Fronte zemnieka apcirknī

Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara latviešu zemniekiem viens no visgrūtākajiem uzdevumiem bija nodot valstij pēc iespējas drīzāk un vairāk visdažādākos lauksaimniecības produktus, triecientempā paveikt labības sagādes kampaņas. Laikrakstu lappuses tolaik atgādināja ziņojumus no kara lauka: “Labības fronte”, “Cīņa par saistību izpildi”, “Pastiprināt uzbrukumu kulakiem!”, “Ātri

un nesaudzīgi sagrausim sabotierus!”...
1946. gada vasarā sakarā ar sausumu vairākos Krievijas un Ukrainas apgbalos PSRS Ministru Padome un VK(b)P Centrālā komiteja pieņēma speciālu lēmumu par labības sagādes plānu Latvijas PSR. Tā izpilde lielā mērā tika veikta ar represīvām metodēm: brīdinājumi tika izsniegti 16 295 zemnieku saimniecībām; bezstrīdu kārtā labību izņēma 3491 saimniecībā; tiesai nodeva 1022 saimniecību īpašniekus; tiesas izskatīja 858 lietas un notiesāja 728 zemnieku saimniecību īpašniekus. Līdzīgā veidā – ar represijām un administrēšanu – labības sagāde tika veikta arī turpmākajos gados.

PSRS Ministru Padomes un VK(b)P Centrālās komitejas lēmums par Latvijas PSR labības sagādes plānu 1946. gadā

PSRS Ministru Padomes un Slepeni

VK(b)P Centrālās komitejas 1946. gada 26. jūnijā
Lēmums Nr. 1402-615s Maskava, Kremlis

Par labības sagādes plānu

no 1946. gada ražas Latvijas PSR

PSR Savienības Ministru Padome un VK(b)P Centrālā komiteja nolemj:

1. Apstiprināt labības nodošanas valstij gada plānu no 1946. gada ražas Latvijas PSR 7100 tūkstoš pudu apjomā, tajā skaitā:
no viensētnieku obligātajām piegādēm – 5179 tūkst. pudi
no natūrapmaksas par MTS darbu – 300 tūkst. pudi
no viensētnieku saimniecību aizdevumu atdošanas – 733 tūkst. pudi
no aizdevumu atdošanas sovhoziem – 70 tūkst. pudi
obligāto piegāžu parādi – 112 tūkst. pudi
no sovhozu labības nodošanas – 6 tūkst. pudi
no tiem:
no PSRS Pārtikas rūpniecības ministrijas sovhoziem – 4 tūkst. pudi
no PSRS Gaļas un piena rūpniecības ministrijas sovhoziem –

2 tūkst. pudi

garnīcas nodeva – 700 tūkst. pudi
2. Atlikt līdz 1947. gada ražai zemnieku saimniecību parāda dzīšanu par valsts obligātajām labības piegādēm 191 tūkst. pudu apmērā, par natūrmaksu par MTS darbu – 91 tūkst. pudu un aizdevumu atdošanu – 291 tūkst. pudus.
3. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei un Latvijas K(b)P CK pārbaudīt sagādes aparāta gatavību labības sagādei un sniegt nepieciešamo palīdzību, lai nodrošinātu labības nepārtrauktu pieņemšanu, saglabāšanu un aizvešanu uz sagādes punktiem.
(..) PSR Savienības Ministru Padome un VK(b)P Centrālā komiteja pieprasa Latvijas [PSR] Ministru Padomei un Latvijas K(b)P CK akurāti un godīgi izpildīt noteikto labības sagādes plānu, jo šajā gadā sakarā ar nelabvēlīgajiem laika apstākļiem un ražas prognozēm Tambovas, Kurskas, Voroņežas un Orlas apgabalos, labības sagādes gada plānu PSR Savienībā nācās samazināt.
Šī valsts labības plāna samazināšana PSR Savienībā uzliek īpašu atbildību par republiku, novadu un apgabalu labības sagādes plānu izpildi, pat ja atsevišķos gadījumos šie plāni ir saspringti. PSR Savienības Ministru Padome un VK(b)P Centrālā komiteja nosaka, ka Latvijas PSR Ministru Padome un tās priekšsēdētājs b. Lācis, Latvijas K(b)P CK un tās pirmais sekretārs b. Kalnbērziņš, Sagādes ministrijas pilnvarotais republikā b. Barjajevs personīgi atbild PSR Savienības Ministru Padomei un VK(b)P CK par labības sagādes plāna izpildi likumā noteiktajos termiņos.

PSR Savienības Ministru Padomes priekšsēdētājs J. Staļins

VK(b)P Centrālās komitejas sekretārs A.Ždanovs

LVA, 270. f., 1. a. apr. 179. l., 14., 15. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Pat sēklas tiesu
neatstāja

Arhīva dokumenti liecina, ka V.Lācis, J.Kalnbērziņš, kā arī citi LPSR vadošie funkcionāri, vienmēr ir bijuši centīgi un paklausīgi PSRS centrālo iestāžu lēmumu, direktīvu un norādījumu izpildītāji. Tas attiecas arī uz labības nodošanu valstij.

Piemēram, 1948. gada septembrī uz Maskavu tika nosūtīts šāds dokuments: “Maskavā, Kremlī. PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam biedram Josifam Visarionovičam Staļinam. Ziņojam Jums, dārgais Josif Visarionovič, ka Latvijas PSR kolhozi, padomju saimniecības un zemnieku saimniecības izpildījušas labības piegādes valsts plānu pirms termiņa. Valstij nodota labība par 3600 tūkstošiem pudu vairāk nekā tajā pašā datumā 1947. gadā. Apsvēruši savas iespējas, republikas kolhozi, padomju saimniecības, lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības un zemnieku saimniecības uzņēmušās saistības dot valstij virs plāna ne mazāk kā 500 tūkstoš pudu labības. Apsolām Jums, dārgais biedri Staļin, ka arī šo saistību godam izpildīsim.” Šo lišķīgo solījumu bija parakstījuši J.Kalnbērziņš, V.Lācis, J.Barjajevs, lauksaimniecības ministra vietnieks V.Grumslis un Lauksaimniecības kooperācijas savienības priekšsēdētājs Kalniņš. Par kādu cenu šis solījums tika izpildīts, liecina fakts, ka 1948. gada otrajā pusē tautas tiesām tika iesniegtas 2143, bet 1949. gada pirmajos sešos mēnešos – vēl 915 lietas par lauksaimniecības produktu sagādes parādniekiem.
Stāvoklis labības sagādē nemainījās arī pēc zemnieku saimniecību piespiedu kolektivizācijas. Tā, piemēram, 1955. gadā LKP Krāslavas rajona komitejas sekretārs Zaikins atzina: “1954. gadā, pēc tam kad mūsu rajons izpildīja labības sagādes plānu, mūs piespieda labību nodot vēl, nerēķinoties ar sēklas vajadzību rajonam. Iznāca tā, ka mēs valstij nodevām par 1000 tonnām vairāk nekā iepriekšējā – 1953. gadā. Bet tādēļ tagad mums pašiem nākas prasīt no valsts sēklas aizdevumu.”
Kā zināms, PSR Savienībā ne labības, ne pārtikas problēma tā arī nekad saprātīgi netika atrisināta.

Jānis Riekstiņš,
Latvijas Valsts arhīva vecākais referents