"Zem virskārtas viss ir kā parasti"

"Dagens Nyheter"

— 2000.06.13.

Lietuvā, pārmaiņām sastopoties ar tradīcijām, kosmopolītiskais ir kā pernica.

Lietuvas valsts šajā pavasara rītā ir ietinusies slapjā miglā, kas izdzēš visas kontūras. Braucot cauri Baltijas valstīm, es bieži uzduros neredzamām līnijām, kuru nosaukums ir robeža, taču esmu gandrīz vai spiests priekšā turēt karti, lai saprastu, ka atrodos Lietuvā.

Šī valsts ir maza, tomēr vislielākā no trim Baltijas republikām. Ilūzijas par pagājušo varenību vēl aizvien attīstās šajā augsnē, it sevišķi pēc tam, kad valsts kļuva neatkarīga. Tomēr tagad ir grūti saskatīt kaut ko citu kā tikai līdzenu un smilšanu teritoriju, ko dažviet aizsedz biezi meži, kam skatiens mēģina izkļūt cauri, lai sasniegtu cauri kokiem vizošo ūdeni.

Runā, ka vārds Lietuva ir cēlies no vārda "lietus". Kaut arī saule pamazām laužas cauri miglai, man zem šīm miglainajām debesīm rodas sajūta kā mitrā un biedējošā staignājā, arktiskā mūžamežā ar duļķainām upēm un dūkstājiem.

Kaut arī mēs braucam cauri Lietuvai, viss šķiet tālīns un promesošs. Kas tad īsti ir purvains — es vai šī ainava? Ja ceļotājs atrodas kaut cik nomodā, tad par īsto metropoli ar baznīcu un universitāti viņš varbūt uzskatīs Kauņu, kas tūlīt aiz Viļņas ir otra lielākā pilsēta un kur starpkaru laikā zināmu periodu atradās Lietuvas valdības rezidence. Kauņas un Viļņas nomalēs ir milzīgas pelēkas betona priekšpilsētas, un ceļa zīmes norāda uz Šauļiem un Panevēžu, un citām vairāk vai mazāk nezināmām vietām pie Baltkrievijas un Polijas robežas.

Tam, kurš uz pasauli raugās caur dzejas prizmu, Lietuva varbūt pirmām kārtām ir Česlava Miloša un Johannesa Bobrovska zeme. Zviedriem piederošajā viesnīcā Viļņā, ko toreiz sauca Wilno, kādā grāmatā es izlasīju, ka Lietuva bijusi tirdzniecības valsts jau tad, kad Platons rakstījis savus dialogus. Kamēr igauņi un latvieši plecu pie pleca bija spiesti cīnīties garos septiņsimt gadus, lietuviešu ciltis gāja savu ceļu, un tām ir pa daļai savādāka vēsture.

Lielvaras laikā 14. gadsimtā lietuvieši bija jātnieku tauta, kas iedvesa bailes saviem kaimiņiem. Toreiz lietuvieši valdīja no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, taču pēc tam lielkņazs stājās laulībā ar Polijas karalieni, un šī savienība diezin vai iepriecināja lietuviešus. Viņi kļuva pilnīgi atkarīgi no poļiem, un pēc Polijas pirmās sadalīšanas 1772. gadā lielākā Lietuvas teritorijas daļa tika pievienota Krievijai, bet pārējo paņēma vācieši. Lietuvieši vairākas reizes sacēlās, taču neatkarīgi viņi kļuva tikai pēc Pirmā pasaules kara.

Lietuva bija viena no tām valstīm, kas Pirmajā pasaules karā cieta visvairāk, un Otrajā pasaules karā tika nogalināta liela daļa šajā valstī dzīvojošo ebreju. Pēc tam Lietuva atkal pazuda no kartes un dzīvoja pasakās un teiksmās. Trešo daļu iedzīvotāju deportēja, un citi nokļuva slavenajos VDK pagrabos Viļņā, ko agrāk bija izmantojis Gestapo. Tikai 1991. gadā no šīs briesmīgās mājas, kas tagad ir muzejs, tika izlaisti pēdējie ieslodzītie.

