Multikulturālisms – bieds vai panaceja?

Neakadēmisks viedoklis

Juris Zvirgzdiņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Šķiet, cilvēkiem ir iedzimtas bailes no visa jaunā, nepazīstamā. Mēs piesardzīgi, pat skeptiski uztveram neierasto, pat vārdiem zemapziņas līmenī bieži vien piešķiram gluži pretēju nozīmi. Kā bieds skan termini “globalizācija”, “politkorektums”, “multikulturālisms”... Ja civilizācijas nestos labumus (un ļaunumus) mēs parasti pieņemam visai nekritiski – pat kvēlākie latviskuma adepti neiebilst pret masu saziņas līdzekļiem, elektrību, gaiļa vietā lieto pulksteni-modinātāju, kumeliņu bērīti nomaina pret Japānā vai Vācijā ražotu automobili (piemērus katrs var papildināt pēc savas pieredzes), tad globalizācija un tās iespējamās sekas nepārprotami tiek uztvertas kā ļaunums, kā starptautisko “tumšo spēku” (masonu, ebreju, komunistu, Sorosa, starpnacionālo korporāciju utt., utt.) organizēta sazvērestība. Arī multikulturālisms tiek uztverts vienīgi kā globālisma nests ļaunums.

Vispirms – kas īsti
ir multikulturālisms,
un ko tas mums sola?

Nepētot vārdnīcas un enciklopēdijas, neklaiņojot pa internetu, manuprāt, – vienkārši vairāku kultūru līdzāspastāvēšana un (vēlams) nevardarbīga mijiedarbība. Īsti nesaprotu, kāpēc tieši tagad, kad mēs Latvijā esam kļuvuši brīvi un dzīvojam demokrātijas apstākļos, tik aktuāls kļuvis šis jautājums. It kā līdz šim mēs būtu dzīvojuši uz vientuļas salas! Pasaule ir saistīta neskaitāmiem informācijas pavedieniem, un – gribam to vai ne – arī mēs Latvijā esam pakļauti šiem objektīvās pasaules likumiem un norisēm. Kāda tad būtu alternatīva? Pašizolācija? Uzbūvēt analogu Ķīnas mūrim? Labprātīgi dzīvot kā cietumā, garīgi slimo dziedinātavā, geto? Atgādināšu tiem, kuri piemirsuši (vai izliekas piemirsuši), ne tik senos PSRS un visas “sociālistiskās nometnes” laikus. Slēgtas robežas, cenzūra, vienas vienīgas partijas kontrole visās sfērās, “kaitīgo” radiobalsu slāpēšana (kā izteicās kāds mans draugs – ja ir jēdziens “padomju cilvēks”, tad vienotā padomju valoda ir šis “radiozāģis”), visur un vienmēr Lielā Brāļa modrās acis un ausis... Ideāla monokultūra!
Tad no kā mēs baidāmies? No izvēles? No informācijas gūzmas? No konkurences? Vai tiešām mēs esam tik vāji, naivi un tukši, ka labāk paliksim sēžam savā mežmalā, savā pīļu dīķīša krastā un kā latviešu literatūrā tik bieži pieminētie nabagmājas vecīši nolūkosimies, kā garām traucas Lielā Pasaule? Tad izņemsim no skolu programām Dullo Dauku, Atraitnes dēlu, vēl ko... (pie viena iesaku – būsim konsekventi! – atteikties no latīņu alfabēta un t.s. arābu cipariem).
Bet – man iebildīs – vai multikulturālisms neapdraud latviešu valodu, mūsu latvisko kultūru? Nē, tieši otrādi. Par latviešu tautu kā nāciju mēs varam runāt tikai pāris gadsimtus, senās baltu ciltis – latgaļi, kurši, sēļi, zemgaļi – tieši svešu varu spiesti, konsolidējās par tautu, iekļaujot latvju nācijā gan somugrus – līvus un votus, gan pārciešot savu tautas brāļu asimilēšanos citās tautās (t.s. kārkluvācieši, emigrācijas sekas gan austrumu, gan rietumu virzienā).

Protams, žēl,
ka mēs “esam tik maz,
cik mēs esam”, bet...

Ja par spīti gadu simteņiem zem svešām varām, kariem un pārtautošanas centieniem mēs esam saglabājuši savu valodu un kultūru, vai tagad, kad mums ir iespēja pašiem lemt, izvēlēties, ko pieņemt, ko noraidīt, mums būtu jāgaužas un jāžēlojas? Un – vai vienmēr mēs esam bijuši tik piesardzīgi saskarsmē ar citām, svešām kultūrām? Jā, kristietību mums atnesa ar uguni un zobenu, bet... Vai kristiešu svētki – Ziemassvētki, Lieldienas, apaugot vēl ar “pagānu” laiku tradīcijām, nav kļuvuši par mūsu svētkiem? Vai Ernesta Glika tulkotā Bībele kopā ar mūsu tautasdziesmām nav viens no tiem avotiem, no kā veidojusies latviešu valoda un literatūra? Un Manceļa, Fīrekera, Vecā Stendera ieguldījums mūsu kultūrā nav vērā ņemams? Vai vācietis Garlībs Merķelis savos “Latviešos” par mums nevēstīja visai Eiropai? Vai Johans G.Herders nenovērtēja mūsu tautasdziesmas un no “bauru blēņu dziesmām” tās ienesa pasaules kultūras krātuvē, bet anglis Valters Skots, jā, tas pats, netulkoja tās angliski jau 19.gs. sākumā? Un J.Kr.Broce? Un jaunlatvieši pirmās Atmodas laikā? Kā no ķēdes norāvušies, lai man tiek piedots šis salīdzinājums, topošie latviešu inteliģenti kāri dzēra no pasaules kultūras avotiem, lasīja un tulkoja vācu un krievu, seno grieķu un romiešu autorus. Auseklis un Dinsbergs, brāļi Kaudzītes un Alunāns – pirmie, kas ienāk prātā. Varbūt šodien daudzi no šiem tulkojumiem un lokalizējumiem šķiet neveikli, bet – atcerēsimies, kāda bija situācija, vispirms bija jārada modernajiem laikiem piemērota valoda, tad jāraksta tā, lai lasītāji saprastu “augstās grāmatu gudrības”. Un nedaudz vēlāk Raiņa tulkotais V.Gētes “Fausts”? Tulkojums, kas izturēja simt gadu laika pārbaudi. Latviešiem toreiz nebija bail no multikulturālisma, par mūsu kultūras daļu kļuva Šekspīra un Dantes, Gogoļa un Heines un vēl, un vēl darbi.
Arī vēlāk, jau neatkarīgās Latvijas laikos, izolacionisms, teiksim tā, nebija modē. Viens no vislatviskākajiem latviešu dzejniekiem, “Straumēnu” autors Eduards Virza, tulkoja franču dzeju, Anšlavs Eglītis kopā ar angli V.Metjūsu – angļu dzeju. Pirmskara Rīgā blakus latviešu avīzēm, žurnāliem un grāmatām iznāca prese krievu, vācu un jidiša valodā, populārais apgāds “Grāmatu Draugs” izdeva arī grāmatas krievu valodā, mūsu Operā viesojās ārzemju dziedoņi un diriģenti, bet mūsu mākslinieki – Eiropā. Krievu zinātnieks, emigrants Boriss Vipers, apguvis latviešu valodu, lasīja lekcijas Latvijas Universitātē un pētīja mūsu mākslas vēsturi.
Pat garajos padomju okupācijas gados gluži atrauti no pasaules mēs nebijām, tiesa, kultūra tika cenzēta un dalīta t.s. progresīvajā un tajā, par kuru interesēties nebija vēlams. Atcerēsimies kaut t.s. franču grupas likteni.
Tad Kremļa pulkstenī kaut kas sagāja greizi, kā lavīna no kalna vēlās informācija, šķita, ka visi tik to vien dara, kā lasa, un lasa visu – līdz šim “spechranos” paslēptās grāmatas, avīzes un žurnālus. 1987.gadā dibinātais žurnāls “Avots” un tā krieviskais variants “Rodņik” sasniedza tādu metienu, ka vēl šodien tas liekas neticami. Inteliģence toreiz vēl netika šķirota pēc tautībām un valodām, Latvijas Tautas fronte vienoja cilvēkus ar Itas Kozakēvičas “Par mūsu un jūsu brīvību!” – poļu 19.gs. 60.gadu revolūcijas saukli.

Diemžēl pašlaik
situācija ir mainījusies

Tiesa, ekstrēmiskie saukļi “Sitiet gansus!” (domāti latvieši) un “Krievus ārā no Latvijas!” ir dzirdami retāk, bet... Reāla kļuvusi divu kopienu valsts, vismaz informācijas laukā, politiski avantūristi ekspluatē aizvainojumus un nesaprašanu, diemžēl no abām pusēm.
Zināmu cerību, ka dialogs tomēr ir iespējams, turklāt tāds, kurā ieguvējas būtu abas puses, manī vieš situācija grāmatniecībā. Tikai daži piemēri – pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma notikusī latviešu un krievu rakstnieku tikšanās Ventspilī, Vizmas Belševicas “Billes” un Marisa Vētras “Toreiz Latvijā” tulkojumi krievu valodā, žurnāla “Daugava” (krievu val.) nenorobežošanās no latviešu literatūras un kultūras, krievvalodīgo jauno literātu grupas “Orbīta” kontakti ar saviem latviešu kolēgām, divu krievu dzejnieku – Sergeja Timofejeva un Semjona

Haņina grāmatas abās valodās. Tiesa, varētu analizēt, kāpēc šīm grāmatām ir tik neliels lasītāju loks, vai M.Vētras “Toreiz Latvijā” netrūkst komentāru, vai Andra Kolberga lieliskie Rīgas ceļveži vairāk nav domāti ārvalstu tūristiem...
Bet... Ko tad mēs izdodam no mūsdienu krievu autoriem? A.Mariņinu, Proņinu, “Drongo” autoru (uzvārds, šķiet, Abdulajevs...) – “biezā slānī”. Bet T.Tolstaju (tikai neliels fragments, šķiet, “Karogā”), L.Kuļickaju? L.Petruševskuju? J.Popovu? (nosaucu pirmos, kuri ienāca prātā) Kā rets izņēmums – V.Pelevina viena grāmata...
Un pārējā pasaule? Jā, mums iznāk tulkojumi no angļu, franču, vācu, itāļu valodas, bet vai nepelnīti piemirsti nav mūsu kaimiņi – lietuvieši un igauņi? Un vai mēs pietiekami daudz darām, lai pārējo pasauli iepazīstinātu ar mūsu kultūru, mūsu literatūru?

Mūsu ieguldījums –
kultūra, nevis
pēlekie zirņi

Manuprāt, tieši kultūra var kļūt par mūsu ieguldījumu pasaules kopainā, neba jau savus pelēkos zirņus mēs izdevīgi mainīsim pret stikla krellītēm...
Domāju, mums jaunā realitāte – ieiešana Eiropā – jāuztver bez panikas, bez aizdomām, bet – atvērtām acīm. Mums jāmācās un jāiemācās saglabāt savas gara vērtības, nepārvēršot mūsu kultūru par muzeju vai herbāriju, jāiemācās pasaules piedāvājumus vērtēt kritiski, saglabājot pašcieņu. Neba jau iestādījumam “Casino Latvija” Kaļķu ielā jākļūst par mūsu zīmolu (agrāk – brendu) vienotā Eiropā...
Pasaule ir plaša un – dažāda, domāju, ka vietas tajā pietiks visam, it īpaši kultūrai. Bailes par identitātes zaudēšanu? Nu varam kā Francijā noteikt kvotas franču filmu demonstrēšanai, tulkot svešvārdus latviski (starp citu, kā skanēs vārdi “kultūra”, “civilizācija”, “republika”, “kino”, “autobuss”, “politkorektums”?), neskatīties TV visus tos ārzemju seriālus, nelasīt tulkotas grāmatas utt., utt. Tikai – vai šāda pašizolācija (piedodiet, noslēgšanās sevī) nebūs garlaicīga?
Beigsim žēloties par savu grūto likteni, pārstāsim vietā un nevietā identificēt sevi kā bāreņu tautu, ar pašcieņu pieņemsim laika mesto izaicinājumu.

Juris Zvirgzdiņš