Starptautiskā foruma “Genocīda novēršana: draudi un atbildība” dalībniekiem Stokholmā 2004.gada 26.janvārī

Jūsu majestātes! Jūsu karaliskā augstība! Premjerministra kungs! Ģenerālsekretāra kungs! Ekselences! Dāmas un kungi!
Sākumā es vēlos izteikt dziļu pateicību premjerministram Jēranam Pēršonam un Zviedrijas valdībai par šo nozīmīgo iniciatīvu, lai risinātu jautājumu par genocīdu – sevišķi postošu masu slepkavības formu, kas turpina vajāt cilvēci līdz pat šai dienai.
Kaut gan šodien daudzās valstīs valda demokrātija un ir plurālistiska politiskā valsts iekārta, kas respektē cilvēka pamattiesības un brīvību, līdz pat šim laikam uz mūsu planētas notiek masu slepkavību uzliesmojumi, kuru pamatā ir naids, atriebība, teritoriāla ekspansija, alkatība vai aprēķins. Šā iemesla dēļ ir ļoti svarīgi izglītot sabiedrību visā pasaulē, sarīkojot tādus forumus kā šis un izmantojot iniciatīvas, kas radīsies tā norises gaitā, lai izglītotu cilvēkus visā pasaulē par to, kas ir genocīds, par dažādajām formām, kādās tas var izpausties, par drausmīgajām sekām, ko tas rada, kā arī ierosināt un radīt mehānismus visā pasaulē, kas nodarbotos ar šo jautājumu un nodrošinātu, lai tas vairs nekad nenotiktu.
Pašreizējie, nesenie un vēl ne tik nesenie vēstures piemēri liecina, ka genocīds ir sastopams tur, kur varas iestādes ir īstenojušas un sekmējušas nehumānu un ekstrēmu politiku. Ekstrēmismu parasti izraisa nacionāli, etniski, lingvistiski, rasistiski, ideoloģiski vai reliģiski iemesli, sabiedrības šķiru nesaskaņas vai iepriekšminēto faktoru apvienojums.
Ekstrēmisms sākas ar nepamatotu cilvēku iedalīšanu divās pretējās nometnēs: “mēs” un “viņi”. Lai to attaisnotu, tiek apgalvots: mēs esam upuri, kas cietuši no netaisnības un ir sarūgtināti, ierobežoti, apspiesti, apdraudēti, un viņi – tie, kas ir otrā puse, – ir atbildīgi par visām mums nodarītajām pārestībām. Taču tā vietā., lai novērstu netaisnību un atrisinātu domstarpības, problēmas risinājums ir iznīcināt pretinieku. Pirmais solis šajā procesā ir atrast grēkāžus. Kad tas izdarīts, problēmu var atrisināt, tos iznīcinot. Sakot Josifa Staļina nemirstīgajiem vārdiem: ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas. Nav svarīgi, vai viņi ir jauni vai veci, nav svarīgi, vai ir iesaistītas veselas nācijas, ciltis vai tautas. Ja ir iedzīvotāju grupa un ir problēma, šīs grupas iznīcināšana ir veids, kā atrisināt iedomāto problēmu.
Pirms mazāk nekā desmit gadiem Kosovā, Bosnijā un Hercegovinā, kā arī citās agrākās Dienvidslāvijas daļās (un tas notika Eiropas kontinentā) tūkstošiem nevainīgu civiliedzīvotāju tika noslepkavoti tikai tāpēc, ka viņi bija piedzimuši šķietami “nepareizajā” etniskajā vai reliģiskajā grupā. Līdzīga situācija 1994.gadā bija Ruandā, kur masveida slepkavošanā aizgāja bojā 800 000 cilvēku.
Viens no visciniskākajiem necilvēcības un genocīda gadījumiem notika Eiropas kontinentā Otrā pasaules kara laikā. Nacistiskās Vācijas reiha rasistiskās ideoloģijas un ekstrēmās ksenofobijas kulminācija bija holokausta masveida slepkavības, kā rezultātā daudzās valstīs, tai skaitā Latvijā, gandrīz pilnībā tika iznīcinātas ebreju un čigānu kopienas.
