"Latvijā dzīvo drosmīga un stipra tauta"

"Politik i Norden"

— 2000. nr.2

To saka dedzīgā ziemeļniece Rike Helmsa, Dānijas Kultūras institūta vadītāja Rīgā. Pēc desmit Latvijā pavadītiem gadiem viņa saka, ka tagad klausoties ar latviešu ausīm, un tas, ko viņa dzirdot, ne vienmēr esot tik labs.

"Mums, labajiem ziemeļvalstu iedzīvotājiem, jābūt piesardzīgiem, lai mēs savā vēlmē būt "labiem" neizturētos pamācoši un nievājoši pret Baltijas valstu tautām. Mēs no tām varam daudz ko mācīties."

To saka Rike Helmsa, ar kuru mēs tiekamies Dānijas Kultūras institūta telpās Rīgas centrā. Mēs tiekamies ar vadītāju, kas, par spīti sāpošam kaklam, izstaro enerģiju un tieksmi strādāt.

Kas liek viņai ar tādu ieinteresētību darboties mums tik tālā valstī? Valstī, par ko mēs Ziemeļvalstīs dzirdam gandrīz tikai negatīvo — ielu bērni, noziedzība, korupcija, prostitūcija un narkotiku tirdzniecība.

"Uz to atbilde ir vienkārša! Tā ir tauta, ko es apbrīnoju un par ko priecājos. Tauta, kas ir izgājusi cauri milzīgām ciešanām, piedzīvojusi nemitīgas svešu varu okupācijas un kas beigu beigās, 1991. gadā, tika pie brīvības. Es taču esmu redzējusi viņu lielās cerības uz labāku dzīvi, dzīvi, kurā netrūktu visnepieciešamāko lietu. Pēdējos desmit gados patiešām ir notikusi uzlabošanās.

Es tomēr arī esmu pieredzējusi viņu ilūziju sabrukumu un rezignāciju par to, ka uzlabojumiem un cīņai ar korupciju ir vajadzīgs tik ilgs laiks. Tomēr viņiem ir tik spēcīgi cilvēku resursi, viņiem ir enerģija, viņi tik daudz spēj un dara daudzas lietas, par ko neprasa samaksāt! Tieši tadēļ mums, Ziemeļvalstu iedzīvotājiem, jābūt piesardzīgiem, lai mēs savā vēlmē būt "labiem" neizturētos pamācoši un nievājoši pret Baltijas valstu tautām."

Rike Helmsa saka, ka mēs Ziemeļvalstīs vēl aizvien pārāk maz zinām par baltiešu kultūru plašā izpratnē, taču jebkurā gadījumā tā nav viņas vaina.

Klauss Karstens Petersens no Ārpolitikas biedrības Kopenhāgenā saka: "Kopš ierašanās Rīgā, kad Latvija vēl atradās Padomju savienības sastāvā, Rike Helmsa ir bijusi dzinējspēks dāņu un Ziemeļvalstu kultūras izplatīšanā Baltijas valstīs un otrādi. Viņa ir patiešām ieinteresēta, uzmācīga un ideālistiska, turklāt sevišķi labi prot sameklēt sponsorus gadījumos, kad ar parasto budžetu nepietiek." Mums šķiet, ka viņa varbūt pat nedaudz ir ietekmējusi Ārpolitikas biedrību.

Šā gada janvārī Latvijas televīzija raidīja divas pusstundu garas programmas ar nosaukumu "Rikes stāsti". Tajos Rike Helmsa vēlējās latviešiem parādīt, kā un kādēļ demokrātija ir nostiprinājusies dāņos.

"Es ļoti vēlējos parādīt latviešiem, ka tas ir iespējams. Ka ir tāda valsts, kur cilvēki uzticas politiķiem, politikai, muitai un nodokļu iestādēm, skolas sistēmai, īsi sakot, valsts iestādēm. Latvijā tas tā vēl nav, te pastāv dziļa skepse pret visu, kas kaut kādā ziņā ir "publisks". Un, man jāteic, tam ir iemesls. Jāpaiet ilgam laikam, lai bijušo padomju valsti pārveidotu par modernu demokrātiju."

Minētā televīzijas programma latviešu skatītājiem deva ieskatu arī Dānijas un Baltijas valstu kultūras sadarbībā. "Ja būtu parādīts viss, ko mēs vēlējāmies, raidījums droši vien būtu bijis desmit stundu garš", ne bez lepnuma piezīmē Rike Helmsa.

Dānijas Kultūras institūts Latvijā ir pārstāvēts 10 gadu. Rike Helmsa labprāt vēlētos DKI padarīt vēl redzamāku — gan šeit, Baltijas valstīs, gan mājās Dānijā. Institūts septembrī rīkos divus jubilejas braucienus pa Baltijas valstīm. Vienā piedalīsies Kultūras institūts un tā sadarbības partneri, bet otrā — Ārpolitikas biedrība. Dalībnieki saņems informāciju par Kultūras institūta darbību Baltijas valstīs un tiksies ar DKI vietējiem pārstāvjiem Viļņā, Rīgā, Tartu un Tallinā.

Rike Helmsa ir cand. mag. dāņu un krievu valodā. 1985. gadā viņa ieradās Maskavā, lai Maskavas Valsts universitātē strādātu par dāņu valodas lektori.

"Es iebraucu Maskavā tieši perestroikas un Gorbačova valdīšanas laikā. Valstī toreiz notika neticami interesanta attīstība, un noskaņojums reizēm bija pat eiforisks. Sākumā valdīja padomju sistēma, un katrā manā klasē atradās ziņotājs, kurš vēroja, vai es, vai studenti nerunājam vai nedarām neko, kas varētu kaitēt sistēmai. Piemēram, man nācās no dāņu avīzēm izgriezt cenzūrai nepieņemamos rakstus, lai studenti tos neizlasītu."

1989. gadā Helmsa panāca, ka laikraksts "Politiken" Dānijā sarīkoja līdzekļu vākšanu, lai Rīgā varētu atvērt Kultūras institūtu. Viņa iesniedza pieteikumu un kļuva par tā vadītāju.

Kultūras institūta veidošanas sākumā Latvija vēl joprojām bija padomju valsts, tādēļ bija svarīgi prast krievu valodu un pārzināt sarežģītos birokrātijas apvedceļus, lai spētu kaut ko paveikt.

Rike Helmsa šobrīd ir viena no vispazīstamākajām ārzemniecēm ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs, un Dānijas Kultūras institūtam tas ir sevišķi svarīgi. Viņa ir saņēmusi vairākus apbalvojumus un ordeņus, taču jo sevišķi svarīgi ir tas, ka viņu pazīst pat mazajās provincēs, kur kultūras darbiniekiem netiek pievērsta pārāk liela uzmanība.

Katrā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pašvaldībā ir kultūras inspektors, kura uzdevums ir raudzīties, lai visur tiktu īstenoti Kultūras ministrijas darba plāni, ievērots budžets un būt par starpnieku starp daudzajām mazajām un lielajām kultūras iestādēm un ministriju. Kopumā Baltijas valstīs ir apmēram 100 kultūras inspektoru.

"Pagājušajā gadā mums vajadzēja organizēt studiju braucienu uz Dāniju veseliem 30 inspektoriem — desmit no katras Baltijas valsts. Dānijā viņi tika sadalīti četru cilvēku grupiņās — pa vienam no katras Baltijas valsts un viens dāņu pavadonis. Viņi izbraukāja visu valsti un tikās ar dāņu kultūras darbiniekiem un māksliniekiem. Tas bija milzīgs panākums! Šogad mēs gribam uzaicināt dāņu, latviešu un lietuviešu kultūras darbiniekus līdzīgā braucienā pa Igauniju. Par to es ļoti priecājos!" Rike Helmsa stāstīja.

Viņa ilgu laiku ir nodarbojusies ar Dānijas un Baltijas valstu augstskolu studentu apmaiņu un nemaz neslēpj, ka gadu gaitā šis darbs ir kļuvis aizvien grūtāks.

Viņa ar smaidu atceras kādas Dānijas provinces pilsētiņas skolas inspektoru, kurš teicis, ka neesot iespējams, ka Baltijas valstu skolēni varētu dzīvot privāti. Dāņiem mājās neesot vietas. Inspektoram radās ideja, ka viņi taču varētu dzīvot skolas sporta zālē, paši pirkt un gatavot ēdienu skolas virtuvē, jo dāņu ģimenēm taču nav tādu iespēju...

"Tad es biju spiesta viņam izstāstīt, kā daudz sliktākos ekonomiskajos apstākļos dzīvojošās latviešu ģimenes uzņēma dāņu skolēnus. Es viņam sacīju, ka latviešu skolēni nespēj nopirkt dārgo dāņu pārtiku un gatavot ēdienu paši. Es biju ļoti dusmīga, un ar šo skolu nenotika nekāda skolēnu apmaiņa!"

Dāņu skolēni ir kļuvuši aizvien izlutinātāki, un viņi bieži uzvedas nepieklājīgi un neaudzināti, ierodoties latviešu mājās. Viņi sūdzas par ēdienu, neērtajiem dzīvošanas apstākļiem un vakaros vēlas doties ārā, lai dzertu alu.

"Man šķiet, ka situācija kļūst aizvien neveiklāka, jo latviešu ģimenes ir patiešām neticami viesmīlīgas un ar lielu atbildības sajūtu", saka Rike Helmsa un tādēļ turpmāk vēlas lielāku vērību veltīt sagatavošanās darbam, izvērtējot apmaiņas programmās iesaistītos skolēnus.

"Vislabākais veids, kā likvidēt aizspriedumus un pārpratumus, ir cilvēku kontakti", Rike Helmsa saka. Viņa aicina visus apmeklēt Baltijas valstis un savām acīm redzēt šeit notiekošo straujo attīstību. Viņa pati vēl nedomā doties mājās uz Dāniju: "Ir tāds teiciens, ka vajag beigt, kamēr spēlē veicas labi, taču man pagaidām iet tik labi, ka vēlos palikt!"

Fakti par Dānijas Kultūras institūtu:

• Dānijas Kultūras institūta mītne atrodas Kopenhāgenā, un tā ir neatkarīga organizācija. Kopš 1997. gada rudens institūts ir darbojies arī kā Kultūras ministrijas "pagarinātā roka" kultūras izplatīšanā starptautiskā mērogā. Institūtam ir nodaļas Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Beniluksa valstīs, Vācijā, Lielbritānijā, Ungārijā un Polijā.

• Kultūras institūts Latvijā nodibināts 1990. gadā ar avīzes "Politiken" savākto līdzekļu palīdzību.

• Vadītājs no Dānijas Rīgā, kā arī kopumā seši vietējie darbinieki Rīgā, Tallinā un Viļņā.

• Kopējais budžets Baltijas valstīs 1999. gadā bija 1 690 000 dāņu kronu, kas ietver visus izdevumus institūtos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Sisela Klingenberga