"Baltijas valstīm vēl ir jāiet garš ceļš"

"Aftenposten"

— 2000.06.08.

Vispirms būs droši vien ES

Baltijas Asamblejas Igaunijas delegācijas vadītājs Trivimi Velliste Asamblejas sēdē Tartu demonstrēja prioritātes. Viņaprāt nākotne izskatās šādi: " Dalība ES nozīmē mums labāku dzīvi, bet NATO ir tieši šīs dzīves garantija".

Tik vienkārši lietas izskatās tautām, kurām jādod kopsavilkums par savu pagātni, nākotni šajā konferencē, par sākumpunktu ņemot kara laika Ribentropa — Molotova paktu. Kad tas ir pateikts, jāpiebilst, ka pašreizējā realitāte, kādā Baltijas valstis atrodas, ir pavisam citādāka nekā pirms desmit gadiem. Realitāte tieši norāda, ka dalība ES var atnākt ātrāk, nekā daudzi domā.

Ātra attīstība

Šajā pasaules daļā ir atrasta neticami ātra spēja pielāgoties realitātei. Baltijas Asamblejas 16. sesijā Latvijas ekonomikas ministrs A. Kalvītis uzsvēra, ka 60% valsts importa un eksporta ir no vai uz ES valstīm. Pirms neatkarības atjaunošanas Latvijas ārējā tirdzniecība ar nekomunisma valstīm bija pavisam niecīga.

Paralēli attīstībai arī algas un pensijas ir augušas. No 1996. līdz 98. gadam Latvijas kopprodukts ir audzis par 6%. Krīze Krievijā sagādāja problēmas Baltijas valstīm, bet kopprodukts joprojām palielinās.

"Visi vai neviens"

Runājot par dalību ES, šajā vietā valda devīze "Visi vai neviens". Atbildīgie politiķi nemaz citādāk neizsakās. Joprojām pastāv jautājums, cik ilgi šāds kopīgums pastāvēs.

Runājot par dzīves līmenī valstīs, salīdzinājumā ar ES dalībvalstīm, Igaunija ierindojas visaugstāk, līdzīgā augstumā kā Čehija, kas nešaubīgi ir rindas sākumā. Lietuva ir nabadzīgākā valsts, un labu gabalu atpaliek no Latvijas, kura ir otrā pēc bagātības.

Var domāt, ka ES dažu gadu laikā ielūgs Igauniju, iespējams Igauniju un Latviju, iestāties ES, bet Lietuva tiks ierindota rezerves sarakstos. Šeit Baltijā neviens par to negrib runāt, bet neviens arī neizslēdz, ka Igaunija teiks "jā" dalībai ES kā pirmā Baltijas valsts, ja šāda izdevība radīsies.

Jauni investori

Pēc Igaunijas ekonomikas ministra Mihkela Parnojas teiktā izriet, ka ārvalstu investori nepārtraukti piesakās Igaunijā, tiek pirkti vietējie uzņēmumi. Tuvākajos gados investīcijas vēl palielināsies, pateicoties privatizācijai. Konkrēti jāmin enerģijas uzņēmums "Narva" un Igaunijas dzelzceļš.

1996. gadā Latvijā investīcijas auga par 20%, kas turpinājās līdz 1998. gadam, sasniedzot 44%. Iedzīvotājiem, šķiet, svarīgāka ir inflācija, 2,4% ir pats iedomājami zemākais līmenis, salīdzinot ar vairākām citām valstīm ar līdzīgu pārejas ekonomiku.

Ekonomiskā nākotne, kas saistīta ar dalību ES, ir mākoņaina, kad Baltijas Asambleja runā par dalību NATO. Kad Lietuvas aizsardzības ministra vietnieks P. Malakausks teica runu par to, "ka nepastāv reģionāla aizsardzības forma", pieteicās vairāki runātāji, kuri bija norūpējušies par to, "kas notiks, ja mums uzbruks, pirms esam iestājušies NATO".

Valstu vēsturiskās konsekvences ir jebkuras nākotnes diskusijas pamatā, ir jādebatē par to, kas notiks, ja vēsture atkārtosies.

Līdz ar to dalība NATO nonāk vēlmju saraksta sākumā. Skaidrā realitāte ir tāda, kā to raksturoja igauņu delegācijas vadītājs: "Ja mēs atbilstam ES prasībām, ir lielas iespējas, ka ES mums paver durvis. Uz NATO durvīm mūs neviens nevedīs".

Larss Hellbergs