"Jaunā austrumu robeža"

"Dagens Nyheter"

— 2000.05.30.

Mītiem apvītā Narvas pilsēta ir Igaunijas daļa, bet tilta otrā galā atrodas Krievija.

Vecās skolas mācību grāmatās Narva bijusi mītiem apvīts jēdziens. Ap šo pilsētu esošajos klajumos karalis Kārlis XII 1700. gadā uzvarējis caru Pēteri Lielo, kad Zviedrija vēl bija Eiropas kontinenta visbīstamākā lielvara.

Taisni vai jābrīnās, kā Narva spēj šādi nodarbināt fantāziju. Ierodoties pa šoseju no rietumiem, ļoti maz ir tādu braucēju, kas nojauš, ka viņi brauc pa vēsturisku zemi un tuvojas vienai no gadu tūkstošos visizteiktākajai kultūras robežai Eiropā. Ainava te nav sevišķi pievilcīga, tajā dominē lielākoties bezgalīgi līdzenumi un meža puduri, kā arī nav apdzīvotu vietu. Pa ceļam pie Somu līča nākas braukt cauri ekoloģiskās katastrofas rajonam Silamē, kas agrāk bija militāri stratēģisks urāna ieguves atbalsta punkts, bet šobrīd radioaktīva šausmu pilsēta, kas iezīmējas pret ziemeļu horizontu.

Šogad Narvas krieviski igauniskā pilsētas pašvaldības vadība gatavojas 300 gadu jubilejai, kurā piedalīsies arī zviedri. Kopš 1700. gada 20. novembrī zviedru izcīnītās uzvaras ir ļoti daudz kas noticis. Pirms kara Narva bija viena no Eiropas skaistākajām viduslaiku un baroka pilsētām, taču pēc postošās pēdējās kaujas Otrajā pasaules karā no ēkām neskarts palika tikai kāds procents. Daļu no vērtīgākajām mājām ir mēģinājuši atjaunot, tajā skaitā rātsnamu un Hermaņa pili.

Jau cariskās Krievijas un īsās Igaunijas valsts neatkarības laikā sakarā ar ūdenskrātuvju un transporta ceļu klātbūtni šeit ienāca tādi uzņēmumi kā Krēnholmas tekstilfabrika un milzīgās spēkstacijas. Tās ar pilnu jaudu darbojas vēl joprojām — Krēnholmas fabrika pieder zviedriem. Mūsdienu Narvu visvairāk tomēr raksturo sarežģītā iedzīvotāju situācija. Narva šobrīd ir Igaunijas daļa, taču vairāk nekā 95% tās iedzīvotāju ir krieviski runājoši. Visā padomju varas periodā Narva bija neievērojama robežupe milzīgajā komunistiskajā impērijā, lai gan igauņu tautas apziņā tā vienmēr ir bijusi reālā šķīrējlīnija no austrumiem, robeža starp Eiropu un Āziju, starp rietumu civilizāciju un austrumu bizantismu. No šejienes līdz pat Vladivostokai baznīcu torņiem ir sīpola forma, valoda — krievu, rakstība — kirilica, savādāka reliģija un paražas. Mazās baltiešu tautas vienmēr bijušas orientētas uz rietumiem.

Visos laikos šeit ir notikuši strīdi starp rietumiem un austrumiem, cīņa starp Eiropu un Āziju, kas dažu acīs ir bijusi arī cīņa starp labo un ļauno. Kopš brīža, kad pirmo reizi ierados sadalītajā Berlīnē, mani ir fascinējusi robežas dramatika. Šodien tas viss ir normalizējies. Berlīne ir vienota, un Baltijas tautas atkal ir saimnieces savā mājā. Tomēr pašā pamatā robeža tikai ir pārcelta uz austrumiem, un laikam gan nekur citur tas nav tik skaidri redzams kā Narvā.

Situācija ir ne tikai mokoša, bet arī juceklīga. Visi, ar ko es runāju — pilsētas galvas vietnieks, pašvaldības priekšsēdis, augstskolas profesors,— ir krievi, gandrīz visas izkārtnes ir krievu valodā, bet pilsēta ir Igaunijas Republikas daļa. Tādēļ arī šeit spēkā ir tie paši stingrie igauņu likumi un rīkojumi, kas visā valstī. Tiem krieviem, kuri vēlas kļūt par Igaunijas pilsoņiem un nav dzimuši 1940. gadā — gadā, kad ienāca padomju armija,— vispirms ir jāiemācās igauņu valoda.

Padomju laikā par igauņu valodu neviens nelikās ne zinis. Gluži pretēji — Maskavas režīms centās apspiest valodu, organizējot liela apmēra tautas pārceļošanu. No Narvas 80 tūkstošiem iedzīvotāju šobrīd tikai 3 tūkstoši ir igauņi. Runājot ar igauņiem Tallinā, Pērnavā vai Tartu, Narva un tā paša nosaukuma upe šķiet kā apdzīvota vieta pusceļā uz Sibīriju, toties Narvā mītošais lielais krievu vairākums to uzskata par laimes pilsētu. Tikai ļoti nedaudziem Narvas iedzīvotājiem ir Igaunijas pilsonība, un viņu nākotnes izredzes nešķiet sevišķi labas — tam, kurš neprot igauņu valodu, ir grūtāk dabūt darbu, un viņš vai viņa nedrīkst piedalīties vispārējās vēlēšanās, taču alternatīva — pārcelties austrumu virzienā uz Krieviju — liekas neiedomājama, jo sevišķi tādēļ, ka arī tur viņus neviens negaida.

Vakarā es atkal aizeju līdz upei. Krēslai iestājoties, ļoti skaidri redzu atšķirību starp igauņu Narvu un krievu Ivangorodu, ko ilgu laiku ir savienojusi tirdzniecība un satiksme, preču un cilvēku kontrabanda. Divas kaimiņpilsētas, katra ar savu veco cietoksni, kur gandrīz visi runā krieviski un kuru iedzīvotāji pēc veca paraduma cits no cita ir iegādājušies pārtikas preces un pat precējušies savā starpā. Tagad robeža iet pa tumsā plūstošo upi. Laimīgā Narva ar savām neona reklāmām, veikaliem un kazino aizskaroši mirkšķina pretī tumšajai un nabadzīgajai Ivangorodai. Ivangorodā trīs svarīgākās fabrikas ir slēgtas, ielas ir tik tikko izbraucamas, un ūdensapgāde ir vairākas reizes pārtraukta naudas trūkuma dēļ. Lielākā daļa pilsētas 12 tūkstošu iedzīvotāju vairs nespēj samaksāt īri, bet Maskavai ir citas rūpes. Kopš pagājušā gada rubļa krīzes cenas Ivangorodā ir trīs reizes mazākas nekā Narvā, tādēļ Narvas iedzīvotāji katru dienu straumē dodas pāri upei, lai pirktu maizi, zāles un mēbeles.

Cita problēma ir visas sašķeltās ģimenes un bērni, kas nedrīkst apmeklēt savus vecākus. Mani pārņem aukstā kara sajūta, un rodas tāda konflikta iespaids, ko tajā neiesaistītam cilvēkam ir grūti saprast vai vismaz ieņemt kādu nostāju. Visļaunākais ir tas, ka Narva, Baltijas valstīm iestājoties Eiropas Savienībā, vismaz no ģeogrāfiskā viedokļa, radīs jaunu mūri uz austrumiem. Pilsētas galva Gaļina Moldona neapšaubāmi saprot stāvokļa nopietnību un ļoti cenšas kaut ko tajā mainīt. Viņa runā par sadraudzības pilsētu sakariem ar Zviedrijas lielgabalu pilsētu Karlskūgu, par to, ka uz vēsturi balstīts tūrisms varētu grozīt stāvokli, jo personīgie kontakti ir priekšnoteikums pārrobežu sakariem un tā tālāk. Viņai un daudziem citiem ir arī optimistiski priekšstati par nākotnes tūrismu Narvas vecajās peldvietās apmēram 10 kilometru uz ziemeļiem Somu līcī. Fakts tomēr ir tāds, ka Narvas ikdiena kopš Igaunijas neatkarības atgūšanas ir kļuvusi daudz noslēgtāka. Padomju laikā cilvēki netraucēti varēja doties uz kino un teātriem netālajā Ļeņingradā.

Kad es braucu prom no Narvas, šķiet, ka šī pilsēta kā punktiņš pazūd pie horizonta, taču šī Igaunijas problemātika, kas visasāk izpaužas tieši šeit, ir ļoti svarīgs jautājums gandrīz visās Baltijas valstīs. Pesimisti un valdība Maskavā saka, ka Igaunija un Latvija ir brutāli atņēmušas krievu iedzīvotājiem viņu cilvēka tiesības un pieprasa, lai Eiropas Savienība veic pasākumus pret šo baltiešu "rasismu", taču pirmie neko nesaka par to, ka līdz neatkarības atgūšanai pirms gandrīz desmit gadiem pārkrievošana šajās valstīs bija gandrīz absolūta. Krievu valoda bija valsts iestāžu valoda, un krievi ieņēma visus svarīgākos amatus, īpaši tas bija sakāms par Valsts drošības komiteju. Mazajām baltiešu valodām draudēja izzušana.

Tādēļ nav nekas neparasts, ka arī Latvijā līdz šim galvenokārt ir aizstāvētas latviešu tiesības. Rīga vēl joprojām ir pilsēta, kurā dominē krieviski runājošie iedzīvotāji, bet otrā lielākajā pilsētā Daugavpilī dzīvo tikai 10 procentu latviešu. Labu gribošie rietumeiropieši varbūt domāja, ka apspiestais latviešu mazākums arī pēc neatkarības atgūšanas samierināsies ar jūras gaisu no Baltijas jūras un savām draiskajām tautasdziesmām. Viņi varbūt nedomāja, ka novājinātā Krievija arī turpmāk uzskatīs Baltijas valstis par savas interešu sfēras daļu. Baltiešu brīvības ilgu un nacionālo jūtu spēks tika novērtēts par zemu.

Pēc gadu desmitiem ilgušās apspiestības un deportācijām divarpus miljoni latviešu pirmām kārtām vēlējās atgūt savu starpkaru laika neatkarību. Viņi vēlas parādīt pārējai Eiropai, ka arī maza un apspiesta tauta ar vēsturiskām tiesībām var izveidot savu valsti un ka latvieši ar savu pieredzi pat var kaut ko iemācīt brīvajai pasaulei. Tomēr skaļāk par viņu drosmīgās brīvības cīņas un nenogurdināmā tradicionālisma atzinīgo novērtējumu tagad skan jauns neuzticības tonis, radot priekšstatu par atriebīgām mazām valstiņām, kas gluži nepārdomāti ļauj šovinismam rādīt savu atbaidošo purnu.

Pavisam nejauši es Rīgā kļuvu par liecinieku dīvainam gājienam pa šaurajām un līkumotajām ieliņām, kas lēnām virzījās uz Brīvības pieminekli, šo milzīgo pīlāru ar sievietes figūru un trim zvaigznēm — Latvijas valsts simbolu. Kopš 1935. gada tas ir stāvējis kā aicinājums latviešu tautai sargāt savu dārgi iegūto brīvību. Tagad te bija sanākuši vairāki tūkstoši cilvēku ar ziediem un sarkanbaltsarkaniem karogiem rokās. Tie bija latviešu leģionāri no Waffen—SS, ne tāpēc, ka viņi bija nacisti, bet gan tādēļ, ka pret krieviem cīnījās par savas valsts brīvību.

Ieradušies bija arī daudzi jauni cilvēki, lai godinātu savus kritušos tēvus, bet tautas masā bija arī krievi, kas demonstrēja ar Hitlera plakātiem. Latviešu leģionā bija apmēram 150 000 vīru, trešā daļa viņu krita un daļu ievainoja, taču vācu okupētajā Latvijā tika nogalināti gandrīz visi tajā dzīvojošie ebreji. Pastāv aizdomas, ka daļa no šiem ebreju slepkavām vēlāk iestājās leģionā. No visas pasaules — galvenokārt Maskavas, bet arī Zviedrijas — atbraukušu žurnālistu bars metās uz priekšu ar savām kamerām, lai dokumentētu sadursmi. Viss tomēr norisinājās mierīgi, bez uniformām vai citiem simboliem.

