Novadu veidošanas šūpolēs Madonas un Gulbenes pusē

Asā kritika pierimusi

Šķiet, asā kritika, kas vēl nesen tika veltīta deviņus gadus ieilgušajai administratīvi teritoriālajai reformai un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas mērķtiecīgajai virzībai uz novadu veidošanu, nupat būs pierimusi. Atgādinājumi par to gan arvien ieskanas, tomēr pretestība un kategoriskais “nē !” vairs nav tik griezīgs.
Ministrijas darba plānā no gada sākuma ik nedēļu ir vismaz viens vai pat divi izbraukumi uz pašvaldībām, kur notiek novadu veidošanas sarunas. Tajās RAPLM pārstāv vai nu ministrs Ivars Gaters, valsts sekretāre Ilze Kukute, vai valsts sekretāra vietnieks Arvīds Pīlēģis. Savukārt pašvaldības pie kopējā sarunu galda sēdina domes vai padomes priekšsēdētājus un citviet arī deputātus. Tā kā par pamatu novadu veidošanas sarunām valdība nolēma izvēlēties 102 novadu modeli, ministrijai jāizbrauc visi 102 projektā iecerētie novadu centri. Laika nav daudz, jo, pat pavirši rēķinot, pirmajā sarunu kārtā, kas nebūt nebeidzas ar pārliecinošu rezultātu, paies vairāki mēneši. Tam sekos arī otrās sarunas, kas solās ritēt jau veiklāk. Bet novadiem būtu jātop līdz nākamā gada martam, lai esošo pašvaldību deputāti savas pilnvaras jaunievēlētajai novada domei nodotu pēc 2005.gada 13.marta pašvaldību vēlēšanu rezultātu paziņošanas.

Bez tirgus,
tukšiem solījumiem,
tomēr ar uzticību

Kaut pašvaldības vienprātīgi vēlējās, lai ministrija uz sarunām nebrauktu bešā, bet gan ar nopietnu “sarunu portfeli”, kas liecinātu par valsts ieinteresētību un atbalstu novadu izveidošanai, ministra Ivara Gatera uzrunā Madonas novada veidotājiem izskanēja vārdi: “Šīs nav solīšanas sarunas. Deviņus gadus līdz šim ir runāts, bet pēdējā gada laikā padarīts vairāk nekā līdz tam.” I.Gaters norādīja, ka, pamatojoties uz 2003.gada jūnijā pašvaldību pieņemtajiem lēmumiem, valdība ir gatava izstrādāt valsts atbalsta programmu novadu infrastruktūras sakārtošanai un attīstības veicināšanai ik gadu līdz 2009.gadam 0,5% apjomā no iekšzemes kopprodukta (IKP). 2005.gada budžeta projektā tas iecerēts kā 33 miljonu latu finansējums. “Katrā tikšanās reizē no pašvaldību pārstāvjiem izskan bažas, ka pārāk daudz vēl esot neskaidrību. Nav zināms, kāds būšot pašvaldību likums, kāds vēlēšanu likums. Tomēr, ja viss visiem būtu skaidrs un iepriekš valdībā izlemts, šādu sarunu starp ministriju un pašvaldībām nebūtu,” skaidroja I.Gaters.

