Izcelts no aizmirstības

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latvijas Zinātnes padomes atbalstu laista klajā Jāņa Steika darbu izlase. Grāmatas idejas autore, kā arī viena no sastādītājām ir akadēmiķe Janīna Kursīte, kurai pieder arī lielākie nopelni Steika daiļrades aktualizēšanā. Viņa uzrakstījusi grāmatas priekšvārdu, kam devusi cienīgu virsrakstu – “Steicismu starojošā stērķele”.
Jānis Steiks (1855-1932) ir viens no savdabīgākajiem un spilgtākajiem 19. gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma latviešu dzejniekiem un mācītājiem. Viņa savādību vislabāk raksturo dzejnieka paša vārdi: “Savādnieks ir tāds/Kam sev savs ir krāts,/Ko cits nevar saprast,/Ko cits kūtris nevar aprast.”
Tomēr daudz no Jāņa Steika “siltā un sausā” nav saglabājies. Tās ir dažas grāmatiņas, publikācijas presē, kā arī viņa paša izdotā avīze “Dieva sveiksme”.
Pārņemts ar latviešu kā nācijas izcelšanu citu tautu vidū, viņš sev raksturīgajā manierē ar neiedomājamām etimoloģijām pierāda, ka latvieši ir agrāk dzīvojuši visās pasaules malās un latviešu valoda ir bijusi izplatīta visā pasaulē. Piemēram, vārdi Odesa – O, desa, Ņujorka – nu, Jurka, kas izskan, izkāpjot kādam latvietim Amerikas krastos un uzrunājot otru. Tikpat interesanta ir luga ar pretenzijām uz eposu “Latvijas opera”, kas jau ievadā pārsteidz ar neaprakstāmiem asociatīviem lēcieniem, asonanšu un aliterāciju pārbagātību. Jāatzīmē, ka šo ievadu Jānis Steiks ir rakstījis angļu valodā. Taču viņam acīmredzot bijusi sava izpratne par angļu valodu, tamdēļ labskanībai viņš to mistrojis ar latviešu valodu. Latviešu valodas īpašo nozīmi viņš šajā rakstā atklāj, veidojot gluži pasakainas etimoloģijas, kas tomēr visvairāk liecina par spēli ar valodu.
Jānis Steiks ne gluži turpina tautisko romantiķu tradīcijas, kas meklēja latvju valodas un tautas pirmdzimteni Indijā. Viņam ir pavisam skaidrs, ka visas valodas ir cēlušās no latviešu valodas un visas tautas – no latviešiem. Par to liecina skaistās rindas ievadā, pieminot sev dārgo Jēzu: “(..) Tēvs teica: Ej! Un Dēls atbildēja visklasiskākajā latviešu valodā: ”iešu,” un došos lejā, pasaulē un glābšu cilvēci.” (Jāatzīmē, ka viss, atskaitot “iešu” ir angliski!) Un tālāk – “Kad pienāca laiks, Dievs sūtīja Gabrielu pie jaunavas Marijas ar ziņu no Jau. “Tev viņš jānosauc : “Iešus””. Tātad pēc Steika, Dievs neapšaubāmi ir latvietis!
Dzejniekam valoda visbiežāk ir citas realitātes solījums. Steiks acīmredzot ir centies atrast skaņās un vārdu spēlēs to realitāti, kas paceļ latviešus pāri visām citām tautām, parāda latviešu valodas lielo nozīmību citu tautu vidū.

Jana Vērdiņa