Latgaliešu tradīcijas rakstniecības spogulī

Garīga atpūta

Latgale ir katoļu novads. Baznīca un ticība Latgales cilvēkiem ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga kā vienīgais mierinājums un balsts, garīguma avots, kur atveldzēt sirdi ārkārtīgi grūtajos dzīves un darba apstākļos. Ļoti smagajos pārkrievošanas spaidos 19. gadsimta garumā veldzi deva kopš 18. gadsimta beigām no Jezuītu ordeņa mūkiem iemantotā mīlestība uz ticību un lūgšanu grāmatu. Pēc viņu ieaudzinātās un stingri uzturētās tradīcijas ikvienam cilvēkam vajadzēja prast lasīt lūgšanu grāmatā. Tā kā skolās latviski nemācīja un skolas arī apmeklēja tikai neliels procents zemnieku bērnu, izglītošanās notika mājās, mātes vai kādas veiklākas radinieces, vai arī vecāko bērnu vadībā. Vēlāk literatūrā to nosauca par “skolu pie ratiņa”. Par to žurnālā “Latgolas Škola” 1929.gadā rakstījis literatūrvēsturnieks Meikuls Apeļs: “Kod latgalīša gryutajā dzeivē nabeja

sasnādzama nikaida cyta goreiga bareiba, kai tikai Svātu rokstu tulkōjumi un goreigōs dzīsmes, šei goreigō bareiba ar laiku ticeigam latgalīšam palyka par naatjamamu pīdarumu, jo te varēja smeļt goreigū atpyutu ratūs vaļas breižūs.”

Kāzu laiks

Tradīcijas tika stingri ieaudzinātas un ievērotas. Stingri reglamentētajā zemnieku ļaužu dzīvē līdz ar Ziemsvētkiem sākās brīvākais laiks visā gadā. Adventes klusums, miers un atturība bija garām, pārtikas krājumi vēl nebija izsīkuši. Tas bija precību un kāzu laiks. Rietumeiropā – karnevālu laiks. Latvijas laukos tika iets ķekatās, budēļos un čigānos.

Aizgavēņa izēšanās

Kāzinieki brauc! Jāņa Trūpa ilustrācija Dektera romānam “Dorvas cīma ļaudis”

Meteņus jeb Vastlāvjus Latgalē sauc par Aizgavēni. Tad pēc tradīcijas daudz jāēd un jādzer. Par to savā romānā “Muižnieki” (pirmizdevums 1931.gadā, atkārtoti iznācis 1990.gadā) raksta Ādolfs Erss:
“Vārās zupa. Aizgavēņa zupa. Vārās vesels puscūcis, kā vakar nolēma tēvs ar māti. Ir taču aizgavēnis, kad gaļu ēd visa māja vai simtreiz dienā. Tad uz galda jāstāv pilnām gaļas bļodām kā kāzās. Jaukās gaļas bļodas. Tur mīt laipnie, pašapmierinātie speķa gabali, baltos sānus pa pusei pagriezuši virs zupas līmeņa, kas spīguļo, apklāts smalkiem riņķīšiem kā pērļu izšuvums. Tur pāri taukiem spraucas pelēki liesumiņi, kas uz mēles atstāj patīkamu sajūtu un smaržo pēc lozbera un vircām. Kājiņas, pabāzušas asos purniņus, tīrus un vilinošus, sevī slēpj patīkamu nodarbošanos zobiem, kam jāatlupina pasīkstais mīkstums no kauliņiem.”

Atvadas no ziemas

Kad ir ēsts diezgan, seko citas izpriecas. “Ciema puiši pļavā uzstādīs grieztauku. Jurka jau vakar tur iedzina stipru mietu un aplēja ar ūdeni, lai iesalst. Šodien vēl mietā uzmauks mauli (ratu rumbu), iesies tajā kārti, pie kārts – ragaviņas. Sanāks visi ciema ļaudis, un tad ies vaļā griešanās, ka sniegs vien putēs, ātrāk par karuseli, ko uzstāda tirgos [..] Kad metīsies tumšs, visi būs izgriezušies un ies mājā, apmierināti ar reto izpriecu. Mājā atkal mielošanās pie pilnām bļodām, un tad steigšus uz supretku, kas nolikta pie kaimiņa, kura mājā vislielākā istaba.” Supretka, arī suprags, supratka, suprātkas (no krievu suprjadki) sākotnēji bija vakarēšana ar vērpšanu, vēlāk arī vienkārša vakarēšana, danči. “Pēc tam katrs atkal savā mājā un līdz pusnaktij vēl mielojas pie gaļas bļodām, it kā varētu saēst visām septiņām gavēņa nedēļām. Kad pulkstens nosit pusnakti, iesākas gavēnis un mielastam beigas. Tagad atlikušo gaļu saliek sietā un aiznes uz klēti, lai guļ līdz Lieldienām.”
Aizgavēnis aprakstīts arī Dektera (Donota Myurinīka, arī Mūrnieka) kultūrvēsturiskajā romānā “Dorvas cīma ļaudis” (1970): “Beja taida un taida galeite, sōnkauleiši (ribiņas) un deseņas [..] cepe daudz blīnu, tik lelus, cik lela ponna. [..] Ols aizgavēņam parosti nabryuvēja. Naizdeveigs laiks – ni izdzert vīnā dīnā, ni Leldīnei nūturēt, bet, jo beja palykuši kaidi ītaupējumi nu Zīmassvātkim voi nasenejom kōzom, aizgavēnī tū beja jōpabeidz.”
Literatūrā plaši citēta anekdote par čigānu vai kādu citu tradīciju un noteikumu neievērotāju: “Īdami gulātu, darvīši skolōja muti, lai gavēņam zūbūs napalyktu ni drupateņas gaļas. Par kaidu čygōnu stōsta cytaidi. Jys bazneickungam nūprasejis, voi ir grāks, jo nu aizgavēņa palīk zūbūs kaids gaļas gobols un gavēnī tū apād. Nā tys naasūt grāks, sacejis bazneickungs. Čygōns aizgavēņa vokorā īkūdis zūbūs vasalu cyukas gūrnu un tū ēdis vysu gavēni.”
Pēc tam nāk Pelnu diena, bet par to jau cits stāsts.

Ilona Salceviča