Šie leģionāru gājieni ir kļuvuši par starptautisku sprāgstvielu un rada risku, ka par Latviju uz visiem laikiem nostiprināsies priekšstats kā par valsti, kas nevēlas norēķināties ar savu lomu holokaustā. Liekas, ka vajadzētu būt kādam labākam veidam, kā godināt tos, kas ir krituši cīņā par Latvijas atbrīvošanos no padomju apspiestības. Starp latviešiem un krieviem pastāv politiskas un nacionālas pretrunas, tomēr vajadzētu uzmanīties no to pārspīlēšanas un projicēšanas vienkāršā cilvēciskā līmenī. Lozungi un karogi atšķiras, bet sāpes un skumjas ir kopīgas, jo cilvēki abās pusēs ir diezgan līdzīgi.

Romāns, kas mēģina niansēt šīs attiecības, ir "Rainis un viņa brāļi", un tas ir izraudzīts par gada grāmatu Latvijā. Tajā runa lielākoties ir par tautas dzejnieku Jāni Raini, kas dzīvoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šī grāmata tomēr iegūst vēl vienu dimensiju tādēļ, ka tās autors Roalds Dobrovenskis ir krievs. 1937. gadā viņš tiks slepus kristīts kādā klosterī netālu no Ļeņingradas. Studējot Maskavas konservatorijā, viņš satika savu nākamo sievu latvieti Veltu, ar kuru kopā pārcēlās uz Rīgu un iemācījās latviešu valodu. Vēlāk, par lielu nepatiku Maskavai, viņš aktīvi darbojās Tautas frontē, kas cīnījās par Latvijas neatkarību.

Es dzēru kafiju kopā ar Dobrovenski un viņa sievu Zviedrijas vēstniecības Latvijā kultūras atašejas Gunillas Foršēnas mājās. Viņš raksturoja Raini kā vienu no latviešu valodas jauninātājiem un kā cilvēku, kas cīnījās ar mūžseno jautājumu par atriebību un samierināšanos, neiecietību un brālību. Uz jautājumu, kādēļ gan krievs ir uzrakstījis šādu grāmatu, Dobrovenskis atbildēja, ka varbūt bija vajadzīgs kāds, kas nāk no malas un paraugās uz šo nomocīto tautu, paraugās ar iejūtību un patiesu vēlmi saprast.

"Viņš latviešiem ir atdevis daļu viņu vēstures un pateicis par šo tautu vairāk nekā par savu dzimteni", norādīja Velta.

Kamēr runājām un dzērām kafiju, es domāju par visiem tiem atsevišķajiem krieviem, kas dzīvo kā otrās šķiras pilsoņi. Kaut kur vajadzētu rast risinājumu. Tādā gadījumā ir nepieciešams, lai arī baltieši piepūlas saprast krievus un lai apkārtējā pasaule nedēmonizē šo konfliktu.

Fakti par krieviem Narvā:

• Narvas pilsēta atrodas Igaunijas ziemeļaustrumu stūrī. No apmēram 80 000 iedzīvotāju 96% ir krievu, kas padomju laikā te ieradās no austrumiem, lai strādātu rūpnīcās.

• Šogad pilsēta atzīmēs Narvas kaujas 300 gadu piemiņu, kad Kārlis XII pieveica krievus.

• Narvas upe šobrīd ir valsts robeža starp Igauniju un Krieviju.

• Lai krievi varētu iegūt pilsonību, gan Igaunijā, gan Latvijā ir nepieciešams cita starpā sekmīgi nokārtot atbilstoši igauņu vai latviešu valodas eksāmenu. Nepilsoņi nedrīkst balsot parlamentā vēlēšanās un ievēlēt drīkst vienīgi pašmāju pavalstniekus.

Pērs Landīns