Lai katrs skolotājs savā vietā ir kā neuzvarams cietoksnis

Soikanu dzimtai Ludzas apriņķī ir senas saknes, kas iesniedzas 17. gadsimtā. Tās locekļi un arī trimdā aizgājušie pēcnācēji ir atstājuši dziļas un neizdzēšamas pēdas Latvijas vēsturē un kultūrvēsturē. Ludzā līdz ar Atmodu parādījās Jezupa Soikana iela. Dažus gadus
pēc tam viņa dēls Juris Soikans kļuva par Ludzas Goda pilsoni un Mākslas skola tika nosaukta viņa vārdā.

Pirmais stāsts
par Jezupu Soikanu

Jezups un Olga Soikani 1919. gadā

1889. gada 25. novembrī Ciblas pagasta Briciku (arī Bricku) ciemā kā devītais bērns zemnieka Jezupa Soikana vienpadsmit bērnu ģimenē pasaulē nāca Jezups Soikans – nākotnē ievērojams izglītības, kultūras un pašvaldības darbinieks. Viņa vecāki apzinājās, ka nespēs visiem saviem bērniem nodrošināt iztiku un ienākumus, tādēļ pēc iespējas centās laist bērnus tajā laikā pieejamajās skolās. Tā arī Jezups pēc mācībām vietējā tautskolā – Eversmuižas pagasta skolā un Ludzas divgadīgajā pilsētas skolā – 1910. gadā absolvēja Pleskavas reālskolu. Tālāko izglītības un darba izvēli nosacīja apstākļi.
Jezups Soikans 1913. gadā pabeidza Viļņas karaskolu. Pēc gada sākās Pirmais pasaules karš. Jezups Soikans bija Grodņā izvietotā 103. kājnieku pulka rotas komandieris, cīnījās Krievijas-Austrijas frontē, kur kādā no 1915. gada vasaras Galicijas kaujām viņu ievainoja rokā un kājā. Nonācis vācu gūstā, viņš Brandenburgas tuvumā pavadīja vairāk nekā četrus gadus kopā ar angļu un franču virsniekiem. Šo laiku jaunais latgalietis izmantoja valodu apguvei. Vācu, angļu un franču valoda pavēra ceļu uz pasaules kultūras bagātībām.
Atbrīvots no vācu gūsta un demobilizēts virsleitnanta dienesta pakāpē, bet veselības dēļ atzīts par turpmākajam karadienestam nederīgu, Jezups Soikans 1919. gadā atgriezās tēva sētā Ciblā un tūlīt saņēma uzaicinājumu strādāt pagasta tiesā. Tuvējā Felicianovas muižā bija ierīkota bērnu patversme, kur par skolotājām strādāja atraitne Anna Tabuleviča, savā laikā mācījusies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, un viņas meita Olga, Jekaterinas institūta absolvente. Viņas šurp bija atbēgušas no Pēterpils, kur Olgas tēvs kalnu inženieris Nikolajs Tabulevičs revolūcijas laikā bija miris ar sirdstrieku. Abas Tabulevičas bija atradušas patvērumu pie sava radinieka Plena, kuram Ludzas tuvumā piederēja vairākas muižas un dzirnavas, arī Felicianovas muiža. 1919. gadā Jezups Soikans un Olga Tabuleviča salaulājās Ludzas katoļu baznīcā.
Vēl turpinājās Atbrīvošanas cīņas. Latgales novads tika atbrīvots tikai 1920. gada sākumā, Ludza un tās apkārtne – 1920. gada 20. janvārī. Neatkarīgās valsts dzīves organizēšana bija jāsāk no pašiem pamatiem. Jezupa Soikana spējas, enerģija, zināšanas, patriotisms un stingrā nacionālā stāja te bija lieti noderīgas. To pamanīja un prata novērtēt arī tikko ieceltā Ludzas apriņķa valde, kas uzaicināja Jezupu Soikanu skolu valdes priekšsēdētāja amatā. Tas bija pagodinošs, bet arī ārkārtīgi smags pienākums. Ludzas apriņķis bija Latvijā lielākā administratīvā vienība. Vienīgais transporta līdzeklis bija zirgu pajūgs, bet mežos vēl siroja bandas.
Jaunajā amatā J. Soikans stājās 1920. gada 25. februārī. Ar viņa iniciatīvu un viņa vadībā īsā laikā tika izveidots Ludzas apriņķa pamatskolu tīkls. Bija daudz rūpju par kaut cik piemērotu telpu sagādi skolām, par to apsildīšanu, par inventāru un pats galvenais – par skolotāju sameklēšanu un sagatavošanu. Latgalē skolotāju bija maz, bet tādu, kas spētu mācīt latviešu valodā, tikpat kā nemaz. 1920. gada sākumā Rēzeknē tika organizēti skolotāju sagatavošanas kursi, un daži to dalībnieki atstājuši ļoti sirsnīgas atmiņas par kursu organizatoru un vadītāju Jezupu Soikanu.
Galvenais priekšmets kursos bija Latgales latviešu dzimtā valoda, ko mācīja Francis Smelters, garīdznieka un folklorista Pītera Smeltera jaunākais brālis. Šodien būtu ārkārtīgi interesanti uzzināt, ko viņš mācīja un kā viņš mācīja, jo Latgales latviešu valodas normas nebija īsti izstrādātas. Ontona Rupaiņa trimdā sarakstītajā un izdotajā romānā “Tauta grib dzeivōt” (1963) kolorīti tēlots, kā pirmie izglītotie latgalieši centās izprast savas valodas likumības, ieklausījās tajā un centās izstrādāt pirmās gramatikas. Tā darīja F. Trasuns, N. Rancāns, O. Skrinda, F. Kemps, V. Seile un arī F. Smelters. Viena no pirmajām iespiestajām normatīvajām gramatikām bija O. Skrindas “Latvīšu volūdas gramatika” (1908).
Kursu mācību programma ietvēra lekcijas pedagoģijā, Latvijas vēsturē un Latvijas ģeogrāfijā. Kursantiem, kas apņēmās pēc kursu noklausīšanās strādāt Ludzas apriņķī, skolu valde piešķīra nelielu pabalstu. Ar J. Soikana iniciatīvu 1920. gada rudenī sanāca pirmā Ludzas apriņķa skolotāju konference. Cik nopietni un tālredzīgi J. Soikans raudzījies uz skolu vajadzību, liecina vārdi, ko viņš ierakstījis

Ludzas apriņķa skolu valdes piemiņas grāmatā: “Gar austrumu rūbežu svešōs vaļsts tyvums mums uzlīk divkōrt lelōku atbiļdeibu kai cytōs vītōs. Mums nav leidzekļu ceļt dōrgus un styprus cītūkšņus sovas vaļsts aizsardzeibai – tōpēc lai kotrys školōtōjs sovā vītā ir kai nauzvarams cītūksnis.”
Līdzās svētīgajam darbam savas dzimtenes izglītības druvā Jezups Soikans 1922. gadā tika iecelts par Ludzas apriņķa priekšnieka palīgu robežapsardzības lietās, un no 1924. līdz 1928. gadam viņš pildīja arī Ludzas apriņķa priekšnieka amatu. J. Soikans rosīgi piedalījās arī sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Pēc viņa ierosmes tika nodibināta Latgales kultūrveicināšanas biedrība ar nodaļām daudzos pagastos un tajās tika veidotas arī bibliotēkas. Ar J. Soikana gādību uzbūvēts Ludzas tautas nams, nodibināts Ludzas etnogrāfiskais muzejs, kā arī ģimnāzija, kurā no sākuma strādāja vietējo pamatskolu skolotāji. Viņš pats bija vingrošanas skolotājs.
Jezups Soikans nopietni un dziļi interesējās par savas dzimtenes un tautas vēsturi un etnogrāfiju. Žurnālā “Zīdūnis” 1922. gadā publicēta viņa rakstu sērija “Latgolas senōtne”. Pēc tam viņš izdeva grāmatu “Senejō Latgola” (1924). Šajās publikācijās sniegtas ziņas par seno latgaļu apdzīvoto teritoriju robežām, hronoloģiski izsekots, kā šīs zemes iekaroja svešinieki, sākot ar vāciešiem un beidzot ar to, kā tās tika pievienotas Krievijas impērijas Vitebskas guberņai. Te atstāstītas arī teikas un leģendas par latgaļu pilskalniem. Kā raksti, tā grāmata bagātīgi ilustrēti gan ar fotogrāfijām, gan autora sievas zīmējumiem.
Pirmos grāmatas nodaļu “Kū mums stōsta seņču kopi?” autors paplašināja un izvērsa par atsevišķu grāmatu (1925). Te ietilpināti materiāli par izrakumiem Ludzas kapos, kas atrodas Komarova kalnā un ir 9. un 10. gadsimta apbedījumi. Kapus 1890. un 1891. gadā pamatīgi bija izpētījis un aprakstījis Vitebskas guberņas pētnieks pamatskolu inspektors Romanovs, kurš te strādāja Imperatora arheoloģijas komisijas uzdevumā. Viņa pētniecības darba rezultāti publicēti profesora A.Spicina monogrāfijā “Ļucinskij mogiļņik” (1893), uz kuru tad arī pamatojies J. Soikans.
J. Soikana aicināti, 1925. gada vasarā uz Ludzu atbrauca latviešu arheologi profesors F. Balodis un viņa asistents V.Ginters, veica arheoloģiskos izrakumus Ciblas kalnā un t.s. Odukalnā, par kuru Ludzas ģimnāzijas direktors J.Turkopuļs bija pārliecināts, ka šā vecā kapu kalna senais un pareizais nosaukums ir Vaidu kalns, kas nozīmē kara kalns un kara kapi. Par to rakstīja arī J.Soikans.
Diemžēl karā gūtie ievainojumi bija iedragājuši darbīgā cilvēka veselību, un 1930. gada 25. jūlijā viņš mira. Viņa ģimenē izauga meita Irēna un dēli – pasaulē slavens gleznotājs Juris Soikans (1920-1995) un Eiropā pazīstams grafiķis Nikolajs Soikans (1926–1980).

Ilona Salceviča