Izstādes “Latvijas valstiskuma sardzē: Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki okupācijas gados trimdā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1991.gada 21.augustam” atklāšanā Ārlietu ministrijas ēkā 2004.gada 28.janvārī
Jūsu ekselence ministres kundze!
Jūsu ekselences ārvalstu vēstnieki! Ārlietu ministrijas
darbinieki! Dāmas un kungi!
Es iesākumā vēlētos apsveikt Ārlietu ministriju un ārlietu
ministri personīgi saistībā ar šīs izstādes ieceri un
realizāciju. Tik tiešām caur šīs izstādes materiāliem Latvijas
diplomāti, kas ilgus gadu desmitus augstu turēja neatkarīgās
Latvijas idejas vārdu, simboliski atgriežas tajā valstī, kuru
viņi pārstāvēja, un tajā iestādē, kuras vārdā viņi rīkojās visus
gadus, par spīti tam, ka valsts, ko viņi pārstāvēja, jau sen
vairs nepastāvēja de facto.
Excellencies, Ladies and Gentlemen,
I would like to start out by congratulating Minsitry of foreign
affairs and particularly Madame minister for the initiative of
creating such an exibition in which at least simbolically we see
here the return to their native land and to the institution in
whose name they worked for so many long decades all those people
who braught high the torch of belief in Latvia`s independence and
in Latvi`s statehood.
I had a conversation just 2 days ago at the international forum
on Genocide in Stockholm with a congressman from the United
States who told me an anecdote of how many years ago when he had
first got elected he received a visit from 3 persons each one of
them representing one of the Baltic states, claiming to speak in
their name and asking for continued support from the United
States Congress to the idea of nonrecognition the incorporation,
the anexation, the occupation of Baltic states into the Soviet
Union. He said that he did not know much about it, that it was
all news to him, and he sat there patiently listening to these
persons make their case, he thaught to himself: “What an
incredable trio of dreamers, and how don quixotic can you get in
yours dreams and aspirations?” And he said: “I tried not to show
it but I thought to myself – what a hopeless cause here was
represented, where do they get a courage and a strength to
continue working hard on such an idea that is so visibly utopic
as the idea of restituting the souvereignity, the independence of
three Baltic nations.
We did had these people, these don quixotic notions of the
sanctity to Latvia`s right to independence shared by our Estonian
and Lithianian brothers abroad. It was the spirit which animated
both the organizations of the exiles in all their forms as well
as their diplomatic representatives. And yes, in many ways the
idea single was glumurous to claim to represent countries that
de facto had not their existance for so many long
decades.
Some of them sometimes may come across the novel, I must admit I
do not remember the authour and the title – it was a spy thriller
set in London at some point and it made a referance to the
Latvian dilpmatic representation there with very, I might say,
supersillious and arrogant attitude of about subscure little
country with subscure little representation, with a totally crazy
idea of somehow claiming to represent the rights of these
countries to their independence. You see, these people, no matter
how hopeless and how unjustified their claims might have seen to
others, were recognized by the official governments of a whole
long list of important countries and why? Because they did have
official, legal inheritance, as it were, of their right to
represent Latvia abroad.
I think it was one of the wisest steps that had been taken before
the end of Latvian statehood – the legal right to represent
Latvia to some of our representatives abroad which was then taken
on in a way of inheritance by others following. And by that
extremely important manner the recognition of Latvia de
jure could be maintened, we could convince others of the
justification of maintening it and we could demand in a way and
obtain their agreement to the nonrecognition of the anexation of
Latvia into the Soviet Union.
These few dreamers, these Don Quixotes who went in the world in
their tiny little officies with the resources that came from a
wisely invested golden deposites of Latvia abroad – they
continued to work as impossible as it may seem. Their dream came
true, the continuity was established, the legal de jure
status of Latvia has continued to be uninterrupted since the
recognition of Latvia in 1918. That is something of extremely
great importance to us all - current generations, past
generations and future ones as well.
(Runas angliskā daļa tulkojumā:
Ekselences! Dāmas un kungi!
Vispirms es vēlos apsveikt Ārlietu
ministriju un it īpaši ministres kundzi par iniciatīvu izveidot
šādu izstādi, kurā vismaz simboliski mēs redzam to cilvēku
atgriešanos savā tēvzemē un institūcijā, kā vārdā viņi strādāja
tik daudzus gadu desmitus, visus tos cilvēkus, kas tik ļoti
ticēja Latvijas neatkarībai un Latvijas valstiskumam.
Pirms divām dienām starptautiskajā forumā par genocīdu, kas
notika Stokholmā, es sarunājos ar kādu kongresmeni no ASV, kas
man pastāstīja, kā pirms daudziem gadiem, kad viņš pirmoreiz bija
ievēlēts, pie viņa ieradās vizītē trīs personas, kas katra
pārstāvēja vienu no Baltijas valstīm, apgalvojot, ka runā to
vārdā, un lūdza ASV Kongresu sniegt nepārtrauktu atbalstu, lai
netiktu atzīta Baltijas valstu iekļaušana Padomju Savienībā, to
aneksija un okupācija. Viņš teica, ka neko daudz par to nav
zinājis, bet sēdējis un pacietīgi klausījies, kā šie cilvēki
izklāsta savu lietu, pie sevis nodomājot: “Kāds neiedomājams
sapņotāju trio un cik donkihotiski var būt cilvēka sapņi un
centieni!” Viņš man teica: “Es centos neizrādīt to, ko pie sevis
domāju – kāda bezcerīga lieta, par ko viņi iestājas, kur viņi ņem
drosmi un spēku, lai turpinātu neatlaidīgi strādāt, lai īstenotu
tik acīmredzami utopisku ideju kā ideja par trīs Baltijas valstu
suverenitātes un neatkarības atjaunošanu.”
Mums patiesi bija šie cilvēki, šīs demokrātiskās idejas par
svētām Latvijas tiesībām uz neatkarību, un tādas pašas idejas
bija mūsu igauņu un lietuviešu brāļiem ārzemēs. Tā bija ideja,
kas iedvesmoja gan trimdas organizācijas visās to formās, gan arī
to diplomātiskos pārstāvjus. Jā, daudzējādā ziņā jau pati šī
ideja bija valdzinoša – apgalvot, ka viņi pārstāv valstis, kas
jau tik daudzus gadu desmitus de facto neeksistēja.
Daži no viņiem, iespējams, var atrast romānu, man jāatzīst, ka es
neatceros tā autoru un nosaukumu – tas bija romāns par spiegiem,
kur darbība norisinās kādā vietā Londonā un kur pieminēti
Latvijas diplomātiskie pārstāvji, kas ir iedomīgi un lepni uz
savu mazpazīstamo valstiņu ar mazpazīstamu pārstāvniecību un kam
ir pilnīgi neprātīga ideja prasīt, lai tiktu atzītas šo valstu
tiesības uz neatkarību. Jūs redzat, ka šos cilvēkus, lai arī cik
bezcerīgas un nepamatotas viņu prasības šķita citiem cilvēkiem,
atzina daudz nozīmīgu valstu oficiālas valdības. Kāpēc? Tāpēc ka
viņi bija oficiāli un likumīgi mantojuši savas tiesības pārstāvēt
Latviju ārzemēs.
Es domāju, tas bija viens no visgudrākajiem soļiem, kas tika
sperts pirms Latvijas valstiskuma beigām – dot likumīgas tiesības
dažiem mūsu pārstāvjiem ārzemēs pārstāvēt Latviju, ko vēlāk
turpināja citi, saņemot šīs tiesības kā mantojumu. Un šādā ļoti
nozīmīgā veidā bija iespējams saglabāt Latvijas atzīšanu de
iure, mēs varējām pārliecināt citus par tās saglabāšanas
pamatotību un tādā veidā varējām prasīt un saņemt viņu piekrišanu
neatzīt Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā.
Šie daži sapņotāji, šie donkihoti, kuri strādāja savos mazajos
kabinetos, izmantojot finanšu resursus, ko ieguva no saprātīgi
ieguldītajiem Latvijas zelta krājumiem ārzemēs, – viņi turpināja
strādāt, lai arī cik neiespējami tas var likties. Viņu sapnis
piepildījās, izveidojās nepārtrauktība, Latvijas likumīgais de
iure statuss ir nepārtraukti turpinājies kopš tās atzīšanas
1918.gadā. Tam ir ļoti liela nozīme mums visiem – tagadējām
paaudzēm, iepriekšējām un nākamajām paaudzēm.
“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums)
Dāmas un kungi!
Es varētu vēl piemetināt par diviem no diplomātiem, par kuriem
šeit ir izveidota izstāde, ar kuriem man bijusi īpaša saskare, –
Anatoliju Dinberga kungu ar viņa vienreizējo dzīvesstāstu un arī
Arnoldu Spekki, kas bija reizē izcils zinātnieks, skolārs un arī
diplomāts. Man ir bijis tas gods ar viņu tikties, izrunāties gan
kā ar zinātnieku, vēsturnieku, gan kā ar diplomātu, un es varu
teikt, ka šī diplomātu paaudze bija spoža, spējīga un
visgrūtākajos apstākļos nesa Latvijas vārdu tālāk, centās paturēt
Latvijas prasības pēc savām tiesībām un savas neatkarības. Es
domāju, ka tik tiešām jaunie ministrijas darbinieki var šajos
dzīvesstāstos smelties daudz iedvesmas par to, ko Latvijai kā
valstij var dot viena cilvēka mūža gājums, cik ļoti būtisks un
svarīgs var būt katra atsevišķa cilvēka ieguldījums, arī tādiem
diplomātiem, kas nav vēl augstāko rangu sasnieguši, kas krīzes un
vajadzības situācijā spēj un ir tiesīgi rīkoties Latvijas
vārdā.
Tie bija grūti laiki – būt par Latvijas pārstāvi, jums tagad ir
tā laime rīkoties brīvā Latvijā, brīvā Eiropā, un visa nākotne
jums ir vaļā. Es novēlu, lai šī turpinātības sajūta dod jums
jaunu iedvesmu un jaunu spēku, jums darot un veicot savus
pienākumus kā Latvijas Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kā tiem,
kas arī palīdz īstenot Latvijas de iure eksistenci.
Paldies!