Ārstēšanās Eiropas Savienībā: mīti un realitāte

Pēc šā gada 1.maija Latvijas pilsoņiem, kļūstot arī par Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem, būs pieejams ES darba tirgus (tiesa gan, lielākā daļa dalībvalstu noteikušas pārejas periodus), sociālās drošības sistēma, kā arī veselības aprūpe. Vai un kādas iespējas Latvijas pilsoņiem būs ārstēties ES, par to stāsta Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Sabiedrības veselības departamenta direktors Rinalds Muciņš, Stratēģiskās plānošanas departamenta direktore Renāte Pupele un Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vadītāja vietnieks Ronalds Rožkalns.

Kā pastāstīja R.Rožkalns, līdz ar iestāšanos ES Latvijai būs saistošs Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, kas ES pilsoņiem nodrošina pieeju veselības aprūpei visā Savienības teritorijā. Sociālās drošības jomā svarīgākais dokuments ir regula 1408/71, kas regulē ārstniecības pakalpojumu sniegšanu ES pilsoņiem, tiem pārvietojoties Savienības teritorijā. Regula attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī studentiem un pensionāriem. Saskaņā ar regulu Latvijas pilsoņiem, uzturoties ārpus Latvijas (strādājot, ceļojot, viesojoties), būs iespēja nepieciešamības gadījumā konkrētajā dalībvalstī saņemt ārstniecības pakalpojumus atbilstoši tās likumdošanai. Izdevumus apmaksā tā valsts, kurā attiecīgā persona strādā un veic sociālās iemaksas. Nepieciešamās medicīniskās palīdzības apjomu izvērtēs ārsts. Kā skaidroja R.Muciņš, ja, kāds Latvijas pilsonis atrodas īslaicīgā tūrisma braucienā un viņam nepieciešama, piemēram, plānveida kardioloģiskā operācija, kuru var sniegt arī pēc pusgada, tā nebūtu traktējama kā nepieciešamā medicīniskā palīdzība, un tā tiks sniegta mītnes zemē. Taču, ja cilvēks uzturas ārpus dzimtenes vairākus gadus (piemēram, studējot), bet operācija jāveic gada laikā, tā jau būs šī nepieciešamā palīdzība. Lai gan, kā atzina R.Muciņš, termins “nepieciešamā palīdzība” vēl ir visai izplūdis, un tikai tiesu prakse palēnām to konkretizēs.
Medicīnisko palīdzību saņemt ārpus savas mītnes zemes varēs arī tie cilvēki, kuriem nepieciešams ārstnieciskais pakalpojums, kas mītnes zemē vispār netiek sniegts vai pacientam nav pieejams saprātīgā laika periodā. Šādos gadījumos Latvijas pacientiem būs jāvēršas Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā, kas lems par pakalpojuma sniegšanu kādā no ES dalībvalstīm. Taču, kā uzsvēra R.Muciņš, Latvijas valsts apmaksās tikai pašu pakalpojumu, ceļa izdevumi, kā arī pacienta līdzmaksājums (tāds, kāds tas ir konkrētajā valstī, kurā tiek saņemta palīdzība) būs jāsedz pacientam.
Uz jautājumu, vai endoprotezēšanu, uz kuru kvotu dēļ ir rindas vairāku gadu garumā, valsts kādam spēs apmaksāt ārpus Latvijas,

R.Muciņš atbildēja ar nepārprotamu “nē”. Ir zināmas bažas, ka šīs tiesības paliks vien uz papīra valsts finansiālo iespēju dēļ, jo šobrīd valsts nespēj pilnībā apmaksāt visu veselības pakalpojumu grozu tepat uz vietas. Jāņem vērā arī tas, ka citviet Eiropā ārstniecības pakalpojumu izmaksas ir krietni vien augstākas nekā Latvijā (lai gan Lietuvā un Igaunijā dažos gadījumos tie ir lētāki nekā pie mums). Diemžēl Veselības ministrijā vēl pagaidām nav pieejams saraksts ar tiem pakalpojumiem, kas Latvijas valstī vispār netiek sniegti. Taču no zināmākajiem varētu minēt plaušu, aknu, arī sirds transplantāciju. R.Muciņš solīja, ka līdz 1.maijam tiks precizēti tie pakalpojumi, kurus Latvijas valsts tehnisku vai finansiālu iemeslu dēļ nespēj nodrošināt saviem pacientiem šeit, Latvijā. Jebkurā gadījumā valstij būs smaga izvēle: vai nodrošināt vienam cilvēkam palīdzību kādā ES valstī vai palīdzēt desmit pacientiem šeit pat. Šobrīd grūti prognozēt, cik pacientu varētu vēlēties ārstēties ārpus Latvijas, kā arī spētu apmaksāt ceļa izdevumus un pacienta līdzmaksājumu. Pēc ļoti aptuvenām prognozēm, par 2 līdz 3 miljoniem latu varētu sniegt nepieciešamo medicīnisko palīdzību ārpus Latvijas 1000 pacientiem (atsevišķu transplantāciju, kā arī citu specifisku ārstniecisko manipulāciju gadījumā ar šo summu gan pietiktu tikai diviem vai trim pacientiem).
R.Muciņš pieļāva arī pretēja procesa iespējamību. Proti, Veselības ministrija varētu slēgt līgumus ar veselības aprūpes institūcijām citās ES valstīs par atsevišķu pakalpojumu sniegšanu Latvijā (samērā lēto izmaksu dēļ). Tas gan nenotiks tuvākajā laikā, jo pagaidām Latvijā tikai Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca atbilst starptautiskajiem standartiem. Taču Latvijas zobārstniecības iestādes jau šobrīd sniedz pakalpojumus arī ārvalstniekiem.
Kā uzsvēra R.Pupele, prioritāte, protams, ir nodrošināt iespējami kvalitatīvāku un pieejamāku veselības aprūpi tepat Latvijā un tikai tad domāt par atsevišķu pakalpojumu apmaksu ārpus valsts. Veselības ministrija arī paudusi, ka veselības aprūpei nākamgad būtu nepieciešams papildu finansējums vismaz 0,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta (aptuveni 30 miljoni latu). Šī nauda tiktu izlietota galvenokārt rindu samazināšanai uz esošajiem pakalpojumiem, nevis pakalpojumu groza paplašināšanai.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv