"Putins provincēm rāda pātagu"

"Die Zeit"

— 2000.06. Nr.23.

Krievijas prezidents ieceļ ģenerāļus, lai varenos gubernatorus pakļautu savām pavēlēm.

Mājas tīrīšana ir sākusies. Tikai neilgu laiku pēc pompozās inaugurācijas Vladimirs Putins sāk Krievijas institūcijas pielāgot savai personai. Jaunais vīrs Maskavā atkal pārkārto gandrīz desmit gadu veco Krievijas Federāciju. Jaunais Kremļa šefs milzīgo teritoriju vēlas kontrolēt un pārvaldīt centrāli.

Drošības aparāta vīram Putinam nekas līdzīgs revolūcijai nav prātā. Viņš mēģina konsolidēt valsti. Taču citādi, nekā daudzi Rietumos cerēja. Viņa pirmais lielais projekts nav novēlotās ekonomikas reformas. Eksperti joprojām strīdas par pareizo ceļu, kas valsti izvestu no krīzes — prezidents un tie, kuri nav ekonomisti, nogaida, kā beigsies strīds. Daudz labprātāk Putins rīkojas savā ierastajā jomā. Viņš nodarbojas ar kadru kontroli un komandēšanu, īsi sakot, ar pārvaldīšanas tehniku. "Vispirms Krievija tiks izveidota par supercentralizētu valsti," neilgi pirms ievēlēšanas prezidenta amatā teica Putins. "Tā Krievijā ir nostiprinājusies cilvēku gēnos, tās tradīcijās un cilvēku mentalitātē." Televīzijas uzrunā maija vidū viņš paskaidroja, ko viņš ar to ir domājis. Viņš pārsteigtajiem krieviem paziņoja par likumu paketi federālās valsts un tās institūciju pārveidošanai. Jaunais vīrs Kremlī ķeras klāt nu jau gandrīz desmit gadu vecās Krievijas Federācijas pamatiem. Un viņš uzdod veco Krievijas imperatoru jautājumu: kā iespējami efektīvāk pārvaldīt milzīgo teritoriju ar 11 laika joslām?

Boriss Jeļcins pirms desmit gadiem uz šo jautājumu atbildēja pēc sava prāta: "Ņemiet tik daudz varas, cik vien spējat," viņš toreiz aicināja baškīrus, norādot arī uz visiem pārējiem. To visā valstī uztvēra daudzas mazākās tautas un vietējie varenie. Boriss Jeļcins savu federāciju ierīkoja kā feodālu valsti. Ar nodokļu privilēģijām, dabas bagātību izmantošanas un eksporta tiesībām un vietējās rūpniecības kontroli viņš nopirka savu pavalstnieku atbalstu pret atlikušo padomju valsts daļu un komunistu pārvaldīto parlamentu. Tādējādi izveidojās "asimetriska federācija". Tajā bija 21 republika, 10 autonomie rajoni, viens autonomais apgabals, 6 reģioni, 49 apgabali un divas pilsētvalstis. Tādas pašapzinīgas republikas kā Tatarstāna izcīnīja līgumus, kas tām piešķīra plašu autonomiju. Daži gubernatori kļuva par vietējiem direktoriem. Federācija attīstījās par telpu ar atšķirīgām tiesībām. 1998. gada ekonomiskās krīzes laikā daži reģioni aizliedza uz kaimiņu apgabaliem eksportēt pārtikas preces. Šodien Maskava, pārkāpjot konstitūciju, ierobežo tiesības apmesties uz dzīvi pilsētā. Baškortostana sevi ir pasludinājusi par starptautiski suverēnu. Ingušijā ir atļauta daudzsievība.

Putins tagad mēģina no jauna savākt kopā krievu zemi. Ar televīzijas palīdzību viņš ar saviem plāniem vispirms iepazīstina tautu un tikai tad tautas pārstāvjus. To, ko varētu saukt par ārkārtīgu populismu, viņš uzskata par transparenci. Putins stingrā balsī saka: "Ir pienācis brīdis, kad nepieciešamībai nostiprināt valstiskumu un pastiprināt varu ir jābūt augstāk par partiju, vietējām un personiskajām interesēm." Putins grib mainīt Krievijas parlamenta augšpalātas Federācijas padomes sastāvu. Tur turpmāk sēdēs nevis varenie gubernatori, bet reģionālo parlamentu izraudzītie birokrāti. Ar viņiem tikt galā būs vieglāk nekā ar Aleksandra Ļebeda tipa vietējiem kņaziem. Taču ar to vēl nav gana. Prezidents gubernatoriem grib atņemt imunitāti un vispār viņu neaizskaramību. Ja vietējie likumi būs pretrunā ar federālajiem vai konstitūciju, prezidents grib atcelt no amatiem tautas ievēlētos vietējos kungus. Arī reģionālajiem parlamentiem, ja tie pārkāps likumu, draudēs atlaišana. "Līdz ar to Maskavā un vistālākajos lauku ciematos pilsoņu tiesības tiks garantētas vienādā mērā un būs spēkā krievu likumi," saka Putins un piebilst: "Tā ir likuma diktatūra."

Kā konfekti gubernatoriem Putins no savas puses atļauj likumu pārkāpšanas gadījumā atlaist mērus. Ja augstāk stāvošais kungs drīkst atcelt zemāk stāvošo, tad tas nostiprina to, ko Putins sauc par "varas vertikāli". Ne jau nejauši tā augšgalā beidzas ar viņa personu. Lai uzraudzītu federālos kņazus, Putins filigrānajā federācijas celtnē ir izveidojis vēl vienu jaunu stāvu. Viņš Krieviju ir sadalījis septiņos federālajos apgabalos, kuru vadībā atradīsies ģenerālgubernatori, kuri atbildēs vienīgi viņam. Viņu kompetences apstiprināt parlamentā viņš ir ieplānojis jūnija sākumā. Iespējams, izplūdušā likumā, lai neviens nevarētu piesaukt konstitucionālo tiesu. Tad viņa pilnvarnieki varēs mērķtiecīgi paplašināt kontroli: pār vietējo miliciju, tiesnešiem un ierēdņiem, pār finansu plūsmu.

Tradicionālisti aizkustināti saka, ka Putins atdzīvina Katrīnas Lielās instrumentāriju. Varenā cariene 18. gadsimtā pār katriem diviem līdz trīs reģioniem iecēla ģenerālgubernatoru, kurš pārraudzīja policiju un likumu izpildi. Tas, kas toreiz bija labi, nevarētu būt slikti arī šodien. Vairums provinču varasvīru nekavējoties slavēja Putinu par viņa "ļoti interesantajiem" plāniem. Taču tiem, kuri ar rokām aplaudē, kājas tomēr ir brīvas triecieniem pa Krievijas valstiskumu. Reģionu varasvīriem ir dažas starta priekšrocības: viņi jau gadiem lutina birokrātiju un fabriku direktorus; viņi pazīst visas lūkas, kurās aizplūst Maskavas subsīdijas. Savukārt Putina pilnvarotajiem provincēs vispirms būs jārada pašiem sava vietējā vara. Viņi brīžiem varēs balstīties vienīgi uz tālo prezidentu.

"Vladimirs Putins ir sācis reformu zibenskaru, lai pārsteigtu pretinieku," saka politologs Andrejs Rjabovs no Karnegi centra Maskavā. Bet kur beigsies Putina karagājiens? Vai viņš tikai vēlas vērsties pret Krievijas federālās valsts noraidītājiem, vai arī izskaust federālismu ar visām saknēm? Putins labprāt runā tā, lai izpatiktu gan vieniem, gan otriem, taču iet viņš tikai vienā virzienā. Reģionu kontrolei viņš ir izvēlējies bijušos VDK cilvēkus: starp septiņiem supergubernatoriem divi ir bijušie VDK ģenerāļi, divi armijas ģenerāļi no Čečenijas kara un viens Iekšlietu ministrijas ģenerālis.

Ja prezidenta gubernatori atlaidīs un iecels mērus, no Krievijas autonomās pašpārvaldes nekas pāri vairs nepaliks. "Ja ievēlēto gubernatoru vietā parlamenta palātā sēdēs vienīgi iecelti birokrāti," brīdina politisko zinātņu eksperts Pjotrs Fedosovs, "iestāsies federācijas politiskā nāve." Šodien pagaidām vēl varenā Krievijas parlamenta augšpalāta zaudēs likumdošanas leģitimāciju. Pesimisti saskata tuvojamies šķietamu federālismu, tādu pašu kā padomju laikā: 15 republikas un viena maksima — "Visa vara Kremlim".

Boriss Jeļcins radīja superprezidiālu sistēmu, taču tai bija pretsvars Valsts domē, Fedrācijas padomē un dumpīgajos masu medijos. Tagad Valsts dome kopš ievēlēšanas decembrī prezidentam sagādā daudz prieka. Un Federācijas padome arī nav nekāds izņēmums. Paliek masu mediji.

Ja kāds norāda uz Putinu, viņu "putinisti" ātri koriģē: "Šos uzbrukumus inscenē tikai pārāk centīgie birokrāti." Putins klusē un vērīgi ieklausās runās tirgus laukumā. Tādi liberāļi kā Valsts domes deputāte Irina Hakamada "autoritārismu uz laiku" uzskata par nepieciešamu, lai attīstītu ekonomiku. Bijušais disidents Rojs Medvedjevs iet pat vēl tālāk: "Armijai, Iekšlietu ministrijai, Valsts domei, Federācijas padomei, valdībai un prezidentam ir jārīkojas kā vienai komandai. Tā ir varas konsolidācija." Pat tad, ja Putins saskata bezdibeni, kādu slēpj šādi paziņojumi, viņam būs nepieciešama stingra pašdisciplīna, lai spētu pretoties šādam pamudinājumam. Varas vilinājums slēpjas pārāk iztapīgā padoto paklausībā. Šodien Putins ir varenāks nekā Jeļcins. Opozīcijas trūkums varētu būt labs ekonomiskajām reformām. Bet vai tas ir labs arī valstij?

Mihaels Tumans