Sapieri kļūdās vienreiz? Nē, trīsreiz!
Kirkūkas bāzes komandieris ASV
pulkvedis Džims Kalahans Latvijas NBS sauszemes spēku komandierim
pulkvedim Jurim Kiukucānam sacījis
ļoti atzinīgus vārdus par mūsu sapieriem Irākā. Šodien saruna ar
vienu no viņiem – virsleitnantu Raimonu Mārtiņu.
Kad Irākā pie mūsu karavīriem ieradās aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, virsleitnants Raimons Mārtiņš Kirkūkas bāzē saņēma NBS komandiera apbalvojumu “Par nopelniem”, II pakāpi Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
– Jums ir neparasts vārds un
uzvārds. Vai jūs bieži nesauc par Mārtiņu Raimonu?
–
Gadās visādi, esmu pie tā jau pieradis.
– Karavīru valodā jūs sauc par sapieriem, no franču vārda
“sapeur”, kas nozīmē “parakties apakšā”, lai gan sapieri nav tie
vīri, kas tikai rokas kā kurmji. Kādi ir šo militāro speciālistu
uzdevumi šodien?
– Tautas valodā mūs visus dēvē par
sapieriem, lai gan tas tiešām īsti pareizi nav. Kā visās jomās,
arī militārajā notiek šaura specializēšanās, piemēram, sapieri
dalās mīnu licējos un citos “amatos”. Mana specialitāte ir
nesprāgušas munīcijas neitralizēšana, kas ir apakšsadaļa
militārajiem inženieriem. Esmu Nesprāgušas munīcijas
neitralizēšanas skolas (NMNS)Tehniskās informācijas nodaļas
priekšnieks.
– Visas militārās profesijas, kur darīšana ar ieročiem, ir
bīstamas, bet kā jūs izvēlējāties šādu sevišķi bīstamu? Vai ilgi
jāmācās, lai kļūtu par profesionāli un varētu mācīt
citus?
– Tā bija sagadīšanās, kā tas nereti dzīvē
notiek. Mācījos Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Otrajā kursā
bija iespēja turpināt mācības Zviedrijā nesprāgušas munīcijas
neitralizēšanas skolā. Atgriežoties Latvijā, dienēju Mobilo
strēlnieku mācību centra kaujas vienībā. Pēc tam pabeidzu ASV
nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas skolu Floridas štatā.
– Vai, rekrutējot sapiera profesijai, atlasa cilvēkus ar
sevišķām īpašībām?
– Nē. Uzņemot NMNS, ir tikai divi
vienkārši nosacījumi: pirmkārt – jāiestājas profesionālajā
militārajā dienestā, otrkārt – jābūt vēlmei strādāt šajā
specialitātē. Latvijā ir izveidota Nesprāgušas munīcijas
neitralizēšanas rota, kuras vadi dislocēti dažādās vietās valstī.
Darbs, protams, ir bīstamāks nekā daudzi citi, bet nepieciešamās
īpašības, kā nosvērtība, mierīgums u.c., nāk ar laiku līdzās
pieredzei. Sapierim jābūt pārliecinātam par savu lēmumu, bet ne
pašpārliecinātam. NMNS apmācības sistēma izveidota tā, ka, ja
jums nebūs vajadzīgo īpašību, jūs skolu nepabeigsit. Ir daudz
dažādu uzdevumu ar laika limitu, dažādi pārbaudījumi. Pēc pirmā
posma skolas klausītāji iegūst tikai asistenta pakāpi, tad iziet
praksi, pēc tam sākas otrs posms, un tā tālāk.
– “Sapieris kļūdās tikai vienreiz.” Vai šis teiciens sapieriem
ir tabu?
– Es saku, ka trīsreiz. Pirmoreiz – kad izvēlas
profesiju, otrreiz –apprecoties, trešā ir liktenīgā pēdējā.
Nopietni runājot, mūsu darbā ir ļoti daudz drošības noteikumu,
kas dod samērā lielas garantijas, ka, tos ievērojot, nekas slikts
nenotiks. Pamatā ir zināšanas par katru munīcijas veidu un
pieredze.
