Ministru kabineta 2004.gada 3.februāra sēdē

Pieņemts rīkojums “Par atklāta konkursa izsludināšanu uz Revīzijas palātas locekļa amatu”.
Ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 247.pantā noteikto Revīzijas palātas locekļu izvirzīšanu, Ministru kabinets nolēma izsludināt atklātu konkursu uz Revīzijas palātas locekļa amatu.
Lai veiktu Revīzijas palātas locekļa amata pretendentu atlasi, nolemts izveidot Revīzijas palātas locekļa amata pretendentu atlases komisiju. Komisijas personālsastāvu nosaka Ministru prezidents.
Finanšu ministrijai uzdots izstrādāt konkursa nolikuma projektu, un komisijai uzdots apstiprināt konkursa nolikumu Revīzijas palātas locekļa amatu pretendentu izvērtēšanai.
Akceptēts likumprojekts “Par Grozījumu Vašingtonas konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām”.
Latvija kopš 1997.gada ir 1973.gada Vašingtonas konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām dalībvalsts. 1983.gadā Konvencijas ārkārtas dalībvalstu konferencē, kas notika Gaboronē (Botsvāna), tika pieņemts grozījums Konvencijas XXI pantā, kas tiek saukts par Gaborones grozījumu. Ar šo grozījumu tiek definēta reģionālo ekonomiskās integrācijas organizāciju (turpmāk–ES) dalība Konvencijā. Paredzēta iespēja balsošanas procedūrā ES balsot ar savu dalībvalstu balsu skaitu, kas ir Konvencijas dalībvalstis.
Likumprojekts nepieciešams, lai Latvija pievienotos Gaborones grozījumam Konvencijas XXI pantā. Grozījums tika pieņemts 1983.gadā, bet vēl nav stājies spēkā, jo nav saņemts pietiekams skaits pievienošanās instrumentu. Pievienošanos Gaborone grozījumam netieši paredz ES Pievienošanās akta 2. pants. Pievienošanās Gaborones grozījumam ir arī valsts prestiža jautājums, jo labojumam nav pievienojušās trešās pasaules valstis un valstis, kas ir opozīcijā ES un neatbalsta Eiropas vienotību.
Grozījums neietekmē Latvijas kā konvencijas dalībvalsts pienākumus, bet skar tikai jautājumus par reģionālo ekonomiskās integrācijas organizāciju pievienošanos un balsošanas procedūru dalībvalstu konferencē.
Konvencijas spēkā esošais XXI pants ir izteikts šādā redakcijā: “Šī konvencija būs neierobežoti ilgi pieejama, lai tai pievienotos. Pievienošanās instrumenti glabāsies pie depozitārija.”
Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā”.
Pašreizējā Civilprocesa (CPL) likuma redakcijā noteikts, ka par prasības pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, maksājama valsts nodeva.
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas tiesās ir būtiski mainījušies tiesāšanās pamati un lietu kategorijas. Dažas no šobrīd spēkā esošajām valsts nodevām neveicina sabiedrības vēlmi pilnveidot savas civiltiesiskās attiecības un strīdus atrisināt ārpustiesas procesā. Valsts nodevas palielināšanas mērķis ir veidot nopietnāku sabiedrības attieksmi pret tiesāšanos, kā arī tuvināt samaksu par šo procesu ieguldītajam darbam un atbildībai. Valsts nodevas apmēram nākotnē būtu jānosedz tie administratīvie izdevumi, kas saistīti ar attiecīgā strīda izšķiršanu tiesā. Pašlaik valsts nodevas kopumā nosedz tikai vienu piekto daļu no visiem tiesu administratīvajiem izdevumiem.
Likumprojekts paredz paaugstināt iekasējamās valsts nodevas apmēru. Tāpat arī projekta 2.punkts paredz papildināt CPL likuma 35.panta pirmo daļu ar jaunu 10.punktu, lai novērstu nepilnības, kas saistītas ar prasībām par darījuma izbeigšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu. Tā kā līdz šim likumā šāds valsts nodevas aprēķināšanas noteikums tieši nebija ietverts, praksē sastopami gadījumi, kad par šāda veida prasībām tiek maksāta valsts nodeva 10 latu apmērā saskaņā ar CPL 35.panta pirmās daļas 4.punktu kā par prasībām, kam nav mantiska rakstura. Novēršot likuma nepilnību, kas paver iespēju par mantiska rakstura prasībām maksāt nesamērīgi mazu valsts nodevu, CPL ir iekļaujama norma, kurā ietverta tieša norāde par prasības summas apmēru, no kuras aprēķināma valsts nodeva gadījumos, kad iesniegta prasība par darījuma izbeigšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu.
No 2004.gada 1.februāra spēkā stājas Administratīvā procesa likums, kurā valsts nodeva ir paredzēta 10 LVL. Arī šajā likumā valsts nodevai ir preventīvs raksturs. Salīdzinoši – civilstrīdi ir divu privātpersonu strīdi, kurus personas nevēlas (nespēj) atrisināt savstarpējo sarunu ceļā, bet vēlas, lai to risināšanā iesaistās valsts. Līdz ar to personai būtu arī jānosedz valsts izdevumi, kas radušies, risinot divu privātpersonu strīdu. Ņemot vērā atšķirīgo administratīvā procesa un civilprocesa raksturu, civilprocesā noteiktās valsts nodevas būtu jāsamēro ar administratīvajā procesā iekļautajām valsts nodevām, pieņemot, ka minimālā valsts nodeva ir 10 LVL. Palielinot minimālo valsts nodevu, attiecīgi proporcionāli tiek palielinātas arī pārējās valsts nodevas.
Valsts nodevas palielināšana praktiski neskars mazturīgās personas, jo likumā tiek saglabātas tiesības mazturīgām personām lūgt tiesu atbrīvot tās pilnīgi vai daļēji no valsts nodevas samaksas. Turklāt valsts nodevas palielināšana par civiltiesiskiem strīdiem ļaus iegūt budžetā līdzekļus, lai nodrošinātu mazturīgo personu aizstāvību.
Pieņemti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 1999.gada 2.februāra noteikumos Nr.34 “Naturalizācijas iesniegumu pieņemšanas un izskatīšanas kārtība”” un “Grozījumi Ministru kabineta 1999.gada 2.februāra noteikumos Nr.32 “Kārtība, kādā tiek iesniegts un izskatīts iesniegums par bērna atzīšanu par Latvijas pilsoni””.
Noteikumi paredz atcelt prasību par pieraksta esamību personai, kura iesniedz naturalizācijas iesniegumu. 2003.gada 1.jūlijā stājās spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likums. Šis likums paredz brīvprātīgu personas dzīvesvietas deklarēšanu tajā vietā, kur persona faktiski dzīvo, nolūkā panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Saskaņā ar Civillikuma 7.pantu dzīvesvieta (domicils) ir tā vieta, kur persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties. Ja persona uzskata Latviju par savas dzīvesvietas valsti un tai ir noteikts tiesiskais statuss, valsts institūcijai nav tiesiska pamata to apšaubīt, ja institūcijas rīcībā nav pierādījumu tam, ka personas pastāvīgā dzīvesvieta ir citā valstī. Nav pamata pieprasīt no personas dzīvesvietas deklarēšanas izziņu, jo ziņas par personas dzīvesvietu ir iekļautas Iedzīvotāju reģistrā un ir pieejamas Naturalizācijas pārvaldei. No 2003.gada septembra Naturalizācijas pārvaldei ir piešķirtas Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informatīvās sistēmas “Iedzīvotāju reģistra apskates sistēma” sadaļu “Adrešu datu vēsture” un “Pastāvīgo uzturēšanās atļauju vēsture” lietošanas tiesības. Administratīvā procesa likuma (stājas spēkā 2004.gada 1.februārī) 59.panta otrā daļa nosaka, ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem.
Latvijas nepilsoņa personas apliecinošu dokumentu saņem personas, kuras ieradušās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pirms 1992.gada 1.jūlija. Ja persona nav ieguvusi citas valsts pilsonību vai nav saņēmusi citas valsts pastāvīgās uzturēšanās atļauju, iestādei nav pamata apšaubīt, ka Latvija ir personas pastāvīgās dzīvesvietas valsts. Iesniedzot naturalizācijas iesniegumu, nepilsonis parakstīs apliecinājumu, ka viņš nav ieguvis citas valsts pilsonību vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Saskaņā ar noteikumiem naturalizācijas iesnieguma iesniedzējs tiek brīdināts, ka Latvijas pilsonība tiks atņemta, ja persona, apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības, sniegusi par sevi nepatiesas ziņas un tādējādi nepamatoti ieguvusi Latvijas pilsonību. Personām, kuras ieradušās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pirms 1992.gada 1.jūlija, tiek piešķirts Latvijas nepilsoņa vai bezvalstnieka statuss. Bezvalstnieka statusu apliecina Latvijā izsniegts bezvalstnieka personu apliecinošs dokuments, bet nepilsoņa statusu apliecina Latvijas nepilsoņa personu apliecinošs dokuments (saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 6.februāra noteikumiem “Latvijas nepilsoņa statusa atņemšanas kārtība” personai tiek atņemts Latvijas nepilsoņa statuss, ja tas tika iegūts nelikumīgi), bet personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992.gada 1.jūlija, tiek izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Lai pārbaudītu personas sniegtās informācijas patiesumu un tās atbilstību Pilsonības likuma prasībām, Naturalizācijas pārvalde saskaņā ar noteikumu 22.punktu pieprasa informāciju no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde sniegtajā atzinumā norāda šādas ziņas: personas vārdu un uzvārdu; personas ierašanās laiku uz pastāvīgu dzīvi Latvijā; valstisko piederību; informāciju par Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 5.punktā noteiktajiem naturalizācijas ierobežojumiem.
Ja nav likumīga pamata naturalizācijai, Naturalizācijas pārvaldes priekšnieks pieņem lēmumu par naturalizācijas atteikumu.
Bez tam noteikumu projekts paredz personai tiesības iesniegt naturalizācijas iesniegumu jebkurā Naturalizācijas pārvaldes reģionālajā nodaļā, kas ļaus pašam iesniedzējam izvēlēties nodaļu, kurā viņam ir ērtāk iesniegt iesniegumu. Noteikumu projekts sakarā ar Personu apliecinošo dokumentu likuma spēkā stāšanos 2002.gada 1.jūlijā paplašina iesniedzēja iespēju uzrādīt ne tikai pasi, bet arī citu personu apliecinošu dokumentu.
Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11.pantu sensitīvo (t.sk. arī ziņu par tautību) personas datu apstrāde ir aizliegta, ja datu subjekts nav devis rakstveida piekrišanu. Noteikumu projekts paredz, ka, iesniedzot naturalizācijas iesniegumu, ziņas par tautību persona norāda, ja pati vēlas.
Ministru kabineta noteikumu Nr.34 “Naturalizācijas iesniegumu pieņemšanas un izskatīšanas kārtība” esošais 1.pielikums (veidlapa N–1) ir papildināts ar teikumu par naturalizējamās personas vēlmi, lai vienlaikus naturalizētos arī viņas nepilngadīgais bērns. Noteikti izsakot savu vēlmi nepilngadīgā bērna naturalizācijai vienlaikus ar sevi, tiks panākts, ka persona apzināsies naturalizācijas procedūras nianses.
Pieņemti “Noteikumi par valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektoru kompetenci un kārtību, kādā veicama valsts ugunsdrošības uzraudzība”.
Noteikts, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta specializētā valsts civildienesta ierēdņi ir valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektori, lai kontrolētu normatīvajos aktos noteikto ugunsdrošības prasību ievērošanu objektā, valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektori veic ugunsdrošības pārbaudes.
Noteikts, ka likumā noteiktajā kārtībā apturēt produkcijas izlaidi objektā ir tiesīgs tikai galvenais valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektors un viņa vietnieki.
Valsts ugunsdrošības uzraudzību objektos īsteno neatkarīgi no to piederības un īpašuma veida, izņemot: diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību objektus; mežus; kuģus un gaisakuģus; sauszemes transportlīdzekļus; Nacionālo bruņoto spēku objektus.
Ugunsdrošības pārbaudes var būt plānotas un neplānotas. Plānotās ugunsdrošības pārbaudes veic ne biežāk kā divas reizes gadā saskaņā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vai tā teritoriālās struktūrvienības vadītāja apstiprinātu darba plānu. Ugunsdrošības pārbaudes plāno, ņemot vērā ēku, būvju un tehnoloģisko procesu ugunsbīstamību, ēku lietošanas veidu, kā arī ugunsgrēku statistiku. Neplānotās ugunsdrošības pārbaudes veic: lai pārbaudītu informāciju par iespējamiem normatīvajos aktos noteikto ugunsdrošības prasību pārkāpumiem, ja saņemtas sūdzības, iesniegumi un iestāžu pieprasījumi; lai novērstu ugunsdrošības pārkāpumus, ņemot vērā ugunsgrēku un ugunsdrošības pārkāpumu statistiku; saskaņā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vai tā teritoriālās struktūrvienības vadītāja rīkojumu.
Viena objekta ugunsdrošības pārbaude nevar būt ilgāka par mēnesi. Ja objektīvu iemeslu dēļ mēneša termiņu nav iespējams ievērot, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vai tā teritoriālās struktūrvienības vadītājs pārbaudes termiņu var pagarināt uz laiku, kas nepārsniedz divus mēnešus.
Pirms ugunsdrošības pārbaudes valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektors uzraugāmā objekta vadītājam, viņa pilnvarotajam pārstāvim vai fiziskajai personai nosauc savu amatu, uzvārdu, uzrāda dienesta apliecību, kā arī pēc minēto personu pieprasījuma sniedz informāciju par normatīvajiem aktiem, ar kuriem saskaņā pārbaudi veiks un kuros noteikto ugunsdrošības prasību ievērošanu pārbaudīs.
Ugunsdrošības pārbaudes laikā atklāto normatīvajos aktos noteikto ugunsdrošības prasību pārkāpumu novēršanas pasākumus un to izpildes termiņus norāda pārbaudes aktā – priekšrakstā, ko valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektors izsniedz pārbaudāmā objekta vadītājam, viņa pilnvarotajai personai vai fiziskajai personai, ja tā ir objekta īpašnieks (valdītājs). Priekšrakstā norādītos ugunsdrošības pasākumus pamato ar atsaucēm uz attiecīgajiem normatīvajiem aktiem. Priekšrakstā var iekļaut ieteikumus ugunsdrošības stāvokļa uzlabošanai objektā.
Ja ēkas, būves un iekārtas projektētas, būvētas un nodotas ekspluatācijā saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām ugunsdrošības prasībām, kas bijušas spēkā to ekspluatācijā nodošanas brīdī, jaunu normatīvo aktu ugunsdrošības prasības tām nepiemēro, izņemot gadījumus, ja šo ēku, būvju un iekārtu ekspluatācija rada nepieļaujamu risku cilvēkiem un materiālajām vērtībām.

Pieņemti noteikumi “Kārtība, kādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests veic un vada ugunsgrēku dzēšanu un glābšanas darbus”.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta izsaukumam noteikts ārkārtējo situāciju tālruņa numurs 112 vai tālruņa numurs 01.
Ugunsgrēku dzēšanā un glābšanas darbos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests iesaista šādus dienestus un iestādes: iestāžu, organizāciju, komercsabiedrību un pašvaldību ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas dienestus; Valsts policiju; Valsts robežsardzi; Nacionālos bruņotos spēkus; speciālos dienestus (piemēram, neatliekamā medicīniskā palīdzība, gāzes avāriju dienests, elektrotīklu avāriju dienests).
Pēc izsaukuma saņemšanas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests nosūta uz notikuma vietu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vienību, kura atrodas vistuvāk notikuma vietai, kā arī, ja nepieciešams, iesaista ugunsgrēka dzēšanā vai glābšanas darbos šajos noteikumos minētos dienestus un iestādes.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests nodrošina savas vienības ierašanos notikuma vietā: republikas pilsētās – piecu minūšu laikā pēc izsaukuma saņemšanas; pārējās pilsētās un lauku teritorijās, kurās iedzīvotāju blīvums ir 10 un vairāk cilvēku uz kvadrātkilometru, – 15 minūšu laikā pēc izsaukuma saņemšanas; lauku teritorijās, kurās iedzīvotāju blīvums ir mazāks nekā 10 cilvēku uz kvadrātkilometru, – 25 minūšu laikā pēc izsaukuma saņemšanas.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vienība var ierasties notikuma vietā vēlāk, nekā noteikts šajos noteikumos, šādos gadījumos: ierašanos aizkavējuši apstākļi, ko radījusi nepārvarama vara; notikusi dabas katastrofa vai rūpnieciskā avārija; vienlaikus saņemti izsaukumi uz divām vai vairākām notikuma vietām; ceļā uz notikuma vietu ir radušies satiksmes sarežģījumi (piemēram, intensīva transporta kustība, slēgtas dzelzceļa pārbrauktuves, ceļu satiksmes negadījumi, slikts ceļa segums, nav piebraucamo ceļu, transportlīdzekļu tehniski bojājumi); ir saņemts izsaukums uz glābšanas darbiem, bet nepastāv draudi cilvēka dzīvībai un veselībai.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta transportlīdzekļi uz notikuma vietu pārvietojas pa visīsāko ceļu un ar optimālo ātrumu.
Ugunsgrēka dzēšanas vai glābšanas darbu vadītājs, vadot ugunsgrēka dzēšanu vai glābšanas darbus, dod mutiskus norādījumus un kontrolē to izpildi.
Ugunsgrēku dzēšanā un glābšanas darbos notikuma vietā dodama priekšroka: cilvēku glābšanai, evakuācijai un aizsardzībai; ugunsgrēka vai avārijas izplatīšanās ierobežošanai; pasākumiem, kas ugunsgrēka dzēšanā rada iespējami minimālus materiālos zaudējumus.
Ja notikuma vietā ir cietušie, līdz brīdim, kad ierodas neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, pirmo palīdzību sniedz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments

Informācijas turpinājums – sekos