Aizkraukles rajona padomes izpilddirektors Guntis Libeks:

Par Daugavas kreiso krastu kā problēmteritoriju

Teritorijā ap Daugavu vērojami gan reģiona attīstību veicinoši, gan bremzējoši faktori. Daugavas ielejas īpatnības tika pētītas Vidusdaugavas plānošanas reģiona kopīgās attīstības stratēģijas izstrādāšanas gaitā, ko veica Aizkraukles, Jēkabpils un Madonas rajona speciālisti.

No vienas puses, šī teritorija ietilpst rietumu–austrumu multimodulārajā transporta koridorā, tajā ir izvietojušies lielāki un mazāki rūpniecības un transporta centri, ap Daugavu ir relatīvi zemāks bezdarbs, kam ir tendence palielināties Daugavas augšteces virzienā. No otras puses, ir krasas atšķirības Daugavas labā un kreisā krasta teritoriju attīstībā, īpaši posmos starp Koknesi un Jēkabpili un aiz Jēkabpils. Teritorija ir neviendabīga arī virzienā uz Daugavas augšteci. Jau minētais bezdarba līmeņa pieaugums šajā virzienā ir skaidrojams ar Rīgai tuvāko teritoriju iedzīvotāju iespējām atrast darbu ārpus šī reģiona.

Kreisais krasts vēsturiski savu nozīmi sāka zaudēt tieši saistībā ar Daugavas kā transporta ceļa izslēgšanu no ekonomiskās aprites, kas noslēdzās ar Ķeguma HES uzbūvēšanu. Dzelzceļu un autoceļu attīstība daudz spēcīgāk notika labajā krastā. Pēc Otrā pasaules kara arī padomju ekonomikas aktivitātes galvenokārt tika izvērstas labajā krastā (izņemot Jēkabpili), kreisajam krastam atvēlot lauksaimniecības un mežsaimniecības lomu. Liels trieciens saimniecībai kopumā bija padomju režīma veiktās cilvēku deportācijas, kas iznīcināja spēcīgo lauksaimniecisko ražošanu un krasi mainīja iedzīvotāju struktūru kreisā krasta pagastos.

Lai gan mūsdienu pasaulē runā par attālumu un teritoriju saspiešanos, pateicoties sakaru un pārvietošanās līdzekļu straujai attīstībai, Daugavas kreisajam krastam Aizkraukles rajonā tā arvien ir problēma. Pēdējos gados ir uzlabojušies sakaru līdzekļi, pateicoties mobilo sakaru attīstībai, ir veikti uzlabojumi tālruņu centrālēs "Lattelekom" saimniecībā. Lauku ceļu attīstības programmas ietvaros Aizkraukles rajonā 1999.gadā noasfaltēti Neretas autoceļa četri kilometri, šogad paredzētas ievērojamas investīcijas ceļu Rīgas HES – Jaunjelgava un Vecumnieki – Nereta – Subate rekonstrukcijai. Tas, cerams, būs pozitīvs stimuls šo teritoriju attīstībai vai vismaz aizkavēs iedzīvotāju aizplūšanu.

Pašlaik nākas konstatēt, ka visās nozarēs Daugavas kreisajam krastam ir stipri sliktāka situācija. Iedzīvotāju blīvums atšķiras: 39,3 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru Skrīveros, bet 4,5 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru Zalves pagastā. Pašvaldību ienākumu līmenim un struktūrai (attiecībai starp pašu nodokļu ieņēmumiem un dotācijām) ir tendence pasliktināties pagastos, kas atrodas tālāk no Daugavas un maģistrāles Rīga – Zilupe, tas norāda uz iedzīvotāju zemāku ienākumu līmeni. Kreisā krasta pašvaldību pakalpojumu piedāvājums ir ievērojami nabadzīgāks gan objektīvu (mazapdzīvotība), gan subjektību apstākļu dēļ (pēdējo 60 gadu laikā maz ieguldīts infrastruktūras veidošanā un uzturēšanā).

Visās nozarēs salīdzinājums ir par sliktu kreisajam krastam gan iestāžu daudzuma, gan speciālistu esamības, gan infrastruktūras nolietojuma un kvalitātes ziņā. Vēl aizvien neapmierinošs ir ceļu stāvoklis un sakaru kvalitāte. Tas nekādi nesekmē motivāciju jaunu cilvēku un intelektuālā potenciāla piesaistīšanai šajās vietās.

Pēc Ekonomikas ministrijas ziņām, īpaši atbalstāmā reģiona statusu Daugavas ielejā ieguvušas 28 pašvaldības, un gandrīz visas pārstāv kreiso Daugavas krastu.

Viens no faktoriem, kas ietekmē šīs teritorijas, ir robeža. Kā rāda pasaules pieredze, pierobežas reģioni ir problēmteritorijas. Latvijas un Lietuvas pierobežā vērojama strauja iedzīvotāju novecošanās. Vietējie saimnieciskie sakari ar Lietuvu ir vāji. Pierobežas problēmu risinājumam nav atrasti citi līdzekļi kā pašvaldību pārrobežu sadarbība un robežas kontrolējošo un ierobežojošo funkciju atcelšana.

Kreisajam krastam ir savas priekšrocības, kuras iespējams izmantot saimnieciskajās aktivitātēs. Tās ir: vietējo saimniecisko centru (mazpilsētu un pagastu) infrastruktūra un iespējas vietējās ražošanas un pakalpojumu attīstībā; tūrisma un atpūtas iespēju piedāvājums, izmantojot gan Daugavas ieleju, gan citas vietējās vērtības; lauksaimniecības un lauku uzņēmējdarbības dažādošana un spēja reaģēt uz pieprasījumu; dabas resursu izmantošana mežsaimniecībā, kokapstrādē, kūdras, māla un dolomīta ieguvē.

Kas spēj ietekmēt Daugavas kreisā krasta situāciju?

1. Mērķtiecīga valsts poltika. Piemēram, attīstības projekti gan atbalstāmo reģionu programmas, gan citu valsts mērķprogrammu ietvaros.

2. Administratīvi teritoriālā reforma. Diemžēl nav izskatīts neviens apriņķa variants ar Sēlijas apriņķi vai atsevišķu apriņķi kreisajā krastā. "4+1" variantā Daugavas kreisais krasts būs divu reģionu — Zemgales un Latgales — nomale.

3. Kreisā krasta faktoru respektēšana valsts investīciju programmas vai ministriju sektorālo programmu ietvaros. Iedzīvotāju zemais blīvums rada nolemtību šīm teritorijām, jo atmaksāšanās un efektivitātes aprēķini vienmēr būs par labu blīvāk apdzīvotām vietām.

4. Īpaša subsīdiju un dotāciju politika. Tā īpaši nozīmīga cilvēkresursu piesaistīšanas un attīstības nolūkā. Pedagogiem, medicīnas un kultūras darbiniekiem jārada speciālu piemaksu sistēma par darbu šajās vietās.

Priekšrocības var izmantot tikai tad, ja ir zināms skaidrs mērķis, darbības plāns un resursi. Vai mūsu mērķis ir nodrošināt līdzvērtīgus dzīves apstākļus šajā Latvijas daļā dzīvojošajiem, saglabājot minimālo pakalpojumu piedāvājuma līmeni izglītībā, veselības aprūpē, kultūrā un sportā, iespējas pārvietoties pa ceļiem, lietot kvalitatīvus sakaru līdzekļus, justies piederīgam pie modernās pasaules? Ja jā, tad vēl var aizkavēt šo teritoriju iztukšošanos un izmiršanu. Diemžēl jāpiekrīt, kad labais krasts pašlaik pārmāc kreiso, precīzāk sakot, izmanto. Situācijā, ka dabas resursi ir vienā pusē, bet intelektuālais un tehnoloģiskais potenciāls — otrā, citādi nevar būt. Šo situāciju gadu desmitiem ir veidojušas varas un cilvēki, un to labot var tikai valsts varas griba un cilvēki Daugavas abās malās.