Fronte zemnieka apcirknī
Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara latviešu zemniekiem viens no visgrūtākajiem uzdevumiem bija nodot valstij pēc iespējas drīzāk un vairāk visdažādākos lauksaimniecības produktus, triecientempā paveikt labības sagādes kampaņas. Laikrakstu lappuses tolaik atgādināja ziņojumus no kara lauka: “Labības fronte”, “Cīņa par saistību izpildi”, “Pastiprināt uzbrukumu kulakiem!”, “Ātri
un nesaudzīgi sagrausim
sabotierus!”...
1946. gada vasarā sakarā ar sausumu vairākos Krievijas un
Ukrainas apgbalos PSRS Ministru Padome un VK(b)P Centrālā
komiteja pieņēma speciālu lēmumu par labības sagādes plānu
Latvijas PSR. Tā izpilde lielā mērā tika veikta ar represīvām
metodēm: brīdinājumi tika izsniegti 16 295 zemnieku saimniecībām;
bezstrīdu kārtā labību izņēma 3491 saimniecībā; tiesai nodeva
1022 saimniecību īpašniekus; tiesas izskatīja 858 lietas un
notiesāja 728 zemnieku saimniecību īpašniekus. Līdzīgā veidā – ar
represijām un administrēšanu – labības sagāde tika veikta arī
turpmākajos gados.
PSRS Ministru Padomes un VK(b)P Centrālās komitejas lēmums par Latvijas PSR labības sagādes plānu 1946. gadā
PSRS Ministru Padomes un Slepeni
VK(b)P Centrālās komitejas 1946.
gada 26. jūnijā
Lēmums Nr. 1402-615s Maskava, Kremlis
Par labības sagādes plānu
no 1946. gada ražas Latvijas PSR
PSR Savienības Ministru Padome un VK(b)P Centrālā komiteja nolemj:
1. Apstiprināt
labības nodošanas valstij gada plānu no 1946. gada ražas Latvijas
PSR 7100 tūkstoš pudu apjomā, tajā skaitā:
no viensētnieku obligātajām piegādēm – 5179 tūkst. pudi
no natūrapmaksas par MTS darbu – 300 tūkst. pudi
no viensētnieku saimniecību aizdevumu atdošanas – 733 tūkst.
pudi
no aizdevumu atdošanas sovhoziem – 70 tūkst. pudi
obligāto piegāžu parādi – 112 tūkst. pudi
no sovhozu labības nodošanas – 6 tūkst. pudi
no tiem:
no PSRS Pārtikas rūpniecības ministrijas sovhoziem – 4 tūkst.
pudi
no PSRS Gaļas un piena rūpniecības ministrijas sovhoziem –
2 tūkst. pudi
garnīcas
nodeva – 700 tūkst. pudi
2. Atlikt līdz 1947. gada ražai zemnieku saimniecību parāda
dzīšanu par valsts obligātajām labības piegādēm 191 tūkst. pudu
apmērā, par natūrmaksu par MTS darbu – 91 tūkst. pudu un
aizdevumu atdošanu – 291 tūkst. pudus.
3. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei un Latvijas K(b)P CK
pārbaudīt sagādes aparāta gatavību labības sagādei un sniegt
nepieciešamo palīdzību, lai nodrošinātu labības nepārtrauktu
pieņemšanu, saglabāšanu un aizvešanu uz sagādes punktiem.
(..) PSR Savienības Ministru Padome un VK(b)P Centrālā komiteja
pieprasa Latvijas [PSR] Ministru Padomei un Latvijas K(b)P CK
akurāti un godīgi izpildīt noteikto labības sagādes plānu, jo
šajā gadā sakarā ar nelabvēlīgajiem laika apstākļiem un ražas
prognozēm Tambovas, Kurskas, Voroņežas un Orlas apgabalos,
labības sagādes gada plānu PSR Savienībā nācās samazināt.
Šī valsts labības plāna samazināšana PSR Savienībā uzliek īpašu
atbildību par republiku, novadu un apgabalu labības sagādes plānu
izpildi, pat ja atsevišķos gadījumos šie plāni ir saspringti. PSR
Savienības Ministru Padome un VK(b)P Centrālā komiteja nosaka, ka
Latvijas PSR Ministru Padome un tās priekšsēdētājs b. Lācis,
Latvijas K(b)P CK un tās pirmais sekretārs b. Kalnbērziņš,
Sagādes ministrijas pilnvarotais republikā b. Barjajevs personīgi
atbild PSR Savienības Ministru Padomei un VK(b)P CK par labības
sagādes plāna izpildi likumā noteiktajos termiņos.
PSR Savienības Ministru Padomes priekšsēdētājs J. Staļins
VK(b)P Centrālās komitejas sekretārs A.Ždanovs
LVA, 270. f., 1. a. apr. 179. l., 14., 15. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas
Pat sēklas tiesu
neatstāja
Arhīva dokumenti liecina, ka V.Lācis, J.Kalnbērziņš, kā arī citi LPSR vadošie funkcionāri, vienmēr ir bijuši centīgi un paklausīgi PSRS centrālo iestāžu lēmumu, direktīvu un norādījumu izpildītāji. Tas attiecas arī uz labības nodošanu valstij.
Piemēram, 1948. gada septembrī uz
Maskavu tika nosūtīts šāds dokuments: “Maskavā, Kremlī. PSRS
Ministru Padomes priekšsēdētājam biedram Josifam Visarionovičam
Staļinam. Ziņojam Jums, dārgais Josif Visarionovič, ka Latvijas
PSR kolhozi, padomju saimniecības un zemnieku saimniecības
izpildījušas labības piegādes valsts plānu pirms termiņa. Valstij
nodota labība par 3600 tūkstošiem pudu vairāk nekā tajā pašā
datumā 1947. gadā. Apsvēruši savas iespējas, republikas kolhozi,
padomju saimniecības, lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības
un zemnieku saimniecības uzņēmušās saistības dot valstij virs
plāna ne mazāk kā 500 tūkstoš pudu labības. Apsolām Jums, dārgais
biedri Staļin, ka arī šo saistību godam izpildīsim.” Šo lišķīgo
solījumu bija parakstījuši J.Kalnbērziņš, V.Lācis, J.Barjajevs,
lauksaimniecības ministra vietnieks V.Grumslis un
Lauksaimniecības kooperācijas savienības priekšsēdētājs Kalniņš.
Par kādu cenu šis solījums tika izpildīts, liecina fakts, ka
1948. gada otrajā pusē tautas tiesām tika iesniegtas 2143, bet
1949. gada pirmajos sešos mēnešos – vēl 915 lietas par
lauksaimniecības produktu sagādes parādniekiem.
Stāvoklis labības sagādē nemainījās arī pēc zemnieku saimniecību
piespiedu kolektivizācijas. Tā, piemēram, 1955. gadā LKP
Krāslavas rajona komitejas sekretārs Zaikins atzina: “1954. gadā,
pēc tam kad mūsu rajons izpildīja labības sagādes plānu, mūs
piespieda labību nodot vēl, nerēķinoties ar sēklas vajadzību
rajonam. Iznāca tā, ka mēs valstij nodevām par 1000 tonnām vairāk
nekā iepriekšējā – 1953. gadā. Bet tādēļ tagad mums pašiem nākas
prasīt no valsts sēklas aizdevumu.”
Kā zināms, PSR Savienībā ne labības, ne pārtikas problēma tā arī
nekad saprātīgi netika atrisināta.
Jānis Riekstiņš,
Latvijas Valsts arhīva vecākais referents