Laika posmā starp 1940. un 1991.gadu mana valsts Latvija un tās Baltijas kaimiņvalstis ir zaudējušas nepieredzēti lielu skaitu cilvēku dzīvību nacistu un Padomju Krievijas okupācijā. Staļina valdīšanas terora laikā desmitiem tūkstošu latviešu, kā arī simtiem tūkstošu un miljoniem citu tautību cilvēki tika represēti, ieslodzīti, deportēti un nolemti lēnai mocekļa nāvei piespiedu darba nometnēs Sibīrijā. Genocīds var izpausties dažādās formās. Tas var notikt, izmantojot šauteni, nazi vai mačeti, tas var notikt gāzes kamerā, bet to var izdarīt, liekot nomirt lēnā nāvē Sibīrijas līdzenumā. No bada, aukstuma un spēku izsīkuma pārcilvēciskā piespiedu darbā. Rezultāts ir vienāds – cilvēku masveida nāve, kas ir līdzīga genocīdam.
Latvijas viedoklis ir, ka ANO Konvencija par genocīdu, kurā pieprasīts, lai valstis, kas to parakstījušas, iejauktos genocīda gadījumos, ir jāīsteno daudz enerģiskāk, nekā tas ir bijis līdz šim. Mēs nedrīkstam un nevaram pasīvi noskatīties, kad tiek izdarīti noziegumi pret cilvēci. Kosovā, Bosnijā un Hercegovinā, Ruandā starptautiskā sabiedrība darīja pārāk maz un iejaucās pārāk vēlu. Līdzīgi iepriekšējos gadu desmitos tā bija vienaldzīga, kad padomju režīms nogalināja simtiem, tūkstošiem un miljoniem Austrumeiropas un Viduseiropas iedzīvotāju, kā arī ļoti daudz viņu pašu cilvēku. Starptautiskā sabiedrība reaģēja pārāk vēlu uz nacistiskā režīma pieaugošā kareivīguma un ksenofobisma draudiem.
Mums ir jāatrod veids, kā starptautiskā sabiedrība nākotnē ātri un efektīvi varētu reaģēt. Ir vairāki veidi, kā to izdarīt. Es ceru, ka šajā konferencē izdosies atrast veidus, kā mēs nākotnē varēsim efektīvi iejaukties šādās situācijās. Latvija ir gatava piedalīties. Latvija ir gatava darīt to, kas ir tās spēkos. Latvija atbalstīja rezolūciju par antisemītismu, ko 2003.gada septembrī ANO Ģenerālajā asamblejā ierosināja Īrija. Latvija ir izvirzījusi vienu no tās visvairāk cienītajiem tiesnešiem darbam Starptautiskajā tiesā Hāgā. Latvija ir gatava darīt vairāk, ja ir nepieciešams.
Latvija arī pilnībā atbalsta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas deputātu iniciatīvu izveidot starptautisku komisiju, kas objektīvi izmeklētu noziegumus, ko izdarīja komunistiskie režīmi Viduseiropā un Austrumeiropā. Bez šādu noziegumu skaidras izpratnes un nepārprotama nosodījuma Eiropa riskē, ka tai arī turpmāk būs jānes savas vēstures smagais slogs. Šodienas un rītdienas Eiropā nav vietas rasismam, neiecietībai, diskriminācijai un ksenofobijai. Tikai saglabājot modrību un savu principiālo nostāju pret šiem sabiedrības apdraudējumiem, Eiropa var kļūt patiesi demokrātiska, plaukstoša, stabila un droša.
Mums ir jāizglīto nākamās paaudzes, lai tās iemācītos cienīt tādas vērtības kā tolerance, līdzjūtība un savstarpēja cieņa. Mums jāizveido Eiropa, kas būtu vienota savā daudzveidībā, jāizveido pasaule, kas būtu vienota savā humānismā. Mums jāatrod veids, kā likt cilvēkiem saprast, ka jebkura cilvēka apzināta nogalināšana ir uzbrukums cilvēcei kopumā, ka jebkuras iedzīvotāju grupas uz zemes iznīcināšana ir neatgriezenisks zaudējums cilvēcei kopumā. Tas nav zaudējums tikai tiem cilvēkiem, uz ko tas attiecas, tas ir zaudējums mums visiem. Genocīds ir noziegums, genocīds ir civilizācijas zaudējums. Mēs nevaram palikt vienaldzīgi, kad notiek genocīds. Mēs nedrīkstam pagriezt tam muguru, tāpat kā nepietiek ar to, ka stāvam un izmisumā lauzām rokas. Mums jāatrod veids, kā to izbeigt. Mums jāatrod veids, kā iejaukties un aktīvi rīkoties, lai arī kur un kad tas uz šīs zemes notiktu.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas