Latvija viena ezera ielokā

Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā atdzimst senču tradīcija – “Bluķa vakars”, ko pirms ziemas saulgriežiem izripina un izvelk folkloras kopa “Skandinieki” Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

2004.gada 2.februārī Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs gadskārtējā zinātniskajā konferencē atcerēsies savas dibināšanas 80.gadskārtu – 1924.gada 2.februārī Pieminekļu valde nolēma Rīgā dibināt Brīvdabas muzeju, tādējādi īstenojot ideju, kura starptautiskas informācijas dēļ Latvijā virmoja jau 30 gadus – kopš 19.gadsimta 90.gadu pirmās puses. Tas bija jaunās, tikai piecus gadus un divarpus mēnešus pastāvējušās valsts būtiski svarīgs lēmums par tautas tradicionālās kultūras vērtību izzināšanu, popularizēšanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Tradicionālās kultūras vērtību glabātāja sūtība

1924.gadā un tam tuvējos uz vienu un otru pusi bijušajos gados valsts sniedza milzīgu palīdzību Pirmā pasaules kara laikā sapostīto un citādi cietušo lauku sētu atjaunošanai un sakārtošanai, normālu dzīves apstākļu veidošanai ļaudīm, kas atgriezušies mājās no bēgļu gaitām. Un tajā pašā laikā – jau 1924.gada vasarā – uz Liepājas apriņķi devās valsts finansēta Pieminekļu valdes pirmā ekspedīcija, kas līdzās citiem uzdevumiem meklēja topošajam muzejam derīgas lauku celtnes un to iekārtas priekšmetus. Turpmākajos sešos gados plašas valsts finansētas ekspedīcijas strādāja Cēsu, Ilūkstes, Kuldīgas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Talsu, Tukuma apriņķī. Tās ieguva visai bagātus materiālus, kuri arī mūsdienās ir kultūrvēsturisku pētījumu avotu zelta fonds.

Pamati tika likti agrāk

Brīvdabas muzeja tapšana bija pašsaprotams rezultāts vairākus gadu desmitus ilgušajai latviešu inteliģences interesei par kultūras procesiem Eiropā. To spilgti apliecina latviešu periodikā kopš 19.gadsimta otrās puses atrodamās ziņas. 19.gadsimta pēdējā ceturksnī daudzās zemēs un etnosos padziļinājās interese par tautu tradicionālo kultūru. Kultūras iestādes, organizācijas, pat atsevišķas personas iekārtoja attiecīga satura ekspozīcijas, par kurām informācija parādījās arī Latvijas presē. Tajos gados Ziemeļeiropā jau bija sākusies brīvdabas ekspozīciju veidošana, kas 90.gados pārauga oficiālu brīvdabas muzeju dibināšanā – 1891.gadā zviedru Skansens Stokholmā, 1894. – Lillehammerē un Oslo Norvēģijā, 1897. – Lingbī (Lyngby) Dānijā. 20.gadsimta pirmajos divos gadu desmitos nodibinātos Ziemeļeiropas brīvdabas muzejus šoreiz nevaram nosaukt to daudzuma dēļ. Izņēmuma kārtā minēsim tikai divus mums tuvākos – 1906.gadā dibināto Turku muzeju Somijā un 1909.–1913.gadā izveidoto Kēningsbergā Austrumprūsijā. To visu zināja arī Latvijā, un jaunā valsts negribēja palikt ārpus Eiropas kultūras norisēm. Tādēļ Pieminekļu valde nodibināja muzeju un saņēma tam nepieciešamo valsts atbalstu. Muzeja dibināšanas rosinātāji apmeklēja Skandināvijas muzejus un to darbības principus izmantoja Latvijas Brīvdabas muzeja ekspozīcijas un pārējā darba plānošanā.
Pirmais Brīvdabas ekspozīcijas mēģinājums Latvijā saskatāms plašajā Latviešu lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības 1895.gada izstādē Jelgavā, kurā ar Miķeļa Skruzīša gādību un padomiem uzcēla un iekārtoja senlaicīgu Augšzemes (Sēlijas) dūmistabu (dzīvojamo māju bez dūmeņa). Plašākas iespējas pavērās 1894. un 1895.gadā, kad sāka gatavoties Rīgā 1896.gadā notiekošajam 10.starptautiskajam arheoloģiskajam kongresam un tā ekspozīcijai, kuras ietvaros paredzēja iekārtot pirmo plašo latviešu tradicionālās kultūras jeb etnogrāfisko izstādi. Tai vajadzēja būt laikmetam atbilstošā zinātniskā līmenī. Tādēļ Rīgas Latviešu biedrība, kura uzņēmās atbildību par izstādi, 1895.gadā komandēja uz Prāgu izstādes komitejas sekretāru Miķeli Skruzīti. Viņa uzdevums bija iepazīties ar tolaik starptautiskā mērogā augsti vērtēto čehu etnogrāfisko izstādi, kurā bija iekārtota arī Brīvdabas nodaļa. Prāgā redzēto

Brīvdabas muzejs valdzina ar savu mieru jebkurā gadalaikā – arī ziemā Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I

M.Skruzītis lika lietā, veidojot 1896.gada latviešu etnogrāfiskās izstādes Brīvdabas nodaļu. Tajā uzcēla un atbilstoši attiecīgajam laikmetam iekārtoja atšķirīgu vēstures posmu trīs dzīvojamās mājas un pirti. Ēkas un to iekārtojums bija labs rosinājums nopietna brīvdabas muzeja izveidei Latvijā. Diemžēl tālāka rīcība izpalika. 1910.–1912.gadā brīvdabas muzeja dibināšanu Rīgā rosināja Rīgas arhitektu biedrība. Tomēr latviešu un vāciešu domstarpību dēļ ideju neīstenoja. Reālas aprises brīvdabas muzejs ieguva tikai pēc jau minētā Pieminekļu valdes lēmuma.

Ierosmes avots
pašiem un citiem

Mūsu Brīvdabas muzejs 20.gadsimta 50. un 60.gados kļuva par ierosmes devēju nelielu līdzīgu novadu muzeju izveidošanai Latvijā un valsts vai apgabalu mēroga muzeju izveidei citās bijušajās PSRS republikās. Novadpētniecības muzeju brīvdabas nodaļas Latvijā sāka tapt 20.gadsimta 50.gadu pirmajā pusē ar toreizējā valsts pieminekļu aizsardzības darba vadītāja arhitekta Leona Plauciņa materiālu metodisku un organizējošu palīdzību: 1952.gadā Jēkabpilī (tagad Sēļu sēta), 1954.gadā Ventspilī (tagad Piejūras brīvdabas muzejs), 1955.gadā Cēsīs (diemžēl darbs apsīka), 1956.gadā – Ludzā. Brīvdabas muzejam pielīdzināmi arī vairāki dažādos gados tapušie memoriālie un pagastu muzeji, piemēram, Eduarda Veidenbauma “Kalāči” (1958), Rūdolfa Blaumaņa “Braki” (1959), Viļa Plūdoņa “Lejnieki” (1963), Kubeles skola Dundagā (1972), Zemgales sētas un lauksaimniecības mašīnu muzejs Gailīšos (1975), Ates dzirnavu muzejs (1985). Izcili vērtīgas ir 20.gadsimta 70. un 80.gados apzinātās, tagad Brīvdabas muzeja pārziņā esošā zemnieku-audēju astoņu sētu grupa Vecpiebalgas “Vēveri” un zemkopja-zvejnieka sēta Papes Ķoņu ciema “Vītolnieki”.
Dziļi nožēlojams, ka toreizējo Valkas rajona vadītāju neizdarības dēļ Brīvdabas muzeja vai Valkas novadpētniecības muzeja pārziņā pagājušā gadsimta 80./90.gadu mijā nenonāca izcilas vērtības – lauku sēta Vijciema “Ielīcas”. Tās nopirka ar mājām agrāk nesaistīta persona. Sēta tagad ir tuvu bojāejai.
Bijušajā Padomju Savienībā ietilpināto tautu kultūras darbinieki pirmās ziņas par mūsu Brīvdabas muzeju ieguva no Maskavā iznākošās preses un zinātniskā žurnāla “Sovetskaja etnografija”. Izņēmums bija igauņi un lietuvieši, kuri par to zināja jau sen. Gados pēc Otrā pasaules kara Eiropā izvērsās brīvdabas muzeju dibināšana. Padomju republikās visvieglāk pieejamais, bieži arī vienīgais ierosmes avots bija Latvijas Brīvdabas muzejs.
Kā pirmie savu brīvdabas muzeju dibināšanas iniciatori un ideju meklētāji 1952.gadā Rīgā ieradās igauņu etnogrāfi Alise Moora un Antss Vīress, vēlāk arī Olimpijs Korzjukovs. Viņiem sekoja lietuviešu tradicionālās kultūras pētnieki Izidors Butkēvičs, Klemenss Čerbulens un Vincs Žilens. No krievu zinātniekiem tādā nolūkā pirmais ieradās Karēlijas Kižu muzeja veidotājs un Latvijas apstākļu nezinātājs Aleksandrs Opolovņikovs, kurš 1968.gadā izdotajā grāmatā “Koka arhitektūras muzeji” Latvijas Brīvdabas muzejam veltīja daudz nepamatotu nezinātāja pārmetumu. Nosauktajiem kolēģiem sekoja citi no Baltkrievijas, Gruzijas, Krievijas dažādiem apgabaliem, Ukrainas. Rīgā notikusī starptautiska mēroga domu apmaiņa sekmēja novada vai valsts mēroga brīvdabas muzeju nodibināšanu Igaunijas Menistē, Tallinā – 1957., Sāmsalā 1959.gadā, Lietuvas Rokiškos 1959., Telšos 1963., Rumšiškos 1966.gadā, Karēlijas Kižos 1960.gadā, Ukrainas Perejaslavļā – Hmeļņickā 1965.gadā, Gruzijas Tbilisi 1966.gadā un citur.
Latvijas Brīvdabas muzejam ir arī daudz citu Latvijas un starptautiskas nozīmes devumu.

Saulvedis Cimermanis,

LZA akadēmiķis