Šīs mazās tautas spēja pārdzīvot mēri, badu, karus un nepārtrauktās nesaskaņas ar mīklaino lielvalsti diendivos. Skaidrs, ka tautu kopā ir saturējušas daudzas saites. Teritoriālās vienotības sajūtu Milošs liek pirmajā vietā, tai seko nacionālā kultūra, asinsradniecība, klimats un kopējā nodarbošanās. Es tomēr domāju, vai arī valodai nav īpaša loma valstī, kas nemitīgi ir atradusies krīzes stāvoklī. Lietuviešu valoda esot Eiropas vecākā valoda, vecāka par latīņu un grieķu valodu un pat ir radniecīga sanskritam. Apkārtējiem kaimiņiem šī valoda nebija saprotama, tās vārdu krājums ir ārkārtīgi bagāts, un tai ir sava unikāla melodija. Jājautā, vai šī īpatnība saglabāsies arī nākotnē.

Tikai dažas lietas tik lielā mērā ietekmē mūsdienu Eiropu kā kustīgums. Deviņos gados, kas ir pagājuši kopš Lietuva kļuva neatkarīga, vairāki prāmji tika iesaistīti satiksmē no Baltijas valstīm uz Zviedriju un Vāciju. Tas, kurš kursēja starp Rīgu un Stokholmu, vairs nebrauc, taču saglabājusies ir satiksme uz Klaipēdu un Liepāju, kā arī, pats par sevi saprotams, maršruts Stokholma–Tallina. Lidsabiedrība "Air Lithuania" paplašinās, kaut arī no Palangas uz Kristiānstādi lidojošās lidmašīnas ir mazas un neērtas. Sakari un internets ir drastiski samazinājuši attālumu. Meklējot internetā vārdu Lithuania, iegūstam vairāk nekā ceturtdaļmiljonu "trāpījumu". Pat valsts prezidentam Valdam Adamkum ir sava mājas lapa.

Adamkus bija viens no daudzajiem Amerikā dzīvojošajiem trimdas lietuviešiem, kas pēc 1991. gadā Viļņā pasludinātās neatkarības atgriezās savā vecajā dzimtenē. Jau pirms pieciem gadiem viņa draugs Stasis Lozoraitis mēģināja kandidēt uz prezidenta posteni, taču viņam toreiz nebija nekādu izredžu pret Lietuvas komunistu Aļģirdu Brazausku, kas guva labumu no tā, ka kopā ar tautas fronti "Sajūdis" bija atbrīvojis savu valsti no Padomju savienības kundzības. Tas, ka pusamerikānim Adamkum pirms dažiem gadiem izdevās iekarot vēlētāju uzticību, ir izskaidrojams kā zīme, ka lietuvieši aiz muguras ir atstājuši padomju Krievijas periodu un skatienu pievērsuši Rietumiem. Fakts tomēr ir tāds, ka Lietuvai vienmēr, jau kopš lielā emigrācijas viļņa, ir bijušas ciešas saites ar ASV.

Viesnīcā Viļņā un Palangā es varēju nosēdēt visu vakaru un pārslēgt daudzos televīzijas kanālus, un neredzēt neko citu kā motokrosu Eirosportā, amerikāņu "runāšanas izrādes" un vācu jautājumu sacensības. Tikai vienu reizi nejauši uzdūros kādai lietuviešu programmai, kurā tobrīd runa bija par to, cik svarīgi Lietuvai ir iespējami ātrāk iestāties Eiropas Savienībā. Daži līderpolitiķi apgalvoja, ka vilciens drīz aiziešot, un pēc tam tika rādīta reportāža no sanāksmes Briselē par uzticības pilno sadarbību pāri robežām. Sadarbība, biznesa kontakti, tiltu celšana.

Daudz ko no šī lietuviešu kosmopolītisma es tomēr uzskatu par laķējumu. Pagaidām ir diezgan maz parasto cilvēku, izņemot politiķus un ekonomiskās aprindas, kas var atļauties braukt uz ārzemēm. Lielākā iedzīvotāju daļa dzīvo vai nu priekšpilsētās, vai laukos. Kaut arī pēdējos gados rūpniecība attīstās strauji, Lietuva vēl aizvien lielā mērā ir zemnieku valsts. Tas redzams it visur, arī lielpilsētu Viļņas un Kauņas ielās. Nevar sacīt, ka cilvēki atklāti paustu neuzticību svešiniekiem vai Eiropas projektam, taču nemaz nebija tik sen, kad ar sviedriem un asinīm viņi atbrīvojās no citas savienības. Vai tad vārds "savienība" šajā Baltijas jūras pusē varēja radīt kaut ko citu kā vien aizdomīgumu? Kas notiks, ja pundurvalstij Lietuvai būs savādāks viedoklis kādā aktuālā jautājumā?

Pārlieku daudzas uzvarētāju varas ir kājām, jāšus vai mašīnās maršējušas pāri šīs valsts upēm, lai vienkāršie cilvēki bez apdomas mestos Eiropas Savienības apkampienos, tomēr Viļņas politiskā un ekonomiskā elite kopā ar Briseli jau ir nospraudusi mērķi. Lietuvas iestāšanās ES droši vien nāks par labu un būs nepieciešama stabilitātei Eiropā. Vecā lielvara kopā ar Baltkrieviju stratēģiski atrodas austrumos, Krievijas Kaļiņingradas anklāvs atrodas rietumos, un dienvidaustrumos ir niknākā sāncense Polija. Lietuva ar Poliju ir izlīgusi, un ES stratēģiem lietuvieši pirmām kārtām imponē ar to, ka tur durvis vaļā gan uz Lukašenko Minsku, gan Putina Maskavu. Atšķirībā no Igaunijas un Latvijas Lietuvā nav nopietnu problēmu ar krieviem, un tādēļ tā var atļauties ieviest daudz liberālākus pilsonības likumus.

Tas viss ir jauki un labi, taču vai varam būt pilnīgi droši, ka maza valsts ar izolētu valodu iegūs, pievienojoties lielākai politiskai un ekonomiskai struktūrai? Nav šaubu, ka ekonomiski tas būs liels ieguvums, taču cilvēks jau dzīvo ne tikai no pārtikas un naudas, bet arī no uzturēšanās vidē, kurā viņš jūtas labi un kas ir raksturīga ar paražām, reliģiju, alus garšu un maizes formu. Braucot cauri Lietuvai, mēs visu laiku šķērsojam šādas neredzamas robežas. Tas, kurš vēlas izdzēst vai iztaisnot šīs līnijas, ievainos mūžsenas jūtas.

Pašreizējie politiķi, cik spēdami, cenšas ar informācijas kampaņām un ekonomiskiem pabalstiem pārvarēt robežas, taču ādas krāsas, valodas un paražu mūri ir saglabājušies gadu tūkstošiem. Kaut arī klimats daļēji ir pieveikts, uzturs kļuvis daudzveidīgs un kultūra globalizējusies, dzimtais ciemats vai pilsēta paliek savādi nemainīgi. Dzimtā valoda ir vēja šalkoņa ozolu lapotnē, un valodā ir apslēptas tradīcijas un sociālā hierarhija. Valoda konservē. Mēdz teikt, ka lietuvieši ir skarbi un nelaipni pret svešiniekiem, kas varbūt arī ir taisnība, taču modernā ceļmalas krogā netālu no Kauņas mūs sagaidīja daudzbalsīgi dziedoši jauni zēni un meitenes tautas tērpos. Dziesmas bija nevis par karu, bet gan mīlestību, par līgavaini, kurš atjāj pie savas līgavas, kas ir izrotājusies ar ziedu vainagu un raudot atvadās no savas mātes.

Šajā mīlas dziesmā abas puses meklēja ceļu uz pagātni, tomēr es nezinu, cik lielā mērā pagātne īstenībā ietekmē mūsdienu jaunos lietuviešus. Varbūt viņi uzvelk "Diesel" džinsas un apauj "Fila" sporta apavus, tiklīdz novelk tautas tērpu? Pašreizējā globālajā pasaulē ir grūti iedomāties, ka kolektīvajai nacionālajai mistikai varētu būt tik liela nozīme, ka tā spētu turēties pretī visu aprijošajam kapitālismam un kultūras imperiālismam. Braucot no austrumiem uz rietumiem cauri šai mainīgajai ainavai, redzami daudzi pierādījumi, ka pat ūdenim un mežiem nākas atkāpties transnacionālo koncernu Drang nach Osten priekšā. "Statoil", "Philip Morris", "General Motors" , naftas pārstrādes uzņēmumi.

Jo tuvāk piekrastei nonākam, jo skaidrāk manāms, ka vēl vienu reizi esam šķērsojuši vienu no ļoti senajām, bet neredzamajām kultūras robežām. Viļņā cilvēki skaidri un gaiši pasaka, ka Klaipēda nav īsta lietuviešu pilsēta, ka osta to ir proletarizējusi un rusificējusi un tūrisms ģermanizējis, ka tieši Klaipēdā tika konstatēts pirmais AIDS slimnieks Lietuvā un tā tālāk. Klaipēda patiesībā atrodas tuvāk Kaļiņingradai (Kēnigsbergai) nekā Viļņa. Pirms Otrā pasaules kara tās nosaukums bija Mēmele, un tā bija vācu Austrumprūsijas vecākā pilsēta un pēc tam Vācijas province vistālāk austrumos.

Pirms dažiem gadiem es ar kuģi no šejienes braucu uz Vācijas salu Rīgeni. Brauciens pa kluso jūru radīja neaizmirstamu iespaidu par Baltijas jūru. Bija tāda sajūta, it kā mēs atrastos vētras centrā, krustpunktā, kur nav jūtams nekāds saspīlējums. Tomēr šajā pilsētā, kas visu pēckara laiku bijusi Padomju armijas flotes bāze un slēgta ārzemniekiem, tagad kūsā dzīve un kustība. Klaipēda — varbūt visekspansīvākā Lietuvas pilsēta — ir atguvusi savu vietu kā osta uz Rietumiem, un man ir tāda sajūta, ka te ir tāds pats gaiss un gaisma kā Rīgā un Kalmārā. Caur vienveidīgo krāsu un vīnstīgām apaugušajiem ķieģeļu mūriem vēl aizvien ir nojaušama vecā struktūra, un lietuviešiem nav ne mazākās vēlēšanās iznīcināt vācu un zviedru kultūras mantojumu. Turklāt pastāv arī plaši sazarota apmaiņa ar sadraudzības pilsētām galvenokārt Zviedrijas dienvidaustrumos.

Kad lidmašīna paceļas no Palangas, šī pilsēta no kilometra augstuma izskatās kā tūkstoš punktiņu sakopojums. Attālums neietekmē vienīgi Nemunas upi, vareno Lietuvas artēriju, kas plūst no austrumiem un rietumos sajaucas ar Baltijas jūras ūdeņiem.

Fakti par Lietuvu:

• Lietuvieši bija pēdējā Eiropas tauta, kas tika kristīta 1251. gadā. Vairākus gadsimtus Lietuva atradās savienībā ar katolisko Poliju, un tas nozīmē, ka valsts tika poliskota.

• Lietuva ar apmēram 3,8 miljoniem iedzīvotāju ir lielākā Baltijas republika. Valsts bija neatkarīga no 1918. līdz 1940. gadam, kad to okupēja nacistiskā Vācija. Liela daļa Lietuvas ebreju tika nogalināti.

• 1991. gadā — pēc piecdesmit gadu padomju okupācijas — Lietuva kļuva neatkarīga ar Vītautu Landsberģi kā prezidentu.

• Lietuvas karogs ir dzeltenzaļisarkans. Dzeltenā krāsa nozīmējot labības lauku, zaļā — mežus un sarkanā — rīta blāzmu.

Pērs Landīns