Apzināties paveikto un priecāties par to

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga – “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Arī Latvija piedalīsies Eiropas būvēšanā

– Vairs tikai trīs mēneši atlikuši līdz 1. maijam, kad Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti.
– Jā, tas būs vēl viens jauns ceļa stabs. Tā mūsu tautai kļūs par svinamu un svētu dienu, jo nāks kā vainagojums ļoti nopietnām, mērķtiecīgām un ilgstošām pūlēm. Man nesen Stokholmā “Dagens Nyheter” līdzstrādnieks sāka interviju ar jautājumu “Kā tad jūs jūtaties, gatavojoties pievienoties Eiropai, kas pati nemaz nav vienota, jo nav līdz šim vēl bijusi spējīga pieņemt Eiropas konventu” un tamlīdzīgi. Bet tas bijis mūsu mērķis, un mēs tagad šo posmu esam sasnieguši. Tādēļ pirmais, kas mums jādara, ir – apzināties to un priecāties par paveikto. Bet jāsaprot, protams, ka tas ir viena posma gals un otra posma sākums. Es to redzu kā turpinātu procesu, kas aizsākās jau brīdī, kad Latvija iesniedza mana priekšteča Gunta Ulmaņa un tālaika premjera parakstīto dokumentu par Latvijas vēlmi iestāties ES. Pēc tam bija ilgi darba gadi. Pievienojoties šai kopējai ēkai, bija jāspēj pierādīt, ka mums ir tās pašas vērtības, tie paši demokrātijas pamati. Ka mēs negrasāmies to apdraudēt vai iznīcināt. Un galvenais, kas jāsaprot – ES nav statiska, paliekoša, iestigusi vienība. Eiropa integrējas aizvien ciešāk. Un tajā pašā laikā Eiropā izveidojies šis unikālais modelis, kurā valstu suverenitāte tiek paturēta kā ļoti nozīmīga, un arī nacionālā identitāte ir ļoti nozīmīgs elements Eiropā. Tāpēc priecāsimies par paveikto un gatavosimies jauniem soļiem. Rīga un Latvija nav gatava un nedrīkst būt gatava. Arī Eiropa veidojas un aizvien vēl tiek celta. Bet tagad būs citādi, jo Eiropas būvēšanā piedalīsies arī Latvija.
– Latvijas ārpolitikas jauno pamatvirzienu koncepcijā uzsvērts, ka, pirmkārt, uzdevums būs īstenot Latvijas nacionālās intereses Eiropas Savienībā.
– Es domāju, šeit vienā teikumā mēģināts formulēt, ka būs nepārtraukts process, kurā nepieciešama mijiedarbība starp ES struktūrām dažādos līmeņos un Latvijas līdzdalību šajās struktūrās. Viens jautājums nāk pēc otra, vai nu politiski jautājumi ļoti augstā līmenī, vai arī tehniski jautājumi zemākā līmenī. Kādai jābūt šokolādei, un cik lieli un līki drīkst būt gurķi... Katrai valstij arī šādos jautājumos jānāk ar savu viedokli. Vai Eiropai būs vienota ārpolitika un kāda tā būs – tas atkal tiek lemts citā līmenī. Saprotiet, te mēs runājam par daudzdimensionālu, sarežģītu struktūru, un Latvijai kā mazai valstij tas būs liels izaicinājums – visur dabūt labus, augsti kvalificētus cilvēkus, lai katrs savā vietā būtu modrs par Latvijas interesēm. Es pat neteiktu – lai mūsu intereses aizstāvētu, jo nav jau tā, ka tām kāds uzbruks. Es drīzāk šādu cilvēku redzu kā tādu Tālavas Taurētāju, kurš vienmēr ir nomodā par iespējamiem pavērsieniem, kas uz Latviju varētu atstāt eventuāli arī negatīvu iespaidu. Lai Latvija vienmēr spētu laikus reaģēt un vienmēr paust viedokli mūs interesējošos jautājumos, piemēram, kuģošanas drošībā. Mums, Latvijai, pašiem jābūt pilnīgai skaidrībai, kur šajā jomā ir robežas, ko mēs neļausim pārkāpt.

Vienkārši apzināties, ko katrs varam

– Acīmredzot mēs esam gatavi Eiropas Savienībai juridiski, bet neviens nav vērtējis, cik gatavi šai jaunajai Latvijas valstiskuma kvalitātei esam psiholoģiski.
– Redziet, tēls, kādi ir tie latvieši, kas ienāk Eiropā, veidojas no tādām sīkām mozaīkām, kas nonāk publiskajā telpā. Īpaši ar mediju palīdzību. Modernajā pasaulē medijiem ir ļoti svarīga loma, jo ikviens incidents, pat sīks notikums, atkarībā no tā, kā tas tiek pasniegts, var radīt ļoti negatīvu Latvijas tēlu. Var būt neitrāls notikuma atstāsts, un šis pats notikums var arī tikt pasniegts kā kaut kas vērtīgs. Un te nu ir kāda ļoti nopietna lieta, ko latviešiem vajag pārdomāt. Proti, mēs paši sevi mēdzam pārāk kritizēt. Kritika ir laba lieta, ja tā noved pie korekcijām un uzlabotas rīcības. Bet, ja kritika ir tikai negatīvu jūtu izpausme, tad es gan labprātāk vēlētos, lai ļaudis to pietaupītu sarunām ģimenes lokā vai arī izkratītu sirdi savam psihoterapeitam. Lai publiskā telpā neparādītos šis it kā objektivitātes atspoguļojums – gadījumos, kad patiesībā cilvēkam uznākusi sezonālā depresija jeb gara nomāktība vien tāpēc, ka mums ir šīs neticami smagās, svina pelēkās debesis mēneša garumā. Katram, kurš ko saka publiskā telpā, ir jāpadomā, ka šī informācija ir kā vilnis, kas aiziet ēterā. Vai kā sniega pika, kas sāk velties no kalna un var izraisīt lavīnu. Bet, protams, tā ir katra brīva izvēle, kā viņš jūtas un kā viņš par parādībām runā. Taču man kā prezidentei gribētos redzēt vairāk pozitīvā.
– Cilvēki, kas mūsu valsti vērtē no malas, parasti akcentē latviešu augsto kultūras līmeni. Eiropas Savienībā mēs ieiesim arī kā devēji, ar savu garīgo pienesumu bagātinot ES kopīgo kultūras klāstu.
– Man – gan kā prezidentei, gan arī cilvēkam – sarunās ar citiem allaž ir svarīgi uzsvērt to, kas mums ir pozitīvs. Un mana atbilde, kad mums prasa, ar kādu pienesumu Eiropas Savienībā ienāk Latvija, ir, ka Latvija nāk ar saviem cilvēkiem. Ka starp lielākajām vērtībām ir mūsu cilvēciskās īpašības. Latviešu radošais gars, kas rūdīts daudzos pārbaudījumos. Šis latviešu rūdījums, ilgos pārdzīvojumos un pārbaudījumos iegūts, ir kas īpašs. Tas ir patiesi vērtīgs mūsu pienesums – oriģināla un pilnīgi atšķirīga pieredze no tām tautām, kas dzīvojušas brīvībā. Protams, dzīve brīvībā dod vērtīgu pieredzi. Bet dzīve apspiestībā dod rūdījumu, kuru pārvarot cilvēks kļūst stiprāks. Ja vien viņš nesalūst. Katrai pieredzei ir savi plusi un mīnusi. Un, man šķiet, kopīgo vērtību telpā, kas veidosies paplašinātajā Eiropā, tieši dažādās pieredzes kopāsalikšana radīs jaunu zinātnisku veselumu. Es ļoti ceru, ka Eiropa tad iegūtu trešo vai ceturto elpu pēc Otrā pasaules kara. Un šīs jaunās elpas iegūšanā piedalīsies arī latvieši ar savu darbu, ar savu pieredzi. Starp citu, daudzi, kas viesojas Latvijā – žurnālisti, politiķi, parlamentārieši –, atzinīgi izsakās par latviešu stāju un spējām būt pašiem. Tāpēc, es domāju, latviešiem ir ļoti svarīgi tagad atsacīties no vēl klaušu laikos ieaudzinātajiem priekšstatiem, kas ir un kas nav pieklājīgi. No domas, ka “sava svece jāslēpj zem pūra”, ka nedrīkst “lielīties” un tamlīdzīgi. Vienkārši jāapzinās, ko katrs var. Tādi cilvēki mums, paldies Dievam, ir. Tādus cilvēkus cittautieši Latvijā ievēro un novērtē. Visumā es priecājos, ka līdzās tam, kas izskan medijos – cik mēs esam gaudulīgi un paškritiski –, ikdienas dzīvā saskarsmē latvietis sevi prezentē daudz labāk, nekā to varētu domāt, lasot mūsu avīzes.

Kavējošā taktika stratēģisko izaicinājumu priekšā

– Šajās dienās jūs teicāt: “Šis nav īstais brīdis, lai enerģiju izšķiestu liekās aktivitātēs.” Tomēr iekšpolitiskās diskusijas diemžēl saasinājušās. Bet valdības stāvoklis, salīdzinot ar valsts stratēģisko virzību uz ES un NATO, ir taktikas jautājums. Valdības nākušas un gājušas, bet Latvija konsekventi turpinājusi Eiropas un transatlantisko integrāciju. Šī virzība bijusi viskonsekventākā Latvijas attīstības dominante kopš neatkarības atjaunošanas. Kā jūs izjūtat faktu, ka šobrīd tik daudz valsts intelektuālā potenciāla tiek izlietots taktiskām diskusijām?
– Ja runājam godīgi, tad es nevaru teikt, ka būtu priecīga par pēdējo nedēļu notikumiem. Nu vienkārši neesmu priecīga! Latvijā šobrīd tiešām ir ļoti daudz darāmā. Piemēram, ļoti daudz darāmā pašlaik ir Ministru kabinetam ar dažādiem normatīvajiem aktiem, kas jāizstrādā, jo tiem jau ar 1. maiju jāstājas spēkā. Jebkas, kas kavē Ministru kabinetam darboties ar simtprocentīgu jaudu, ir traucēklis. Ministrijām ir uzticēti atbildīgi jautājumi, kam, saprotiet, tikšķ laika atskaites pulkstenis. Ir bezgalīgi daudz sagatavošanās lietu, kas jau rit pilnā sparā, bet kur vēl vajadzīgs pieņemt galīgos lēmumus. Mums ir nepieciešami lēmumi Saeimā, lai sakārtotu likumdošanu un administratīvās lietas. Ja Saeimā mēs tagad dažās komisijās konstatējam, ka komisija nesanāk vai nedarbojas, – tas taču ir kaitīgi Latvijas valsts interesēm. Un šajā brīdī, tieši pirms 1. maija, tas ir īpaši kaitīgi. Ko citu lai es saku?!
– Daudz diskutēta problēma šobrīd ir arī izglītības sistēmas reforma.
– Tā jau novedusi tik tālu, ka skolēni tiek aicināti uz protestiem. Ir skaidrs, ka tā nav tikai mūsu iekšpolitikas lieta. Es domāju, šajā procesā ir pietiekami liels un jau politiski atklāti formulēts iespaids, varētu teikt, lielās kaimiņvalsts iejaukšanās mūsu iekšpolitikas norisēs. Situācija ir sarežģīta. Politiski tā ir ļoti sensitīva un arī emocionāli saspīlēta. Un tieši emocionālās jūtas, to uzkurināšana var tikt izmantota dažādu politisku mērķu sasniegšanai, kam nav nekāda sakara ar izglītību un vēl mazāk sakara ar bērnu audzināšanu. Ja te būtu runa tikai par bērnu nākotni, par tehniskām lietām, tad to visu varētu vieglāk risināt. Un tas jau vairāku gadu garumā darīts, rodot kompromisu divām paralēlām prasībām. Es pat neteiktu “pretrunīgām”, bet vienkārši paralēlām prasībām. Ir jābūt simtprocentīgai valsts valodas apguvei. Tajā pašā laikā mēs dažādām minoritātēm neliedzam mātes valodas izkopšanu un dzimtās kultūras saglabāšanu Latvijā, tai skaitā krievu kā lielākās minoritātes valodas un kultūras izkopšanu. Tās nav pretrunīgas lietas. Jautājums ir, kā šīs lietas saderīgāk savienot. Tas, ka šis jautājums tiek politizēts, man pats par sevi šķiet nelaimīga lieta, jo tas nozīmē, ka politiskās ambīcijas un atsevišķu politiķu ambīcijas un karjeras centieni un mērķi kļūst primārie un noteicošie. Bet svarīgākie jautājumi – izglītība, sabiedrības integrācija pēc būtības – paliek otrajā plānā.

Kaimiņvalsts neizvērtētās pagātnes aktualitāte

– Vai mūsu attiecības ar Krieviju pēc iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, jūsuprāt, uzlabosies?
– Tās noteikti būs citādas. Jo tām būs cits juridiskais ietvars. Starp citu, man šķiet, ka Krievija jau līdz šim ir ļoti labi izvērtējusi šo mainīgo situāciju.

Tādēļ tādos jautājumos, kur Krievija visskaļāk nākusi ar savu viedokli, kā, piemēram, par sabiedrības integrāciju Latvijā, viņi regulāri un aizvien biežāk vēršas pie Eiropas Padomes un Eiropas Savienības struktūrām, lai mēģinātu caur tām izdarīt spiedienu uz Latviju. Tas arī ir viņu skaidri un atklāti deklarēts princips. Mums šajā jomā, protams, jādara savā valstī tas, ko mēs uzskatām par pareizu un attaisnojamu. Tai pašā laikā jāizmanto arī visas iespējamības kaimiņattiecību regulēšanai, ko mums dod starp-tautiskās organizācijas. Tas ir divu virzienu ceļš.
– Nupat Stokholmā konferencē par genocīda jautājumiem jūs akcentējāt nepieciešamību atsegt komunistiskā režīma noziegumus. Tas arī ir punkts, kurā Latvijai un Krievijai ir atšķirīgi viedokļi.
– Jā, vairāki Stokholmas konferences dalībnieki man pēc tam pienāca klāt, tieši izsakot atbalstu šādai domai. Bet daudzi arī uzsvēra, ka, lai to paveiktu, būtu nepieciešams iesaistīt Krieviju. “Vislielākais labums būtu tad, ja varētu pašu Krieviju iesaistīt savas pagātnes izvērtēšanā un komunistiskā režīma nosodīšanā. Tajā brīdī, kad procesā būs iesaistījusies pati Krievija, vairs nebūs iespējams distancēties no šiem noziegumiem.” Protams, Krievijas pievienošanās šādam izvērtējumam būtu svētīga. Tā nāktu par labu visai Eiropai un, protams, pašai Krievijai.

Laika nasta trimdinieku liktenī

– Atgriežoties pie mūsu jaunās ārpolitiskās koncepcijas projekta: tajā iekļauta arī prasība stiprināt ārvalstu latviešu diasporas saiti ar Latviju. Jūs pati taču nākat no trimdas latviešiem. Cik, jūsuprāt, tas ir aktuāli? Un kāpēc tik maz latviešu pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezušies Latvijā ?
– Atbilde ir ļoti vienkārša: vainīgs ir pagājušais laiks. No tiem, kas aizgāja trimdā pieauguši, ļoti maz jau vairs ir dzīvo. Tādi kā Andrejs Eglītis ir skaists izņēmums. Daudzi citi jau sen apgūlušies svešu zemju smiltājā. Viņu bērni dzimuši un uzauguši svešās zemēs. Un arī ekonomiskais pamats tagad jau ielikts mītnes zemēs. Līdz ar to tīri praktiski viņu pārcelšanās uz Latviju būtu ļoti sarežģīta. Bet, es domāju, ir divas paaudzes, ko vajadzētu mudināt atgriezties. Tie ir pensionāri – lai viņi Dzimtenē varētu pavadīt mierīgas vecumdienas. Valsts viņiem varētu palīdzēt, un arī pašvaldības varētu palīdzēt. Otrkārt, tie ir jaunie cilvēki, kas jau rosās Latvijā. Mums vajadzētu vairāk iniciatīvas, lai nāktu viņiem pretī un palīdzētu kontaktēties ar šejienes institūcijām. Vajadzētu vairāk izmantot viņu talantus, lai viņi nāk uz Latviju un stiprina mūsu tautas genofondu, nevis izšķīst plašajā pasaulē.
– Ko, jūsuprāt, Latvijai vajadzētu darīt, lai palīdzētu latviešiem Krievijā?Viņiem, atšķirībā no mūsu trimdiniekiem rietumvalstīs, ir arī daudz smagāka materiālā situācija.
– Šeit būtu vajadzīgi ļoti vienkārši soļi un relatīvi pieticīgi līdzekļi. Tiem, kas vēlas atgriezties Latvijā, pirmkārt, vajadzētu palīdzēt segt ceļa izdevumus. Vajadzētu palīdzēt iegādāties Latvijā dzīvokli. Protams, pašvaldības saka: mums viss ir privatizēts, mums nav ko šiem cilvēkiem iedot! Bet mums ir vajadzīgi dzīvokļi gan maznodrošinātajiem, gan arī tiem latviešiem, kuri atgriežas no Sibīrijas. Vieni paši viņi šo problēmu atrisināt nevar, jo cenas dzīvokļiem nemitīgi kāpj. Varbūt mums šeit vajadzētu domāt arī par ārvalstu palīdzību. Es tikko Stokholmā runāju ar vienu amerikāņu kongresmeni. Viņš būtu gatavs šo jautājumu ierosināt ASV Kongresā. Bet mums pašiem jānāk ar valdības iniciatīvu. Vajadzētu kādai ministrijai uzlikt par pienākumu apsekot, cik latviešu ir kurā zemē, apzināt viņu demogrāfisko profilu un viņu vēlmi atgriezties. Te ministrijas līmenī jāizstrādā konkrēts plāns.
– 1999. gada jūnijā, vēl būdama Latvijas institūta direktore, jūs intervijā mūsu laikrakstam teicāt, ka Latvijā vajadzētu izveidot “vai nu emigrācijas vai tautas dzīvā spēka, vai tautas kultūras vērtību apzināšanas ministriju, tādu kā Letonikas ministriju”. Kā jūs tagad, ar savu prezidentes pieredzi un atbildību, raugāties uz šādu tēzi?
– Mums jau ir nodibināts Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts, kā arī Sabiedrības integrācijas lietu sekretariāts. Tās arī ir apmēram tāda profila institūcijas. Es domāju, attiecīgs sekretariāts varētu darboties vai nu kā neatkarīga institūcija, vai varbūt pie Kultūras vai pie Labklājības ministrijas. Īstenībā man, protams, gribētos, lai pensionāri Rietumu trimdā pārdotu savu māju, ņemtu visus savus iekrājumus, atgrieztos Latvijā un nopirktu šeit dzīvokli. Protams, šādu cilvēku nav miljoniem. Bet Latvija ir maza zeme, un ikviena cilvēka atgriešanās ir nozīmīga.

Prezidentes emocionālais rēnums

– Māris Čaklais savā grāmatā “Izaicinājums” veselu nodaļu veltījis analīzei, vai tas, ka jūs kļuvāt par Valsts prezidenti, ir racionāls vai iracionāls jautājums. Māris diemžēl vairs atbildi uz šo jautājumu neatradīs. Bet kā uzskatāt jūs pati?

– Tā bija tiešām vesela iracionālu momentu sakritība. Ja paskatāmies ceļa posmus, pa kuriem es no Monreālas universitātes profesores kļuvu par Latvijas Valsts prezidenti, tad, protams, tur pietrūkst to elementu, kas būtu tipiskā politiskā karjerā. Sākot jau ar iesaistīšanos vēl jaunības gados kādā politiskā partijā. Bet kādā gan partijā lai es būtu stājusies?! Es taču biju pavisam citā zemē un skaidri zināju, ka ar savu ārzemēs dzimušas trimdinieces pagātni es nekur tālu nevarētu tikt. (Kaut gan, protams, savā laikā to zināja arī Madeleina Olbraita, bet viņa tomēr iesaistījās amerikāņu politiskajā sistēmā.) Savukārt, lai mērķtiecīgi iesaistītos politiskajos procesos Latvijā, man būtu vajadzējis repatriēties vēl agrāk. Bet tādi nu izveidojās apstākļi. Tā ka, jāteic, mana nonākšana šajā krēslā ir notikusi, pateicoties diezgan garai rindai laimīgu sagadīšanos. Jā, tā nu tas ir.
– Es tikko pārlasīju kādu senu Leldes Stumbres interviju ar jums vēl deviņdesmito gadu sākumā Kanādā – par gaismas un tumsas attiecībām un sadursmēm. Jūs toreiz teicāt: “Libekas bēgļu nometnē es skrēju pakaļ saulei, kad ēna tai gāja virsū. Tas man bija ļoti konkrēti. “Tek saulīte tecēdama, es paliku pavēnī...” Jo es vienmēr paliku pavēnī... Bēgļu gaitās es vienmēr sajutu, ka esmu ārpusē. Mūs visur saukāja par “netīrajiem krieviem” vai “nolādētajiem ārzemniekiem”, un, lai arī kur mēs nonācām, vajadzēja atkal un atkal lauzties tam visam cauri.” Vai tagad, kad jums kā suverēnas valsts prezidentei ikvienā pasaules vietā parāda augstāko cieņu, jūs izjūtat gandarījumu par šiem latviešu bēgļu meitenes pārdzīvojumiem un pazemojumiem? Arī domājot par visas mūsu tautas pazemojumiem.
– Es to gandarījumu izprotu intelektuāli. Ne tik emocionāli, kā varētu domāt. Jo, redziet, jau no agras bērnības ikvienu no šiem atstumtības momentiem man emocionāli jau tajā pašā brīdī vajadzēja pārvarēt un tikt tam pāri. Bet brīdī, kad tika deklarēta Latvijas atjaunotā neatkarība – tad gan mēs, visi Austrumeiropas apspiesto tautu pārstāvji Monreālā, izveidojām garu automašīnu kavalkādi, katrs ar savas valsts karogu. Braucām cauri visai pilsētai un vicinājām savus karogus. Iedzīvotāji ielu malās mums draudzīgi māja pretī, un tas nu gan bija tāds liels emocionāls pārdzīvojums un dziļš gandarījuma brīdis. Tagad es savā darbībā tā laiku pa laikam pati sev pasaku, ka jā, patiesi, ļoti tāls ceļš ir noiets. Un, protams, ir arī gandarījums, ka tā noticis. Bet tas nav emocionāls pārdzīvojums, jo emocionālie pārdzīvojumi jau sen ir aiz muguras. Varētu teikt, ka tagad es uz lietām raugos ar zināmu emocionālu rēnumu un distanci. Bet tas ir labi, jo šajā amatā tā arī ir vajadzīgs.
– Kas jums ir Latvija?
– Tās ir manas mājas. Latvija vienmēr bijusi manas garīgās mājas, un es priecājos, ka mūža noslēguma posmā Latvija atkal kļuvusi arī par manām fiziskajām mājām. Jo trimdiniekam jau šajā pretrunā starp reālajām mājām un garīgajām mājām dvēsele nemitīgi tiek plēsta pušu. Bet atgriezties atkal atpakaļ savās garīgajās mājās un atgūt tās atkal arī kā fiziskās mājas – tas ir liels gandarījums, un man patiešām ir liels prieks par to.
– Prezidentei Latvija ir arī milzīga atbildība.
– Jā, protams! Bet katram jau ir atbildība par savu padarīto, vienmēr un visur. Vienīgi prezidentam šī atbildības pakāpe ir augstāka.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv