"Krievijas brīvais kritiens fašismā"

"Argumenti i fakti"

— 2000.06.14.

Partijas "Demokrātiskā savienība" līderei Valērijai Novodvorskai visa dzīve ir cīņa.

Padomju laikos viņu trīsreiz apsūdzēja pēc KPFSR KK 70. panta (pretpadomju aģitācija un propaganda). No 1988. līdz 1990. gadam, kad tika pieņemta Cilvēka tiesību deklarācija, par nesankcionētu mītiņu rīkošanu viņa kopumā nosēdēja 8,5 mēnešus: 17 arestu uz 15 diennaktīm. Lai kur arī viņa būtu atradusies — Ļefortovas izmeklēšanas izolatorā vai cietumā administratīvajiem likumpārkāpējiem, — Valērija Novodvorska vienmēr ievērojusi politieslodzīto ētiku: neliecināja par trešajām personām, nenožēloja savus grēkus, palīdzēja citiem politieslodzītajiem neatkarīgi no viņu pārliecības un nesadarbojās ar cietuma administrāciju. Šiem principiem viņa ir uzticīga vēl šodien.

Novodvorskas grāmatas, raksti un runas izraisa vētrainas atsauksmes. Viņai par visām dzīves parādībām un notikumiem ir savs īpašs un neordinārs spriedums.

Par Krieviju un reformām

— Ar ko jūsu grāmata "Manai Kartāgai jātiek sagrautai" tā saniknojusi vēsturniekus?

— Grāmatā ļoti būtiski pārvērtēts viss, kas noticis Krievijas vēsturē. Es sacītu, ļoti neglaimojošs viedoklis. Vēsturniekiem vienkārši elpa aizrāvusies no sašutuma. Es pastāstīju par to, kāpēc Krievijā neizbēgami izgāžas liberālas reformas un kāpēc arī turpmāk tās izgāzīsies.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka Krievija balstās uz piecām tradīcijām, kas cita citu izslēdz

1) Slāvu tradīcija — ļoti nelabvēlīga individuālismam. (Tad, kad tā dzima, individuālisms būtu izraisījis etnosa izzušanu.) 2) Savvaļas lauka tradīcija — absolūti anarhistiska, nelikumīga. Tā gandrīz izslēdz tiesiskas valsts radīšanu. 3) Skandināvu tradīcija — vislabvēlīgākā, vienīgā Krievijas rietumnieciskā tradīcija. Tā ir individuālisma un plurālisma tradīcija, tādēļ ka pasaulē senākā partiju sistēma pastāvēja Norvēģijā, Zviedrijā, Skandināvijā un datējama gandrīz vai ar X–XI gadsimtu. Šī tradīcija ir nodrošinājusi Rietumeiropas un ASV attīstību. Skandināvu tradīcija ir vienīgā, kas būtu varējusi Krievijai nodrošināt tās liberālo ceļu un kas neļauj Krievijai pilnīgi pārvērsties par Austrumu despotiju. Tādēļ notiek nepārtraukta cīņa par reformām ar obligātu neveiksmi beigās, sākot ar XVI gadsimtu. 4) Bizantiskā tradīcija. Mēs esam pieņēmuši neīsto kristietību: nevis Rietumu kristietību, bet gan maģisko hipostāzi no Bizantijas. Kontakti ar Bizantiju mums bijuši ļoti kaitīgi. 5) Ordas tradīcija — tā ir impēriska verdzības un ekspansijas tradīcija.

Un tagad spriediet, kādpēc, tādām tradīcijām pastāvot, mums nekas neizdodas.

Par Krieviju un Čečeniju

— Kāda ir jūsu attieksme pret karadarbību Čečenijā?

— Tie, kas atbalsta šo karu, ir tumsoņi, vienalga, cik universitāšu viņi beiguši. Un neatkarīgi no tā, kurš tas ir — pēdējais omonietis vai pirmais no vienlīdzīgajiem — Čubaiss. Nevar būt brīva tā tauta, kura apspiež citas tautas. Un tas, kurš atbalsta Putinu šajā karā, atbalsta parasto fašismu. Viss ir ļoti vienkārši: sabiedrība ir kapitulējusi, bet tā saucamie gaišie prāti kļuvuši par priekšistabu iemītniekiem. Un visi viņi guļ kā paklājiņš zem Putina zābakiem. Izpaudušies 70 padomiskās audzināšanas gadi.

Izeja no konflikta starp brīvību un impēriju ir tikai viena — dot Čečenijai pilnīgu valstisku nekatkarību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Čečenija nekad nav bijusi Krievijas sastāvdaļa. Saprotiet, ja jūs esat aplaupījuši banku, nauda, ko esat tādā ceļā ieguvuši, nav jūsu budžeta sastāvdaļa. Tieši tāpat tas ir ar Čečeniju: iekarotais un pievienotais nav nekāda daļa. Ja Čečenijai būtu piešķirta neatkarība jau Džohara Dudajeva laikā, pirms kara, tā jau sen ietu rietumnieciskas attīstības ceļu. Nebūtu tur nekādu vahabitu, nebūtu nekādas tirdzniecības ar cilvēkiem, nebūtu nekāda ienaida pret Krieviju, un dzīvi būtu visi, kas tagad guļ kapos. Bet Krievija būtu saglabājusi demokrātiskas attīstības izredzes, kuras tā Čečenijā ir zaudējusi.

— Kāpēc jūs esat tik pārliecināta, ka Dudajeva Čečenija būtu gājusi Rietumu ceļu?

— Džohars Dudajevs man bija tuvs draugs. Es zinu, ko viņš gribēja. Viņš ar iznīcinātāju lidoja uz Franciju, lai no turienes atvestu ekonomikas speciālistus. Viņš aicināja Grigoriju Javlinski. Džohars Dudajevs bija absolūti rietumnieciskas mentalitātes cilvēks.

— Bet kā viņš būtu pacēlis savu valsti — valsti ar austrumniecisku mentalitāti?

— Tā nav austrumnieciska. Kaukāzs un Austrumi ir dažādas lietas. Čečenijā bija tāds atvieglots islāms. Kā vieglā mūsdienu apgaismotā kristietība. Attieksmē pret islāmu kalnieši ir protestanti.

Mēs paši esam padarījuši čečenus par tādiem, kādi viņi tagad ir. Mēs paši viņus iedzinām šajā piektajā stūrī, atņēmām cieņu pret Rietumu vērtībām. Mēs paši piespiedām viņus meklēt atbalstu Austrumos. Mēs vienkārši atņēmām viņiem izredzes uz dzīvi. Ja nav nekādas izejas, tad nomirt ir vieglāk, paļaujoties uz Allahu. Bet, kas attiecas uz tiesisko neierobežotību, tad kara laikā civillikumi nedarbojas.

Par Krieviju un Putinu

— Kā jūs vērtējat Putina pirmos soļus prezidenta postenī? Es te domāju situāciju ar holdingu "Media–Most".

— Tas ir pilnīgi loģiski. Protams, viņš liktu arī reihstāgu aizdedzināt. Bet tādu labu reihstāgu, kāds tas pie mums — paklausīgs, vadāms — nav jēgas dedzināt: tas nevienu netraucē. Un turklāt reihstāgs jādedzina, kad vajadzīgs attaisnojums. Bet te (situācijā ar Gusinski — O.M.) jau pat attaisnojumu nemeklē. "Tu esi vainīgs jau tādēļ vien, ka man gribas ēst", sacīja vilks un ievilka jēru tumšajā mežā. Pilnīgi normāla autokrāta rīcība: prasmīgi veido varas vertikāli — kā iekarotā valstī, ieceļ satrapus, pilnīgi likvidē pašpārvaldi, likvidē demokrātiju, preses brīvību. Hitlers arī sāka ne jau ar gāzes kamerām. Gāzes kameras ir pēdējais posms. Nu, ceru, ka "Gazprom" līdz tam laikam būs sakrājis gāzi.

— Jūsu prognoze: kā attīstīsies notikumi?

— Raugoties, kā uzvedīsies sabiedrība. Ja uzvedīsies, kā pašlaik, sekas būs jūtamas diezgan drīz. Ja Rietumi būs mierā ar visu, tad tas arī paātrinās mūsu brīvo kritienu fašismā. Pašlaik nav nekādu bremzējošu centru. Ceļš ir brīvs. Nekādu Mažino līniju, nekādu prettanku aizsardzības sistēmu, nekādu 28 panfiloviešu. Nu, ja "Demokrātisko savienību" uzskatītu par 28 panfiloviešiem, tad mēs esam gatavi, taču, kā jūs saprotat, mēs viņus neapturēsim, jo viņi jau ir Maskavā.

Par Krieviju un sirdsapziņas gūstekņiem

— Vai tiešām atkal iespējami visi totalitārisma "jaukumi"?

— Jā, vienīgi gulags ne. Masu represijas Ļeņinam bija nepieciešamas, lai pilnīgi salauztu veco normālo cilvēcisko dzīvi, iznīcinātu ģenētisko atmiņu par to. Staļins arī kaut ko paveica šajā plānā, bet pēc tam viņam vajadzēja noturēt partiju darba stāvoklī, lai cits no cita baidītos. Citu paņēmienu, kā noturēt disciplīnu, darba spējas un savstarpējo atbildību, kā vien masu represijas, sociālisms neizdomāja. Bet tagad gulags nav vajadzīgs: visi jau tup ceļos. Bet tiem nedaudzajiem, kuri būs jāiesēdina, varētu atvērt pāris trīs muzejisku nometņu. Tādas kā nacionālos parkus. Būs ko tūristiem parādīt. It īpaši tās noderēs, ja cilvēkiem nedos iespēju izbraukt. Bet tā šajā bezcerīgajā situācijā, kad tiek aizvērti visi logi, visas durvis, jaunatne un citi cilvēki, kas ir uz ko spējīgi, baidos, labāk brauks projām no Krievijas nekā cīnīsies.

— Kā jūs uzskatāt, vai tieksme cīnīties ir iedzimta vai iegūstama īpašība?

— Tā ir Dieva dota. Pēc idejas, visi šeit ir audzināti par cīnītājiem. Tāda bija padomju audzināšana. Taču, kā redzat, tā iedarbojās pretējā virzienā vai vispār neiedarbojās. Tas ir atkarīgs no kaut kādām iedzimtām īpašībām: cik lielā mērā cilvēks ir saglabājies, cik lielā mērā viņš nav izdzimis. Bet pie mums ir mutantu zeme…

— Vai pašlaik, jūsuprāt, Krievijā ir politieslodzītie vai sirdsapziņas gūstekņi?

— Šodienas sirdsapziņas gūstekņi ir tie, kas atsakās no karadienesta. Lūk, tikko Neverovskis atbrīvots pret parakstu par neizbraukšanu. Parādījies jauns sirdsapziņas gūsteknis Romāns Bažeļčuks (Rostovas apgabala Zverevas pilsētā). Brēcošs gadījums. Viņš bija rezervē, pabeidza institūtu, un viņu centās iegrūst Čečenijā. Viņš politisku motīvu dēļ atteicās. Viņu notiesāja uz 7 mēnešiem. Tas nozīmē, ka sākušās ne tikai jauniesaucamo, bet arī rezerves virsnieku medības. Kaut kā tāda pat Afganistānas kara laikā nebija.

Ar politieslodzītajiem un sirdsapziņas gūstekņiem ir pilna Čečenija. Tur ir daudz cilvēku, kas sēž filtrācijas nometnēs tikai tāpēc, ka viņi ir čečeni. Viņi ir sirdsapziņas gūstekņi etniskās izcelsmes dēļ. Bet politieslodzītie — tie ir zemesargi, kuri aizstāvējuši savu dzimteni ar ieročiem un, es atkārtoju, pareizi darījuši. Es, protams, nedomāju bandītus, kas pārdevuši cilvēkus. Taču runāt par cečenu bandītiem nevar, jo Krievijas armijā bandītu ir vairāk. Ko gan jūs gribat no kaut kāda analfabētiska tipa, kas sagrābj žurnālistus un iemaina viņus pret valūtu? Un vēl nav zināms vai tajā nedarbojas līdzi FDD. Notikumā ar Babicki tas ir simtprocentīgi piedalījies. Es esmu pārliecināta, ka mājas Maskavā, Volgodonskā un Buinakskā uzpridzināja FDD. Kāpēc es nevaru pieņemt, ka ar ķīlnieku sagrābšanu FDD nav nekāda sakara?

— Tas ir ļoti nopietns apvainojums. Kādi fakti ir jūsu rīcībā, kas pierāda FDP saistību ar māju spridzināšanu?

— Vai jums nepietiek ar Rjazaņas notikumu? Tas jau ir pietiekams pierādījums. Kam tajā brīdī bija vajadzīgi sprādzieni. Vismazāk vajadzīgi tie bija čečeniem. Vai tiešām viņiem vajadzēja, lai no Čečenijas neko pāri neatstātu kā vien gruvešu kaudzes? Ja tādi cečeni arī atradušies, tad viņi arī darbojušies FDD labā. Meklējiet, kam tas ir izdevīgi. Kādēļ iedomāties, ka čečeni rīkojas pretēji jebkurai loģikai? Katrs cenšas darboties savā labā. Bet te pat iemesla it kā nebija: agrāk, kara laikā, nespridzināja, bet, kad viss bija beidzies, pēkšņi ņēma un devās spridzināt.

… un atkal par Krievijas varu

— Kādas vēl jums ir nesaskaņas ar pašreizējo varu?

— Es nepieņemu valsts drošības dienestu ne pagātnē, ne tagadnē, ne nākotnē. To nav iespējams reformēt. Tāpat mani neapmierina tagadne ne ekonomiskā, ne politiskā aspektā. Neapmierina konfrontācija ar Rietumiem. Krievija pret Rietumiem izturas kā reketieris: šodien draudi, bet rītdien ejam ar pastieptu roku. Absolūti neapmierina iecerētās tā saucamās reformas, tas ir — vienpersoniskas diktatūras režīms. Neapmierina valsts interešu prioritāte pār personības tiesībām. Attieksme pret presi mani neapmierina. Tas nozīmē, ka mani nekas neapmierina.

— Par ko jūs balsojāt prezidenta vēlēšanās?

— "Demokrātiskā savienība" balsoja par Titovu. Mēs aģitējām par diviem — par Titovu un Javlinski.

— Vai jums ir sava Gaļinas Starovoitovas slepkavības versija? Vai jūs piekrītat, ka vainojama tā milzīgā naudas summa, ko viņa veda?

— Vispilnīgākās blēņas. Gaļai nekādas naudas nekad nebija. Un "Demokrātiskajai Krievijai" arī ne. Viņu nogalināja specdienesti. Gaļina Starovoitova Domē bija lieka. Domē tikai divi demokrāti — viņa un Borovojs — centās runāt un turēties pretim. Gaļa nebija vajadzīga ne parlameta, ne prezidneta vēlēšanās. Šis sāncensis būtu bijis sliktāks par Javlinski un Titovu. Gaļina Starovoitova bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuru uzklausīja Rietumos, un diskreditēt viņu absolūti nebija iespējams. Viņas domas par Putinu, ko viņa būtu tur izteikusi, Putinam nekā nebūtu palīdzējušas prezidenta kampaņā. Viņas attieksme pret VDK bija labi zināma. Un viņa nebūtu ļāvusi Labējo spēku savienībai atdoties Putinam. Viņiem nekas nebūtu iznācis. Vienkārši arestēt viņu nebija par ko. Viņu novāca.

Olga Minajeva