– Vai jums palicis atmiņā pirmais patstāvīgais
uzdevums?
– Godīgi sakot, nav. Pirmās patstāvīgās
darbības notiek pieredzējuša instruktora klātbūtnē. Tikko kaut ko
darīšu nepareizi, mani apstādinās. Tā jau nenotiek, ka tūlīt pēc
skolas jūs iedzen klajā laukā un saka – atmīnējiet!
NBS komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots pasniedz apbalvojumu “Par nopelniem” virsleitnantam Raimonam Mārtiņam Foto: no Raimona Mārtiņa personiskā arhīva |
– Kāda bija motivācija
pieteikties misijai Irākā?
– Man bija nepieciešama
kaujas pieredze, lai es varētu kvalitatīvāk mācīt savu priekšmetu
NMNS, sevišķi darbībās ar moderno munīciju, ko šeit nevar atrast.
Latvijā mēs neitralizējam Pirmā un Otrā pasaules kara konvenciālo
munīciju. Ne mazāk svarīga ir iespēja iegūt jaunus kontaktus savā
profesijā un paplašināt informācijas loku. Mēs Irākā bijām
integrēti amerikāņu vienībā, strādājām plecu pie pleca.
– Mācījāties zviedru un angļu valodā, bet Irākā vērtīgas esot
krievu valodas zināšanas. Vai taisnība, ka Sadams Irāku burtiski
piebāzis ar krievu ieročiem, bet amerikāņu karavīri šauri
specializējušies galvenokārt Rietumu ražojumos?
– Es gan
neteiktu, ka mēs bijām labāk sagatavoti par amerikāņu
speciālistiem. Varbūt par dažiem padomju ražojumiem un to
špikojumiem mums bija teicamas zināšanas. Amerikāņi savukārt bija
informētāki par citiem ražojumiem. Mēs bijām līdzvērtīgi, pats
svarīgākais, ka viņi cienīja un respektēja mūs, un mēs gājām
uzdevumos kā vienas vienības karavīri kaujā. Placdarms bija ļoti
plašs, gan pilsēta, gan tuksnesis, noliktavas. Pamatuzdevums bija
neitralizēt visas noliktavas un apkārtni bāzes dislokācijas
rajonā Kirkūkas reģionā. Ļoti liela nozīme šajā karā – un citādi
to nenosauksi – bija pieredzei. Amerikāņu sapieru vidū vismazākā
bija trīs gadu pieredze kaujas vienībā.
No Irākas zemes piesārņojuma ar munīciju 90% veido Huseina
armijas ieroči. Tur bija ieroči no visas pasaules, kas ražoti pēc
padomju militārās tehnoloģijas, pat no Dienvidāfrikas, Ķīnas, par
Rumāniju un citām bijušajām sociālisma nometnes zemēm nemaz
nerunājot. Bija arī ar zīmi “USA”.
– Jūs sakāt – konvenciālo, tas ir, rūpnieciski ražoto. Kas
dodas uz objektiem, kuros, iespējams, novietotas pašdarinātās
teroristu bumbas?
– Latvijā tas vairāk ietilpst
policijas pienākumos. Mēs arī esam apmācīti tikt galā ar
teroristu meistarojumiem, bet darba mūsu kaujas vienībai tāpat
netrūkst, jo Latvijas zeme vēl pilna ar kara dzelžiem, kuros
snauž nāve.
– Mūsu karavīru iepazīšanās ar kaujas biedriem amerikāņiem
vispirms notika Kuveitā. Kā viņi uzņēma jūs?
– Kuveitā notika aklimatizēšanās un sagatavošanās pirms
došanās uz Kirkūku. Savstarpēji iepazināmies. Ap kaklu jau
neviens otram nekrita. Šādās vienībās iepazīšanās un
novērtēšana
Virsleitnants Raimons Mārtiņš Irākā; sapieru uzziedinātais tuksneša zieds; Raimons Mārtiņš pie amerikāņu kājnieku kaujas mašīnas |
notiek pamazām, pildot uzdevumus.
Iepazināmies arī ar viņu bruņojumā esošajiem ieročiem,
aprīkojumu, kopā trenējāmies un gatavojāmies kaujas
uzdevumiem.
– Vai Irākā jums nācās sastapties ar nepazīstamiem munīcijas
veidiem?
– Protams. Tādos gadījumos sakām: “Nezini –
negrābsties!” Darba sistēma balstās uz izlūkošanu, uz
informācijas iegūšanu un apkopošanu. Pasaulē ir pieejama
informācija par visu ražoto munīciju, dokumentācija, uzbūves
apraksti.
– Kāds jūsu vienībai bija aprīkojums? Sliecos domāt, ka pats
modernākais.
– Mūsu vienība, ar dažiem izņēmumiem,
parasti izbrauca strādāt tur, kur bija atklāta nesprāguša
munīcija. Braucām kā konvojs ar apsardzi, medicīnas un citu
nodrošinājumu. Mūsu no Latvijas līdzpaņemtais aprīkojums bija
pietiekams, lai strādātu ar konvencionālajiem ieročiem.
Amerikāņiem bija gan roboti, gan ūdenslielgabali, gan atšāvēji un
citi speciālie līdzekļi cīņai ar improvizētajām, pašizgatavotajām
ierīcēm. Amerikāņiem bija liels skaits modernās aparatūras,
ieskaitot superdārgos “bumbu tērpus”, lai tiktu galā ar jebkuru
“nāves ierīci”. Roboti tika likti lietā samērā bieži.
– Vai vienībā bija arī sievietes?
– Mūsu vienībā bija arī viena sieviete. Man bija patīkami ar viņu kopā strādāt, jo amerikāniete ļoti profesionāli veica savus uzdevumus. Nav nekāds noslēpums, ka nereti vīriešu un sieviešu viedokļi nesakrīt. Domāju, mūsu profesijā dažreiz der ieklausīties sievietes domās, saka, ka viņām esot labāka intuīcija. Uzsveru, ka mēs strādājam komandā. Ne visi darbi piemēroti sievietei, piemēram, smago lādiņu celšana kravas mašīnās. ASV spēkos sievietes dienēja apsardzē, sakaru nodrošināšanai, bieži bija līdzi mums kā medicīnas nodrošinājums.
– Kā latviešu karavīri panesa
nepierasti karsto Irākas klimatu?
– Darba un atpūtas
režīms bija ļoti dažāds, atkarībā no uzdevuma. Dažreiz strādājām
divpadsmit un vairāk stundu, citreiz trīs četras. Reti izdevās
atpūsties svētdienās. Nogurums bija liels, jo darbs parasti bija
fiziski smags. Tīrot noliktavas, uz kravas automašīnām bija
jākrauj tonnām lādiņu, lai vestu uz tuksnesi uzspridzināšanai.
Uzdevumos izbraucām agri no rīta, jo tumsa iestājās sešos
vakarā.
– Kādas ir jūsu domas par daudz cilāto jautājumu – vai
Huseinam bija masu iznīcināšanas ieroči?
– Es nebūtu tik
pārliecināts, ka nebija. Zeme ir liela, tuksneši milzīgi, tur ir
lielas iespējas noslēpt ne tikai ieročus vien. Lai pārmeklētu
visu zemi, vajag lielus resursus un laiku.
– Nereti nācies dzirdēt, ka amerikāņu karavīri izturoties
augstprātīgi. Kādas ir jūsu domas pēc kopīgā dienesta?
– ASV karavīru nodrošinājums tehniskajā ziņā ir ļoti augstā
līmenī. Karavīri arī ir tikai cilvēki un, kā visur, ļoti dažādi,
bet es nekādu viņu pārākuma izpausmi nejutu. Gluži otrādi – ar
dažiem sadraudzējos, un mūsu draudzība pēc aizbraukšanas katram
uz savu dzimteni nav paputējusi. Turpinām sarakstīties, un man ir
prieks, ka misijā bez pieredzes esmu ieguvis arī uzticamus
draugus, jo mūsu darba panākumu pamatā ir komandas saliedētība un
uzticība, tā paļāvība un uzticība, ko jutām, pildot kaujas
uzdevumus tālajā zemē.
Andris Kļaviņš