Klusā daba ar Latvijas maizi

“Kārlis Ieviņš iedeva man Latviju un bagāto Latvijas kultūru” – tā stāstījumu par rakstnieku, gleznotāju un vijoļmeistaru sāka Juris Tārs. Latviešu un zviedru kultūras sakaru kopējs un nozīmīgu labdarības pasākumu veicinātājs Juris Tārs kā audžubērns pēc Otrā pasaules kara pats veidojies zviedru ģimenē. Taču jau gadu desmitus interese par savdabīgā latviešu mākslinieka dzīvi un darbu Zviedrijā viņu skubinājusi pievērsties savai īstajai tēvzemei, apgūt latviešu valodu, organizēt pirmās trimdas latviešu ekskursijas uz Latviju.

Juris Tārs

Kārlim Ieviņam veltītais sarīkojums Mežaparka Attīstības biedrībā bija vēstījums par to, kā savā dzimtenē daudzus gadus noklusēts mākslinieks svešumā visur radījis interesi par savu zemi un tautu – vienalga, vai viņš ciemotos pie kāda mācītāja, zemkopja vai rakstnieces Selmas Lāgerlēvas.
Atšķirībā no latviešu emigrantiem, kas Zviedrijas krastus sasniedza 1944. gadā, Kārlis Ieviņš (1888 – 1977) ar mūsu pārjūras kaimiņzemi bija saistīts jau kopš 1916.gada. Šeit viņš strādāja Krievijas Sarkanā Krusta komitejā, bet, nodibinoties neatkarīgajai Latvijai, veica Latvijas konsula pienākumus. 20. un 30.gados daļa viņa dzīves noritēja Zviedrijā, daļa Latvijā, daļa – ceļojumos pa Rietumeiropu. Līdztekus dzejoļu, noveļu un romānu grāmatām, kurās poētiski atspoguļojās dzimtenes daba, tās ļaužu izjūtas un reizēm arī plaši, satīriski nevaroņu skicējumi, Kārlis Ieviņš “Jaunāko Ziņu” lasītājiem deva bagātīgu materiālu par Zviedrijas kultūru un sabiedrisko dzīvi. Savukārt zviedri saņēma plašu informāciju par Latviju, tās ļaudīm, mākslu. Kad pagājušā gadsimta 30.gadu vidū Zviedrijā notika Latvijas kultūrdienas, viņš pārtulkoja zviedriski latviešu tautas dziesmas, ko pārraidīja Zviedrijas Radio. Par savu darbību jau 1926.gadā Kārlis Ieviņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1929.gadā – Karalisko Ziemeļzvaigznes ordeni. Šajā pašā laikā Triju Zvaigžņu ordeni piešķīra arī Selmai Lāgerlēvai, kuras popularizēšanā Latvijā viņš bija darījis ļoti daudz.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Kārlis Ieviņš atvadījās no Latvijas un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Zviedrijā, kur 89 gadu vecumā Vibī draudzē noslēdzās viņa dzīves ceļš. Tā izsekošanai, atmiņu un priekšmetisku liecību vākšanai Juris Tārs veltījis gadu desmitu ilgu pētniecisko darbu, kas atspoguļots vairākās plašās publikācijās trimdas izdevumos. Faksimilos savākti visi Kārļa Ieviņa raksti par Zviedriju, kas publicēti laikrakstā “Jaunākās Ziņas”.
Jau kopš jaunības būdams kaislīgs ceļotājs, Kārlis Ieviņš arī mūža otrajā pusē uzturējies daudzās Zviedrijas vietās un kā savas klātbūtnes liecības atstājis mājastēviem Zviedrijas dabas

Kārlis Ieviņš un viņa glezna “Klusā daba ar Latvijas maizi” Foto: no Jura Tāra arhīva

ainavas, portretus un gleznas ar reliģiskām tēmām. Kārļa Ieviņa fotogrāfija daudzviet viesistabās stāvējusi godavietā līdzās viņa gleznotajiem darbiem. Ejot pa viņa pēdām, Jurim Tāram izdevies uzskaitīt ap 800 mākslas darbu, apzināt dzintara un lietišķās mākslas darinājumus. Pierakstīti kolorīti atmiņu stāstījumi. Par to, kā viņš darinājis savas vijoles un, mūziķiem palīdzot, pārbaudījis to skanīgumu. Kā, sekodams Asīzes Franciska paraugam, bijis liels putnu un vāveru draugs. Kā saimniecēm iemācījis gatavot kurzemnieku “veselības putru”, kas tagad kļuvusi par zviedru ēdienkartes sastāvdaļu. Kā reiz, atbraucis no Latvijas, kādam laipnam mājastēvam atvedis Latvijas maizi un jau ar atgrieztiem riecieniem uzlicis uz galda starp rudens puķu vāzēm. Bet nav ļāvis ātrāk ēst, kamēr nav uzmetis skici kārtējai klusajai dabai… Visiem viņš palicis atmiņā kā “Karl Eeivin – författaren” – rakstnieks, kurš vienmēr stāstījis par Latviju, tās ļaudīm un likteņiem.
Pēc 1944. gada Kārlis Ieviņš palīdzēja arī latviešu trimdiniekiem, īpaši Kārlim Skalbem. Tagad jau tas izklausās mazliet pēc leģendas, bet Jurim Tāram liktenis bija piešķīris iespēju turpināt tieši šo rakstnieka pasākto darbu – zviedru vidē stāstīt par mūsu zemi, organizēt palīdzības un sadarbības pasākumus. Juris Tārs bija arī tas cilvēks, kas darīja visu iespējamo, lai izpildītu Kārļa Skalbes un rakstnieka dzīvesbiedres Lizetes vēlēšanos – viņu pelnu urnas pārvestu brīvā dzimtenē.
Ne tikai reāliem līkločiem un zaudējumiem, bet arī brīnumainām garīgām sasaucēm un atklājumiem ir pārpilnas traģiskā divdesmitā gadsimta cilvēku gaitas. Laipas, kas ikdienā vienojušas tautu ar tautu, cilvēku ar cilvēku, atskatos no gadu tāluma iegūst īpašu mirdzumu.

Saulcerīte Viese