Lielvārdē, Aizkrauklē, Šēderē un, protams, Rīgā un Daugavpilī. Tātad tikai 11 vietās no 140. Vēl bēdīgāka aina ir upes kreisajā krastā, kurā no šiem veiksminiekim atrodas tikai Ķekava un Šēdere, bet minimālo ienākumu summārais deficīts ir gandrīz 40 procenti.

Kā izpaužas šī ekonomiskā mazspēja? Cilvēki pamazām pārceļas tuvāk Rīgai vai vismaz uz labo krastu, un tādējādi deformācija tikai padziļinās. Palikušie grimst nabadzībā. Vecāki aizvien biežāk nespēj sūtīt bērnus mācīties vidusskolā un augstskolā, šo pagastu un pilsētu iedzīvotāji arvien mazāk spēj konkurēt darba tirgū.

Ko darīt? Pirmkārt, nepieciešams izstrādāt Ielejas attīstības plānu, lai būtu izlīdzsvarošanas un ilgtspējības stratēģija un būtu redzams, cik lieli līdzekļi un no kādiem avotiem šeit jāiegulda. Otrkārt, kreisā krasta pagastu un pilsētu pašvaldībām kopā jāizstrādā konkrēti attīstības projekti un jāiesniedz tie Latgales un Zemgales attīstības padomēm finansēšanai no Eiropas Savienības un valsts līdzekļiem. Taču jau tagad redzams, ka attīstība nenotiks bez normālas "sirdsdarbības", tas ir, enerģētiskā nodrošinājuma, "asinsrites" — mūsdienīgiem ceļiem no Krāslavas līdz Rīgai caur Jaunjelgavu pa kreiso krastu, no Daugavpils līdz Bauskai jeb "Via Baltica"caur Aknīsti, Neretu un Valli, un trim tiltiem pār Daugavu — iepretī Jaunjelgavai, Līvāniem un Nīcgalei, un, protams, "nervu sistēmas" — labiem sakariem. Cerams, ka ne Aigaram Kalvītim, ne Anatolijam Gorbunovam, kas atbild par šīm lietām, ne valdības ierēdņiem nenotrīcēs roka tās ierakstīt Nacionālajā attīstības plānā, ar kura pārstrādāto versiju Roberts Zīle oktobrī grasās klauvēt pie Briseles vārtiem.

Par pašu Daugavu, īpaši paliem, kas atņem sirdsmieru gan iedzīvotājiem, gan pašvaldībām, gan iekšlietu ministram, un kā atceramies, pēdējo reizi pat beidzās ar Viesītes iedzīvotāju piekaušanu.

Manuprāt, ir vismaz septiņi risinājumi. Pimais — nedarīt gandrīz neko un rīkot glābšanas darbus tikai palu laikā, kā tas ir pašreiz. Bet iedzīvotājiem tos pieņemt kā Dieva sodu par grēkiem, tāpat kā sausumu, lietavas vai stipru salu, kas mūs tāpat piemeklē, un apdrošināties pret iespējamiem zaudējumiem. Otrais — nojaukt diletantiskos aizsargdambjus Jēkabpilī un Pļaviņās, lai ledus un ūdens, kas var pārvelties pāri dambjiem vai pārraut tos, šo pašu dambju dēļ netiekot atpakaļ upē, nenoslīcinātu pilsētas uz ilgu laiku. Trešais — pārbūvēt dambjus profesionāli pareizi, respektīvi, padarīt tos pietiekami augstus un stiprus. Ceturtais — padziļināt un paplašināt Daugavas gultni līdz Aizkraukles HES ūdenskrātuvei, aizvācot sliekšņus un sašaurinājumus, kuru dēļ rodas vižņu aizdambējumi. Piektais -— rīkoties pēc Jelgavas zinātnieku ieteikuma un uzbūvēt šķērsdambi virs Jēkabpils. Tad projektējamās celulozes fabrikas notekūdeņu nogulsnes, bet tādas būs viens procents katrā šo ūdeņu kubikmetrā, un visu virs šī dambja esošo apdzīvoto vietu kanalizācijas notekūdeņu nogulsnes varēs šeit labi sakrāties un nostāvēties. Sestais — rīkoties kā mičuriniešiem, kuru darbības pamatprincips kā mums zināms no pieredzes, ir ņemt no dabas bez sirdsapziņas pārmetumiem un sabūvēt spēkstacijas ik pēc 50 kilometriem, pārvēršot Daugavu pr dūņainu dīķu virteni. Septītais — pagaidīt, kamēr nolietojas esošās trīs spēkstacijas, nojaukt tās, lai atgūtu Daugavu tās dabiskajā veidā ar visām tās vērtībām, bet elektrības ražošanai būvēt termoelektrocentrāles tur, kur daba mums dāvājusi iespējas glabāt gāzi lielos daudzumos zem zemes — Dobeles un Raganas apkaimē.

Es minēju tikai septiņus variantus. Droši vien ir vēl. Tāpēc, pirms rīkoties tālāk, būtu viss pamatīgi jāizpēta, jāapspriežas ar sabiedrību, turklāt ar visas Latvijas sabiedrību, jo Daugava nepieder tikai tiem, kas dzīvo un strādā pie tās. Tā ir visu valsts iedzīvotāju interešu sfēra.

Vēl daži vārdi par Daugavai, tātad mums, atņemto vērtību. Piedāvāju pieņemt, ka posmā no jūras līdz Jēkabpilij tā ir miljards latu. Ja paliek esošās spēkstacijas, to saimniekiem šo miljardu vajadzētu atprasīt un par šo naudu izbūvēt labiekārtotus krastus un atjaunot kultūrainavu, regulāri tīrīt gultni un ūdeņus, atjaunot un uzturēt zivju resursus, bet atlikumu atdot saimnieciskajai attīstībai, lai kompensētu zaudējumus par atņemto tūrisma potenciālu. Tāpat ar miljardu latu tiem pašiem mērķiem būtu jārēķinās jaunas spēkstaciju kaskādes entuziastiem posmā no Jēkabpils līdz Piedrujai. Tikai te pie izdevumu daļas klāt nāks dabas parka "Daugavas loki" pārnešana uz citu vietu kopā ar visiem upes lokiem, floru un faunu.

Citādi izskatās, ka Daugava, kas kā zirgs, saudzīgi kalpināts, godīgi strādājis gadu simtiem, var nonākt bušmeistaru staļļos. Bet to, kas ar zirgiem notiek šajos staļļos, mēs jau esam piedzīvojuši.