Iezīmējas iespējamā
Madonas novada
aprises

Madonā runāja katrs, kas bija sēdies pie puslokā kārtotā sarunu galda. Runāja droši un pārliecinoši, runāja iedzīvotāju un pagasta deputātu vārdā. Taču runāja arī pieticīgāk un klusāk, apzinoties, ka sava mazuma un pieticības pēc (kaut patiesībā tā ir nabadzība un arvien sarūkošais iedzīvotāju skaits) nekas uz vietas un pa vecam nepaliks. Atšķirības Madonas pagastu vadītāju vārdos nepalika nepamanītas nevienam no zālē klātesošajiem ministrijas, preses pārstāvjiem un Madonas puses iedzīvotājiem.
Madonas domes priekšsēdētāja Andreja Ceļapītera pārdomātie secinājumi un priekšlikumi varētu būt tie, kas iezīmē vairuma pašvaldību domas. Tos atzinīgi novērtēja arī I.Gaters. “Novadus veidojot, tiks atvērts visiem neizdevīgais likums “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas kārtību”. Izskatot iespējas veidot Madonas novadu pēc esošās kārtības, diemžēl secinājām, ka, visu pašvaldību budžetus apvienojot, zaudējam ap 200 tūkstošus latu. Šī reforma kopumā skars pusotru miljonu Latvijas iedzīvotāju. Pašvaldības ieinteresētas, lai finanšu piesaiste notiktu pēc principa – viena vienība uz vienu iedzīvotāju, nevis vienu novadu. Tāpat rosinām visas brīvās zemes un bezsaimnieka īpašumus nodot pašvaldības pārziņā. Pēc savas pieredzes varam atzīt, ka valsts līdz šim nav veiksmīgi saimniekojusi šādos objektos,” teica A.Ceļapīters. Kā nozīmīgu priekšlikumu ministrs novērtēja arī madoniešu ieteikto vienotas uzskaites un grāmatvedības programmas ieviešanu pašvaldībās līdz ar novadu izveidošanu. Tas atrisinātu arī esošās nesaskaņas ar Valsts kases prasībām un citām valsts finanšu institūcijām.
Uzklausot pārējos Madonas rajona pagastus, lielākoties iezīmējās aina, ka tie labprāt saglabātu patstāvību, taču, ja tas nav iespējams, pievienotos Madonas novadam, kāds tas iecerēts 102 novadu projektā. Tā no Āronas pagasta pārstāvjiem, kas savu viedokli pagasta vadībai jau izteikuši, 60% nosvērušies pret apvienošanos. Līdzīgas domas, pēc padomju priekšsēdētāju sacītā, valda arī pārējo pagastu iedzīvotāju aptaujās.
Apkopojot pašvaldību viedokļus, iespējamais Madonas novads veidojas lielāks, nekā bija iecerēts. Vēlmi pievienoties pie projektā plānotajām pašvaldībām izteica vēl trīs pagasti – Sarkaņu, Dzelzavas un Vestienas.

Kur būs Gulbenes un Madonas vieta Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas izstrādātajā 102 novadu projektā

Gulbenieši vēlas
novadu rajona robežās

Gluži pretējs viedoklis ministru sagaidīja kaimiņu – Gulbenes – rajonā. Pie sarunu galda sēdošie Gulbenes rajona pagastu vadītāji vienprātīgi noraidīja 102 novadu projektā iecerēto Gulbenes novada teritoriju.
Un atkal, kā visur, izskan neziņas bieds, lepnums par patstāvību un paļāvība uz esošajiem spēkiem, ne solījumiem. Ir jautājums, kāpēc nepietiek ar pašvaldību sadarbības apvienībām, kāds liktenis sagaida kopīpašumus un rajonā esošās profesionālas izglītības iestādes. Tiek izteikts pieņēmums par vardarbīgu lauku teritoriju apvienošanu un Ļeņina raksta nosaukums “Ko darīt?”. Ir rainiska apziņa, ka “pastāvēs, kas pārveidosies”. Ir variants par nelieliem novadiem, kas veidojas no diviem pagastiem, vai atbalsts Gulbenes novadam, bet – ar nosacījumiem. Un vēl ir secinājums, ko, apkopojot runāto, izteica Gulbenes domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs: ka labprātāk veidotu Gulbenes novadu esošā rajona robežās, tā saredzot stratēģiju un pilnvērtīgākas attīstības iespējas.

Lauku ļaudis
netic uz vārda

Pašvaldību vadītāji stāsta, ka īpaši gados veci lauku ļaudis, kuru dzīvi attālās valsts nomalēs lielākoties nodarbina eksistences problēmas, pagasta vadītājam jautā: kas manā dzīvē no tā būs labāk? Un, godīgi atzīstot, šajā jautājumā cilvēks galvenokārt vēlas dzirdēt par sociālo garantiju – pensiju, pabalstu – ievērojamu paaugstinājumu. Lai cik bēdīgi, tie nav tikai tukši vārdi. Arī tobrīd zālē klātesošā viena Madonas rajona pagasta deputāte tieši ar šādiem vārdiem uzdeva jautājumu ministram Ivaram Gateram un uzklausīja kompetentu, ministra cienīgu atbildi. Ministrs paskaidroja, ka, apvienojoties mazajām pašvaldībām, palielināsies to attīstības iespējas, būs drošāka pārliecība par piedalīšanos Eiropas fondu līdzekļu piesaistes iespējamību, ka nesaskata attīstību ilgtermiņā viena pagasta ietvaros. Sieviete pieklājīgi teikto uzklausīja, tomēr atzina, ka viņai nav kļuvis skaidrāks, kāpēc pagastiem jāzaudē esošais statuss. Pārliecības, ka kopā dzīvot būs labāk, viņai tomēr nav.

Ne retoriski,
bet pieredzes vadīti
jautājumi – bez atbildes

Jautājumi, uz kuriem kāroto atbildi sniegt nevar ne ministrs, ne kāds cits, lauku ļaudis nodarbina gan piesardzības, gan pieredzes pēc. Vai finanšu lielākā daļa nepaliks novada centrā? Vai nomales gaida tas pats liktenis – tā arī turpinās grimt nabadzībā? Jo tāda pieredze, vairākus ciemus apvienojot, esot. Vai valdības solījumi nekļūs graša vērti, ja šī valdība aizies? Vai iešana uz laukiem nav tikai vārdos, kur paliek darbi?
Un, kaut arī, kā secināja Mētrienas pagasta priekšsēdētāja, daudzus pašvaldību vadītāju spriedumus patlaban vēl arvien diktē emocijas, ieguvējs nebūs neviens, bet cietīs lauki, ja valsts neuzņemsies politisko atbildību par novadu veidošanu.

Lepnums
par patstāvību un
saviem spēkiem padarīto

Pagasti, kas labprāt vēlētos saglabāt patstāvību, iestājas par jau iecienīto sadarbības modeli. Drošāku pārliecību par saviem spēkiem var paust tie, kam turība lielāka un bez valsts atbalsta, ar saviem spēkiem izdevies paveikt ievērojamu tiesu pagasta infrastruktūras sakārtošanā. Tā Dzelzavas pagasts, kas saskaņā ar 102 novadu projektu iecerēts Cesvaines novadā, tomēr, izvēloties starp Cesvaines un Madonas novadu, labprātāk pievienotos Madonai. Bet vēl labprātāk paliktu tikai savas teritorijas ietvaros. Līdzīgā situācijā ir arī Kalsnavas pagasts, kas iecerēts Pļaviņu novadā. Abas pašvaldības pamatoti var lepoties ar to, ka izdevies savu pagastu teritorijās pašu spēkiem īstenot infrastruktūras labiekārtošanu, kaut ik gadu sniegti pieteikumi valsts investīcijām un saņemts atteikums.

Bagātība
kā izvēles faktors

Piedāvājot izvēles iespējas, iezīmējas pašvaldību vēlme izvēlēties iespējamo bagātāko novadu. Tas netiek slēpts un patiesībā arī nav apstrīdams ne no loģikas, ne ekonomiskā viedokļa. “Uzskatu, ka Latvijas ekonomika joprojām ir slima. Diemžēl visu nosaka tikai nauda,” atzina Vestienas pagasta priekšsēdētājs Dainis Baškevics. Savukārt Cesvaines domes vadītājs Vilnis Špats nenosoda pagastus, kas starp brālību ar Madonu vai Cesvaini izvēlas turīgāko – Madonu.
Jautājumi, uz kuriem atbildes, lai kā arī vēlētos, droši nesniegs neviens, arvien pastāvēs. Kurš gan var droši garantēt nākotni. Tomēr stāvēt uz vietas un iecirtīgi atgādināt pagātnes kļūdas un nedomāt, kā panākt nākotnes labāko daļu, būtu vēl lielāka kļūda. “Jūs varat izdzīvot, bet pietiek izdzīvot! Ir jāsāk domāt par attīstību,” teica I.Gaters. Un nav šaubu, ka pašvaldību vadītāji to saprot. Tāpēc pārliecība, ka novadi Latvijā būs, kļūst ar katru dienu pamatotāka.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv