Darba tirgū diskriminē savu tiesību nezinātājus

Vakar, 4. februārī, Valsts darba inspekcijā notika preses konference par Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas (RVDI) darbu 2003. gadā. Preses konferencē piedalījās RVDI vadītāja vietniece Rita Elce un Darba tiesisko attiecību sektora vadītāja Mārīte Noriņa.

Rita Elce Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

RVDI divi galvenie darba virzieni ir darba aizsardzība un darba tiesisko attiecību uzraudzība. Kā pastāstīja R. Elce, Latvijā atšķirībā no Eiropas Savienības valstīm lielākā inspekcijas darba daļa veltīta nevis darba aizsardzībai un kvalitatīvas darba vides nodrošināšanai, bet gan cīņai ar darba devējiem, kuri neievēro darba likumdošanu.
Pagājušajā gadā RVDI pavisam sodījusi 244 darba devējus par kopējo soda naudu summu 17210 latu. Lielākā daļa uzņēmēju – 80 – sodīti par darbinieku nodarbināšanu bez līguma, 40 – par darba laika neievērošanu, virsstundu neapmaksu, ārvalstnieku nodarbināšanu bez darba atļaujām, 36 darba devēji saņēmuši sodu par algu un galīgo aprēķinu neizmaksu. 2003.gadā nav bijis iesniegumu par to, ka nav veiktas obligātās veselības pārbaudes.
Par RVDI izskatītajiem iesniegumiem. Pagājušajā gadā saņemti tikai 48 iesniegumi ar sūdzību, ka darba devējs neslēdz darba līgumu. M. Noriņa uzskata, ka tas neatspoguļo patieso ainu, cilvēki vienkārši neziņo – gan aiz bailēm darbu zaudēt, gan darba likumdošanas nepārzināšanas dēļ. Visbiežāk cilvēki sūdzas (740 iesniegumi) par neizmaksātu darba algu. Par darba aizsardzības pārkāpumiem saņemta 141 sūdzība.
Pagājušajā gadā Rīgas reģionā reģistrēti 707 nelaimes gadījumi darba vietās (2002. gadā – 663), no kuriem 17 beigušies letāli. Kā pastāstīja R. Elce, ja darba ņēmējs ir cietis nelaimē, pildot darba pienākumus, viņam ir tiesības prasīt, lai darba devējs apmaksā ārstēšanos, nepieciešamības gadījumā fizioterapiju, medikamentus, kā arī medicīnisko rehabilitāciju. Taču darba devējs to darīs tikai tad, ja ir līgums ar darba ņēmēju. Lielākās problēmas ar nesakārtotu darba vidi un līdz ar to nelaimes gadījumiem tradicionāli ir būvniecībā un kokapstrādē.

Mārīte Noriņa Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

M. Noriņa uzsvēra ciešo saistību starp darba ņēmēja izglītību, amata prasmēm un viņa sociālo aizsargātību. Jo zemākas kvalifikācijas darbinieks, jo lielākas iespējas, ka viņa tiesības tiks pārkāptas. M. Noriņa atzina, ka vislielākās problēmas ir jauniešiem ar pamatizglītību un pilnīgu neizpratni par savām darba ņēmēja tiesībām. Jau skolā jaunieši būtu jāinformē ne tikai par darba tirgus aktuālo pieprasījumu, bet arī jāstāsta par darba likumdošanu: to, kādam jāizskatās darba līgumam, kam tajā jābūt rakstītam, kādas var būt sekas darbam bez līguma vai algai aploksnē. Darba devēji reizēm ļaunprātīgi izmanto arī bijušo ieslodzīto bezizejas situāciju, nodarbinot viņus pilnīgi bez jebkādām sociālajām garantijām. Prakse rāda, ka savas tiesības tiesā aizstāvēt gatavi pārsvarā tie darba ņēmēji, kam ir laba izglītība un amata prasmes.
Daudz runā par dzimumu līdztiesības ievērošanu darba tirgū, taču pagājušajā gadā RVDI saņēma tikai vienu iesniegumu, kurā sieviete sūdzējās, ka atlaista sava dzimuma un pirmspensijas vecuma dēļ. Tiesa sūdzību neatzina par pamatotu. Te gan jāpiebilst: tas, ka sūdzību nav, nenozīmē, ka nav dzimumu diskriminācijas. Bet atkal – diskriminē tās personas, kurām ne prātā nenāk par to sūdzēties (neizglītotība, bailes zaudēt darbu). Likumdošana aizliedz darba devējam darba intervijās uzdot personīgas dabas jautājumus (piemēram, vai sieviete nav stāvoklī, vai ir precējusies utt.), taču atsevišķi uzņēmēji mēdz slēgt līgumus ar personāla atlases firmām. Un tās pēc likumdošanas nevar uzskatīt par darba devējiem, tādēļ var uzdot darba meklētājam jebkādus jautājumus. Kā atzina M. Noriņa, tas ir zināms “caurums” likumdošanā, kuru darba devēji nekavējas izmantot.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv